— Iesim ciemos pie visiem pēc kārtas, — sacīja Pūks. — Jo, kad tu esi jūdzēm tālu gājis pa aukstu vēju un pēkšņi ieej kāda mājās, un tad kāds tev saka: «Sveiks, Pūk, tu esi atnācis taisni laikā, lai mēs mazliet uzkostu!» —un jūs uzkožat... tad diena nav vis veltīgi, bet Draudzīgi Pavadīta.
Sivēns domāja, ka vajadzīgs Iemesls, lai visus pēc kārtas apciemotu, kā, piemēram, Sīka Meklēšana vai Ekspotīcijas Organizēšana. Vai Pūks nevarētu kaut ko izdomāt?
Pūks varēja.
— Mēs iesim tāpēc, ka ir Ceturtdiena, — viņš teica. — Mēs iesim un visiem novēlēsim Daudz Laimes Ceturtdienā. Ejam, Sivēn!
Viņi cēlās augšā un, kad Sivēns bija atkritis atpakaļ sēdus, nezinādams, ka vējš būs tik stiprs, un Pūks bija palīdzējis Sivēnam atkal tikt kājās, devās ceļā. Vispirms viņi gāja uz Pūka māju, un laimīgā kārtā saimnieks bija mājās un laipni aicināja ienākt. Viņi mazliet iestiprinājās un ar svaigiem spēkiem devās pie Kengas, palīdzēdami viens otram noturēties pret vēju un kliegdami: — Vai ne?... Ko?... Nedzirdu... — Pie Kengas viņi atnāca tā nomocījušies, ka palika uz vēl vienām brokastīm. Pēc tam izrādījās, ka ārā ir ļoti auksts, un viņi skrēja pie Trusīša, cik ātri vien spēdami.
— Mēs atnācām novēlēt tev Daudz Laimes Ceturtdienā, — teica Pūks, kad viņš bija divreiz iegājis un izgājis pa Trusīša durvīm, lai pārbaudītu, ka tiks atkal laukā.
— Kas tad šī par sevišķu ceturtdienu? — brīnījās Trusītis, un, kad Pūks bija to paskaidrojis, Trusītis, kura dzīve sastāvēja no Svarīgām Darīšanām, teica: — Ā... un es domāju, ka jums tiešām kas nopietns sakāms... — Viņi apsēdās, lai mazdrusciņ... un drīz Pūks ar Sivēnu atkal devās ceļā. Vējš nu pūta no mugurpuses, un viņiem nevajadzēja kliegt.
— Trusītis ir gudrs, — domīgi teica Pūks.
— Jā, — Sivēns piekrita, — Trusītis ir gudrs.
— Viņam galvā ir Smadzenes, nevis Zāģu Skaidas.
— Jā, — Sivēns sacīja, — viņam ir smadzenes.
Kādu brīdi viņi klusēdami domāja par Trusīša smadzenēm.
— Un man liekas, — piebilda Pūks, — tāpēc viņš nekad neko nesaprot.
Izrādījās, ka Kristofers Robins arī ir mājās, jo bija pēcpusdiena, un viņš tik ļoti priecājās par ciemiņiem, ka Pūks ar Sivēnu palika te gandrīz līdz tējas laikam un padzēra Gandrīz Tēju, ko pēc tam var viegli aizmirst. Tad viņi steidzās tālāk uz Pūka Priedītēm steigšus apraudzīt I-ā, kamēr nav par vēlu nokļūt pie Pūces uz Tēju īstā Laikā.
— Sveiks, I-ā! — viņi priecīgi uzsauca ēzelītim.
— Ā, — teica I-ā, — jūs esat apmaldījušies?
— Mēs nācām apraudzīt, kā tev klājas, — teica Sivēns. — Tev un tavai mājai. Skaties, Pūk, vēl turas!
— Patiešām, — sacīja I-ā. — Ļoti savādi. Kādam vajadzētu gan nākt un to sagāzt.
— Mēs iedomājāmies, ka varbūt vējš aizpūtis tavu māju, — teica Pūks.
— Ak tā! Acīmredzot tāpēc neviens nav uzņēmies liekas pūles. Un es, muļķis, iedomājos, ka vienkārši aizmirsuši.
— Mums bija ļoti patīkami parunāties ar tevi, I-ā. Tagad mums jāaiziet pie Pūces.
— Protams, protams. Pūce ir tik mīļa. Vakar vai aizvakar viņa lidoja garām un pamanīja mani. Viņa gan to nekādi neizrādīja, bet es zināju, ka ir pamanījusi. Tas, manuprāt, bija ļoti draudzīgi no viņas puses. Ļoti sirsnīgi.
