— Es? — prasīja Sivēns. — Es darītu tāpat. Vispirms es izraktu Lamatas un ieliktu Lamatās medus podu. Tad tu saostu medu un ietu to meklēt, un tad...
— Un tad es ietu to meklēt, — aizrautīgi turpināja Pūks, — bet es darītu to ļoti piesardzīgi, lai ar mani nekas nenotiek, un tad es paņemtu medus podu un aplaizītu maliņas, it kā pods būtu pavisam tukšs. Pēc tam es ietu projām un domātu par medu, bet drīz es nāktu atkal atpakaļ un sāktu laizīt no paša vidus un tad...
— Tas nav svarīgi, Pūk. Galvenais, ka tu būtu Lamatās un es tevi noķertu. Tagad mums, vispirmām kārtām, vajag domāt, kas garšo Milzu Lempjiem. Droši vien zīles, kā tev šķiet? Mēs salasītu labi daudz zīļu... Mosties jel, Pūk!
Pūks, kas bija nogrimis laimīgos sapņos, saraudamies pamodās un teica, ka medus esot daudz lamatīgāka lamatu ēsma nekā zīles. Sivēns tā nedomāja, un viņi jau sāka strīdēties, kad Sivēns aptvēra, ka tad, ja lamatās liks zīles, viņam pašam būs šīs zīles jāsalasa, bet, ja medu, tad Pūkam vajadzēs dot kādu no saviem podiņiem, tāpēc viņš sacīja: — Labi, lai būtu medus! — reizē ar Pūku, kas teica: — Labi, lai būtu zīles! — jo arī viņš to bija laikus sapratis.
— Medus, — domīgi noteica Sivēns, it kā šī lieta būtu pavisam izlemta. — Es sākšu rakt bedri, bet tu tikmēr aizej pēc medus.
— Lai notiek, — sacīja Pūks un lāčoja projām.
Mājās pārnācis, viņš tūlīt gāja pie plauktiem un, pakāpies uz krēsla, nocēla vislielāko meduspodu no visaugstākā plaukta. Uz poda bija rakstīts — «MEC», bet, lai būtu pavisam drošs par to, Pūks noņēma papīru un paskatījās iekšā. Patiešām, tas arī izskatījās pēc medus. — Bet ar medu nekad neko nevar zināt, — prātoja Pūks. — Mans krusttēvs stāstīja, ka reiz redzējis sieru, kas bijis tieši tādā krāsā. — Tāpēc viņš izbāza mēli un ielaizīja krietnu malku. — Jā, — viņš teica. — Tas ir medus. Par to nav ne mazāko šaubu. Tīrs medus līdz pašam dibenam. Ja, protams, — viņš piebilda, — kāds nav joka pēc iesviedis podā gabalu siera. Var būt man vajadzētu vēl mazlietiņ... papētīt... jo var izrādīties... var taču izrādīties, ka Milzu Lempjiem negaršo siers... tāpat kā man... Uff! — Viņš dziļi nopūtās. — Man bija taisnība. Tīrs medus līdz pašai apakšai.Pārliecinājies par to, viņš paņēma medus podu un gāja pie Sivēns. Sivēns paskatījās uz viņu no Ļoti Dziļās Bedres dibena un jautāja:
— Atnesi? — Pūks atbildēja: — Atnesu, tikai pods nav gluži pilns, — un nosvieda to Sivēnam, un Sivēns teica: — Jā, par pilnu to nevar saukt. Vai tas bija viss, kas tev palicis? — Pūks sacīja: — Jā. — Jo tas patiešām tā bija. Sivēns nolika podu bedres dibenā, izrāpās laukā, un viņi abi gāja uz mājām.
— Arlabvakar, Pūk, — teica Sivēns, kad viņi bija nonākuši pie Pūka durvīm. — Satiksimies sešos no rīta pie Priedēm un iesim paskatīties, cik Milzu Lempju būs iekrituši mūsu lamatās.
— Labi, sešos no rīta, Sivēn. Vai tev atradīsies kāda aukliņa?
— Nē. Kam tev vajadzīga aukliņa?
— Ko vest viņus mājās.
— Ā... Es domāju, ka Milzu Lempji nāk tāpat, ja tikai viņiem pasvilpj.
— Daži nāk, daži nenāk. Ar Milzu Lempjiem nekad neko nevar zināt. Arlabunakti!
