52236.fb2 Vinnijs P?ks un vi?a draugi - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 44

Vinnijs P?ks un vi?a draugi - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 44

Viņš pārrakstīja to vairākas reizes, jo ar «rizolūciju» kaut kas nelikās īsti kārtībā, bet galu galā Paziņojums bija uzrakstīts. Trusītis apstaigāja ar to visus pārējos un nolasīja viņiem to priekšā. Un visi nosolījās ierasties.

— Kāds negaidīts pārsteigums! — teica I-ā, kad tajā pēcpusdienā ieraudzīja visus pārējos nākam uz viņa māju. — Es arī drīkstēšu piedalīties?

— Neklausies uz I-ā, — Trusītis pačukstēja Pūkam. — Es viņam šorīt visu pastāstīju.

Visi sacīja ēzelītim: «Labdien!» — un: «Kā tev klājas?» Un I-ā atbildēja, ka neklājas un viņš pat nav neko manījis citur klājamies, un visi apsēdās. Tikko viņi visi bija apsēdušies, Trusītis atkal piecēlās kājās.

— Mēs gan zinām, kāpēc te esam, — viņš teica, — bet es tomēr palūdzu savu draugu I-ā...

— Tas ir, Mani, — sacīja I-ā. — Augstsirdīgi.

— Es palūdzu viņu nolasīt mums Rizolūciju. — Viņš atkal apsēdās. — Nu, I-ā! — viņš teica.

— Nav ko nūināt, — noņurdēja I-ā, lēni sliedamies kājās. — Bez šiem «nū-ēzeli»!

I-ā paņēma papīra gabalu, ko bija aizspraudis aiz auss, un atlocīja vaļā. — Nevienam nekas par to nav zināms, — viņš paziņoja. — Tas ir Pārsteigums. — I-ā cienīgi atklepojās un runāja tālāk: — Attiecīgi un Augšminēti, pirms es sākšu vai varbūt, teiksim, pirms es beigšu, es vēlētos nolasīt jums Dzejas Darbu. No paša sākuma līdz šim laikam — tas izklausās gari, bet īsumā jūs sapratīsit — līdz šim laikam, ka jau es teicu, visus Dzejoļus pie mums Mežā ir sacerējis Pūks, kurš, ka jums zināms, ir Lācis ar Patīkamām Manierēm, bet Patiešam Pārsteidzošu Smadzeņu Trūkumu galvā. Poēmu, ko tagad taisos jums nolasīt, ir rakstījis I-ā jeb Es Pavaļas Brīdī. Ja kāds parūpēsies, lai Rū tik skaļi negrauž konfektes, un pamodinās Pūci, mēs varēsim baudīt dzeju. Es nosaucu to par Poēmu.

I-ā POĒMA

Kristofers Robins iet projām. Es vismaz domāju tā. Kāpēc? Kurp?To nezin neviens, Bet viņš iet projām — Es sacītu: skrien.(Lai ir atskaņa vārdam «neviens».) Vai mums sāpēs? (Atskaņa vārdam «kāpēc».) Ļoti.(Vārdam «kurp» no ceturtās rindas arī Man nav atskaņas. Ko darīt? Sasodīts!)(Nu man nav atskaņas vārdam «sasodīts». Sasodīts!)Viens sasodīts un atkal otrs sasodīts, Tur kopā iznāk atskaņojums glīts. Bet vispār dzejot ir gan grūtāk, Kā man šķita. Lai cita...(O, atskaņa pati no sevis!) Lai citaRinda labāk sākas. Bet kā tas nākas, Ka pabeigt vieglāk Nekā sākt?Laimīgu ceļu, Kristofer Robin!Es...(Asara nobirst.) EsUn visi tavi draugi Teiksim...Es gribēju sacīt, visi tavi draugi Teiksim...(Neiet un neiet, kā vajadzīgs.) Bet tu jau saproti, Kā mēs tevi mīlējām Arī bez vārdiem. BEIGSIM.

— Ja kāds vēlas aplaudēt, — šo dzejas darbu nolasījis, teica I-ā, — tad tagad ir īstais laiks to darīt.

Visi sita plaukstas.

— Paldies, — pateicās I-ā. — Negaidīti un iepriecinoši, kaut gan jūs būtu varējuši plaukšķināt arī skaļāk.

— Daudz labāk par maniem dzejoļiem, — jūsmīgi sacīja Pūks, un viņš no sirds tā domāja.

— Tā es arī biju gribējis, —I-ā pieticīgi paskaidroja.

— Rizolūcija, — teica Trusītis, — ir, kad mēs visi parakstāmies un pasniedzam to Kristoferam Robinam.

Viņi parakstījās:

Pūks

Puce

Sivns

I-ā

Trusitis

Kenga

Kleksis

Traips

— un gāja ar savu Rizolūciju pie Kristofera Robina.

— Labdien, draugi! — teica Kristofers Robins. — Labdien, Pūk!

Un viņi visi reizē atsaucās: — Labdien! — pēkšņi juzdamies ļoti neveikli un nelaimīgi, jo patiesībā sacīja «Ardievu!» un viņiem bija grūti par to domāt. Viņi stāvēja apkārt Kristoferam Robinam, un katrs cerēja, ka cits kāds sāks runāt. Viņi bikstīja cits citu un čukstēja: — Runā tu! — līdz I-ā beidzot bija izbikstīts pašā priekšā un citi saspiedušies pūlītī viņam aiz muguras.

— Kas tas ir, I-ā? — jautāja Kristofers Robins.

