— Kādam? — izklaidīgi pārvaicāja Kristofers Robins, kurš pašlaik domāja kaut ko citu.
— Kas uz zirga, — Pūks paskaidroja.
— Bruņiniekam?
— Pareizi, bruņiniekam, — teica Pūks. — Es domāju, vai tas ir tikpat Augsts Gods kā būt Karalim, Aģentam un citiem, ko tu nosauci?
— Gluži tik augsts gods kā karalim tas nav, — atbildēja Kristofers Robins. Redzēdams, ka Pūks izskatās vīlies, viņš piebilda: — Bet augstāks nekā Aģentiem.
— Vai Lācis var būt Bruņinieks?
— Protams, ka var, — teica Kristofers Robins. — Es tevi tūlīt iesvētīšu. — Viņš paņēma žagariņu, uzsita Pūkam pa plecu un sacīja: — Celies, Ser Pūk fon Lāci, uzticamākais no visiem maniem bruņiniekiem!
Pūks piecēlās, atkal apsēdās un teica: — Paldies! — kā pieklājas, kad esi iesvētīts par Bruņinieku. Viņš iegrima pussnaudas sapnī, kurā viņš, Sers Pumpis, Sers Brazīlija un Aģenti dzīvoja Mežā ar zirgu un bija (izņemot Aģentus, kas baroja zirgu) ļoti uzticami bruņinieki Labajam Karalim Kristoferam Robinam. Laiku pa laikam viņš miegaini papurināja galvu un pie sevis noteica: — Nē, kaut kas tur nesanāk... — Pūks sāka domāt par visām tām brīnumainajām lietām, ko Kristofers Robins gribēs viņam izstāstīt, kad atgriezīsies no turienes, uz kurieni bija sataisījies aiziet. Pūks jau tagad bēdājās, ka viņš ir tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā un viņam būs ļoti grūti kaut ko saprast. — Bet varbūt, — viņš skumīgi prātoja, — Kristofers Robins man neko vairs nestāstīs? — Un Pūks sāka domāt, vai Uzticams Bruņinieks vairs ir uzticams, ja viņam nestāsta visādas gudras lietas?
Un tad pēkšņi Kristofers Robins, kas, zodu plauksta atspiedis, sēdēja un skatījās plašajā pasaulē, ierunājās: — Pūk!
— Jā? — Pūks atsaucās.
— Redzi, kad es būšu... kad... Pūk...
— Jā, Kristofer Robin?
— Es vairs nevarēšu darīt Neko.
— Nekad? Nepavisam?
— Ļoti reti. Man nebūs laika.
Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet viņš klusēja.
— Jā, Kristofer Robin? — Pūks skubināja.
— Pūk, kad es būšu... nu, kad es nevarēšu darīt Neko, tu reizēm atnāksi šurp?
— Viens pats?
— Jā, Pūk.
— Un tu tad arī atnāksi?
— Jā, Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.
— Tas ir labi, — teica Pūks.
— Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad. Pat ja man būs jau simt gadu.
Pūks brīdi padomāja.
— Un cik tad man būs gadu?
— Deviņdesmit deviņi.
Pūks pamāja ar galvu.
— Es apsolu, — viņš teica.
Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē, Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.
— Pūk, — Kristofers Robins nopietni sacīja, — ja es... ja es nebūšu gluži... — Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz: — Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?
— Ko sapratīšu?
— Ak, neko! — viņš iesmējās un uzlēca kājās. — Ejam!
— Kur? — jautāja Pūks.
— Pasaulē! — teica Kristofers Robins.
Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļa notiktu, pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.
Alans Aleksandrs Milns
VINNIJS PŪKS UN VIŅA DRAUGI
1926/1928
No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica
1990