— Ja viņš te būtu, mēs izdomātu, ko darīt.
Kristofers Robins paskatījās augšā uz Tīģeri un Rū un mēģināja kaut ko izdomāt.
— Man ienāca prātā, —Sivēns nopietni teica, —ka tā varētu nostāties zem koka, tad Pūks uzkāptu viņam mugurā, es atkal uzkāptu Pūkam mugurā...
— Un, ja viena ēzeļa mugura tad pārlūztu, kas tie būtu par smiekliem. Ha, ha! Klusa un pieklājīga izprieca, — sacīja I-ā, — bet labuma no tās nebūs nekāda.
— Neņem ļaunā, — Sivēns pieļāvīgi sacīja, — es tikai gribēju...
— Vai tev tiešām pārlūztu mugura, I-ā? — Pūks ļoti pārsteigts jautāja.
— Tev gan patiktu to noskaidrot, Pūk. Gan jau vēlāk redzēs — būs pārlūzusi vai nebūs?
Pūks žēli teica: — O! — Un viņš atkal sāka domāt.
— Man ir ideja! — Kristofers Robins pēkšņi iesaucās.
— Klausies, Sivēn, — sacīja I-ā, — un tad tu zināsi, ko mēs taisāmies darīt.
— Es novilkšu jaku, mēs to izpletīsim un turēsim aiz stūriem. Tad Rū un Tīģeris varēs lēkt tur iekšā, jaka būs mīksta un vaļīga, un viņiem nekas ļauns nenotiks.
— Lai Tīģeris būtu lejā, — teica I-ā,- un lai nevienam nekais ļauns nenotiktu. Iegaumē šīs divas lietas, Sivēn, un tu vienmēr rīkosies prātīgi.
Bet Sivēns neklausījās. Viņš dega nepacietībā atkal ieraudzīt Kristofera Robina zilos bikšturus. Reiz, kad Sivēns vēl bija pavisam maziņš, viņš bija tos redzējis un tā apžilbis no sajūsmas, ka todien aizgāja gulēt veselu stundu agrāk nekā parasti. Līdz šim brīdim viņš tos atcerējās un nevarēja izdomāt, vai tie patiešām ir tik zili un tik bikšturīgi, kā viņam toreiz bija licies. Un, kad Kristofers Robins novilka jaku un bikšturi bija savā vietā, Sivēnu atkal pārņēma siltas draudzības jūtas pret I-ā un, turēdams blakus esošo jakas stūri, viņš laimīgi uzsmaidīja ēzelītim. I-ā iečukstēja viņam ausī: — Es negalvoju, ka te nenotiks kāds Nelaimes Gadījums, piemini manus vārdus. Ar Nelaimes Gadījumiem tā ir. Tie nekad nenotiek ātrāk, pirms nav notikuši.
Kad Rū saprata, ko tur lejā dara, viņš sāka kliegt aiz briesmīgas sajūsmas: — Tīģeri! Tīģeri! Mēs lēksim! Skaties, kā es lēkšu, Tīģeri! Tas būs kā lidojums! Vai Tīģeri tā var? — Iespiegdamies: — Es nāku, Kristofer Robin! — viņš ielēca taisni pastieptās jakas vidū. Un viņš bija lidojis tik ātri, ka no atsitiena uzlēca gaisā gandrīz tikpat augstu kā pirms tam, un, laiku pa laikam iegavilēdamies «o-o!», viņš ilgi lidoja augšā un lejā, līdz beidzot ar kliedzienu: «O, vareni!» — apstājās. Un tad viņi nocēla Mazulīti Rū zemē.
— Nāc, Tīģeri! —viņš sauca. — Tas ir viegli.
Bet Tīģeris, cieši ieķēries zarā, pie sevis nodomāja.«Tas var gan būt labi tādiem Lēcējzvēriem kā Ķenguriem, bet nepavisam neder tādiem Peldētājzvēriem kā Tīģeriem.» Viņš iedomājās, kā būtu peldējis uz muguras pa upi lejā, no vienas salas uz otru salu. Tā patiešām būtu īstā dzīve Tīģerim!
— Lec lejā! — sacīja Kristofers Robins. — Nekas tev nenotiks.
— Pagaidi mazliet, — Tīģeris nervozi atsaucās. — Man mizas gabaliņš iebiris acī. — Un viņš lēni rāpās pa zaru uz priekšu.
— Lec taču, tas ir viegli! — spiedza Rū. Un pēkšņi Tīģeris uzzināja, cik viegli tas ir.
— Au! — viņš iebrēcās, kad koks nolidoja viņam garām.
— Uzmanību! — Kristofers Robins un viņa draugi reizē iesaucās. Kaut kas nodimdēja, kaut kas plīsa, un visi sagāzās ņudzošā kaudzē.
Kristofers Robins, Pūks un Sivēns uzslējās kājās pirmie, tad viņi piecēla Tīģeri. Pašā apakšā izrādījās I-ā.
— I-ā, nabadziņ! — iekliedzās Kristofers Robins. — Tu ļoti sasities? — Viņš bažīgi aptaustīja ēzelīti, noslaucīja viņam putekļus un palīdzēja nostāties uz kājām.
I-ā ilgu laiku neteica ne vārda. Tad viņš jautāja:
— Tīģeris ir lejā?
Tīģeris bija lejā un tikpat lecīgs kā vienmēr.
— Jā, — atbildēja Kristofers Robins. — Viņš ir te.
— Pasaki viņam lielu paldies no manis, — norūca I-ā.
Izskatījās, ka šī būs viena no Trusīša darbīgajām dienām. Jau no rīta pamodies viņš jutās ārkārtīgi atbildīgs, it kā viss atkarātos no viņa. Tā bija tieši tāda diena, kad vajadzēja Kaut ko Or-gan-di-zēt vai izsūtīt Vēstules ar parakstu «Trusītis», vai apskraidīt visus citus un izdibināt, ko visi citi par to domā. Tas bija īstais rīts, lai steigtos pie Pūka un izmestu: — Ļoti labi, es pateikšu Sivēnam! — Un tad ietu pie Sivēna un sacītu: — Tā domā Pūks, bet varbūt vajadzētu vēl pavaicāt Pūcei. — Bija pienākusi komandēšanas diena, kad visi sacīs: — Jā, Trusīt! — un: — Nē, Trusīt! — un gaidīs, ko viņš liks darīt.
Trusītis iznāca no savas mājas un ošņāja silto pavasara gaisu, prātodams, ar ko sākt. Vistuvāk bija Kengas māja, un Kengas mājā dzīvoja Rū, kurš prata sacīt «Jā, Trusīt!» un «Nē, Trusīt!» tik labi kā neviens cits visā Mežā; bet tagad tur mitinājās vēl kāds zvērs, svešais un Lecīgais Tīģeris, viens no tiem Nepatīkamajiem Tīģeriem, kas tev grozās pa priekšu, kad tu rādi, kur viņam vajadzētu iet, un ir pazudis, kad tu beidzot ierodies nosacītajā vietā un lepni saki: «Te nu mēs esam!»
— Nē, tikai ne pie Kengas, — Trusītis domīgi noteica, virpinādams ūsas siltajā saulē; un, lai būtu pavisam drošs, ka viņš uz turieni neies, Trusītis pagriezās pa kreisi un aizcilpoja pretējā virzienā uz Kristofera Robina mājas pusi.
«Galu galā,» Trusītis pie sevis nosprieda, «Kristofers Robins var paļauties tikai uz Mani. Viņš, protams, mīl Pūku, Sivēnu un I-ā, es arī mīlu, bet nevienam no viņiem nav smadzeņu galvā. Ne kripatiņas prāta. Un viņš ciena Pūci, jo kā lai neciena personu, kas prot uzrakstīt «OTRDIENA», vai nu viņa to raksta pareizi, vai nepareizi, bet pareizrakstība vēl nav viss. Ir tādas dienas, kad otrdienas uzrakstīšana pilnīgi nekrīt svarā. Un Kenga pārāk noņemas ar Rū, un Rū ir pārāk maziņš, un Tīģeris pārāk lecīgs, lai no viņa būtu kāds labums, un patiešām, ja padomā, Kristoferam Robinam nav neviena cita, izņemot Mani. Jāiet un jāpaskatās, vai viņam nav kas darāms, un tad es to izdarīšu. Šodien ir īsti izdarīga diena.»