I-ā, mēģinādams saņemt dūšu, ilgi vicināja asti un tikai tad sāka runāt.

— Kristofer Robin, — viņš sacīja, — mēs esam atnākuši, lai pateiktu... lai pasniegtu tev... ko sauc par... nu, kas rakstīts... bet mēs visi... jo esam dzirdējuši... tas ir, mēs zinām... tu saproti pats... mēs... tu... labi, nav ko vilkt garumā, te tas ir, ņem! — I-ā dusmīgi pagriezās pret pārējiem un teica: — Visi spiežas un grūstās, it kā Mežā vietas nebūtu. Te jau nevar apgriezties. Savu mūžu neesmu redzējis tādus Muļķīgus dzīvniekus, kas tik vien jēdz kā pa kājām maisīties. Jums vajadzētu gan saprast, ka Kristofers Robins grib pabūt viens. Es eju! — Un I-ā, galvu nokāris, aizgāja.

Paši nezinādami, kāpēc to dara, arī citi sāka kāpties atpakaļ un kad Kristofers Robins bija izlasījis POĒMU un pacēla acis, lai sacītu «paldies!», viņa priekša stāvēja tikai Pūks.

— Tā būs jauka piemiņa —teica Kristofers Robins, salocīdams papīru un iebāzdams to kabatā. — Ejam, Pūk, — viņš pamāja un ātriem soļiem devas projām.

— Kur mēs ejam? — jautāja Pūks, teciņus steigdamies viņam pakaļ un prātodams, vai viņi dodas Ekspotīcijā vai Kas-gan-to-lai-zina-kādā gājienā.

— Nekur, — atbildēja Kristofers Robins.

Tā nu viņi gāja Nekur. Kādu gabalu pagājis, Kristofers Robins vaicāja:

— Ko tev patīk darīt par visām lietām vislabāk, Pūk?

Nu, — sacīja Pūks, — vislabāk man patīk... — Te nu viņam vajadzēja apstāties un padomāt. Jo kaut gan Medus Ēšana bija ļoti patīkams darbs, tomēr brīdis pirms pašas ēšanas bija vēl saldāks, un Pūks nezināja, kādos vārdos to izteikt. Tad viņš iedomājās, ka satikšanās ar Kristoferu Robinu arī ir bezgala patīkama lieta un, ja vēl turpat atrodas Sivēns, tā ir ļoti draudzīga patikšana. Tāpēc viņš sacīja:

— Vislabāk man patīk kopā ar Sivēnu aiziet pie tevis ciemos, un tu tad saki: «Kā būtu, ja mēs mazliet iestiprinātos?» Un es saku: «Man nav nekas pretim, un tev, Sivēn?» Un ārā ir tik jauka diena, un putniņi dzied.

— Man tas arī patīk, — teica Kristofers Robins, — bet tomēr vislabāk man patīk darīt Neko.

— Kā tu dari Neko? — jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.

— Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: «Ko tu domā darīt?» Un es viņam atbildu: «Neko!» Pēc tam es eju un to daru.

— Ā, es saprotu, — nedroši teica Pūks.

— Pašlaik mēs darām Neko.

— Es saprotu, — atkārtoja Pūks.

— Tas nozīmē, ka mēs tāpat vien ejam, klausāmies, cik mežā ir kluss un ka neko nevar dzirdēt, un ne par ko nebēdājam.

— Ā! — teica Pūks.

Tā viņi gāja, domādami par Šo un To, līdz sasniedza Meža vidū apburto vietu, ko sauc par Komandtiltiņu. Te auga sešdesmit-un-nezin-cik augstu priežu, un Kristofers Robins zināja, ka šī vieta ir apburta, jo nevienam nebija izdevies saskaitīt, vai te ir sešdesmit trīs vai sešdesmit četri koki, pat ja apsēja aukliņu katram saskaitītam kokam. Un tāpēc, ka šī vieta bija apburta, te neauga, kā citur Mežā, irbulenes, papardes un virši, bet biezi nodīdzis mauriņš, mīksts, līdzens un zaļš. Tā bija vienīgā vieta Mežā, kur varēja savā nodabā sēdēt un sēdēt, neceļoties tūlīt augšā un neskrienot paskatīties, kas notiek citur. Te sēžot varēja vērot visu plašo pasauli līdz pat tai vietai, kur tā aizsniedz debesis, un, lai kas plašajā pasaulē notiktu, no Komandtiltiņa to varēja redzēt.

Tad Kristofers Robins sāka stāstīt Pūkam par Cilvēkiem, ko sauc Karaļi un Karalienes, un par citiem, ko sauc Aģenti, un par vietu, ko sauc Eiropa, un par salu jūras vidū, kur nepiestājas neviens kuģis, un kā var iztaisīt Sūkņa Pumpi (ja grib), un kad Bruņiniekus Iesvēta par Bruņiniekiem, un kādas mantas nāk no Brazīlijas. Pūks, atspiedies pret vienu no sešdesmit-un-nezin-cik priedēm un salicis rokas uz vēdera, sēdēja un klausījās, pa reizei iesaukdamies: «O!» — un: «Es to nemaz nezināju!» —un domāja, cik labi būtu, ja viņam galva būtu Īstas Smadzenes un viņš tik daudz zinātu. Pa to laiku Kristofers Robins bija visu izstāstījis un apklusis un sēdēja, skatīdamies plašajā pasaulē un vēlēdamies, kaut vienmēr tā būtu.

Bet Pūks domāja savas domas un pēkšņi jautajā Kristoferam Robinam: