Tas ir Kristofers Robins, — viņš teica.
Nu, tad jau viss ir kārtībā, — Sivēns nopriecājās. — Ar viņu tu esi pilnīgā drošībā. Uz redzēšanos! — Un Sivēns skrēja prom, ko kājas nesa, laimīgs, ka visas briesmas nu ir garām.
Kristofers Robins rāpās no koka lejā.
— Vecais, dumjais lāci, — viņš sacīja, — ko tu te dari? Vispirms tu divas reizes apgāji pudurim apkārt viens pats, tad atskrēja Sivēns — un jūs gājāt kopā, un, kad jūs gājāt ceturto reizi... — Pagaidi, pagaidi! —teica Vinnijs Pūks, ķepu pacēlis. Tad viņš nosēdās sniegā un sāka domāt, un domāja, cik vien domīgi varēja. Tad viņš ielika ķepu vienā no šīm pēdām, divreiz pakasīja degunu un piecēlās.
— Jā, — Vinnijs Pūks noteica.
— Nu es saprotu, — Vinnijs Pūks sacīja. — Es biju muļķis un piekrāpos, — viņš bēdājās. — Es jau esmu tikai lācis ar zāģu skaidām galvā.
— Tu esi vislabākais lācis pasaulē, —Kristofers Robins mierinādams atbildēja.
— Patiešām? —Pūks ar cerību pārvaicāja. Un tad pēkšņi viņš atkal kļuva priecīgs.
— Šā vai tā, — viņš teica, — bet brokastu laiks ir klāt. Un viņš gāja uz mājām brokastis ēst.
Vecais, pelēkais ēzelis I-ā, nošķiebis galvu pār tālu atstiepto priekškāju, vientulīgi stāvēja savā dadžu biezoknī un domāja par dzīvi. Reizēm viņš bēdīgi jautāja sev: «Kāpēc?» — reizēm prātoja: «Kālabad?» — un pēc brīža atkal: «Ja ņemtu vērā, ka...» — bet laiku pa laikam viņš pats nezināja, par ko īsti domā. Tāpēc, ieraugot Vinniju Pūku, kas lāčoja šurp pa meža taciņu, I-ā bija priecīgs, ka nu viņam ir iegansts uz kādu mirkli pārtraukt grūto domāšanu, lai drūmi noņurdētu: — Sveiks! Kā iet?
— Labi. Un kā tev? — Vinnijs Pūks apvaicājās. I-ā lēni pakratīja galvu.
— Ne sevišķi kā, — viņš teica. — Nu jau kur tie gadi, kopš es neesmu manījis nekādus kā.
— Ko tu saki? — Pūks nobrīnījās. — Ļoti žēl, ja tā patiešām ir. Ļauj, lai es uz tevi paskatos.
I-ā, bēdīgi acis nodūris, stāvēja un ļāva, lai uz viņu paskatās, un Vinnijs Pūks apgāja ēzelītim apkārt.
— Klausies — kas noticis ar tavu asti? — viņš pārsteigumā iesaucas.
— Kam tad vajadzēja ar to notikt? — prasīja I-ā.
— Astes nav!
— Vai tu esi par to pārliecināts?
— Aste vai nu ir savā vietā, vai nav. Pārskatīties nevar pie labākas gribas, un tavas astes tur nav.
— Kas tad tur ir?
— Tur nav nekā.
— Jāpaskatās, — sacīja I-ā un sāka lēni griezties riņķī ap to vietu, kur vēl pavisam nesen viņam bija aste, tad, pārliecinājies, ka tā nevar asti noķert, sāka griezties uz otru pusi, kamēr bija veltīgi apgriezies pavisam apkārt. Nu ēzelītis nokāra galvu un mēģināja saskatīt asti caur priekškājām. Beidzot viņš ar dziju, bēdīgu nopūtu teica: — Jādomā, ka tev taisnība.
— Nu, protams, man taisnība, — Pūks sacīja.
— Ko citu varēja gaidīt, — I-ā drūmi teica. — Viss ir skaidrs. Nav jau arī nekāds brīnums.
— Tu varbūt esi to kaut kur aizmirsis? — ieminējās Vinnijs Pūks.
— Kāds to ir paņēmis, — teica I-ā un apklusa. — Tas pēc viņiem izskatās, — viņš piebilda pēc laba brīža.
Pūks juta, ka viņam vajadzētu pasacīt ēzelītim kādu palīdzīgu vārdu, bet viņš neviena palīdzīga vārda nezināja. Tāpēc viņš nolēma izdarīt palīdzīgu darbu.