Trusītis laimīgi cilpoja uz priekšu, drīz viņš bija pie strautiņa un pāri strautiņam, tad nonāca vietā, kur dzīvoja viņa radi un draugi. Likās, ka šorīt viņu tur bija krietni vairāk nekā parasti. Trusītis pamāja ar galvu vienam vai diviem ežiem, jo viņam nebija laika paspiest roku, un cienīgi pateica: — Labrīt, labrīt! — Dažiem citiem sirsnīgi uzsauca: — Ā, tas esi tu! — Vismaziņākajiem pavicināja ar ķepu pāri plecam un projām bija. Trusīša noslēpumainā steiga tik ļoti satrauca radus un draugus, ka viņi nezināja, ko domāt. Daži no vaboļu ģimenes, Cipu Čabuli ieskaitot, tūlīt metās uz Septiņjūdžu Mežu, kur sāka kāpt kokos, cerēdami, ka paspēs uzrāpties galotnē, pirms tas notiks, lai kas tas arī nebūtu, un viņi no augšas visu labi redzēs.
Trusītis cilpoja pa Septiņjūdžu Meža malu, ar katru brīdi juzdamies svarīgāks un izdarīgāks, un drīz vien nonāca pie koka, kura dobumā dzīvoja Kristofers Robins. Viņš pieklauvēja pie durvīm, reizi vai divas pasauca, tad pagājās gabaliņu atpakaļ, pacēla ķepu pār pieri, lai saule nespīdētu acīs, un, koka galotnē skatīdamies, paūjināja. Pēc tam viņš vairākas reizes griezās apkārt un kliedza uz visām pusēm: — Hallo! — un: — Āūū! — un: — Tas esmu es, Trusītis! — bet neviens neatsaucās. Tad viņš apklusa un klausījās, koki un krūmi apklusa un klausījās, bet Mežs sildījās pavasara saulē rāmi, cienīgi un mēmi, līdz kamēr augstu, augstu gaisā pār koku galotnēm iedziedājās kāds cīrulis.
— Sasodīts, — teica Trusītis. — Viņš ir izgājis.
Trusītis vēlreiz piegāja pie zaļajām durvīm, lai galīgi par to pārliecinātos, un jau pagriezās, lai aizietu, juzdams, ka šis rīts ir neglābjami samaitāts, kad viņš ieraudzīja zemē papīra gabaliņu.
— Hā! — teica Trusītis, juzdamies atkal laimīgs. — Jauna zīmīte! Zīmītē bija rakstīts:
IZGAIS DRIZNAKS. AIZŅEMC DRIZNAKS. K. R.
— Hā! — Trusītis atkārtoja. — Tas jāpasaka citiem arī! — Un viņš ļoti norūpējies aizskrēja.
Vistuvāk dzīvoja Pūce, tāpēc Trusītis devās uz Pūces māju Septiņjūdžu Mežā. Nonācis pie Pūces durvīm, viņš klauvēja un zvanīja, zvanīja un klauvēja, līdz beidzot Pūce izbāza galvu un ieķērcās: — Ej projām, man nav laika, es domāju! Ā, tas esi tu? — Bet Pūce jau vienmēr tā sagaidīja savus ciemiņus.
— Pūce, — bez liekiem vārdiem iesāka Trusītis, — smadzenes galvā ir tikai mums diviem. Pārējiem ir zāģu skaidas. Ja Mežā atgadās kaut kas tāds, ko vajag apdomāt, un, kad es saku apdomāt, tad tas patiešām nozīmē apdomāt, un to varam tikai mēs divi.
— Jā, —miegaini nomurmināja Pūce. — Es to darīju.
— Izlasi šo te.
Pūce paņēma Kristofera Robina zīmīti un nedroši paskatījās uz to. Viņa prata uzrakstīt pati savu vārdu Pūce, un vēl viņa prata uzrakstīt Otrdiena tā, ka varēja saprast, ka tā nav Trešdiena: un viņa varēja arī diezgan brīvi lasīt, ja neviens neskatījās viņai par plecu, visu laiku prasīdams: «Nu?» — un viņa varēja...
— Nu? — prasīja Trusītis.
— Jā, — Pūce pamāja visai Gudri un Dziļdomīgi. — Es redzu, ko tu ar to gribi teikt. Neapšaubāmi.
— Nu, un?
— Pareizi, — sacīja Pūce. — Precīzi. — Brīdi padomājusi, viņa piebilda: — Ja tu nebūtu atnācis pie manis, man vajadzētu iet pie tevis.
— Kāpēc? — jautāja Trusītis.