Buratino apsēdās pirmajā rindā un sajūsmā raudzījās uz nolaisto priekškaru.
Uz priekškara bija uzzīmēti dejojoši cilvēciņi, meitenes melnās maskās, drausmīgi, bārdaini vīri ar zvaigžņotām rūķu cepurēm, saule, kas izskatījās kā pankūka ar degunu un acīm, un citas valdzinošas bildes.
Atskanēja trīs zvana sitieni, un priekškars pacēlās.
Uz nelielas skatuves pa labi un pa kreisi stāvēja kartona koki.
Virs tiem karājās mēnessveidīga laterna un meta atspīdumu spoguļa gabaliņā, kur peldēja divi no vates darināti gulbji ar zelta knābjiem.
Gar kartona koku iznāca mazs cilvēciņš garā, baltā kreklā ar garām piedurknēm. Seja tam bija apkaisīta ar pūderi, tik baltu kā zobu pulveris.
Viņš paklanījās visgodājamai publikai un sērīgi teica:
— Sveiki, mani sauc Pjero… Tūliņ mēs jums spēlēsim komēdiju ar nosaukumu «Meitene ar gaišziliem matiem jeb trīsdesmit trīs belzieni». Mani dauzīs ar nūju, pļaukās un sitis man pa pakausi. Tā ir ļoti jocīga komēdija…
Gar otru kartona koku izlēca otrs cilvēciņš — viscaur rūtains kā šaha galdiņš.
Viņš paklanījās visgodājamai publikai:
— Sveicināti, es esmu Arlekins!
Tad viņš pagriezās pret Pjero un iekrāva tam divas tik skaļas pļaukas, ka šim no vaigiem sāka birt pūderis.
— Ko tu, muļķadesa, pinkšķi?
— Esmu noskumis tāpēc, ka gribu precēties, - Pjero atbildēja.
— Un kāpēc tad tu neprecies?
— Tāpēc ka līgava no manis aizbēga…
— Ha-ha-ha, — Arlekins smējās locīdamies, — nu vai nav muļķadesa!…
Viņš paķēra nūju un iekaustīja Pjero.
— Kā tavu līgavu sauc?
— Bet vai tu vairāk nekausies?
— Nu nē, es jau tikko sāku.
— Tādā gadījumā — viņu sauc par Malvīni jeb meiteni ar gaišziliem matiem.
— Ha-ha-ha, — Arlekins vai plīsa aiz smiekliem un trīs reizes iesita Pjero pa pakausi. — Paklausieties jel, cienījamā publika … Vai tad mēdz būt meitenes ar gaišziliem matiem?
Bet te viņš, pagriezies pret publiku, pēkšņi ieraudzīja pirmajā solā koka zēnu. Tam bija mute līdz ausīm, garš deguns un galvā rūķu cepurīte ar pušķi galā …
— Skatieties, tas taču ir Buratino! — Arlekins iekliedzās, ar pirkstu uz viņu rādīdams.
— Dzīvs Buratino! — Pjero iegaudojās, vicinādams ar garajām piedurknēm.
Gar kartona kokiem izspurdza bars leļļu, — meitenes melnās maskās, briesmīgi bārdaiņi rūķu cepurēm galvā, pinkaini suņi ar podziņām acu vietā, kuprīši ar deguniem, kas atgādināja gurķi…
Viņi visi saskrēja pie svecēm, kas stāvēja gar rampu, un ielūkodamies sāka tarkšķēt:
— Tas ir Buratino! Tas ir Buratino! Šurpu, šurpu pie mums, jautrais palaidniek Buratino!
Tad Buratino no sola uzlēca uz sufliera būdas un no tās uz skatuves.
Lelles viņu satvēra, sāka skaut, skūpstīt, knaibīt… Un tad visas lelles dziedāja «Putniņpolku»:
Putniņš polku uzdejoja Rītausmā uz pļaviņas. Knābj pa kreisi, lec pa labi, — Tā ir polka «Karabass».
Vabulītes — bundzinieces, Krupis — tas ir kontrabass. Knābj pa kreisi, lec pa labi, — Tā ir polka «Barabass».
