Tobrīd pie Džuzepes ienāca viņa sensenais draugs leijerkastnieks, vārdā Karlo.
Kādreiz Karlo ar platu salmeni galvā un ar lielisku leijerkasti bija staigājis apkārt pa pilsētām un dziedādams un muzicēdams pelnījis sev maizes kumosu.
Tagad Karlo bija jau vecs un vārgs, un viņa leijerkaste sen saplīsusi.
— Sveiks, Džuzepe! — viņš sacīja, ienākdams darbnīcā. — Ko tu tā sēdi uz grīdas?
— Es, vai redzi, esmu pazaudējis mazu skrūvīti… Lai, rauj viņu jods! — Džuzepe atbildēja un pašķielēja uz pagali. — Nu, bet kā tev klājas, vecais?
— Slikti, — Karlo atbildēja. — Domāju, domāju, kā lai nopelnu maizi… Būtu kaut tu man palīdzējis, padomu devis, vai..,
— Kas tur liels, — Džuzepe jautri iesaucās un klusībā nodomāja: «Tūdaļ es tikšu vaļā no tā nolādētā malkas gabala.» — Nekas nav vienkāršāk: vai redzi, uz ēvelsola guļ varena pagale, ņem to sev, Karlo, un aiznes mājās..,
— E-he-he, — Karlo sašļucis novilka, — un kas būs tālāk? Aiznesīšu pagali mājās, bet manā būcenī pat pavarda nav.
— Es tev no tiesas saku, Karlo… Ņem nazīti, izgreb no šās pagales lelli, iemāci to runāt visādus jokus, dziedāt un dejot un nēsā apkārt pa sētām. Nopelnīsi sev maizes riecienam un glāzītei vīna.
Tobrīd uz ēvelsola, kur gulēja pagale, jautra balstiņa iečl- vinājās:
— Bravo, lieliski izdomāts, Zildeguni!
Džuzepe atkal sāka aiz bailēm drebēt, bet Karlo tikai izbrīnā lūkojās apkārt, — no kurienes gan skan balss?
— Nu tencinu, Džuzepe, par padomu, dod tad arī šurp to savu pagali.
Džuzepe paķēra pagali un aši pasvieda to draugam. Bet vai nu viņš bija neveikli pagrūdis, vai arī tā pati palēcās un iebelza Karlo pa galvu.
— Ak tad tādas tās tavas dāvanas! — Karlo apvainots Iesaucās.
— Piedod, draudziņ, es tas nebiju, kas tev iebelza.
— Tātad es pats sev būšu iebelzis pa pauri?
— Nē, draudziņ, jādomā, pagale pati tev iebelzusi.
— Nav tiesa, tu iebelzi…
— Nē, es ne…
— Es zināju, ka tu esi žūpa, Zildeguni, — Karlo sacīja, — bet tu turklāt esi arī melis.
— Ak tu man lamāsies! — Džuzepe iekliedzās. — Nu, panācies jel tuvāk!…
— Panācies pats tuvāk, es tevi kampšu aiz snīpja!…
Abi večuki sapūtās un klupa viens otram virsū. Karlo sakampa Džuzepi aiz zilā deguna. Džuzepe pagrāba Karlo aiz sirmajiem matiem, kas tam auga ap ausīm.
Tad viņi sāka pamatīgi dunckāt viens otru pa ribām. Spiedzīgā balstiņa aiz ēvelsola pa to laiku pīkstēja un kūdīja:
— Sadod, sadod pa krietnam!
Beidzot večuki piekusa un aizelsās. Džuzepe ieteicās:
— Kas ir, līgsim mieru, vai… Karlo atbildēja:
— Nu ko tur, līgsim arī…
Večuki saskūpstījās. Karlo paņēma pagali padusē un devās uz mājām.