Muļķa gailis, gluži nomocījies, knābi ieplētis, tikko vairs jaudāja paskriet. Buratino beidzot palaida vajā viņa saburzīto asti.
— Vācies, ģenerāl, pie savām vistām…
Un viens pats devās turp, kur caur lapotni spoži mirgoja Gulbju ezers.
Rau, arī priede akmeņainajā nogāzītē, rau, ari ala. Visapkārt izsvaidīti salauzīti žagari. Zāle nobradāta riteņu sliedēm.
Buratino briesmīgi sāka dauzīties sirds. Viņš nolēca no pa- kalniņa, ielūkojās zem grumbuļainajām saknēm.
Ala bija tukša!!!
Ne Malvīnes, ne Pjero, ne Artemona.
Tikai divas lupatiņas mētājās zemē. Viņš tās pacēla, — tās bija no Pjero krekla atrautas piedurknes.
Draugus kāds bija nolaupījis! Viņi bija pagalam! Buratino nokrita uz mutes zemē, — viņa deguns iedūrās dziļi smiltīs.
Tikai tagad viņš saprata, cik draugi tam dārgi. Lai ari Malvīne noņemas ar audzināšanu, lai Pjero tūkstoškārt no vietas lasa pantiņus, — Buratino būtu atdevis pat zelta atslēdziņu, lai atkal ieraudzītu draugus.
Viņam turpat pie galvas bez trokšņa pacēlās irdena zemes čupiņa; izlīda samtains kurmis ar rožainām ķepiņām, trīs reizes čīkstoši nošķaudījās un pastāstīja:
— Es esmu akls, bet lieliski dzirdu. Surp atbrauca rateļi, ko vilka aitas. Tajos sēdēja Muļķu Pilsētas gubernators Lapsa un slepenpolicisti. Gubernators pavēlēja:
«Ņemt ciet neliešus, kas piekāvuši manus labākos policistus pie dienesta pienākumu izpildīšanas! Ņemt ciet!»
Slepenie atbildēja:
«Vau!»
Viņi metās alā, un tur sākās briesmīga kņada. Tavus draugus sasēja, iesvieda rateļos kopā ar paunām un aizbrauca.
Kāda jēga bija gulēt, degunu smiltīs iebāzušam! Buratino pietrūkās kājās un sāka skriet pa riteņu pēdām. Apjoza apkārt ezeram un iznāca ar biezu zāli apaugušā laukā.
Gāja, gāja… Nekāda plāna viņam galvā nebija. Jāglābj biedri, vairāk nekā.
Viņš nonāca pie kraujas, no kuras aizviņnakt bija noripojis dadžos. Lejā viņš ieraudzīja pieglumējušo dīķi, kur dzīvoja bruņurupucis Tortils. Pa ceļu lejup uz dīķi brauca rateļi; tos vilka divas galīgi izģindušas, nopluskājušās aitas.
Uz bukas sēdēja trekns runcis piepūstiem vaigiem un zelta brillēm, — viņš kalpoja pie gubernatora par slepeno ausīs čukstētāju. Aiz viņa — cienīgais Lapsa, gubernators… Uz saiņiem gulēja Malvīne un Pjero, un apsējos ievīstītais Artemons, — viņa allaž tik skaisti izsukātā aste ar pušķi vilkās pa zemi.
Rateļiem pakaļ soļoja divi slepenpolicisti — dobermanpinčeri.
Pēkšņi slepenpolicisti pacēla savus suņa purnus un ieraudzīja uz kraujas Buratino balto cepurīti.
Straujiem lēcieniem pinčeri devās pa stāvo nogāzi augšā. Taču, iekām tie nokļuva līdz augšai, Buratino — viņam jau vairs nebija kur sprukt — pacēla rokas pār galvu un kā bezdelīga šāvās lejup no visstāvākās vietas taisni netīrajā, ūdenslēcu aizvilktajā dīķī.
Viņš krita lejup pa līkni un, protams, būtu nokļuvis dīķī tēvoča Tortila aizsardzībā, ja neuznākusi spēja vēja brāzma.
Vējš paķēra viegliņo koka Buratino, sagrieza, savirpināja to «dubultgrīstē», pasvieda sāņus, un viņš krizdams iedrāzās taisni rateļos, gubernatoram Lapsam uz galvas.
Treknais runcis ar zelta brillēm aiz pārsteiguma novēlās no bukas un, tā kā viņš bija nelietis un gļēvulis, izlikās paģībis.
Gubernators Lapsa, kas arī bija pēdīgais zaķapastala, spiegdams laida ļekas vaļā pa nogāzi un turpat ielīda āpša alā. Jauki viņam tur neklājās: āpši mēdz bargi izrēķināties ar tādiem nelūgtiem viesiem.
Aitas pasitās sāņus, rateļi apgāzās. Malvīne, Pjero un Artemons ar visiem saiņiem ieripoja dadžos.
Tas viss norisa tik ātri, ka jūs, dārgie lasītāji, nebūtu paguvuši saskaitīt ne visus rokas pirkstus.
Dobermanpinčeri milzu lēcieniem drāzās no kraujas lejup. Pielēkuši pie apgāztajiem rateļiem, viņi ieraudzīja trekno runci guļam ģībonī. Ieraudzīja koka cilvēciņus un pārsējos ievīstīto pūdeli vārtāmies dadžos. Taču gubernators Lapsa nebija nekur pamanāms.
Viņš bija pazudis — tikpat kā zemē ielīdis, viņš, ko slepenajiem bija vajadzējis sargāt kā acuraugu.
