Viņš spiedās un spraucās, kamēr beidzot ar pamatīgu spraucienu izspruka laukā. Aizelsies un laimīgs viņš iekvieca pa spraugu pēdējo uzmundrinājumu gūstekņiem.
— Viss kārtībā! — Sivēns kliedza vēstuļkastē. — Tavs koks ir apkārt, Pūce, un durvīm virsū pamatīgs zars, bet mēs ar Kristoferu Robinu dabūsim to nost, un tad mēs atnesīsim virvi Pūkam, un tagad es iešu un visu viņam izstāstīšu, un es tikšu lejā pavisam viegli, tas ir bīstami, es gribēju teikt, bet gan jau es nenositīšos, un mēs ar Kristoferu Robinu būsim klāt pēc pusstundas. Uz redzēšanos, Pūk! — Un, nenogaidījis Pūka atsaukšanos: «Laimīgu ceļu! Paldies, Sivēn!» — viņš aizskrēja.
— Pusstunda, — sacīja Pūce, ierīkodamās ērtāk krēslā. — Tieši pietiks laika pabeigt, ko es iesāku stāstīt par Onkuli Robertu, kura portrets tagad ir tev zem kājām. Pagaidi, pie kā es paliku? Aha, pareizi. Tādā pašā vētrainā dienā kā šī te mans Onkulis Roberts...
Pūks aizvēra acis.
Pūks bija ieklīdis Septiņjūdžu Mežā un nu stāvēja pie tā, kas reiz bija Pūces Māja. Tagad tā vairs nemaz neizskatījās pēc mājas, tā izskatījās pēc vēja izgāzta koka, un, ja kāda māja sāk tik nepiedienīgi izskatīties, skaidrs, ka jāmeklē cita. Pūka durvju spraugā šorīt bija iesprausts Noslēpumains Paziņojums, kurā bija rakstīts:
ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS.
Un, kamēr viņš bija gudrojis, ko tas varētu nozīmēt, Trusītis atnāca un nolasīja viņam to priekšā.
— Es tūlīt apskriešu pārējos arī, — teica Trusītis, — pateikšu viņiem, ko tas nozīmē, un lai tad viņi visi meklē. Man jāsteidzas, uz redzēšanos! — Un Trusītis aizcilpoja.
Pūks lēni lāčoja pakaļ. Viņam bija svarīgākas darīšanas, nekā meklēt Pūcei māju, viņam vajadzēja sacerēt Pūka dziesmu par vētrainās dienas notikumiem. Jo viņš to bija Sivēnam apsolījis jau labu laiku atpakaļ, un tagad, lai kad viņi satiktos, Sivēns gan neko neteica, bet tūlīt varēja manīt, ko viņš nesaka. Un, ja kāds pieminēja Dziedāšanu vai Kokus, vai Auklas, vai Vētru Naktis, Sivēnam nosarka šņukuriņš — un viņš steidzīgi sāka runāt par kaut ko gluži citu.
Bet tas nemaz nav Viegli, — Pūks pie sevis noteica, skatīdamies uz to, kas reiz bija Pūces Māja. — Jo Dzejas un Dziesmas nav tīšām atrodamas, tās atrod tevi pašas, kad tām iepatīkas. Un tev cits nekas neatliek, kā uzmeklēt vietu, kur tām būtu vieglāk tevi atrast... Pūks stāvēja un cerību pilns gaidīja...
— Nu ko, — teica Pūks, kad bija pietiekami ilgi gaidījis. — Es sākšu tā: «Te guļ šis koks...» —jo koks te patiešām guļ, un paskatīšos, kas no tā iznāks.
No tā iznāca:
— Gatavs ir! — teica Pūks, kad bija to pie sevis nodziedājis trīs reizes. — Iznāca gan citādāk, nekā es biju domājis, bet labi vien būs. Jāiet un jānodzied Sivēnam.
ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS
— Ko tas nozīmē? — jautāja I-ā. Trusītis paskaidroja.
— Kas tad notika ar veco māju? Trusītis paskaidroja.
— Man jau neviens neko nesaka, — teica I-ā. — Mani neviens neinformē. Nākošajā piektdienā būs septiņpadsmit dienas, kopš neviens nav ar mani runājis.
