IZGĀJIS. DRĪZ NĀKS. K. R.
Un tāpēc visi Zvēri, kas dzīvoja Mežā, izņemot, protams, Plankumaino Zālesēdāju Driznaku, tagad zināja, ko Kristofers Robins dara no rītiem.
Pa ilgo laiku, ko strautam vajadzēja, lai nonāktu līdz Meža malai, tas bija pieaudzis gandrīz par īstu upi, un, pieaudzis būdams, tas vairs neskrēja, nelēkāja un nemeta burbuļus, ko mēdza darīt, kad bija mazs, bet kustējās daudz lēnāk. Jo nu strauts zināja savu ceļu un sprieda: «Nav kur steigties. Gan jau kādreiz nonāksim galā.» Tikai mazie, ātrie un nepacietīgie strauteļi tur augstāk, Mežā, šaudījās šurp un turp, it kā viņiem būtu nezin kas jāredz un jāizdibina, kamēr nav par vēlu.
No Ārpasaules uz Mežu veda plata taka, gandrīz tik plata ka lielceļš, bet, pirms tā nokļuva Mežā, takai vajadzēja šķērsot upi. Tur tad nu bija koka tilts, gandrīz tik plats kā lielceļš, ar koka margām gar abām pusēm. Kristofers Robins, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz augšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija izliekties pār apakšējo un skatīties upē, kas lēni tecēja zem tilta. Pūks, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz apakšējā šķērskoka, bet daudz patīkamāk bija nogulties zemē, pabāzt galvu zem šķērskoka un skatīties upē, kas lēni tecēja pa leju. Bet Sivēns un Rū vispār tikai tā varēja skatīties upē, jo bija pārāk maziņi, lai aizsniegtu apakšējo šķērskoku. Tā viņi gulēja uz tilta un skatījās ūdenī, kas tecēja lēni, lēni, jo nebija jau kur steigties.
Kādu dienu, kad Pūks pastaigādamies gāja uz tilta pusi, viņš mēģināja sacerēt mazu dzejolīti par čiekuriem tāpēc, ka čiekuri bija visapkārt abās takas malās un Pūkam bija uznākusi dziedamā reize. Viņš pacēla vienu, apskatīja to un nosprieda: «Ļoti glīts čiekurs, un kaut kādai atskaņai uz to arī vajadzētu būt.» Bet viņš neko nevarēja izdomāt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā tādas rindas:
— Dumja dziesma, — Pūks nopūtās. — Kenga un Rū nedzīvo kokā. Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepam iekrita upē.
— Sasodīts, — norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedat. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garam... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs!
— Jocīgi, —nobrīnījās Pūks. —Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? — Un Pūks gāja pēc čiekuriem.
Nākošais tiešām darīja tāpat. Un citi nākošie arī. Tad Pūks iemeta ūdeni divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja pa priekšu, kā Pūks bija paredzējis, un mazais izpeldēja pēc tam, kā Pūks arī bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. Kad viņš gāja uz mājām launagā, viņš bija vinnējis trīsdesmit sešas un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņš bija... ka viņš bija... Vārdu sakot, atņemiet no trīsdesmit sešiem divdesmit astoņi un jūs zināsit, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit seši no divdesmit astoņiem.
Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem tagad bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus tāpēc, ka tos bija vieglāk atšķirt.
Kādu dienu Pūks, Sivēns, Trusītis un Rū atkal spēlēja Pūksprunguļus. Viņi iemeta sprunguļus ūdenī. Trusītis nokliedza: — Aiziet! —Un viņi skrēja tiltam pāri un izbāza galvas otrā pusē, gaidīdami, kura sprungulis izpeldēs pirmais. Pagāja ilgs laiks, jo upe todien bija ļoti slinka, un likās, ka tai ir pilnīgi vienalga, kad tā nonāks gala un vai vispār nonāks.
— Manējais peld! — spiedza Rū. — Nē, nav vis manējais. Tu savējo neredzi, Sivēn? Es domāju, ka tur peld manējais, bet nepeld. Re, kur nāk! Nē, nenāk. Pūk, tu savējo neredzi?
