Pūks izkāpa no gultas un sāka skaidrot, kas ir spogulis, bet, kad viņš bija nonācis visinteresantākajā vietā, Tīģeris iesaucās:
— Atvaino, te viens kāpj uz tava galda! — Un ar skaļu vorrāvorrā-vorrāvorrā viņš metās virsū galdauta stūrim, norāva to zemē, rūkdams iepinās tajā un pārvēlas pāri istabai. Pec ilgas un briesmīgas cīņas Tīģera galva beidzot parādījās dienas gaismā, un viņš priecīgi jautāja: —Es uzvarēju?
— Tas ir mans galdauts, — teica Pūks un saka tīt Tīģeri vaļā.
— Un es atkal domāju: kas tas varētu būt? — brīnījās Tīģeris.
— To klāj uz galda un tam liek virsū ēdienus.
— Kāpēc tad viņš gribēja man iekost, kad es neskatījos?
— Nedomāju gan, ka viņš gribēja.
— Viņš mēģināja, —teica Tīģeris, —tikai viņam nekas neiznāca.
Pūks uzklāja galdautu atpakaļ, nolika uz galdauta lielu medus podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet, tikko viņi bija piesēdušies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņš piešķieba galvu, sāka skatīties griestos un čāpstināt muti. Tas izklausījās pēc «vai-tas-man-garšo» un pēc «vai-es-to-gribu», un pēc «kas-man-ir-mutē?». Beidzot viņš noteikti paziņoja:
— Tīģeriem negaršo medus.
— O! — teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un Nožēlojošs. — Es domāju, ka viņiem viss garšo.
— Viss, izņemot medu, — atbildēja Tīģeris.
Pūks klusībā nopriecājās un teica, ka, tikko viņš būs paēdis pats savas brokastis, viņš aizvedīs Tīģeri pie Sivēna un Tīģeris varēs nogaršot Sivēna zīles.
— Paldies, Pūk, — sacīja Tīģeris. — Zīles Tīģeriem garšo vairāk par visu.
Tā nu pēc brokastīm viņi devās apciemot Sivēnu, un Pūks pa ceļam brīdināja, ka Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnieciņš un ka viņam nepatīk tāda lēkāšana, un tāpēc lai Tīģeris vismaz no sākuma nav pārāk Lecīgs. Bet Tīģeris, kas uzjautrinājās, slēpdamies aiz kokiem un lēkdams virsū Pūka ēnai, kad Pūks uz viņu neskatījās, teica, ka Tīģeri ir lecīgi tikai pirms brokastīm. Toties, apēduši dažas zīles, viņi uzreiz kļūst mierīgi un uzvedas ļoti smalki.
Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.
— Sveiks, Pūk! — sacīja Sivēns.
— Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.
— Tiešām? — teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē. — Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.
— Tikai ne lielie, — atbildēja Tīģeris.
— Viņiem garšo zīles, — Pūks sacīja, — un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.
Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica:
— Uzcienājies! — Tad viņš apsēdās blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni drošāk, bezrūpīgā balsī sacīja: — Ak tad tu esi Tīģeris? Ļoti patīkami!
Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brīža viņš nočāpstināja:
— Ie-ie, e-a-o, ī-e...
Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās: — Ko? — viņš atbildēja: — A-a-o-o! — un izskrēja no istabas.
Atgriezies viņš apņēmīgi noteica:
— Tīģeriem negaršo zīles.
— Tu taču teici, ka viņiem garšo viss, izņemot medu, — brīnījās Pūks.
— Viss, izņemot medu un zīles, — paskaidroja Tīģeris.
To dzirdējis, Pūks palocīja galvu: — Ā, saprotu. — Sivēns, kurš drīzāk gan bija priecīgs, ka Tīģerim zīles negaršo, apvaicājās: — Varbūt tu gribētu dadžus?
— Uz dadžiem tīģeri ir briesmīgi kāri! — Tīģeris paziņoja.
— Nu tad iesim ciemos pie I-ā, — sacīja Sivēns. Visi trīs devās ceļā. Viņi gāja, gāja un gāja, kamēr nonāca Meža stūrī, kur ganījās I-ā.
— Labrīt, I-ā! — uzsauca Pūks. — Tas ir Tīģeris.
— Kurš? — vaicāja I-ā.
— Šis te! — vienā balsī paskaidroja Pūks un Sivēns. Tīģeris laimīgi smaidīja un neteica neko.
I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.
— Kas, tu teici, tas ir? — viņš jautajā.
— Tīģeris.
— Ā, — teica ēzelītis.
— Viņš nupat kā atnāca, — paskaidroja Sivēns.
— Ā, — ēzelītis teica vēlreiz.
Tad viņš brīdi padomāja un prasīja:
— Un kad tas Tīģeris ies projām?
Pūks paskaidroja ēzelītim, ka Tīģeris ir Kristofera Robina tuvs draugs un paliks Mežā uz visiem laikiem. Sivēns savukārt paskaidroja Tīģerim, ka nevajag apvainoties par ēzelīša vārdiem, jo ī-ā vienmēr ir ļoti drūms. I-ā paskaidroja Sivēnam, ka, taisni otrādi, šorīt viņš ir sevišķi priecīgs, un Tīģeris paskaidroja viņiem visiem, ka šorīt vēl neko nav ēdis.
— Es zināju, ka tev kaut kas būs krājumā, — teica Pūks. — Tīģeri parasti ēd dadžus, un tāpēc mēs atnācām pie tevis, I-ā.
— Skaidrs, ka tikai tāpēc, Pūk.
— Atkal tu apvainojies. Vai tad es teicu, ka bez brokastīm es negribētu tevi redzēt
— Lai nu paliek. Bet jūsu jaunais, strīpainais draugs noteikti grib ēst. Kā, tu teici, viņu sauc?