Tāpēc Pūks nodziedāja viņam visus septiņus pantus, un Sivēns neteica neko, tikai stāvēja un koši sarka. Jo nekad vēl nebija dziedāts urrā Sivēnam (SIVĒNAM), urrā vienam pašam! Kad dziesma bija galā, viņam ļoti gribējās dzirdēt vienu pantu vēlreiz, bet bija neērti prasīt. Šis pants sākās ar vārdiem: «Ak, Sivēns drosmīgais!» Un tāds sākums viņam likās ļoti piemērots jebkuram dzejas darbam.
— Vai es tiešām visu to izdarīju? — viņš beidzot jautāja.
— Redzi, — sacīja Pūks, — dzejā, tas ir, dzejas darbā, tu izdarīji, Sivēn, jo dzejā ir teikts, ka izdarīji. Īsi sakot, tā ir pieņemts.
— Ā, — teica Sivēns. — Tāpēc, ka es... Man likās, es tomēr mazliet drebēju gan. No paša sākuma. Bet dziesmā ir teikts: «Vai drebēja viņš? It nemaz!»
— Tu drebēji iekšķīgi, — Pūks paskaidroja, — un, ja Ļoti Mazs Dzīvnieciņš dreb iekšķīgi, ta ir liela varonība no viņa puses.
Sivēns laimīgi nopūtās un sāka klusībā lepoties ar sevi. Viņš bija VARONĪGS...
Tad viņi gāja uz Pūces veco māju un atrada tur priekšā visus pārējos, izņemot I-ā. Kristofers Robins izrīkoja viņus pie darba, un Trusītis katram vārdu pa vārdam atkārtoja, ko Kristofers Robins teicis, ja kāds gadījumā nebūtu dzirdējis, un visi darīja, kas viņiem bija likts. Viņi bija dabūjuši virvi un vilka Pūces krēslus, gleznas un citas mantas ārā no vecās mājas, lai viss būtu gatavs pāriešanai uz jauno māju. Kenga Pūces istabā sēja mantas virves galā un jautāja no lejas Pūcei: — Vai šī vecā trauklupata tev ir vēl vajadzīga? Un ko darīt ar paklāju? Tur tikai caurumiņi vien vairs ir... — Un Pūce sašutusi atkliedza: — Protams, ka vajadzīga! Tā nav nekāda trauklupata, bet mans kaklauts. Un paklājs arī vēl pavisam labs, ja tikai prot salikt mēbeles, kā pieklājas. — Rū visu laiku lēca lejā un atkal, uzsēdies mantām, brauca pa virvi augšā, un Kenga par to ļoti uztraucās, jo nevarēja viņu pieskatīt. Kenga sapīka un sāka ķildoties ar Pūci, teikdama, ka tā nav nekāda māja, bet īsts pelējuma un netīrības Midzenis, kam sen bijis laiks apgāzties. Lai tikai viens paskatās uz šīm drausmīgajām suņu sēnēm, kas aug kaktā! Pūce, mazliet izbrīnījusies, paskatījās lejā, jo viņa neko nezināja par kaut kādām suņu sēnēm, tad viņa nicīgi iesmējās un paskaidroja, ka tas ir sūklis, un, ja dažas personas nepazīst mazgājamo sūkli, tad patiešām, kas par laikiem pienākuši! — Labi jau, labi, — noņurdēja Kenga, bet Rū iespiedzās pa vidu:
— Es gribu redzēt Pūces sūkli! Re, kur ir! Vai, Pūce! Tas nav sūklis, tas ir jūklis! Tu zini, Pūce, kā no sūkļa iznāk jūklis? Tas iznāk, kad... — Bet Kenga izmisīgi viņu pārtrauca: — Rū, bērniņ! — Jo tā taču nedrīkstēja runāt ar personu, kas prot rakstīt OTRDIENA.
Tomēr visi bija priecīgi, kad parādījās Pūks ar Sivēnu. Mantu kraušanu pārtrauca, lai varētu brīdi atpūsties un noklausīties Pūka jauno dziesmu. Un pēc tam visi Pūku slavēja — un Sivēns nevainīgi ieminējās: — Patiešām vareni, vai ne? Tas ir, es domāju, dziesma.
— Kāda būs tava jaunā māja? — Pūks jautāja. — Tu to jau atradi, Pūce?
— Pūce ir atradusi nosaukumu, — teica Kristofers Robins, slinki košļādams smildziņu, — tā ka nu vajadzīga tikai pati māja.
— Te ir manas mājas vārds, — Pūce svinīgi paziņoja un parādīja, ko uzrakstījusi. Uz četrstūraina dēļa gabala lieliem burtiem bija uzkrāsots:
PUCMĀJA
Šajā svarīgajā brīdī kāds iznāca no krūmiem un uzgrūdās Pūcei. Dēlis nokrita zemē, un Pūks ar Sivēnu jūsmīgi noliecās to apskatīt.
— Ā, tas esi tu, — Pūce īgni teica.
— Sveiks, I-ā! — iesaucās Trusītis. — Tu arī esi klāt! Kur tu biji?
I-ā nelikās viņu dzirdam.
— Labrīt, Kristofer Robin, — viņš sveicināja, pagrūzdams malā Pūku un Sivēnu un apsēzdamies uz PUCMAJAS. — Neviens mūs nenoklausās?
— Nē, — savā nodabā smaidīdams, atbildēja Kristofers Robins.
