— Un tad vēl, bez šaubām, būs jākāpj lejā. Atmuguriski. Un tad viņš teica:
— Tas būs jau grūtāk...
— Izņemot krišanu...
— Kad tas būtu pavisam...
— VIEGLI.
Pie vārda «viegli» zars, uz kura Tīģeris stāvēja, pēkšņi nolūza, un viņš, juzdams, ka krīt, tik tikko paspēja saķert augšējo zaru. Vispirms viņš dabūja pāri šim zaram zodu... tad vienu pakaļkāju... pēc brīža otru... līdz beidzot viņš elsdams un pūzdams sēdēja uz zara un gribēja, kaut labāk būtu izvēlējies peldēšanu.
Rū nokāpa no viņa muguras un apsēdās blakus uz zara.
— O, Tīģeri, — viņš uztraukti jautāja, — vai mēs jau esam pašā galotnē?
— Nē, — teica Tīģeris.
— Mēs kāpsim galotnē?
— Nē, — teica Tīģeris.
— Ā, — noskuma Rū. Bet tad viņam atausa jauna cerība: — Tas tik bija vareni, kad tu nupat izlikies, it kā mēs gāztos no koka lejā, bet nemaz nenogāžamies. Mēs atkal darīsim tāpat?
— Nē, — teica Tīģeris.
Rū brīdi klusēja, tad ierunājās: — Vai neapēdīsim mūsu maizītes? — Un Tīģeris teica: — Jā, kur tās ir? — Un Rū teica: — Lejā, zem koka. — Un Tīģeris teica: — Nedomāju vis, ka mums jau tagad vajadzētu ēst. — Un tā viņi sēdēja neēduši.
Pa to laiku Pūks un Sivēns nāca uz Sešām Priedēm. Pūks dziedošā balsī kaut ko stāstīja Sivēnam, un viņa stāsts izklausījās pēc «nebēdāju es nenieku, ja vien resnāks nepalieku, bet es resnāks nepalieku, tā šķiet man»... Bet Sivēns pie sevis prātoja, pēc cik dienām uzdīgs viņa zīle.
— Paskaties, Pūk, — Sivēns pēkšņi iesaucās. — Tur Priedē viens sēž!
— Tiešām sēž, — teica Pūks, domīgi skatīdamies augšā. — Priedē ir kāds Zvērs.
Sivēns pieķērās Pūka ķepai, lai Pūkam būtu drošāk, ja viņš gadījumā nobītos.
— Vai tas ir kāds Plēsīgais Zvērs? — Sivēns jautāja, skatīdamies uz otru pusi.
Pūks pamāja.
— Tas ir Jagulārs, — viņš teica.
— Ko Jagulāri dara? — jautāja Sivēns, cerēdams, ka viņi to nedarīs.
— Viņi noslēpjas koku zaros un uzklūp tiem, kas apakšā, — paskaidroja Pūks. — Kristofers Robins man stāstīja.
— Varbūt neiesim viņam apakšā, Pūk? Uzklupdams viņš var sasisties.
— Viņi nekad nesasitas, — teica Pūks. — Viņi ir ļoti labi uzklupēji.
Sivēns juta, ka nokļūt zem koka, kurā sēž Ļoti Labi Uzklupēji, būtu liela aplamība, un viņš jau taisījās skriet uz māju, kur bija kaut ko aizmirsis, kad Jagulārs viņus uzrunāja. — Palīgā! Palīgā! — viņš vaimanāja.
— Jagulāri tā vienmēr dara, — teica Pūks, ļoti ieinteresēts. — Viņi kliedz: «Palīgā! Palīgā!» — un, kad tu paskaties uz augšu, viņi tev uzklūp.
— Es skatos uz leju! — Sivēns iebrēcās, lai Jagulārs aiz pārskatīšanās neizdarītu to, ko nevajag.
Jagulāram blakus bija vēl kāds, un šis vēl kāds, viņu balsis padzirdējis, izmisīgi iespiedzās:
— Pūk un Sivēn! Pūk un Sivēn!
Sivēns pēkšņi juta, ka diena ir daudz jaukāka, nekā viņam bija pirmīt licies. Tik silta un saulaina...
— Pūk! — viņš iesaucās. — Man liekas, tas ir Tīģeris un Mazulītis Rū!
— Patiešām, — teica Pūks. — Un es biju iedomājies, ka tas ir Jagulārs un vēl viens Jagulārs.
— Hallo, Rū! — kliedza Sivēns. — Ko jūs tur darāt?
— Mēs netiekam lejā! Mēs netiekam lejā! — gavilēja Rū. — Vai tas nav jocīgi? Pūk, vai tas nav jocīgi, ka mēs ar Tīģeri dzīvojam uz zara kā Pūce un ka mums te būs jāpaliek uz visiem laikiem? Es redzu Sivēna māju. Sivēn, es no šejienes varu saredzēt tavu māju! Vai mēs neesam augstu? Pūces māja ir tikpat augstu vai zemāk?
— Kā tu tiki augšā, Rū? — jautāja Sivēns.
— Tīģera mugurā! Un Tīģeri var kāpt tikai augšup. Lejup viņi nevar, jo tad aste maisās pa kājām, un Tīģeris no sākuma bija to aizmirsis, viņš tikai tagad atcerējās. Un tāpēc mums te jāpaliek uz mūžīgiem laikiem, ja tikai mēs neuzkāpjam vēl augstāk. Ko tu teici, Tīģeri? Nē, Tīģeris domā — ja mēs uzkāpsim vēl augstāk, mēs vairs neredzēsim Sivēna māju tik labi kā tagad, tāpēc mēs paliksim tepat.
— Sivēn, — Pūks nopietni sacīja, kad bija to visu noklausījies, — ko nu lai mēs darām? — Un viņš sāka ēst Tīģera maizītes.
— Viņi tiešām netiek lejā? — Sivēns uztraukti jautāja. Pūks pamāja.
— Vai tu nevari uzkāpt viņiem pakaļ?
— Es varu, Sivēn, un es varu arī nonest lejā Rū uz savas muguras, bet es nevaru nonest Tīģeri. Tāpēc mums vajadzēs izdomāt kaut ko citu. — Un, domās nogrimis, Pūks ķērās pie Mazulīša Rū maizītēm.
Vai viņš vispār ko domāja, pirms bija ticis galā ar pēdējo maizīti, es nezinu, bet, kad viņš bija to apēdis, papardēs nobrīkšķēja soļi un klajumā iznāca Kristofers Robins ar ēzelīti I-ā.
— Es nebrīnītos, ja rīt būtu briesmīga krusa, — runāja I-ā. — Vētras un puteņi. Nevajag paļauties uz to, ka šodien jauks laiks. Tam nav noz... nu, kas tas bija par vārdu? īsi sakot, nav. Brītiņš jauka laika — un nekas vairāk.
— Te ir Pūks! — iesaucās Kristofers Robins, kam bija gluži vienalga, ko laiks darīs rīt, ja šodien, kad viņš staigā pa Mežu, tas ir saulains. — Sveiks, Pūk!
— Tas ir Kristofers Robins! — teica Sivēns. — Viņš zinas, ko darīt! Pūks ar Sivēnu metās viņam pretim.
— O, Kristofer Robin! — iesaucās Pūks.
— Un I-ā, — atgādināja I-ā.
— Tīģeris ar Mazulīti Rū ir augšā Sešās Priedēs un lejā netiek, un...
— Un es nupat kā teicu, — Sivēns iejaucas, — ja nu vienīgi Kristofers Robins...