— Jā?
— Es te domāju un domāju, kamēr sapratu. Tās ir nepareizas bites.
— Patiešām?
— Galīgi nepareizas. Un tāpēc viņām noteikti ir nepareizs medus, vai ne?
— Nepareizs medus?
— Nu jā. Es domāju, ka man labāk jānāk lejā.
— Bet kā? —tu jautāji.
Par to Vinnijs Pūks nebija padomājis. Ja viņš palaistu aukliņu vaļā, tad nokristu, un bumsīšanās viņam pietika jau no pagājušās reizes. Viņš padomāja un teica:
— Kristofer Robin, tev vajadzēs sašaut balonu. Šautene tev ir?
— Protams, ka ir, — tu atbildēji. — Bet, ja es to darīšu, balons būs pagalam.
— Ja tu to nedarīsi, es būšu pagalam.
Kad jautājums bija nostādīts tā, tu saprati, ka cits nekas neatliek, rūpīgi notēmēji un izšāvi.
— Vai! — iekliedzās Pūks.
— Es netrāpīju? —tu jautāji.
— Nevar teikt, ka tu pavisam netrāpīji, — atbildēja Pūks, — bet tu netrāpīji balonam.
— Es ļoti atvainojos, — tu teici un izšāvi vēlreiz. Nu tu trāpīji balonam, gaiss lēnām nāca laukā, un Vinnijs Pūks laimīgi nolaidās zemē.
Tikai rokas viņam bija pavisam stīvas no ilgās turēšanās aukliņas galā. Veselu nedēļu viņš staigāja ar rokām gaisā, jo nevarēja tās nolaist, un, ja Pūkam uz deguna nosēdās muša, viņam vajadzēja aizpūst to projām ar pūšanu — pu! pu! Un es reizēm domāju, ka viņu varbūt arī tāpēc nosauca par Pūku.
— Stāsts ir beidzies? — jautāja Kristofers Robins.
— Šis stāsts ir beidzies, bet būs vēl citi.
— Par Pūku un mani?
— Par Sivēnu, Trusīti un jums visiem. Vai tad tu neatceries?
— Atceros gan. Bet, kad es ļoti, ļoti gribu atcerēties, es atkal aizmirstu.
— Tajā dienā, kad Pūks un Sivēns gribēja noķert Milzu Lempi...
— Bet viņi nenoķēra, vai ne?
— Nē.
— Pūks jau nevar. Viņam zāģu skaidas galvā. Bet vai es noķēru?
— To tu uzzināsi, kad noklausīsies stāstu. — Kristofers Robins pamāja.
— Es atceros, bet Pūks ir daudz ko aizmirsis, un tāpēc viņam gribētos paklausīties vēlreiz. Jo īsts stāsts vienmēr ir labāks par atmiņām.
— Man arī tā liekas, — es sacīju.
Kristofers Robins dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Pūku sev pakaļ. Pie durvīm viņš apgriezās un jautāja: — Tu nāksi paskatīties, kā es mazgājos?
— Droši vien, — es teicu.
— Pūkam nesāpēja, kad es viņam iešāvu?
— Nemaz.
Viņš pamāja ar galvu un izgāja, un pēc brīža es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks — bums! bums! bums! — bumsījās pa kāpnēm augšā.
Mums jau pazīstamais lācis Vinnijs Pūks, ko draugi ērtības labad sauca vienkārši par Pūku, kādu dienu gāja pa mežu un lepni dungoja jaunu dungā-dziesmiņu. Dungā-dziesmiņu viņš bija sacerējis, vingrodams pie spoguļa. Te nu jāpiezīmē, ka ar Resnuma Vingrošanu Pūks nodarbojās katru rītu, jo ļoti gribēja kļūt tievāks.
Dungā-dziesmiņa radās tā: tra-la-lā, tra-la-lā, kamēr viņš stiepās garumā, cik augstu vien varēdams, tad tra-lalā, tra-la-vaimandieniņ, vai!-lā, sniedzoties pie kāju pirkstgaliem. Pēc brokastīm Pūks dziesmiņu atkārtoja tik ilgi, ka iemācījās to no galvas, un tagad varēja nodungāt no viena gala līdz otram, kā pieklājas:
Tā nu viņš priecīgi gāja pa mežu un klusi dungoja savu dungā-dziesmiņu, domādams, ko pašlaik dara citi un kā citiem varētu būt ap dūšu, ja viņi nav viņi, bet citi. Domādams un dungodams Pūks nonāca pie smilšu kalniņa un ieraudzīja kalniņa slīpumā alu.
— Ahā! — teica Pūks. — Rum-tum-tidu-rum-tum. Ja es ko saprotu, tad šī ala nozīmē Trusīti. Trusītis nozīmē Kompāniju. Kompānija nozīmē pacienāšanu un klausīšanos, kā es dungoju savu dungā-dziesmiņu, un vēl visādas citādas jaukas lietas. Rum-tum-tum-tidlī-hum.
Pūks noliecās, iebāza galvu alā un uzsauca:
— Vai kāds ir mājā?
Alā kaut kas nočabēja un apklusa.
— Es prasu, vai kāds ir mājās? — kliedza Pūks.
— Nē, — atbildēja balss no alas. — Un nevajag tā bļaut. Es arī pirmoreiz labi dzirdēju.
— Sasodīts! — Pūks norūca. — Te vispār neviena nav?
— Neviena paša.
Vinnijs Pūks izvilka galvu no alas un brīdi padomāja. «Nē,» viņš nosprieda, «tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu atbildējis, ka neviena nav mājās?» Tāpēc viņš atkal iebāza galvu alā un teica:
— Hallo, Trusīt, tas esi tu?
— Nē, — sacīja Trusītis pavisam pārvērsta balsi.
— Vai tad tā nav Trusīša balss? .