— Arlabunakti!
Un, kamēr Pūks taisījās uz gulētiešanu, Sivēns aizrikšoja uz savu māju, ko sauca vectēva vārdā «Aizliegts V».
Pēc vairākām stundām, jau krietni uz rīta pusi, Pūks pēkšņi pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņš kristu. Tāda sajūta viņam negadījās pirmo reizi, un viņš zināja, ko tā nozīmē. Viņš bija izsalcis. Tāpēc viņš gāja uz pieliekamo kambari, pakāpās uz krēsla, pa šaudīja ķepu pa augšējo plauktu un — neko neatrada.
— Jocīgi, — viņš nobrīnījās. — Man te bija viens medus pods. Vesels pods, vistīrākais medus līdz pašam dibenam, un virsū bija rakstīts MEC, lai es droši zinātu, ka tur ir medus. Patiešām jocīgi.
Viņš staigāja pa istabu, prātodams, kur tas medus varējis pazust, un rūca rūcīgu rūcam-dziesmiņu, kas skanēja šādi:
Kad Pūks bija norūcis savu rūcamdziesmiņu jau trešo reizi, viņš pēkšņi atcerējās. Pods bija nolikts Viltīgajās Lamatās, lai noķertu Milzu Lempi.
— Sasodīts! — šķendējās Pūks. — Tā iet, kad grib darīt kaut ko labu Milzu Lempjiem. — Un viņš likās atpakaļ gultā.
Bet aizmigt viņš nevarēja. Jo vairāk viņš pūlējās aizmigt, jo vairāk nevarēja. Viņš mēģināja skaitīt aitas, kas reizēm tīri labi uzdzina miegu, bet aitas nelīdzēja. Tad viņš sāka skaitīt Milzu Lempjus. Tas bija vēl sliktāk. Jo katrs Milzu Lempis, ko viņš skaitīja, metās pie viņa medus poda un izēda to tukšu. Pūks gulēja un jutās ļoti nelaimīgs, bet, kad jau piecsimt astoņdesmit septītais Milzu Lempis, muti laizīdams, nočāpstinājās: — Ļoti labs medus, savu mūžu neesmu tādu ēdis, — Pūks vairs nevarēja izturēt. Viņš izlēca no gultas, metās laukā pa durvīm un skrēja, ko kājas nes, uz Sešām Priedēm.
Saule vēl nebija cēlusies no gultas, bet debesīs pār Septiņjūdžu Mežu jau bija manāms gaišums, kas lika saprast, ka saule mostas un drīz nosviedīs segu. Mijkrēslī priedes izskatījās nedzīvas un vientuļas. Ļoti Dziļā Bedre likās daudz dziļāka, nekā tā patiesībā bija, un tās dibena Pūka meduspods rēgojās tikai kā noslēpumaina ēna, ne vairāk. Tomēr, jo tuvāk lācītis nāca, jo skaidrāk viņa deguns sacīja, ka tur patiešam ir medus, bet mēle jau pati izšāvās no mutes un aplaizīja purniņu, gatavodamas uz gardo maltīti.
— Sasodīts! —teica Pūks, iebāzis degunu podā. —Milzu Lempis izēdis visu! — Bet, brītiņu padomājis, viņš sacīja: — Ak nē, es pats izēdu. Es biju aizmirsis.
Protams, viņš bija gandrīz visu izēdis. Tomēr pašā dibenā vēl bija palicis mazliet medus, tāpēc viņš bāza vien galvu podā un sāka laizīt...
Pa to laiku pamodās Sivēns. Tikko pavēris acis, viņš sacīja: — O! — Tad apņēmīgi noteica: — Jā! — Un vēl apņēmīgāk pabeidza: — Tieši tā! — Bet viņš nejutās ne apņēmīgs, ne drošs, jo patiesība Sivēnu mocīja viens vienīgs vārds un tas bija — MILZU LEMPIS.
Pēc kā Milzu Lempis varētu izskatīties?
Vai viņš ir plēsīgs?
Vai viņš nāk, kad viņam pasvilpj? Un, ja nāk, tad kā nāk?
Vai viņš ir kārs uz sivēniem? Un, ja ir, vai uz visiem, bez izņēmuma? Ja pieņemtu, ka viņš plēš un ēd sivēnus, vai viņš plēstu tādu sivēnu, kura vectētiņam bijis vārdā AIZLIEGTS VILJAMS?
