— Varbūt viņš kaut ko meklē.
— Bet ko? —jautāja Trusītis.
— Tieši to es gribēju teikt, — atbildēja Pūks. Un tad viņš piebilda: — Varbūt viņš meklē taisni to...
— Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
— Jā, — Pūks sacīja. — Kādu no viņiem, kas pazuduši. Trusītis bargi paskatījās uz Pūku.
— Es redzu, ka no tevis nekāda labuma nebūs, — viņš teica.
— Nē, — piekrita Pūks. — Bet es pūlos, — viņš pazemīgi piebilda. Trusītis pateicās viņam par pūlēm un sacīja, ka taisās iet pie I-ā un ka Pūks var nākt līdzi, ja grib. Bet Pūks, kurš juta, ka viņa dziesmai taisās uznākt jauns pants, atbildēja, ka viņš gaida Sivēnu, novēlēja Trusītim visu labu, un Trusītis aizskrēja.
Tomēr sagadījās, ka Trusītis pirmais satika Sivēnu. Sivēns torīt bija agri uzcēlies, lai salasītu vijolītes, un, kad viņš bija tās salasījis un ielicis pušķi vāzē, istabas vidū uz galda, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu ēzelītim I-ā, un, jo ilgāk viņš par to domāja, jo skaidrāk iztēlojās, cik bēdīgi ir būt par Dzīvnieku, kam neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu. Sivēns izskrēja ārā, pie sevis murminādams: «I-ā un vijolītes... Vijolītes un I-ā...» —lai neaizmirstu, ko nodomājis darīt, jo šodien bija tāda aizmirstīga diena. Viņš salasīja lielu pušķi un teciņus devās pie I-ā, ostīdams puķes un juzdamies ļoti laimīgs, līdz kamēr nonāca pie ēzelīša.
— Vai, I-ā, — Sivēns nedroši ierunājās, jo I-ā likās ļoti aizņemts. Ēzelītis pacēla kāju un pamāja, lai viņš iet projām.
— Rīt, — sacīja I-ā, — vai kādu citu dienu.
Sivēns pienāca mazliet tuvāk, lai redzētu, ko I-ā dara. I-ā bija nolicis sev priekšā trīs sprunguļus un cieši skatījās uz tiem. Divi sprunguļi bija saslieti ar vieniem galiem kopā, bet otriem atsevišķi, un trešais sprungulis bija šķērsām pāri. Sivēns nodomāja, ka tās ir kādas Lamatas.
— Ak, I-ā, — viņš atkal ierunājās, — es tikai...
— Tas esi tu, Sivēntiņ? —jautāja I-ā, nepaceldams acis no šiem sprunguļiem.
— Jā, un es gribēju...
— Tu zini, kas tas ir?
— Nē, — teica Sivēns.
— Tas ir A.
— O! — iesaucās Sivēns.
— Nevis O, bet A, — ēzelītis bargi sacīja. — Tu nedzirdi? Jeb vai tu varbūt iedomājies, ka tu esi gudrāks par Kristoferu Robinu?
— Jā, —teica Sivēns. —Tas ir, nē, —viņš steidzīgi izlaboja un pienāca vēl tuvāk.
— Kristofers Robins sacīja, ka tas ir A, un tas būs A, kamēr kāds tam neuzkāps virsū, — I-ā stingri piemetināja.
Sivēns tūlīt palēcās atpakaļ un sāka ostīt savas vijolītes.
— Vai tu zini, ko nozīmē A, Sivēntiņ?
— Nē, I-ā, es nezinu.
— Tas nozīmē Mācības, tas nozīmē Izglītību, tas nozīmē visas tas lietas, kuru jums ar Pūku nav. Redzi, ko nozīmē A.
— Ak tā, —Sivēns sacīja. —Es gribēju teikt, vai tiešam? —viņš steidzīgi paskaidroja.
— Vari man ticēt. Visi, kas te Mežā nāk un iet, saka: «Tas jau ir tikai I-ā, viņš neskaitās.» Viņi staigā apkārt un ņirgājas: «Ha-ha!» Bet vai viņi ko zina par A? Neko viņi nezina. Viņiem tie ir tikai trīs sprunguļi. Bet Izglītotiem Ļaudīm, ievēro, Sivēntiņ, Izglītotiem Ļaudīm, nevis kaut kādiem Pūkiem un Sivēniem, —tas ir liels un brīnišķīgs A. Nevis, — viņš piezīmēja, — kaut kas nesaprotams, kam var muļķīgi pūst elpu virsū.
Sivēns bailīgi atkāpās un, glābiņu meklēdams, paskatījās apkārt.
— Trusītis! — viņš priecīgi iesaucās. — Sveiks, Trusit!
Trusītis cienīgi pienāca klāt, pamāja Sivēnam un izmeta: «Ā, ēzelīt!» — tādā balsī, kādā sveicina, kad taisās jau pēc pāris minūtēm sacīt: «Visu labu!»
— Es gribēju tev kaut ko pajautāt, I-ā. Kas pēdējā laikā notiek ar Kristoferu Robinu? Ko viņš dara no rītiem?
— Kas tas ir, uz ko es skatos? — atvaicāja I-ā, acis nepaceldams.
— Trīs sprunguļi, — Trusītis nekavējoši atbildēja.
— Redzi? — I-ā zīmīgi jautāja Sivēnam. Tad viņš griezās pie Trusīša. — Es tūlīt atbildēšu uz tavu jautājumu, — viņš svinīgi paziņoja.
— Paldies, — teica Trusītis.
— Ko dara Kristofers Robins no rītiem? Viņš mācās. Viņš kļūst Izglītots. Viņš apgūst — man liekas, tā skanēja vārds, ko Kristofers Robins minēja, bet es varu arī mazliet kļūdīties — viņš apgūst Zināšanas. Savu iespēju robežās, ja es pareizi izsakos, es daru to pašu, ko dara viņš. Šis burts, piemēram, ir...
— A, — teica Trusītis, — tikai ne sevišķi glīts. Labi, man jāiet atpakaļ un jāpastāsta citiem par Kristoferu Robinu.
I-ā paskatījās vispirms uz saviem sprunguļiem, tad uz Sivēnu.
— Ko teica Trusītis? Kas tas ir?
— A, — atbildēja Sivēns.
— Tu viņam pateici?
— Nē, I-ā, es ne. Viņš noteikti pats zināja.
— Viņš zināja? Tu gribi teikt, ka A ir tāda lieta, ko zina pat Trusītis?
— Protams, I-ā. Trusītis ir ļoti gudrs.
— Gudrs! — I-ā nicīgi iesaucās, smagi uzsizdams ar pakavu saviem trim sprunguļiem, kas tūlīt pārlūza.
— Izglītība! — rūgti nopūtās I-ā, sabradādams savus sešus sprunguļus. — Kas ir Mācības? — jautāja I-ā, aizsperdams savus divpadsmit sprunguļus pa gaisu. —tas, ko visi truši zina! Ha!
— Es domāju... — Sivēns nelaimīgi teica.
— Labāk jau nedomā, — atcirta I-ā.
— Es domāju, vijolītes ir skaistas, — sacīja Sivēns. Viņš nolika savu pušķi ēzelītim priekšā un metās projām.