— Nav vis septiņpadsmit.
— Nākošajā piektdienā, — I-ā atgādināja.
— Bet tagad ir sestdiena, — sacīja Trusītis. — Tātad pagaidām tikai vienpadsmit. Un es pats te biju pirms nedēļas.
— Bet tu ar mani nerunāji, — I-ā iebilda. — Nekādu jautājumu, nekādu atbilžu. Tu tikai nokliedzi: «Sveiks!» — un aizšāvies garām. Kamēr es izdomāju, ko atbildēt, tava aste jau nozibēja pāri kalnam. Es jau gribēju sacīt: «Ko?» — bet bija, protams, par vēlu.
— Es toreiz ļoti steidzos.
— Ne mazākās Domu Apmaiņas, — I-ā turpināja, — «sveiks» un «ko» nav nekāda saruna, it īpaši, ja sarunas otrajā pusē es redzu tikai baltu ļipu kalna galā.
— Tu pats esi vainīgs, I-ā. Tu ne pie viena neatnāc ciemos. Tu stāvi te savā kaktā un gaidi, lai citi nāk pie tevis. Bet kāpēc tu nekad neej pats?
Ēzelītis labu brīdi neteica nekā. Viņš domāja.
— Var jau būt, ka tev ir sava daļa taisnības, Trusīt, — viņš beidzot sacīja. — Esmu bijis nevērīgs pret citiem. Man vajag izkustēties. Man vajag nākt un iet.
— Pareizi, I-ā. Iegriezies pie jebkura no mums katrā laikā, kad tev patīk.
— Paldies, Trusīt. Un, ja kāds, redzēdams mani iegriežamies, Skaļā Balsī sacīs: «Sasodīts, tas ir I-ā!» — es varēšu atkal izgriezties.
Bet Trusītis jau stāvēja uz vienas kājas.
— Man ir jāskrien, — viņš teica. — Es šorīt esmu ļoti aizņemts.
— Uz redzēšanos, — I-ā noņurdēja.
— Ko? Ā, uz redzēšanos! Un, ja tu atrodi labu māju Pūcei, dari mums to zināmu.
— Es pacentīšos, — teica I-ā. Trusītis aizskrēja.
Pūks uzmeklēja Sivēnu, un viņi abi kopā gāja atpakaļ uz Septiņjūdžu Mežu.
— Sivēn, — Pūks mazliet nedroši ieminējās, kad viņi labu gabalu bija gājuši klusēdami.
— Jā, Pūk?
— Atceries, es reiz teicu, ka man laikam vajadzēs sacerēt Goda un Slavas Dziesmu? Tu jau zini, Par Ko.
— Tiešām, Pūk? —jautāja Sivēns, un viņa šņukuriņš mazliet nosarka. — Jā, liekas, tu teici gan...
— Es to sacerēju, Sivēn.
Sārtums lēni kāpa no Sivēna šņukuriņa līdz pat ausu galiem un tur arī palika.
— Nopietni, Pūk? — viņš aizkritušā balsī jautāja. — Par... Par... To reizi, kad?... Tu tiešām to izdarīji?
— Jā, Sivēn.
Sivēna ausu gali nu dega kā ugunī, viņš mēģināja kaut ko teikt, bet visi vārdi bija iestrēguši kaklā, un, lai kā viņš klepoja, laukā nekas nenāca. Tāpēc Pūks turpināja:
— Dziesmā ir septiņi panti.
— Septiņi? — Sivēns pēc iespējas mierīgi pārvaicāja. — Tas nemaz tik bieži negadās, ka vienā dziesmā būtu septiņi panti, vai ne, Pūk?
— Nekad, — atbildēja Pūks. — Kaut kas tāds, manuprāt, vispār nav bijis.
— Vai citi jau zina? — apvaicājās Sivēns, noliecies, lai, protams, tikai paceltu un aizsviestu no takas kādu žagariņu.
— Nē, — teica Pūks. — Es nupat domāju, kā tev patiktos labāk: vai ja es tev tūlīt nodziedātu vienam pašam, vai ja mēs pagaidītu citus arī — un tad es nodziedātu visiem uzreiz?
Sivēns brīdi padomāja.