Kad saule bija pacēlusies virs klinšainās kalnu virsotnes, Buratino un Pjero izlīda no krūma apakšas un skriešus devās pāri laukam, pa kuru sikspārnis viņnakt no zilmatainās meitenes mājas bija aizvedis Buratino uz Muļķu Zemi.
Smiekli nāca, uz Pjero skatoties, — tik ļoti viņš steidzās drīzāk ieraudzīt Malvīni.
— Paklau, Buratino, — viņš jautāja pēc katrām piecpadsmit sekundēm, — kā tev šķiet, vai viņa par mani priecāsies?
— Kā lai es zinu …
Pēc piecpadsmit sekundēm atkal:
— Paklau, Buratino, un ja nu viņa nepriecājas?
— Kā lai es zinu!
Pēdīgi viņi ieraudzīja balto mājiņu ar aizvirtņiem, uz kuriem bija uzzīmēta saule, mēness un zvaigznes.
No skursteņa kāpa dūmi. Virs tiem peldēja neliels mākonis, kas izskatījās pēc kaķa galvas.
Pudelis Artemons sēdēja uz lieveņa un lāgu lāgiem rūca uz šo mākoni.
Buratino ne visai gribējās atgriezties pie meitenes ar gaišzilajiem matiem. Taču viņš bija izsalcis un jau iztālēm saoda vārīta piena smaržu.
— Ja tā knīpa atkal būs ieņēmusies prātā mūs audzināt, padzersimies piena, — un es neparko te nepalikšu.
Tobrīd Malvīne iznāca no namiņa. Vienā rokā viņa nesa porcelāna kafijas kannu, otrā — groziņu ar cepumiem.
Acis viņai vēl aizvien bija saraudātas, — viņa bija pārliecināta, ka žurkas aizvilkušas Buratino no pažobeles un apēdušas.
Līdzko viņa apsēdās pie leļļu galdiņa, kas stāvēja uz grantētā celiņa, kad debeszilās puķes salīgojās, virs tām kā baltas un dzeltenas lapas pacēlās gaisā tauriņi un ieradās Buratino un Pjero.
Malvīne ieplēta tik platas acis, ka abi koka puikas viegli būtu varējuši tajās ielēkt.
Pjero, Malvini ieraudzījis, sāka murmināt tik nesakarīgus un muļķīgus vārdus, ka mēs tos te neatkārtosim.
Buratino sacīja, it kā nekas nebūtu noticis:
— Te nu es viņu atvedu — audziniet…
Malvīne beidzot saprata, ka tas nav sapnis.
— Ai, kas par laimi! — viņa nočukstēja, taču tūdaļ pat piebilda pieauguša cilvēka balsī: — Puikas, tūliņ ejiet mazgāties un zobus tīrīt! Artemon, aizved zēnus pie akas!
— Tu redzēji, — Buratino noņurdēja, — šai punktā viņa ir drusku ķerta — mazgāties, zobus tīrīt… Kuru katru novedīs kapā ar savu tīrību …
Viņi tomēr nomazgājās. Artemons ar astes gala pušķīti nosukāja viņiem jaciņas…
Visi sasēdās pie galda. Buratino ēda pilnu muti. Pjero neiekoda pat ne kumosiņa tortes; viņš raudzījās Malvīnē tā, it kā tā būtu taisīta no mandeļu mīklas. Galu galā viņai tas apnika.
— Nu, — viņa to uzrunāja, — ko jūs tādu esat ieraudzījis manā sejā? Lūdzu, brokastojiet mierīgi.
— Malvīn, — Pjero atbildēja, — es jau sen vairs nekā neēdu, es dzejoju …
Buratino sāka kratīties aiz smiekliem.
Malvīne izbrīnā atkal plaši ieplēta acis:
— Tādā gadījumā —palasiet savus dzejolīšus.
Viņa atbalstīja vaigu savā skaistajā rociņā un pacēla brīnišķīgās acis uz mākoni, kas atgādināja kaķa galvu.
Pjero sāka lasīt pantiņus tik gaudulīgā balsī, it kā viņš sēdētu dziļas akas dibenā.
Klīst Malvīne mana tālā svešumā, Man zudusi Malvīne, mana līgava … Nīkstu raudās un gaudās, — ak, prātīgāk gan No dzīvības lellīgās šķirties būs man …
Pjero vēl nepaspēja nolasīt līdz galam, Malvīne nepaguva paslavēt pantus, kas viņai ļoti patika, kad uz grantētā celiņa parādījās krupis.
Acis briesmīgi izbolījis, viņš nobēra:
— Šonakt prātu izkūkojušais bruņurupucis Tortils izstāstīja Karabasam Barabasam visu par zelta atslēdziņu …
Malvīne izbailēs iekliedzās, kaut gan nekā nesaprata. Pjero, izklaidīgs kā visi dzejnieki, izmeta dažus nesakarīgus izsaucienus, ko šeit neminēsim. Toties Buratino uzreiz pietrūkās kājās un sāka bāzt kabatās cepumus, cukuru un konfektes:
— Bēgsim, cik iespējams, ātrāk. Ja policijas suņi atvedis šurp Karabasu Barabasu, mēs esam pagalam.
Malvīne nobāla kā balta tauriņa spārns. Pjero, nodomājis, ka viņa mirst, uzgāza tai virsū kafijas kannas saturu, un Malvīnes skaistais tērps aplija ar kakao.
Skaļi riedams, piesteidzās Artemons, — viņš bija tas, kam vajadzēja mazgāt Malvīnes tērpus, — sagrāba Pjero aiz apkakles un sāka viņu kratīt, līdz Pjero stostīdamies izspieda:
— Diezgan, lūdzu …
Krupis izvalbītām acīm nolūkojās šai kņadā un atkal atkārtoja:
— Karabass Barabass ar policijas suņiem būs klāt pēc stundas ceturkšņa …
Malvīne aizskrēja pārģērbties. Pjero izmisumā lauzīja rokas
un mēģināja mesties augšpēdus zemē uz smilšainā celiņa. Artemons stiepa saiņus ar saimniecības piederumiem. Klaudzēja durvis. Zvirbuļi krūmā neganti tērgāja. Bezdeligas šaudijās gar pašu zemi. Lai pastiprinātu paniku, pūce bēniņos sāka mežonīgi smieties.
Vienīgi Buratino nezaudēja galvu. Viņš uzkrāva Artemo- nam divus saiņus ar pašām nepieciešamākajām lietām. Uz saiņiem uzsēdināja Malvīni, kas bija tērpusies glītā ceļa kostīmā. Pjero viņš lika turēties sunim pie astes. Pats nostājās priekšā:
— Bez panikas! Bēgam!
Kad viņi, — tas ir, Buratino, kas vīrišķīgi soļoja sunim pa priekšu, Malvīne, ko uz saiņiem svaidīja augšup lejup, un vispēdīgi Pjero, kas vesela saprāta vieta bija piebāzts ar muļķīgiem pantiem, — kad viņi iznāca no biezās zāles klajā laukā, no meža izlīda Karabasa Barabasa pinkainā bārda. Viņš ar delnu aizsedza acis no saules un aplūkoja apkārtni.