Pūks ar Sivēnu vēl brīdi pamīņājās un sacīja: «Uz redzēšanos, I-āl» — tik nesteidzīgi, cik vien tas iespējams, bet viņiem bija tāls ceļš priekšā, un viņi negribēja kavēties.
— Uz redzēšanos, — teica I-ā. — Un pieskaties, Sivēntiņ, ka vējš tevi neaizpūš. Citādi tu pazudīsi. Visi runās: «Kur gan mūsu Sivēntiņš ir aizpūsts?» Tādas lietas jau visi grib zināt. Labi, uz redzēšanos! Paldies, kā jūs te netīšām nācāt garām.
— Uz redzēšanos! — teica Pūks un Sivēns pēdējo reizi, un viņi devās uz Pūces māju. Nu vējš atkal pūta viņiem pretim, un Sivēna ausis, pret vēju cīnoties, plivinājās kā divi karodziņi, un likās — bija pagājusi vesela mūžība, kamēr viņi nonāca Septiņjūdžu Meža aizvējā un varēja atliekt muguras taisni. Tomēr klausīties, kā vētra plosās koku galotnēs, bija diezgan nepatīkami.
— Iedomājies, Pūk, ja nu koks, zem kura mēs stāvam, ņem un uzgāžas mums virsū?
— Iedomājies labāk, ka neuzgāzīsies, — rūpīgi apdomājis Sivēna jautājumu, atbildēja Pūks.
Sivēns nomierinājās, un pēc brīža viņi priecīgi klauvēja un zvanīja pie Pūces durvīm.
— Labdien, Pūce, — sacīja Pūks. — Es ceru, mēs neesam atnākuši par vēlu un dabūsim... Tas ir, es gribēju teikt — kā tev klājas, Pūce? Mēs ar Sivēnu iedomājāmies apraudzīt tevi tāpēc, ka ir Ceturtdiena.
— Sēsties, Pūk! Sēsties, Sivēn! — laipni aicināja Pūce. — Jūtieties kā mājās!
Viņi pateicās un cik prazdami jutās kā mājās.
— Jo redzi, Pūce, — sacīja Pūks, — mēs ļoti steidzāmies, lai paspētu laikā... lai apciemotu tevi, pirms atkal iesim projām.
Pūce svinīgi pamāja.
— Nebīstieties pateikt, ka man nav taisnība, — viņa sacīja, — bet vai es maldos, domādama, ka šodien ir visai Vētrains laiks?
— Ļoti, — atbildēja Sivēns, sildīdams pie pavarda ausis un vēlēdamies, kaut viņš, sveiks un vesels, būtu jau atpakaļ pats savā mājā.
— Man arī tā likās, — teica Pūce. — Taisni tādā vētrainā dienā kā šī te mans Onkulis Roberts, kura portrets karājas tev aiz muguras, Sivēn, pa labi, vēlākā rīta stundā atgriezdamies no... Kas tad tas?
Atskanēja briesmīgs brīkšķis.
— Sargies! —iebrēcās Pūks. — Glāb pulksteni! Bēdz, Sivēn! Es krītu tev virsū!
— Palīgā! — kvieca Sivēns.
Tā istabas puse, kur sēdēja Pūks, lēni slējās uz augšu, un viņa krēsls sāka slīdēt lejā pie Sivēna. Pulkstenis cienīgi nošļāca no kamīna dzegas, pa ceļam paķerdams līdzi vāzes, kamēr viss vienā kaudzē šķindēdams saplīsa pret to, kas agrāk bija grīda, bet tagad izskatījās drīzāk pēc sienas. Onkulis Roberts bija sadomājis kļūt par paklāju un katram gadījumam, lai būtu lielāks, norāva arī gabalu sienas, bet paklājs savukārt uzklupa Sivēna krēslam tad, kad Sivēns mēģināja piecelties, un kādu laiku patiešām bija diezgan grūti izšķirt, kur nu ir ziemeļi un dienvidi. Tad noskanēja vēl viens brīkšķis... Pūces istaba krampjaini noraustījās... un iestājās klusums.
Istabas kaktā sakustējās galdauts.Tas satinās kamolā un pārvēlās pāri istabai,tad dažas reizes uzlēca gaisā un izbāza divas ausis.
Kamols atkal pārvēlās pāri istabai un attinās vaļā.
— Pūk? — Sivēns bailīgi iepīkstējās.
— Jā? — atbildēja viens no krēsliem.
— Kur mēs esam?
— Grūti pateikt, — nopūtās krēsls.
— Vai mēs neesam Pūces mājā?
— Laikam gan, jo mēs atnācām uz tēju, bet mums nedeva.
— O! — iespiedzās Sivēns. — Vai Pūces vēstuļkastīte vienmēr bija pie griestiem?