— Lāci, lāci, — teica Kristofers Robins, — kā es tevi mīlu!
— Es tevi arī, — Pūks sacīja.
I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un skatījās uz savu atspīdumu ūdenī.
— Nožēlojami, —viņš teica. —Tā nu tas reiz ir. Nožēlojami. Viņš pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņš vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.
— Tā jau es domāju, — viņš teica. — Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.
Ēzelītim aiz muguras nobrikšķējās papardes, un no krūmiem parādījās Pūks.
— Labrīt, I-ā, — teica Pūks.
— Labrīt, lāci, — I-ā drūmi atsaucās. — Ja šo rītu var saukt par labu. Par ko es šaubos, — viņš īdzīgi piebilda.
— Kas noticis, I-ā?
— Nekas, lāci, nekas. Visi jau nevar. Dažiem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt.
— Kas nepienākas? — Pūks apjucis paberzēja degunu.
— Līksmība. Visi tie «Tūdaliņ—tagadiņ» un «Zaļā dārzā bijām mēs».
— O! — teica Pūks. Viņš ilgi domāja un tad pajautāja: — Kas tas ir par dārzu?
— Labsirdība, — vēl drūmāk atbildēja I-ā. — Reti lietots svešvārds: «labsirdība». Es, protams, nežēlojos, bet tā nu tas reiz ir.
Pūks nosēdās uz liela akmens un pūlējās apdomāt, ko ēzelītis gribēja ar to sacīt. Tas izklausījās ļoti mīklaini, bet mīklas nebija Pūka stiprā puse, jo viņš jau bija tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā. Tāpēc viņš nolēma uzdziedāt ēzelītim «Rabarberu rausi»:
Tā skanēja pirmais pants. Kad tas bija nodziedāts un I-ā savukārt nebija teicis, ka viņam šī dziesma nepatīk, Pūks visā sirsnībā nodziedāja ēzelītim arī otru pantu:
Ēzelītis vēl arvien neko neteica, un tāpēc Pūks omulīgi nodungoja arī trešo pantu:
— Pareizi, — I-ā teica. — Dziedi vien. Trādi-rīdi-ral-la-lā, viss ir jauks vasarā. Dziedi un līksmojies.
— Es līksmojos, — sacīja Pūks.
— Daži jau var. — Ezelītis nokāra galvu.
— Nē, patiešām, kas tev noticis?
— Vai tad kam būtu jānotiek?
— Tu izskaties tik bēdīgs, I-ā.
— Bēdīgs? Kāpēc lai es būtu bēdīgs sava dzimšanas dienā? Vai tad tā nav vislaimīgākā diena gadā?
— Tev ir dzimšanas diena? — Pūks, ārkārtīgi izbrīnījies, jautāja.
— Nu, protams, ka ir. Vai tad tu neredzi? Paskaties uz šīm dāvanām, ko esmu saņēmis. — Viņš pamāja ar priekškāju uz visām pusēm: — Paskaties uz dzimšanas dienas torti! Skaisti, vai ne, — ar svecēm un zemeņu glazūru!
Pūks skatījās pa labi un pa kreisi, pa kreisi un pa labi.
— Dāvanas? — jautāja Pūks. — Dzimšanas dienas torte? Kur tad?
— Tu tiešām neredzi?
— Nē, — Pūks sacīja.
— Es arī ne, — teica I-ā. — Tas bija tikai joks, — viņš paskaidroja. — Ha ha!
Pūks kasīja pakausi un bija galīgi apjucis.
— Tev pa īstam ir dzimšanas diena?
— Pa īstam.
— O! Nu tad daudz laimes dzimšanas dienā, I-ā!
— Daudz laimes tev arī, lācīt!
— Šī jau nav mana dzimšanas diena.
— Nē, mana.
— Bet tu teici: daudz laimes...
— Kāpēc ne? Tu taču negribēsi būt nelaimīgs manā dzimšanas dienā?
— Nu es saprotu, — sacīja Pūks.
— Pietiek jau ar to, — tik tikko valdīdams asaras, runāja I-ā, — ka es pats esmu nelaimīgs, bez dāvanām, bez dzimšanas dienas tortes un svecēm, bez kādas ievērības no savu draugu puses... Lai arī citi vēl būtu nelaimīgi šajā dienā...
Tas nu bija vairāk, nekā Pūks varēja izturēt.
— Pagaidi tepat! — viņš uzsauca ēzelītim un skrēja uz mājām, cik ātri vien varēdams, jo viņš juta, ka noteikti vajag atnest nabaga ēzelītim kaut vai kādu dāvanu tūlīt, lai pēc tam viņam būtu laiks izdomāt īsti labu dāvanu.
Pie savas mājas durvīm viņš ieraudzīja Sivēnu, kas veltīgi lēkāja gar zvanu, pūlēdamies to aizsniegt.
— Sveiks, Sivēn! — viņš teica.
— Sveiks, Pūk! — sacīja Sivēns.
— Ko tu te lēkā?
— Es gribu aizsniegt zvanu, — Sivēns atbildēja. — Es tāpat garāmejot pienācu...