Tikai janvara vidu komanda atkal varēja sapulceties «klubā». Jau pāris dienas bija neganti auksts, ārā neko nevarēja iesākt, tāpēc desmitnieks ar prieku atgriezās kokzāģētavas tumšajā šķūni pie sprēgājošās uguns.
— Ne tik strauji! — sacīja Gabijs, mēģinādams ierobežot labprātīgo kurinātāju lielo centību. — Citādi vecīte vairs neies pie Sinē, bet tūlīt izsauks ugunsdzēsējus.
Viss bija labi pagatavots. Pelnos cepās divdesmit pirmšķirīgi kartupeļi. Meitenes pēc kārtas maisīja ar lielu koka karoti katlā šokolādi, kas bija iegūta ar lieliem upuriem.
— Krējuma tur daudz nav, bet garšos labi, — solīja Mariona, ošņādama tumšā viruma smaržu.
Tā kā vairs nebija ne no viena jābīstas, Bitors un Fanfāns bija atstāti mājās, Luviņjī ciematā. Fifija bija vienīgā bērnu apsargātāja, bet kucīte šo uzdevumu izpildīja pavisam nolaidīgi, jo bija pārāk aizņemta ar žurkām un pelēm. Tāpēc bērni jutās pārsteigti, redzot ugunskura sārtajā gaismā lēnām tuvojamies kādu garu ēnu.
Tas bija inspektors Sinē. Viņš nāca, sabāzis rokas aizsarg- krāsas lietusmēteļa kabatās, cepuri nolaidis uz acīm.
— Es atnācu jums pastāstīt stāstu par laupītājiem, — Sinē drūmi sacīja. — Galu galā blēži sāka runāt, un tagad mēs zinām visu.
— Patiešām? — iesaucās Gabijs. — Un jūs zināt, ka simt miljoni nokļuva Bileta fabrikā?
— Jā, mēs zinām to un vēl daudz ko citu, — atbildēja Sinē, pašķielēdams uz katliņu ar šokolādi.
Mazais Bonbons atdeva viņam savu vietu, bet pats piespiedās pie Krikē Larikē. Inspektors ar lielu prieku apsēdās bērnu lokā. Viņš atpogāja savu lietusmēteli un izstiepa nosalušās rokas pret uguni.
— Te ir jauki, — viņš sacīja, pavērdamies apkārt.
— Mēs pašlaik gribējām dzert šokolādi, - Mariona pateica smaidīdama. — Jums arī būs jānogaršo.
— Es neatteikšos, — atbildēja Sinē. — Laiks ir tik nejauks, ka labs saimnieks nedzen suni ārā.
Mariona, taisnīgi sadalīdama, salēja šokolādi kausiņos, kurus Berta un Mēlija iznēsāja apkārt. Sinē, paņēmis savējo, tūlīt piebāza tam degunu.
— Mašerela konditorejā nemaz nav labāka, — viņš paklak- šķināja ar mēli.
— Mēs salikām katliņā no visa pa druskai, — Mariona paskaidroja, — pat gabaliņu grauzdēta riekstu cepuma. Padibenes būs vislabākās. Nelielā dūmu piegarša nav nemaz tik peļama.
Sinē dzēra maziem, gausiem malciņiem. Visi desmit ļoti draudzīgi skatījās uz viņu, gaidīdami stāstu par laupītājiem.
