Aiz ozola zariem, kur karājās Buratino, izlija rīta blāzma.
Zāle maurā kļuva palsa, debeszilie ziedi pārklājās ar rasas lāsītēm.
Meitene ar cirtainajiem, gaišzilajiem matiem atkal izliecas pa lodziņu, izberzēja un plaši atvēra miegainās, skaistās acis.
Sī meitene bija sinjora Karabasa Barabasa leļļu teātra visskaistākā lelle.
Nespēdama panest saimnieka rupjās manieres, viņa bija aizbēgusi no teātra un apmetusies vientuļajā mājiņā zilgajā laukumā.
Zvēri, putni un daži kukaiņi bija viņai ļoti pieķerušies, jādomā, tāpēc, ka viņa bija labi audzināta un maiga rakstura meitene.
Zvēri viņu apgādāja ar visu dzīvei nepieciešamo.
Kāpuri izspieda no sevis pastu zobu tīrīšanai un čīkstošo durvju ieziešanai.
Bezdelīgas iznīcināja mājas tuvumā lapsenes un odus…
Tātad, atvērusi acis, zilmatainā meitene tūdaļ ieraudzīja Buratino, kas karājās ar galvu uz leju.
Viņa piespieda delnas pie vaigiem un iesaucās:
— Ai, ai, ai!
Zem loga, ausis skurinādams, parādījās dižciltīgais pūdelis Artemons. Viņš tikko bija apcirpis ķermeņa pakaļpusi, kā to mēdza darīt ik dienas. Sprogainā spalva ķermeņa priekšpusē bija rūpīgi izsukāta, pušķītis astes galā pārsiets ar melnu lenti. Uz priekšķepas — sudraba pulkstenis.
— Esmu gatavs!
Artemons piešķieba purnu un mazliet pacēla virslūpu pār baltajiem zobiem.
— Pasauc kādu, Artemon! — meitene parīkoja. — Vajag noņemt nabaga Buratino, ienest namā un ataicināt ārstu…
— Tūlīt!
Artemons aiz centības sāka tā dīdīties, ka slapjās smiltis vien pašķīda zem viņa pakaļkājām…
Viņš uzklupa skudru pūznim, riedams uzmodināja visus tā iemītniekus un aizsūtīja četrsimt skudru — pārgrauzt auklu, kurā karājās Buratino.
Četri simti nopietnu skudru cita pakaļ citai rāpoja pa šauro stidziņu, uzlīda ozolā un pārgrauza auklu.
Artemons ar priekšķepām uztvēra krītošo Buratino un ienesa namā… Nolicis Buratino uz gultas, suņa riksī aizdrāzās uz brikšņiem un tūdaļ atveda no turienes slaveno doktoru Pūci, feldšeri Krupi un pūšļotāju Sienāzi, kas izskatījās kā sauss žagariņš.
Pūce pielika ausi Buratino pie krūtīm.
— Pacients ir drīzāk miris nekā dzīvs, — viņa nočukstēja un pagrieza galvu atpakaļ par simt astoņdesmit grādiem.
Krupis ilgi braucīja Buratino ar mitro ķepu. Pārdomādams vērās izvalbītām acīm uz vairākām pusēm reizē.
Nočamstināja ar lielo muti:
— Pacients ir drīzāk dzīvs nekā miris…
Pūšļotājs Sienāzis kalsnām rokām, kas bija sausas kā smildziņas, sāka taustīt Buratino.
— Viens no diviem, — viņš nočaukstēja, — vai nu pacients ir dzīvs, vai arī viņš ir nomiris. Ja viņš ir dzīvs, tad viņš vai nu paliks dzīvs, vai nepaliks dzīvs. Ja viņš ir miris, — viņu vai nu var atdzīvināt, vai nevar atdzīvināt.
— S-š-šarlatānisms, — teica Pūce, saplivināja mīkstos spārnus un uzlaidās tumšajos bēniņos.
Krupim aiz niknuma visas kārpas piepūtās.
— Ka-ka-ka-kas par r-r-riebīgu tumsonību! — viņš nokurk- stējās un, vēderu plakšķinādams, ielēca drēgnajā pagrabā.
Pūšļotājs Sienāzis drošības dēļ izlikās par sausu žagariņu un izvēlās pa logu.
Meitene sasita jaukās rociņas:
— Nu kā tad man viņu ārstēt, pilsoņi?
— Ar rīcineļļu, — Krupis no pagraba atkurkstēja.
— Rīcineļļu! — Pūce paspārnē skaļi un nicīgi iesmējās.
— Vai nu ar rīcineļļu, vai bez rīcineļļas, — Sienāzis aiz loga nocirpstēja.
Tad applūkātais, nelaimīgais Buratino, kas viss bija vienos zilumos, novaidējās:
— Nevajag rīcineļļas, es jūtos ļoti labi.
Meitene ar gaišzilajiem matiem rūpīgi noliecās pār viņu:
— Buratino, es tevi lūdzu, — aizmiedz acis, aizspied degunu un izdzer.
— Negribu, negribu, negribu!…
— Es tev došu cukura graudiņu…
Tūliņ pat pa segu uz gultas uztecēja balta pelīte, nesdama mutē cukura graudiņu.
— To tu dabūsi, ja paklausīsi mani, — meitene sacīja.
— Dodiet cu-u-u-u-ukuru vien…
— Bet saproti taču, — ja neizdzersi zāles, tu vari nomirt…
— Labāk nomiršu nekā dzeršu rīcineļļu…
Tad meitene stingri, pieauguša cilvēka balsī teica:
— Aizspied degunu un skaties griestos… Viens, divi, trīs.
Viņa ielēja rīcineļļu Buratino mutē, tūliņ arī iegrūda cukura
graudiņu un noskūpstīja viņu.
— Tā, un tas ir viss…
Dižciltīgais Artemons, kam tikās, lai viss noritētu kārtīgi, satvēra zobos savu asti un virpuļoja aiz loga kā tūkstoš ķepu, tūkstoš ausu, tūkstoš mirdzošu acu viesulis.