Putniņš polku uzdejoja, Jo tam bija priecīgs prāts. Knābj pa kreisi, lec pa labi, — Tas tik bija varens skats.
Skatītāji bija aizgrābti. Vienai auklei pat asaras apbira. Kāds ugunsdzēsējs raudāja, ka plīkšķēja vien.
Tikai puikas pēdējos solos pukojās un dauzīja ar kājām:
— Ko laizāties, neesat jau maziņie, turpiniet Izrādi!
Izdzirdis visu šo kņadu, no aizkulisēm izliecās kāds vīrs, kas
izskatījās tik briesmīgs, ka, to uzlūkojot vien, jau varēja sastingt no šausmām.
Viņa biezā, nesukātā bārda vilkās pa grīdu, izvalbītās acis bolījās, milzīgā mute kņadzināja zobus, it kā tas nebijis vis cilvēks, bet gan krokodils. Rokā viņš turēja septiņastainu pletni.
Tas bija leļļu teātra īpašnieks, leļļu zinātņu doktors sinjors Karabass Barabass.
— Ha-ha-ha, hu-hu-hu! — viņš rēca uz Buratino. — Tad tu esi tas, kas iztraucēja manas lieliskās komēdijas izrādi?
Viņš sagrāba Buratino, aiznesa uz teātra noliktavu un pakāra uz naglas. Atgriezies padraudēja lellēm ar septiņastaino pletni, lai turpina izrādi.
Lelles šā ta nobeidza komēdiju, priekškars aizvērās, skatītāji izklīda.
Leļļu zinātņu doktors sinjors Karabass Barabass devās uz virtuvi vakariņās.
Iebāzis bārdas galu kabatā, lai netraucē, viņš apsēdās pie pavarda, kur uz iesma cepās vesels trusis un divi cālēni.
Pirkstus apslienājis, viņš paraudzīja cepeti, taču tas viņam šķita vēl jēls.
Pavardā bija maz malkas. Tad viņš trīs reizes sasita plaukstas.
Ieskrēja Arlekins un Pjero.
— Atnesiet man to dienaszagli Buratino, — parīkoja sinjors Karabass Barabass. — Viņš ir taisīts no sausa koka, es to piesviedīšu ugunij, mans cepetis aši vien izcepsies.
Arlekins un Pjero nokrita ceļos un lūdza saudzēt nelaimīgo Buratino.
— Pag, kur mana pletne? — Karabass Barabass ierēcās.
Tad viņi, skaļi raudādami, devās uz noliktavu, noņēma
Buratino no naglas un atstiepa uz virtuvi.
Sinjors Karabass Barabass nevis sadedzina Buratino, bet iedod viņam piecus zelta gabalus un atlaiž uz mājām
Kad lelles atstiepa Buratino un nometa to blakus pavarda restēm uz grīdas, sinjors Karabass Barabass, briesmīgi sēkdams caur degunu, jauca ar kruķi ogles.
Pēkšņi acis viņam pieplūda asinīm, deguns un tad arī visa seja savilkās šķērsās krunciņās. Jādomā, viņam nāsīs bija iesprakstējis ogļu krislītis.
— A-ap… a-ap… a-ap… — Karabass Barabass, acis valbīdams, iegaudojās, — a-ap-čhī!
Un viņš tā nošķaudījās, ka pavardā uzvirmoja pelnu piles.
Kad leļļu zinātņu doktors bija sācis šķaudīt, viņš jau vairs nevarēja aprimties un šķaudīja savas piecdesmit, bet dažkart ari simt reizes no vietas.
No tādas neparastas šķaudīšanas viņš zaudēja spēkus un kļuva laipnāks.
Pjero slepus iečukstēja Buratino:
— Pamēģini starp šķavām viņu uzrunāt…
— A-ap-čhī! A-a-ap-čhī! — Karabass Barabass ar platu muti rāva gaisu un, galvu klanīdams un kājām stampādamies, šķaudīja, ka sprakstēja vien.
Visa virtuve drebēja, rūtis džinkstēja, šūpojās uz naglām sakārtās pannas un kastroļi.
Starp šīm šķavām sīkā, žēlā balstiņā iegaudojās Buratino:
— Ak es nabadziņš, nelaimīgais, nevienam nav manis žēl.