— Tajā Meža kaktā, kur es dzīvoju tāpēc, ka tā ir tik slapja un nejauka vieta, kas nevienam citam nav vajadzīga, nonāca baumas, ka mums zināma Persona meklē māju. Es viņai to atradu.
— Labi darīts! —paslavēja Trusītis.
I-ā gari noskatījās uz viņu un atkal griezās pie Kristofera Robina.
— Kāds tomēr noklausās, — viņš skaļi čukstēja. — Bet tas nav svarīgi. Mēs viņu tikpat neņemsim līdzi. Ja gribi, Kristofer Robin, iesim — un es parādīšu tev to māju.
Kristofers Robins salēcās.
— Ejam, Pūk! — viņš teica.
— Ejam, Tīģeri! — spiedza Rū.
— Tu arī nāksi, Pūce? jautāja Trusītis.
— Vienu brītiņu, — sacīja Pūce, paceldama mājas vārdu, kas nu atkal bija parādījies dienas gaismā.
I-ā dusmīgi atvicinājās ar pakavu.
— Mēs ar Kristoferu Robinu ejam mazā pastaigā, —viņš teica. — Mēs, nevis vesels bars. Ja Kristofers Robins grib ņemt līdzi Pūku un Sivēnu, es priecāšos par kompāniju, bet tikai bez tāda Biezuma, ka elpu nevar atvilkt.
— Pareizi! — piekrita Trusītis, priecādamies, ka viņš viens pats paliks par rīkotāju. — Mēs strādāsim tālāk. Tīģeri, kur ir virve? Ķeries klāt! Kas noticis, Pūce?
Pūce, kas nupat bija atklājusi, ka viņas jaunā adrese ir SMUCMAJA, bargi paskatījās uz I-ā, bet neko neteica, tikai zīmīgi noklepojas, I-ā ar pusi PUCMĀJAS uz dibena aizsoļoja pakaļ saviem draugiem.
Pēc kāda laiciņa, kad viņi jau tuvojās I-ā atrastajai mājai, Sivēns piebikstīja Pūkam, Pūks piebikstīja Sivēnam, Sivēns teica: — Kad es tev saku! — Pūks čukstēja: — Nevar būt! — Un Sivēns atbildēja: — Tu pats redzēsi!...
Un, kad viņi bija klāt, Pūks redzēja pats.
— Lūdzu! — lepni sacīja I-ā, rādīdams viņiem Sivēna māju.
— Nams ar visām ērtībām. Pat uzraksts klāt.
— O! — iesaucās Kristofers Robins, nezinādams, vai viņam smieties vai raudāt.
— Māja kā radīta Pūcei. Vai tev tā neliekas, Sivēntiņ?
Un tad Sivēns izdarīja Cēlu Darbu, jo viņš vēl arvien staigāja ka pa mākoņiem, sevī atkārtodams visus brīnišķīgos vārdus, kas viņam bija veltīti Pūka Goda un Slavas Dziesmā.
— Jā, šī māja Pūcei kā radīta, — viņš augstsirdīgi teica. — Es ceru, ka viņa te dzīvos laimīgi. — Un Sivēns slepus norija asaras, jo pats bija te tik laimīgi dzīvojis...
— Un kā tu domā, Kristofer Robin? — I-ā jautāja mazliet nemierīgi, juzdams, ka te kaut kas nav gluži kārtībā.
Kristoferam Robinam arī vispirms bija kāds jautājums, tikai viņš nezināja, kā īsti lai to uzdod. Beidzot viņš teica:
— Māja, protams, ir ļoti glīta, un, ja kādam vējš apgāzis māju, tad viņam noteikti vajadzīga cita, vai ne, Sivēn? Ko tu darītu, ja tavu māju būtu apgāzis vējš?
Pirms Sivēns paspēja kaut ko izdomāt, Pūks atbildēja viņa vietā.
— Viņš nāktu dzīvot pie manis, — sacīja Pūks. — Vai ne, Sivēn? Sivēns paspieda viņa ķepu.
— Paldies, Pūk! Ar vislielāko prieku.
Kristofers Robins gāja projām. Neviens nezināja, kāpēc viņš iet, neviens nezināja, uz kurieni viņš iet, patiesību sakot, neviens nezināja, kā viņš zina, ka Kristofers Robins iet projām. Tomēr katram Meža iemītniekam bija skaidrs, ka tam beidzot jānotiek. Pat Vismazākais-no-visiem, Trusīša rads un draugs, kurš domāja, ka ir vienreiz redzējis Kristofera Robina kāju, bet neņēmās to apgalvot, jo varbūt tas bija kaut kas cits, — pat šis Vismazākais-no-visiem pie sevis prātoja, ka Gaidāmas Pārmaiņas. Agrāks un Vēlāks, divi citi radi un draugi, tik bezcerīgi jautāja viens otram: — Kā tu domā, Agrāk? — un: — Kā tu domā, Vēlāk? — ka nebija vērts pat atbildi gaidīt.
Kādu dienu Trusītis, juzdams, ka ilgāk gaidīt viņam nav vairs spēka, sastādīja Paziņojumu, kurā bija sacīts:
«Paziņojums par sapulci ka visiem jāsapulcējas pie Mājas Pūka Priedītēs lai pieņemtu Rizolūciju Visiem Pēc Kārtas no Kreisās Paraksts Trusitis.»