— Jā, paskaties.
— Es nevaru, — atbildēja Pūks. — Es guļu uz mutes zem kaut kā smaga, un tādā stāvoklī, Sivēn, nav diez cik ērti skatīties uz griestiem.
— Bet vēstuļkaste ir pie griestiem, Pūk.
— Varbūt Pūce to pakārusi pie griestiem pārmaiņas pēc, — sacīja Pūks.
Istabas otrā kaktā aiz galda kaut kas sakustējās — un parādījās Pūce.
— Ā, Sivēns, — teica Pūce visai īgni. — Kur ir Pūks?
— Grūti pateikt, — Pūks atsaucās.
Pūce pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja balss, un nikni pašķielēja uz Pūka pekām.
— Pūk, — viņa bargi jautāja. — Tu to izdarīji?
— Nē, — Pūks pazemīgi atbildēja. — Domāju, ka ne.
— Kas tad?
— Man liekas, tas bija vējš, — ieminējās Sivēns. — Es domāju, ka tava māja ir apgāzusies.
— Patiešām? Es atkal domāju, ka tas bija Pūks.
— Nē, — Pūks teica.
— Ja tas bija vējš, — visu apdomājusi, sacīja Pūce, — tad tā nav Pūka vaina. Negods nekrīt uz viņu. — Ar šiem laipnajiem vārdiem viņa pacēlās spārnos apskatīt savus jaunos griestus.
— Sivēn! — Pūks skaļā čukstā pasauca. Sivēns noliecās pie vina.
— Jā, Pūk?
— Pūce teica, ka vēl kaut kas krīt man virsū?
— Nē, viņa teica, ka tu neesi vainīgs.
— Ā! Man atkal izklausījās... Skaidrs. Labi, ka tā.
— Pūce! — Sivēns sauca. — Laidies lejā un palīdzi Pūkam piecelties.
Pūce, kas bija apbrīnojusi savu vēstuļkastīti, atkal nolaidās zemē. Pūce ar Sivēnu tikmēr vilka un stūma atzveltnes krēslu, kamēr Pūks izlīda laukā un beidzot varēja paskatīties apkārt.
— Jauki, vai ne? — teica Pūce. — Viss kājām gaisā.
— Ko nu lai mēs darām, Pūk? Vai tu nevari kaut ko izdomāt? — jautāja Sivēns.
— Jā, es nupat izdomāju, — Pūks atbildēja. — Vienu mazu dziesmiņu. — Un viņš sāka dziedāt:
— Tas ir viss, — teica Pūks.
Pūce neizskatījās sajūsmināta par dziesmu. Viņa nosodoši ieklepojās un sacīja: ja Pūks patiešām esot pārliecināts, ka tas ir bijis viss, viņi tagad varētu apdomāt Glābšanās Problēmu.
— Tāpēc, — Pūce paskaidroja, — ka mēs vairs netiekam laukā pa agrākajām durvīm. Kaut kas ir uzkritis tām virsū.
— Bet kā tad citādi mēs varam iziet? — nobijās Sivēns.
— Tā ir Problēma, Sivēn, par kuru es lūdzu Pūku padomāt. Pūks apsēdās uz grīdas, kas kādreiz bija siena, paskatījās uz griestiem, kas kādreiz bija otra siena ar durvīm vidū, un sāka domāt.
— Vai tu varētu uzlidot līdz vēstuļkastītei ar Sivēnu mugurā? — viņš jautāja Pūcei.
— Nē, — Sivēns steidzīgi iekviecās, — viņa nevar!
Pūce sāka skaidrot par Nepieciešamo Muguras Muskulatūru. Viņa jau reiz bija to skaidrojusi Pūkam un Kristoferam Robinam un sen gaidīja gadījumu, kad varēs atkal par to parunāt. Tā bija tāda lieta, ko droši varēja skaidrot vēlreiz, jo neviens tikpat neko tur nespēja saprast.