Sivēns nespēja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem... un jau pēc stundas viņam vajadzēja satikt pirmo Milzu Lempi sava mūža! Protams, viņam līdzi nāks Pūks, un divatā vienmēr ir drošāk. Bet ja nu Milzu Lempji ir nikni ne vien uz sivēniem, bet uz lāčiem arī? Vai labāk nebūtu izlikties, ka viņam sāp galva, un šorīt vispār neiet uz Sešām Priedēm? No otras puses, diena var izrādīties ļoti jauka, un Milzu Lempis arī varbūt nemaz nav bedrē iekritis, un tad Sivēnam gluži par neko vajadzētu visu rītu palikt gultā. Ko darīt?
Un tad Sivēnam ienāca prātā Gudra Ideja. Viņš aizies uz Sešām Priedēm tūlīt, ļoti piesardzīgi palūrēs Lamatās, lai uzzinātu, vai Milzu Lempis tur vispār ir. Ja būs, tad Sivēns ies atpakaļ un liksies gultā, bet, ja nebūs, tad ne.
Tā nospriedis, Sivēns devās ceļā. Brīžiem viņš bija cieši pārliecināts, ka Milzu Lempja bedrē nebūs, brīžiem atkal, ka noteikti būs, bet, jo tuvāk viņš nāca, jo skaidrāk zināja, ka lamatās kāds ir, tāpēc ka no bedres skanēja briesmīga milžošanās un lempjošanas.
— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ, — Sivēns klusītēm vaimanāja. Viņam gribējās bēgt, ko kājas nes. Un tomēr, ja reiz viņš bija pienācis tik tuvu bedrei, vajadzēja kaut ar vienu aci palūrēt, kā īsti tāds Milzu Lempis izskatās. Sivēns piezagās pie bedres malas un paraudzījās iekšā...
Visu šo laiku Vinnijs Pūks bija veltīgi pūlējies izvilkt galvu no meduspoda. Bet, jo vairāk viņš to purināja, jo ciešāk galva iesprūda.
— Sasodīts! — no poda skanēja Pūka balss. — Vai, glābiet! — Un bieža kunkstēšana: — O! O! — Viņš mēģināja podu pret kaut ko sasist, bet, tā kā viņš pats neredzēja, pret ko sit, tad nekas neiznāca. Pūks mēģināja izkāpt no bedres, bet acu priekšā viņam bija tikai poda mala un tā pati tumša, tāpēc viņš nevarēja atrast ceļu. Beidzot nelaimīgais Pūks pacēla podā iespīlēto galvu un izrēca skaļu un dārdošu Bēdu un Izmisuma rēcienu... un tas notika tieši tajā brīdī, kad Sivēns skatījās lejā.
— Palīgā! Palīgā! — iekviecās Sivēns. — Milzis! Briesmīgais Lempis! — Pa kaklu pa galvu Sivēns metās projām, brēkdams: — Palīgā, palīgā! Lusmīgais Lempis! Blies... blies... iesmīgais lempis! Lem... lem... lemzis! — Tā vaimanādams, viņš vienā rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina mājai un ieklupa pa durvīm istabā.
— Kaut kas noticis, Sivēn? — jautāja Kristofers Robins, kurš nupat tikai cēlās augšā.
— Smī!... — nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nevarēja parunāt. — Lemzis! Milpis! Milzu Lempis! — viņš beidzot izdvesa.
— Kur?
— Tur... — Sivēns pamāja uz Priežu pusi.
— Pēc kā viņš izskatās?
— Pēc... pēc... Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas. Izskatās pēc milzonīgi briesmīga nezinkā... Pēc poda!
— Labi, — teica Kristofers Robins, uzvilkdams kurpes. — Iešu un paskatīšos pats. Nāc līdzi.
Kopā ar Kristoferu Robinu Sivēnam nebija bail, un viņi devās ceļā.
— Es viņu jau dzirdu, — bažīgi sacīja Sivēns, kad viņi bija pienākuši tuvāk. — Un tu?
— Es arī kaut ko dzirdu, — Kristofers Robins atbildēja.
Tas bija Pūks, kas dauzīja galvu pret priedes sakni, ko bija uztaustījis bedres sānā.
— Redzi! — Sivēns nočukstēja. — Vai nav briesmīgs? — Un viņš cieši ieķērās Kristofera Robina rokā.