— I-ā, — viņš nopietni paziņoja. — Es, Vinnijs Pūks, atradīšu tev asti.
— Paldies, Pūk, — atbildēja I-ā. — Tu esi īsts draugs. Ne tā ka viens otrs, — viņš piebilda.
Un tā nu Vinnijs Pūks aizgāja meklēt ēzelīša asti.
Pavasara rīts mežā bija ļoti jauks. Mazi, apaļi mākonīši jautri dzenājās pa zilajām debesīm, reizēm aizskriedami saulei priekšā, it kā gribētu to nodzēst pavisam, un tad atkal traukdamies tālāk, lai arī nākošie tiek pie saules. Bet saule lieliski spīdēja gan starp mākoņiem, gan cauri tiem, un vecais egļu biezoknis, kas bija valkājis savas skujas visu gadu, tagad izskatījās sirms un noplucis blakus jaunās, caurspīdīgi zaļās mežģīnēs ietērptajiem skābaržiem. Lācītis Pūks gāja pa egļu biezokņiem un pa skābaržu birzīm, pa irbuleņu piekalnēm un pa viršu laukiem, no akmens uz akmeni pāri strautiņiem, augšā pa stāviem smilšakmens krastiem un atkal lejā viršu klajumos, līdz beidzot noguris un izsalcis nonāca Septiņjūdžu Mežā, jo taisni tur, Septiņjūdžu Mežā, dzīvoja Pūce.
— Ja ir kāds, kam par kaut ko kaut kas zināms, — lācītis sprieda, — tad tā ir Pūce, jo viņa zina visu ko par visu ko, vai arī mani nesauc Vinnijs Pūks. Un, tā kā mani sauc Vinnijs Pūks, — viņš piebilda, — tad tā lieta ir skaidra.
Pūce dzīvoja «Kastaņos», ļoti skaistā, veclaicīgā pilī, un tādas varenas un lielas pils patiešām nebija nevienam. Vismaz lācītim tā likās, jo pie Pūces durvīm bija gan klauvējamais riņķis, gan zvaniņš. Zem riņķa bija uzraksts:
LUC ZVANT JA UZ KLOPĪ NELAIŠ IEKŠA
Zem zvana auklas bija otrs uzraksts:
LUC KLOPET JA UZ ZVANT NELAIŠ IEKŠA
Abas zīmītes bija rakstījis Kristofers Robins, jo viņš vienīgais visā mežā mācēja rakstīt veselus teikumus. Kas attiecās uz pašu Pūci, tad viņas galva gan bija dažādu gudrību pilna, viņa prata lasīt un uzrakstīt savu vārdu Pūce, bet nekādi netika galā ar tik sarežģītiem vārdiem kā Masalas vai Sviestmaizīte.
Vinnijs Pūks ļoti uzmanīgi izlasīja abas zīmītes: vispirms no kreisās uz labo, tad — katram gadījumam, ja viņš kaut ko būtu izlaidis, — arī no labās puses uz kreiso. Pēc tam, lai tā lieta būtu pavisam droša, viņš pieklauvēja un paraustīja riņķi, paklauvēja un paraustīja zvanu un vēl skaļi nokliedzās: — Pūce! Laid mani iekšā! Tas esmu es, lācis! — Tad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Pūce.
— Labdien, Pūk! — viņa teica. — Kas jauns pasaulē?
— Šausmas un bēdas, — atbildēja Pūks. — Mans draugs I-ā ir pazaudējis asti. Un viņš ir ļoti nelaimīgs par to. Vai tu nebūtu tik laipna un nepateiktu, kā lai es atrodu viņa asti?
— Pēc parastās procedūras, kas izriet no tādas lietas, — cienīgi paskaidroja Pūce.
— Kas tas ir par izrietu procedūrēju? — Pūks jautāja. — Man galvā ir tikai zāģu skaidas, tāpēc man grūti saprast garus vārdus.
— Tas nozīmē, ko vajag darīt.
— Ja tā, man nav nekas pretī, — pazemīgi sacīja Pūks.
— Un darīt vajag sekojošo. Pirmkārt izsludināt atlīdzību. Tad...
— Vienu brīdi, — Pūks pacēla ķepu. — Ko tu teici, mums vajag darīt, lai to izdarītu? Tu nošķaudījies, un es nekā nesapratu. Atkārto, lūdzu.
— Es nešķaudīju.
— Šķaudīji gan, Pūce.
— Atvaino, Pūk, bet nešķaudīju vis. Neviens nevar nošķaudīties tā, lai pats to nepamanītu.