Pirmais slepenpolicists, purnu paslējis, izgrūda sunisku izmisuma kaucienu.
Otrs slepenpolicists darīja to pašu:
— Va-ī, va-ī, va-ī — ū-ū-ū!…
Viņi ar skubu pārmeklēja visu nogāzi. Un atkal skumīgi iegaudojās, jo acu priekšā tiem jau rēgojās pletne un dzelzu restes.
Pazemīgi luncinādamies, viņi cilpoja uz Muļķu Pilsētu samelot policijas iecirknī, ka gubernators dzīvs parauts debesīs; tā viņi pa ceļam bija sagudrojuši sev par attaisnojumu.
Buratino sāka sevi pamazām aptaustīt, — kājas, rokas bija veselas. Viņš ierāpās dadžos un atbrīvoja no saitēm Malvīni un Pjero.
Malvīne, ne vārda neteikdama, krita Buratino ap kaklu, taču noskūpstīt nevarēja — traucēja viņa garais deguns.
Pjero bija līdz elkoņiem norautas piedurknes, baltais pūderis no vaigiem nobiris, un izrādījās, ka, neskatoties uz to, ka viņš mīlēja pantus, viņam ir gluži parasti, sārti vaigi.
— Es pamatīgi kāvos, — viņš rupjā balsī paziņoja. — Neaizšāvuši viņi man kāju priekšā, — neparko nebūtu uzveikuši.
Malvīne apstiprināja:
— Viņš cīnījās kā lauva.
Viņa apķērās Pjero ap kaklu un noskūpstīja uz abiem vaigiem.
— Pietiks, pietiks laizīties, — Buratino norūca, — bēgsim. Artemonu vilksim aiz astes.
Viņi visi trīs ieķērās nelaimīgajam sunim astē un vilka pa nogāzi augšā.
— Laidiet, es iešu pats, tas mani pazemo, — stenēja pārsējos ievīstītais pūdelis.
— Nē, nē, tu esi pārāk vārgs.
Bet, tikko viņi bija uzkāpuši līdz pusnokalnei, augšā parādījās Karabass Barabass un Purvadūķis. Lapsa Alise rādīja ar ķepu uz bēgļiem, runcis Bazilio, ūsas sabozis, pretīgi šņāca.
— Ha-ha-ha, tas nu gan ir veikli! — Karabass Barabass smējās pilnā kaklā. — Zelta atslēdziņa pati dodas man rokās!
Buratino steidzīgi gudroja, kā izkulties no jaunās ķezas. Pjero spieda Malvīni sev klāt, apņēmies dārgi pārdot savu dzīvību. Šoreiz nebija nekādu cerību glābties.
Purvadūķis ķiķināja pakalna galā:
— Slimo šuneli pūdeli, sinjor Karabas Barabas, atdodiet man, es to iesviedīšu dīķī dēlītēm, lai manas dēlītes kļūst treknas un taukas…
Resnajam Karabasam Barabasam bija slinkums kāpt lejā, viņš māja bēgļiem ar sardelei līdzīgo pirkstu:
— Nāciet, nāciet šurp pie manis, bērniņi…
— Ne no vietas ! —Buratino pavēlēja. — Ja jāmirst, jāmirst, lai tad iet jautri! Pjero, skaiti kādu no saviem visdraņķīgākajiem pantiņiem. Malvīn, smejies, cik jaudas…
Kaut arī Malvīnei piemita daži trūkumi, viņa tomēr bija labs biedrs. Viņa noslaucīja asaras un sāka skaļi smieties, ar ko visai aizvainoja kalnā stāvošos.
Pjero uz vietas sacerēja pantus un sāka gaudot nepatīkamā balsī
žēl man lapsas Alisītes,
Runga viņai sānus plītēs.
Bazilio, vecais melis,
Zaglīgs runcis, nekrietnelis.
Purvadūķis, stulbenis,
Izčākstējis pūpēdis.
Karabas tu Barabas,
Bail no jums mums visai maz …
Tai pašā laikā Buratino vaibstījās un ķircinājās:
— Ei tu, leļļu teātra direktor, tu vecais alus toveri, treknais, ar muļķību piestampātais maiss, kāp zemē, kāp zemē pie mums, es tev piespļaušu tavu izplūkāto bārdu!
Par atbildi Karabass Barabass šausmīgi ierēcās, Purvadūķis pacēla pret debesīm kalsnās rokas.
Lapsa Alise greizi pasminēja:
— Atļaujat apgriezt šiem nekauņām sprandu?
Vēl mirklis, un viss būtu pagalam… Te uzreiz švīkstēdamas atšāvās svīres:
— Šeit, šeit, šeit!…
Karabasam Barabasam pār galvu, skaļi žvadzinādama, pārlidoja žagata:
— Ašāk, ašāk, ašāk!…
Un augšā piegāzē parādījās vecais Karlo tētis. Piedurknes viņam bija uzrotītas, rokā zaraina boze, uzacis sarauktas… Viņš ar plecu atgrūda Karabasu Barabasu, ar elkoni atvairīja Purvadūķi, ievilka ar rungu lapsai Alisei pa muguru, ar zābaku paspēra pie malas runci Bazilio…
Pēc tam, pieliecies un lūkodamies pa nokalni lejup, kur stāvēja koka cilvēciņi, priecīgi iesaucās:
— Dēliņ Buratino, palaidni, tu esi dzīvs un vesels, — nāc taču drīzāk šurp!