— Noziegumā ir piedalījušies seši cilvēki, — inspektors sāka stāstīt, — četri drošsirdīgākie galvenā uzdevuma veikšanai, divi bailīgākie laupījuma saņemšanai. Tādam pasākumam nevar sagatavoties dažās dienās. Četri galvenie dalībnieki veselus astoņus mēnešus braukāja no Parīzes uz Vintimilju un atpakaļ dažādās dienas un nakts stundās, kamēr izgudroja paņēmienu, kā bez liela trača iekļūt pasta vagonā. Kad šis jautājums bija nokārtots, vēl vajadzēja izdomāt, kā lai aizlaižas lapās, kad viss būs padarīts. Simt miljonu nevar aiznest kabatas portfelī. Mūsu blēži nolemj, ka no laupījuma vajadzētu atbrīvoties ceļā, bet izsviest pasta maisus uz klaja lauka, kad vilciens joņo pilnā ātrumā, liekas riskanti. Te parādās vīrs, vārdā Malārs. Viņš labi pazīst līkumu pie Luviņjī Šķirotavas, kur vilcieniem jāsamazina gaita, zina arī, ka sliedes iet paralēli tai Ponso ceļa daļai, kur vienmēr ir tukšs, kas ir tikpat kā tumša bedre, kurā var droši rīkoties visu nakti. Darbības plāns bija šāds:
Pirmkārt — pasta vagona ieņemšana, tiklīdz izbrauks no Di- žonas, kas ir ātrvilciena pēdējā piestātne pirms Parīzes. Pasta ierēdņi jāiemidzina bez sāpēm pēc godājamā Skiapas kunga, bandas vadoņa, metodes, kurš šādos jautājumos ir speciālists.
Otrkārt — pasta maisu saņemšana Luviņjī Šķirotavā. Malā- ram tie jānogādā kādā Bakhusa priekšpilsētas mājiņā, kas noīrēta tieši šim nolūkam.
Treškārt —'rītam austot, Rublo jāierodas ar savu kravas mašīnu pēc maisiem, kopā ar Malāru jābrauc prom un jāsatiekas ar pārējiem četriem viņpus Parīzes Pjērfitā, kādā paviljonā, kur bandai ir sapulcēšanās vieta. Tur paredzēta laupījuma dalīšana.
Labi. Apmēram četras nedēļas visi kaujas gatavībā gaida signālu no Skiapas, kas saņem ziņas par dažādu vērtību pārvadājumiem uz Parīzes-Vintimiljas līnijas. Rublo un Malārs dzīvoja Luviņjī, bet nekad nerādījās kopā, baidīdamies iekrist. Trešdien, 18. decembrī pēc pusdienas Malārs saņem telegramu saskaņā ar norunu: «Mimozas izsūtītas šodien ar 164 punkts nodrošināt saņemšanu bez kļūmēm un steidzīgu tālāknogādāšanu
punkts paraksts dārzu kooperācija Nīcā.» Malārs jau divas nede- ļas novēro vilcienu kustību un zina, ka vilciens Nr. 164 brauc garām Luviņjī bez ceturkšņa divpadsmitos naktī ar divu trīs minūšu starpību. Viss būtu labi, laiks ir piemērots, bet tieši tad sākas nepatikšanas. Vēl pēdējo reizi pārstaigādams Ponso ceļu,. Malārs ierauga tikko uzceltu žogu, kas aizsprosto tieši to ceļa daļu, kur tiks izsviestas mimozas. Sēta gan nav augsta, tā ir viegli pārkāpjama, bet kravas mašīnu tomēr vajadzēs atstāt pie šīs sētas — vietā, kas labi pārredzama no mazā tuneļa, kur laiku pa laikam staigā viens otrs dzelzceļnieks. Tas vēl nav viss! Kamēr sanesīs visus maisus, būs jāiet vairākas reizes no sliežu malas līdz automašīnai. Malārs, kas ir tikpat, apdomīgs, cik bailīgs, apsver arī to, ka šī staigāšana prasīs daudz laika, tāpēc labāk veikt to divatā. Viņš mēģina satikties ar Rublo un aicināt to palīgā. Rublo nav! Arī viņš ir saņēmis telegramu no Skiapas un tagad slēpjas, gaidīdams nolikto stundu. Laiks steidzas, Malārs nervozē un redz tikai vienu kaut cik pieņemamu izeju — novietot laupījumu turpat, kādā no Pekē klajuma ēkām. Ziemas naktis ir garas, gan viņš paspēs sameklēt Rublo, un pēc dažām stundām, ievērodami vajadzīgo piesardzību, abi atnāks pēc maisiem. Rakņādamies pa dažādu drazu kaudzēm nojaucamo ēku šķūnīšos, viņš nejauši atrod atslēgu saini. Izrādās, ka tās ir Se- zāra Aravāna noliktavu un pamesto fabriku atslēgas. Atliek tikai izvēlēties vienu no ēkām dzelzceļa malā. Malārs pievāc Bileta fabrikas atslēgas, jo tā atrodas visnomaļākajā vietā. Viņš aiziet apskatīties un apmierināti berzē rokas: slēptuve ir lieliska. Sliktākā gadījumā to var izmantot laupījuma uzglabāšanai vairākas dienas.