— Nē, — atbildēja Pūks.
— Mans sprungulis būs kaut kur aizķēries, — teica Rū. — Trusīt, mans sprungulis ir aizķēries. Vai tavs sprungulis arī ir aizķēries, Sivēn?
— Vienmēr jau paiet vairāk laika, nekā mēs iedomājamies, — sacīja Trusītis.
— Kā tev liekas, cik ilgi mums vēl būs jāgaida? — jautajā Rū.
— Es redzu tavējo, Sivēn! — pēkšņi iesaucās Pūks.
— Mans bija tāds pelēcīgs, — teica Sivēns, baidīdamies pārak tālu liekties pār tilta malu, lai neiekristu upē.
— Taisni tāds pašlaik nāk. Vairāk pa manu pusi.
Trusītis izliecās pār malu, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Rū lēkāja un spiedza:
— Nāc, sprungu-sprungu-sprunguli! Nāc, sprungu-sprungu-sprun-guli!
Sivēns bija tā uztraucies kā neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņš vinnēs.
— Nāk! — sacīja Pūks.
— Tu noteikti redzi, ka tas ir manējais? — Sivēns uztraukuma iekviecās.
— Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti... liels... pelēks... Ak nē, nav vis, tas ir I-ā!
No tilta apakšas izpeldēja I-ā.
— I-ā! —visi reizē iekliedzās.
— Tas ir I-ā! — spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.
Ļoti rāmi, ļoti cienīgi, ar visām četrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I-ā.
— Patiešām? — teica I-ā, ko bija sagrābis mazs atvariņš un nu lēni grieza apkārt trīs reizes. — Neticami.
— Es nezināju, ka tu arī spēlē ar mums, — sacīja Rū.
— Es nespēlēju, — atbildēja I-ā.
— I-ā, ko tu tur dari? — jautāja Trusītis.
— Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepareizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņš atradīs īsto atbildi.
— Bet, I-ā! — Pūks izmisis iesaucās. — Ko tad mēs varam... es gribēju teikt, kā mēs varam... tu domā, ja mēs...
— Jā, — sacīja ēzelītis. — Viena no tavām domām noteikti būs īstā. Paldies, Pūk.
— Viņš griežas riņķī un riņķī! —sacīja Rū dziļā apbrīnā.
— Kāpēc gan ne? — auksti apvaicājās I-ā.
— Es arī protu peldēt! — Rū lepni paziņoja.
— Tikai ne riņķī un riņķī, — teica I-ā. — Tas ir daudz grūtāk. Es gan šodien vispār netaisījos peldēties, — viņš turpināja, lēni griezdamies atvarā. — Bet, tā kā es tomēr biju iekritis ūdenī, es nolēmu pavingrināties vieglā riņķa kustībā no labās puses uz kreiso vai, teiksim, — viņš piebilda, iekļuvis nākamajā atvarā, — no kreisās uz labo, kā nu tas man kuro reizi ienāk prātā, un tā ir tikai mana darīšana. Citiem tur nav ko jaukties.
Kādu laiku bija klusums, jo visi domāja.
— Man ir ideja, — beidzot sacīja Pūks, — bet, liekas, ne sevišķi laba.
— Man arī tā liekas, — teica I-ā.
— Ko tu izdomāji, Pūk? — jautāja Trusītis. — Pastāsti mums arī.
— Ja mēs visi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un izskalotu ēzelīti otrā pusē.
— Tā ir ļoti laba ideja, — uzslavēja Trusītis, un Pūks atkal jutās laimīgs.
— Ļoti laba, — norūca I-ā. — Kad es gribēšu, lai mani samērcē viscaur, es darīšu tev to zināmu, Pūk.
— Bet ja nu mēs netīšām trāpīsim viņam? — Sivēns bažījās.
— Vai arī netīšām netrāpīsiet viņam, —teica I-ā. — Apsver visas šīs iespējas, Sivēn, pirms jūs sākat uzjautrināties.