— Es tikai teicu: ak! — Sivēns nervozi atcirta. Un, lai izliktos pavisam nevainīgs, viņš nodungoja dažus Tidlībumus, kas gan izklausījās drīzāk pēc: ak-ko-nu-lai-mēs-tagad-darām?...
— Vai tu esi pārliecināts, ka tā bija māja, — bažīgi apprasījās Pūks. — Es gribēju teikt, vai tu esi pārliecināts, ka māja bija tieši te?
— Nu, protams, ka esmu, —sacīja ēzelītis. Tad viņš pie sevis nomurmināja: — Patiešam, ko var gaidīt no tādiem, kam tikai zāģu skaidas galvā...
— Kas noticis, Pūk? Tu izskaties tik savāds, — jautāja Kristofers Robins.
— Nemaz, — teica Pūks. — Patiesību sakot, — viņš stomījās. — Nu, pareizāk sakot... redziet... tā ir ļoti līdzīga... — Pūks apklusa, nojauzdams, ka viņa paskaidrojums nav īsti sakarīgs, un atkal iegrūda elkoni Sivēnam sānā.
— Ļoti līdzīga šai, — Sivēns steidzīgi nokvieca. — Tikai daudz siltāka, viņš piebilda, krietnu brīdi padomājis.
— Kas ir siltāka?
— Meža otrā puse, kur stāv ēzelīša māja.
— Mana māja? —brīnījās I-ā. —Mana māja bija šeit.
— Nē, —Sivēns jau pavisam noteikti atbildēja. —Otrā pusē.
— Jo tur ir siltāks aizvējš, — apstiprināja Pūks.
— It kā es nezinātu labāk!
— Nāc un paskaties pats, — sacīja Sivēns un gāja pa priekšu, ceļu radīdams.
— Divas mājas te nekādi nevar būt, — teica Pūks. — Vismaz ne tik tuvu blakus.
Viņi apgāja apkārt priedītēm. Tur nu stāvēja ēzelīša māja un izskatījās tik mājīga, cik mājīga vien māja var būt.
— Re, kur ir! — sacīja Sivēns.
— Un no iekšpuses tikpat glīta kā no ārpuses, — Pūks lepni piebilda.
I-ā iegāja iekšā un iznāca atkal ārā.
— Taisni brīnums, — viņš teica, — tā ir mana māja, bet tomēr es to uzbūvēju tur, kur pirmīt sacīju, droši vien to te atpūtis vējš. Vējš ir pūtis māju pāri priedēm nopūtis to atkal lejā, un mājai nekas nav noticis. Bet vieta patiešām ir labāka.
— Daudz labāka, — vienbalsīgi apstiprināja Pūks un Sivēns.
— Tas lieku reizi pierāda, ko var panākt, ja vien drusciņ piestrādā, I-ā pamācoši teica. — Redzi, Pūk? Redzi, Sivēn? Mazliet smadzeņu galva un labu tiesu Centīga Darba. Paskatieties un iegaumējiet! Tā vajag būvēt mājas! — ēzelītis lepni nobeidza.
Atstājis ēzelīti viņa jaunajā mājā, Kristofers Robins ar saviem draugiem Pūku un Sivēnu devās ieturēt pusdienas, un pa ceļam viņi pastāstīja, kādu Drausmīgu Kļūdu izdarījuši. Un, kad viņi bija atelsušies no lieliem smiekliem, tad visi kopa dziedāja Āra Dziesmu Sniegainam Laikam, kamēr nonāca līdz Kristofera Robina mājai. Sivēns, nebūdams gluži drošs par savu balsi, gan kvieca tikai kārtējos Tidlī-bumus.
«Tas, protams, izklausās viegli,» pie sevis nodomāja Sivēns, «bet ne jau katrs to var izdziedāt.»
Nakts vidū Vinnijs Pūks pēkšņi pamodās un ieklausījās. Tad viņš izkāpa no gultas, iededzināja sveci un gāja pāri istabai uz pieliekamo kambari paskatīties, vai tur kāds nenašķojas ap viņa medus podiem. Neviena nebija, tāpēc Pūks varēja mierīgi čāpot atpakaļ, nodzēst sveci un likties gultā. Bet skaņa tūlīt atkārtojas.
— Tas esi tu, Sivēn? — viņš jautajā. Tas nebija Sivēns.
— Nāc iekšā, Kristofer Robin, — viņš aicināja. Kristofers Robins nenāca.
— To tu man pastāstīsi rīt, I-ā, — Pūks miegaini norūca. Bet skaņa neapklusa.
— Vorrāvorrāvorrāvorrāvorrā — sacīja Šis-Nezin-Kas, un Pūks juta, ka miegs nu ir kā ar roku noņemts.
— Kas tas varētu būt? — viņš prātoja. — Meža gadās dzirdēt visādus trokšņus, bet šis ir gluži svešs. Tas nav rēciens, un tas nav murrājiens, tas nav rējiens, un tā nav murmināšana, ar ko, piemēram, es sāktu sacerēt jaunu dziesmiņu, bet pavisam cits troksnis, ko taisa nezināms zvērs. Atradis, kur taisīt troksni! Pie manam durvīm! Jāiet un jāpasaka, lai viņš tā nedara.
Pūks izkāpa no gultas un gāja atvērt durvis.
— Hallo! — katram gadījumam, ja tur ārā kāds būtu, uzsauca Pūks.
— Hallo! — atbildēja Šis-Nezin-Kas.
— Ā! — teica Pūks. — Hallo!
— Hallo!
— Ak tad te tu esi, — sacīja Pūks. — Hallo!
— Hallo! — atkārtoja Nezināmais Zvērs, nesaprazdams, cik ilgi lai tā turpina.
Pūks jau gribēja ceturto reizi sacīt «hallo», bet laikus nolēma to nedarīt un tāpēc jautāja: — Kas tur ir?
— Es! — atbildēja balss.
— Ā, tu? — teica Pūks. — Nu tad nāc iekšā!
Šis-Nezin-Kas ienāca iekšā, un sveces gaismā viņi abi skatījās viens uz otru.
— Es esmu Pūks, — sacīja Pūks.
— Es esmu Tīģeris, — sacīja Tīģeris.
— Ā! — novilka Pūks, jo viņš vēl nekad nebija tādu zvēru redzējis. — Vai Kristofers Robins tevi pazīst?
— Protams, ka pazīst, — atbildēja Tīģeris.
— Nu labi, — teica Pūks. — Tagad ir vēla nakts un vajag gulēt. Bet rīt no rīta mēs ēdīsim brokastīs medu. Kā Tīģeriem patīk medus?
— Viņiem viss patīk, — Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja.
— Tad viņiem droši vien patīk arī gulēt uz grīdas — un es varu likties gultā, — sacīja Pūks. — Rīt redzēsim, ko tālāk darīt. Ar labunakti!
Pūks nolikās atpakaļ gultā un tūlīt aizmiga. Pirmais, ko viņš, no rīta pamodies, ieraudzīja, bija Tīģeris, kas sēdēja pie spoguļa un skatījās sev acīs.
— Labrīt! — teica Pūks.