— Redzi, Pūce, ja Sivēns tiktu pie vēstuļkastes, viņš varētu izlīst pa vēstuļu spraugu, nokāpt no koka un aizskriet pēc palīgiem.
Sivēns steidzīgi iebilda, ka pēdējā laikā viņš paaudzies lielāks un, lai kā gribētu, nevarēs izlīst pa spraugu, bet Pūce savukārt sacīja., ka sprauga pēdējā laikā arī pataisīta lielāka gadījumam, ja viņai, Pūcei, pienāktu lielākas vēstules, tāpēc Sivēns varētu gan.
Sivēns iebilda: — Bet tu sacīji, ka nepieciešamā, kā tur viņu sauca, nevarēs.
Pūce piekrita: — Jā, patiešām nevarēs. Nav vērts par to domāt. Sivēns teica: — Nu tad domāsim par kaut ko citu. — Un tūlīt sāka domāt.
Bet Pūks bija nogrimis atmiņās par to dienu, kad viņš glabā Sivēnu no plūdiem un visi bija viņu apbrīnojuši. Tādas lietas nenotika bieži, bet Pūkam gribējās, lai notiktu atkal... Un tad pēkšņi, kā jau tas parasti gadījās, viņam iešāvās prātā ideja.
— Pūce, — viņš teica, — es kaut ko izdomāju.
— Apķērīgais un Palīdzīgais Lāci! — iesaucās Pūce.
Pūks bija lepns, ka nosaukts par Apķērīgu un Palīdzīgu Lāci, tomēr pieticīgi iebilda, ka viņš to iedomājies pavisam nejauši. Lai Pūce apsien Sivēnam ap vidu aukliņu, bet otru galu lai paņem knābi, uzlido pie vēstulkastes, izvelk aukliņu cauri vēstulkastes režģim un nolaižas atkal lejā. Tad viņi abi ar Pūci vilktu aukliņu aiz viena gala, bet Sivēns lēni celtos gaisā aiz otra gala. Un augšā viņš būtu.
— Un Sivēns būtu augšā, — Pūce piekrītoši pamāja. — Protams, ja aukla nepārtrūks.
— Bet ja pārtrūktu? — ar patiesu interesi apvaicājās Sivēns.
— Tad mēs pamēģināsim ar citu auklu.
Sivēnam tas nebija nekāds mierinājums, jo auklas varēja būt citas, cik uziet, bet Sivēns, kas ikreiz kritīs zemē, nebūs cits. Tomēr tā bija un palika vienīgā izeja. Tāpēc, atskatījies domās uz tām laimīgajām stundām, ko viņš Mežā bija pavadījis ne aukliņas galā pie griestiem velkams, Sivēns drošsirdīgi pamāja Pūkam un teica, ka tas esot Ļoti Gudrs pla-pla pla... Gudrs pla-pla-plāns.
— Gan jau nepārtrūks, — Pūks čukstus mierināja Sivēnu, — jo tu esi Ļoti Mazs Dzīvnieciņš, un es stāvēšu apakšā, un, ja tu mūs visus izglābsi, tas būs ļoti Cildens Varoņdarbs, par ko runās vēl ilgu laiku pēc tam. Varbūt es pat sacerēšu Dziesmu, un visi teiks: «Sivēns izdarījis kaut ko tik varenu, ka Pūkam vajadzēja par to sacerēt Goda un Slavas Dziesmu!»
No tādiem vārdiem Sivēnam kļuva vieglāk ap sirdi, un, kad viss bija gatavs un viņš sāka lēni tuvoties griestiem, viņš jutās tik lepns, ka būtu uzsaucis: «Paskatieties uz mani!» — ja nebaidītos, ka Pūks un Pūce, uz viņu skatīdamies, palaidīs vaļā auklas galu.
— Aiz-iet! — uzgavilēja Pūks.
— Pacelšanās norit, kā paredzēts, — svinīgi teica Pūce.