— Es nesviedīšu stipri, es tikai palaidīšu vaļā, — viņš paskaidroja, — un tad es nevarēšu trāpīt tev garām. Tas ir — es nevarēšu trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.
— Nē, — teica I-ā, — man ļoti patīk griezties.
Trusītis juta, ka nu pienācis komandēšanas laiks.
— Sākam, Pūk — viņš sacīja. — Kad es teikšu: «Met!» — tu laidīsi akmeni vaļā. I-ā, kad es teikšu: «Met!» — Pūks laidīs akmeni vaļa.
— Mīļš paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanīšu.
— Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?
— Nē, — teica I-ā.
— Met! — komandēja Trusītis.
Pūks palaida akmeni vaļā. Ūdens skaļi noplunkšķēja, un ēzelītis bija pazudis.
Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās... un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu gabaliņu pa priekšu Trusīša sprungulim, neiepriecināja viņus tā, kā to varētu gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņš ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā... Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I-ā brida laukā no ūdens.
Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz kamēr I-ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.
— Vai, I-ā, cik tu esi slapjš! — teica Sivēns, pataustījis viņu. I-ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.
— Lieliski, Pūk! — Trusītis atzinīgi teica. — Mūsu ideja bija ļoti laba.
— Kāda ideja? — I-ā jautāja.
— Izplunkšķināt tevi malā ar akmeni.
— Izplunkšķināt mani? — brīnījās I-ā. — Mani izplunkšķināt? Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs mani izplunkšķinājāt? Es vienkārši ieniru. Pūks meta man virsū lielu akmeni, un, lai tas netrāpītu man pa krūtīm, es ieniru un izpeldēju malā.
— Tu nemaz nemeti viņam virsū, — Sivēns pačukstēja Pūkam, lai mierinātu viņu.
— Man arī liekas, ka ne, — bēdīgi sacīja Pūks.
— I-ā vienmēr ir tāds, — teica Sivēns. — Es domāju, ka tava ideja bija ļoti gudra Ideja.
Pūkam kļuva vieglāk ap sirdi, jo, ja tu esi Lācis, kam tikai Zāģu Skaidas Galvā, un tu domā par visādām lietām, tad reizēm izrādās, ka lieta, kas te pašam likusies ļoti Lietīga, ir gluži Nelietīga, kad tu to esi izdarījis un citi to redzējuši. Bet, lai nu kā, — ēzelītis pirmīt bija upē un tagad vairs nav upē, un tas nozīmē, ka nekas ļauns viņam nav nodarīts.
— Kā tu iekriti ūdenī? — jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.
— Es neiekritu, — atbildēja I-ā.
— Bet kā tad...
— Mani IELECINĀJA, —teica I-ā.
— Oo! — uztraucās Rū. — Tevi kāds pagrūda?
— Kāds mani ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju — ja kaut jel viens no jums saprot, ko nozīmē domāt, — un pēkšņi es jutu SKAĻU SALĒCIENU.
— O, I-ā! — visi nodvesas.
— Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkārši nepaslīdēji? — neticīgi jautāja Trusītis.
— Protams, ka paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika?
— Bet kas to izdarīja? — vaicāja Rū. I-ā neatbildēja.
— Man liekas, tas būs bijis Tīģeris, — Sivēns nervozi ieminējās.
— Bet, I-ā, — jautāja Pūks, — tas bija Joks vai Nelaimes Gadījums? Es gribēju teikt...
— Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas ir Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapjš, un neko vairāk. Tu, cerams, saproti, ko es ar to gribēju teikt?
— Un kur bija Tīģeris? — jautāja Trusītis.
— Pirms I-ā paspēja atbildēt, skaļi nobrīkšķēja krūmi un caur dzīvžogu izlauzās Tīģeris pats.
— Sveiki visapkārt! — Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.
— Sveiks, Tīģeri! — sacīja Rū. Trusītis ļoti cienīgi saslējās.
— Tīģeri, — viņš svinīgi jautāja. — Kas jums tur pirmīt notika?
— Kad pirmīt? — atvaicāja Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.
— Kad tu ielecināji upē I-ā.
— Es viņu neielecināju.
— Ielecināji gan, — īgni atcirta I-ā.
— Patiešām ne. Man tikai uznāca šķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras un kad es teicu: «Grrrs-oppp-pč-č-č-pčī...»
— Ūja! — iesaucās Trusītis, pieceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras. — Viss kārtībā, Sivēntiņ.
— Tas bija no pārsteiguma, — Sivēns taisnojās.
— Nu redzi, — sacīja I-ā. — Tādus pārsteigumus es saucu par ielecināšanu. Ļoti neglīts paradums. Man nav nekas pretim, ka Tīģeris dzīvo Mežā, — viņš turpināja, — jo Mežs ir liels un vietas te diezgan, kur izlēkāties. Bet es nesaprotu, kāpēc viņam jānāk manā mazajā stūrītī un jālēkā taisni tur. Protams, ja kādam patīk tieši mitras, aukstas un drūmas vietas, tad mans kakts viņam kā radīts, bet citādi tur nav nekā sevišķa, īpaši jau lēkāšanai...
— Es nelēkāju, es šķaudīju, — Tīģeris spītīgi atcirta.
— Upes dibenā man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ielecināts vai iešķaudināts.
— Labi, — sacīja Trusītis, — viss, ko es varu teikt... O, tur nāk Kristofers Robins, viņš pateiks.