— Rimsties kaukt! — Karabass Barabass uzbļāva. — Tu mani traucē… A-ap-čhī!
— Uz veselībām, sinjor, — šņukstēja Buratino.
— Tencinu… Nu kā, — vai tavi vecāki dzīvi? A-ap-čhī!
— Man nekad, nekad nav bijis māmiņas, sinjor. Ak es nelaimīgais! — Un Buratino laida vaļā tik spalgu brēcienu, ka Karabasam Barabasam ausīs sāka durstīt tikpat kā ar adatiņu.
Viņš piecirta kājas:
— Mitējies spiegt, es tev saku! A-ap-čhī! Un kā, — vai tēvs tev dzīvs?
— Mans nabaga tēvs ir vēl dzīvs, sinjor.
— Varu iedomāties, kā jutīsies tavs tēvs, kad dabūs zināt, ka esmu tevi izkurinājis malkā, lai izceptu trusi un divus cālēnus. A-ap-čhī!
— Mans nabaga tēvs tik un tā drīz nomirs badā un aukstumā. Es esmu viņa vienīgais atspaids vecuma dienās. Esiet žēlīgs, laidiet mani vaļā, sinjor.
— Desmittūkstoš velnu! — Karabass Barabass auroja. — Ne par kādu žēlastību nevar būt ne runas. Trusis un cālēni ir jāizcep. Lien pavardā!
— Sinjor, to es nevaru izdarīt.
— Kāpēc? — jautāja Karabass Barabass tikai tādēļ, lai Buratino turpinātu runāšanu un nespiegtu ausīs.
— Sinjor, es jau reiz mēģināju iebāzt degunu pavardā, bet izdūru tikai caurumu.
— Kas par blēņām! — Karabass Barabass brīnījās. — Kā tu varēji ar degunu izdurt pavardā caurumu?
— Tāpēc, sinjor, ka pavards un katliņš virs uguns bija uzzīmēts uz veca audekla gabala.
— A-ap-čhī! — Karabass Barabass nošķaudījās tik skaļi, ka Pjero aizlidoja pa kreisi, Arlekins — pa labi, bet Buratino sāka griezties kā vilciņš.
— Kur tu redzēji uz audekla uzzīmētu pavardu un uguni, un katliņu?
— Sava tētes Karlo kambarītī.
— Tavs tēvs ir Karlo! — Karabass Barabass pietrūkās no krēsla un savicināja rokas, bārda vien noplīvoja. — Tātad vecā Karlo kambarītī atrodas slepenā…
Taču te Karabass Barabass, negribēdams izrunāties nez par kādu noslēpumu, ar abām dūrēm aizspieda sev muti. Tā viņš sēdēja kādu brīdi, izvalbītām acīm blenzdams dziestošajā ugunī.
— Labi, — viņš pēdīgi sacīja, — es iztikšu vakariņās ar pusceptu trusi un jēliem cālēniem. Es tev dāvinu dzīvību, Buratino. Vēl vairāk…
Viņš iebāza roku vestes kabatā zem bārdas, izvilka piecus zelta gabalus un sniedza tos Buratino.
— Vēl vairāk… Ņem šo naudu un aiznes to Karlo tētim. Sveicini viņu un saki, ka es lūdzu viņu nekādā gadījumā nenomirt badā vai aukstumā un, pats galvenais, — neizvākties no kambarīša, kur atrodas uz veca audekla gabala uzzīmētais pavards. Ej izgulies un rīt labi agri teci uz mājām.
Buratino iebāza piecus zelta gabalus kabatā un, pieklājīgi paklanījies, teica:
— Pateicos jums, sinjor. Nav drošāku roku, kurām jūs būtu varējuši uzticēt naudu…
Arlekins un Pjero aizveda Buratino uz leļļu guļamistabu, kur lelles atkal ņēmās skaut, skūpstīt, grūstīt, knaibīt un no jauna skaut Buratino, kas tik neizprotamā kārtā bija izvairījies no drausmīgās bojā ejas pavarda liesmās.
Viņš čukstus stāstīja lellēm:
— Te ir kāds noslēpums.