— Redzi, kas par lietu, Kristofer Robin, — Trusītis iesāka. — Tīģeris...
— Nav taisnība! — teica Tīģeris.
— Bet iekšā es tomēr biju, — apstrīdēja I-ā.
— Es domāju, ka viņš netīšām, — sacīja Pūks.
— Viņš vienmēr ir bijis lecīgs, — teica Sivēns, — un tur viņš neko nevar darīt.
— Pamēģini ielecināt mani, — Rū uzplijās Tīģerim. — Tā, Tīģeris ielecinās mani! Sivēn, kā tu domā...
— Pagaidiet! — iesaucās Trusītis. — Nerunājiet visi reizē. Galvenais ir, ko Kristofers Robins par to domā?
— Es tikai šķaudīju, — taisnojās Tīģeris.
— Viņš lēkāja, — sūdzējās I-ā.
— Varbūt šķaudīdams es drusciņ salēcos, — teica Tīģeris.
— Klusu! — Trusītis pacēla ķepu. — Ko par to visu domā Kristofers Robins? Tas ir galvenais.
— Labi, — teica Kristofers Robins, vēl arvien nesaprazdams, par ko zvēri uztraucas. — Es domāju...
— Ko? — visi reizē iesaucās.
— Es domāju, ka mēs varētu saspēlēt Pūksprunguļus.
Sacīts — darīts. I-ā, kurš vēl nekad nebija spēlējis, vinnēja par divām reizēm vairāk nekā pārējie. Rū divas reizes iekrita ūdenī: pirmo reizi netīšām, otro — tīšām, jo bija pēkšņi ieraudzījis mežmalā Kengu, un tas nozīmēja, ka viņam šā vai tā būs jāiet gulēt. Trusītis teica, ka iešot viņiem līdzi, bet I-ā aizgāja kopā ar Tīģeri, jo viņš gribēja Tīģerim paskaidrot, kā vinnēt Pūksprunguļos, ko var panākt, kad met savu sprunguli upē ar izgriezienu; bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni paši.
Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulainajā pēcpusdienā.
— Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs, — slinki ieminējās Pūks.
— Protams, ka ir, — piekrita Kristofers Robins.
— Un mēs visi esam, — Pūks sacīja. — Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība, — viņš pazemīgi piebilda.
— Ir gan taisnība, — teica Kristofers Robins.
Kādu dienu Trusītis un Sivēns sēdēja piesaulē pie Pūka durvīm, klausīdamies, ko saka Trusītis, un Pūks sēdēja kopā ar viņiem. Bija miegaina vasaras pēcpusdiena, Mežs klusi šalkoja un likās pierunājam Pūku: «Neklausies Trusītī, klausies manī!» Pūks ierīkojās ērtāk, lai neklausītos Trusītī. Laiku pa laikam viņš atvēra acis un sacīja: — Ā! — Un atkal tās aizvēra, sacīdams: — Pareizi. — Trusītis savukārt laiku pa laikam ļoti nopietni atkārtoja: — Tu saproti, ko es ar to gribu teikt, Sivēn? — Un Sivēns ļoti nopietni māja ar galvu, lai izrādītu, ka viņš saprot.
— Fakti liecina, — Trusītis beidzot bija novedis savu domu līdz galam, — ka Tīģeris pēdējā laikā ir kļuvis pārāk Lecīgs, un mums vajag viņu pārmācīt. Vai tu tā nedomā, Sivēn?
Sivēns piekrita, ka Tīģeris tiešām kļuvis pārāk Lecīgs, un, ja kāds varētu izdomāt, kā lai viņu atradina no Lecības, tā būtu Ļoti Laba Ideja.
— Gluži manas domas, — sacīja Trusītis. — Ko tu teiksi, Pūk? Pūks satrūkdamies atvēra acis un teica: — Galīgi.
— Kas galīgi? — brīnījās Trusītis
— Tas, ko tu sacīji, — atbildēja Pūks. — Neapšaubāmi.
Sivēns iegrūda Pūkam sānā pamatīgu dunku, un Pūks, sākdams pamazām nojaust, ka viņš ir kaut kur citur, lēni piecēlās un paskatījās apkārt, kur īsti viņš atrodas.
— Bet kā mēs varētu to izdarīt? — jautāja Sivēns. — Kas Tīģerim derētu par mācību?
— To nu mums vajag izdomāt, — sacīja Trusītis.
Pūkam sāka neskaidri likties, ka vārdu «mācība» viņš ir jau kaut kur dzirdējis.
— Ir tāda lieta, ko sauc par Divreiz Divi, — viņš teica. — Kristofers Robins solīja man to mācīt, bet tas nebija.
— Kas nebija? — Trusītis nesaprata.
— Kāpēc nebija? — vaicāja Sivēns. Pūks pakratīja galvu.
— Es nezinu, — viņš bēdīgi teica. — Vienkārši nebija. Par ko jūs runājat?
— Pūk, — Sivēns pārmetoši iesaucās, — vai tad tu neklausījies, ko Trusītis sacīja?
— Es klausījos, bet man bija pūkas salīdušas ausī. Vai tu, lūdzu, neatkārtotu, Trusīt?
Trusītis, kā vienmēr, bija gatavs atkārtot, viņš tikai pajautāja, no kuras vietas atsākt. Pūks teica, ka jāatsāk no tā brīža, kad viņam aizpūkojās ausis. Bet, kad Trusītis jautāja, kad tas bijis, Pūks atbildēja, ka viņš nezina, jo nav īsti sadzirdējis. Beidzot Sivēns izšķīra šo sarežģīto lietu, paskaidrodams, ka viņš pūlas izdomāt, kā lai atradina Tīģeri no lecīguma, jo, kaut gan viņi visi ļoti mīl Tīģeri, tomēr nav noliedzams, ka Tīģeris ir pārāk lecīgs.
— Nu es saprotu, — teica Pūks.
— Viss Mežs ir pilns ar Vienu Pašu Tīģeri, — sacīja Trusītis. — Tas sāk Krist Uz Nerviem.
Pūks pūlējās kaut ko izdomāt, bet viss, ko viņš varēja izdomāt, nekam nederēja. Un tāpēc viņš labāk nodungoja pie sevis dziesmiņu:
— Ko Pūks tur runā? — jautāja Trusītis. — Kaut ko prātīgu?
— Nē, — Pūks bēdīgi atbildēja. — Neko prātīgu.
— Man ir ideja! — iesaucās Trusītis. — Klausieties! Mēs paņemsim Tīģeri līdzi tālā Ekspotīcijā uz tādu vietu, kur viņš vēl nekad nav bijis, un tur viņu pazaudēsim. Otrā rītā mēs viņu atkal atradīsim, un, pieminiet manus vārdus, — tas būs pavisam cits Tīģeris.
— Kāpēc? — nesaprata Pūks.
— Tāpēc, kas tas būs Pazemīgs Tīģeris. Tāpēc, ka tas būs Bēdīgs Tīģeris, Grūtsirdīgs Tīģeris, ļoti Mazs un Žēlīgs Tīģeris un Ak-Trusīt-kā-es-priecājos-tevi-redzēt Tīģeris. Lūk, kāpēc.
— Viņš būs priecīgs redzēt mūs ar Sivēnu arī?
— Protams.
— Tas ir labi, — teica Pūks.
— Man būtu žēl, ja viņš vienmēr paliktu Bēdīgs, — šaubīdamies sacīja Sivēns.