— Atvainojiet, —Pūks sacīja.
Viņš izvilka galvu no alas, vēlreiz padomāja, iebāza galvu atpakaļ un jautāja:
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kur ir Trusītis?
— Aizgāja ciemos pie Lācīša Pūka. Viņi ir lieli draugi.
— Bet tas esmu es! — lācītis ļoti pārsteigts iesaucās.
— Kāds es?
— Lācītis Pūks.
— Jūs esat par to pārliecināts? —jautāja Trusītis, kas likās vēl vairāk pārsteigts par Pūku pašu.
— Pilnīgi pārliecināts, — apgalvoja Pūks.
— Nu tad nāc iekšā!
Ala bija šaura, bet Pūks spraucās, kamēr iespraucās.
— Tev taisnība, — Trusītis teica, apskatījis viņu no galvas līdz kājām. — Tas esi tu. Prieks tevi redzēt.
— Kas cits es varētu būt?
— Es nebiju īsti drošs. Tu jau zini, kā ir mežā. Kuru katru vis nevar laist iekšā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?
Ap vienpadsmitiem no rīta Pūkam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā šķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja: — Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu? — Pūks tā uztraucās, ka atbildēja: — Abus. — Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: — Toties maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu.
Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā balsī, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.
— Vai tiešām? — pieklājīgi jautāja Trusītis.
— Protams, es varētu vēl mazliet palikt, — teica Pūks, — ja tu man... — un viņš zīmīgi paskatījās uz pieliekamā kambara pusi.
— Patiesību sakot, — Trusītis iebilda, — es arī taisījos iziet.
— Nu labi. Tad es eju. Uz redzēšanos.
— Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies.
— Vai tad vēl kaut kas ir? — Pūks dzīvi apvaicājās.
Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: — Nekā vairs nav.
— Es jau tā domāju. — Pūks pamāja. — Visu labu! Man jāiet. Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļķepām, līdz izdabūja ārā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad...
— Glābiet! —noelšas Pūks. — Es labāk rāpšos atpakaļ.
— Sasodīts! — viņš sacīja. — Vajadzēja tomēr uz priekšu.
— Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.
— Ei, vai tu esi iesprūdis? — Trusītis jautāja
— Nē! — Pūks bezrūpīgi teica. — Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.
— Dod labāk ķepu!
Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...
— Vai! — iebrēcās Pūks. — Man sāp!
— Skaidrs, — Trusītis teica. — Tu esi iesprūdis.
— Tikai tāpēc, — Pūks dusmīgi sacīja, — ka dažiem ir pārāk šauras durvis.
— Nē, tāpēc ka daži pārāk daudz ēd, — Trusītis atcirta. — Es, protams, nekā neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ēd. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, — Trusītis piebilda, — jāiet pēc Kristofera Robina.
Kristofers Robins dzīvoja otrā meža malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Pūka, viņš tik mīļā balsī teica: — Vecais, dumjais lāci! — ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.
— Es te guļu un domāju, — Pūks nošņaukājās, — ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas būtu nepatīkami.
— Man arī, — teica Trusītis.
— Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm? — brīnījās Kristofers Robins. — Protams, ka varēs.
— Jauki! — Trusītis priecājās.
— Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ. Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņš, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā mājā, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās un citi atkal...
— Tu gribi teikt, ka es nekad netikšu laukā? — Pūks jautāja.
— Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu žēl grūst šo pusi atpakaļ, — teica Trusītis.
Kristofers Robins piekrītoši pamāja.
— Te atliek tikai viens, — viņš sacīja, — gaidīt, kamēr tu kļūsti atkal tievāks.
— Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks? — Pūks bažīgi apvaicājās.
— Kādu nedēļu, es domāju.
— Bet es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!