— Nu ir skaidrs! — Gabijs sajūsmā nomurminaja.
Bērni klausījās ar dziļu saviļņojumu, nenolaizdami acis no inspektora Sinē. Arī viņi bija notikuma līdzdalībnieki. Mazais Bonbons nevarēja visu saprast: viņš gribēja zināt, kāpēc Ma- lārs saņēma divpadsmit maisus ar naudas zīmēm, ja telegramā bij-a ziņots, ka sūtīs mimozas.
— Ceturksni pirms divpadsmitiem, — turpināja Sinē, — Pa- rīzes-Vinfimiljas vilciens lēnām tuvojas līkumam pie Luviņjī Šķirotavas. Malārs stāv savā postenī, sasprindzināti raudzīdamies nakts melnumā, un vēl lāgā netic, ka viss labi izdosies. Neko daudz viņš nepagūst saskatīt, kad divpadsmit pelēki maisi jai> ripo lejā pa dzelzceļa uzbērumu un noveļas viņam pie kājām. Darīts. Piecu minūšu laikā viņš maisus nogādā slēptuvē, Bileta fabrikas ģērbtuvē, kur mēs tos atradām. Viņš dodas uz noīrēto mājiņu Bakhusa priekšpilsētā un gaida tur Rublo, kā bija norunāts. Ja Rublo laikus ieradīsies, viņi abi vēl pirms rīta ausmas paspēs nogādāt maisus tālāk. Paiet nakts. Sešos no rīta Rublo vēl nav. Un nebūs arī! Rublo, tāpat kā Malāram, atgadījusies maza kļūme. Mājās atnācis, viņš atrod uzaicinājumu ierasties policijas prefektūrā. Rublo pārņem neprātīgas bailes, viņam liekas, ka noziegums ir jau atklāts. Bet īstenībā, ja tā varētu teikt, tas vēl nav līdz galam izdarīts. Rublo neaiziet uz norunāto satikšanos un drāžas uz Parīzi, lai vajadzības gadījumā varētu pierādīt, ka nozieguma brīdī nav atradies Luviņjī, un nākošā dienā ierodas prefektūrā. Veltīgas bailes! Viņš bijis izsaukts tikai tāpēc, ka jāpagarina tirdzniecības zīme. Rublo atgūst aukstasinību un dodas uz Luviņjī, bet Bakhusa priekšpilsētas mājiņā neviena nav, jo Malārs jau no paša rīta izmisis staigā pa pilsētu, meklēdams savu līdzzinātāju. Galu galā Rublo nolemj kā parasti izkraut un slavēt savas preces Stacijas laukuma tirgū, nogaidot turpmākos notikumus. Ja Malārs tepat kaut kur staigā, tad katrā ziņā viņu ieraudzīs. Ap četriem viens no «Parīzes» kafejnīcas apkalpotājiem atnāk pie Rublo un pasauc viņu pie telefona. Runā Malārs no kāda krodziņa Mazajā Luviņjī. Vispirms viņš pamatīgi izlamā savu neapzinīgo līdzdalībnieku, pēc tam paziņo svarīgo jaunumu: mimozas ir laimīgi pienākušas, bet turpmākajā ceļā būs
nelielas pārmaiņas. «Kur tās atrodas?» Rublo noraizējies jautā. «Drošā vietā,» atbild Malārs, «atslēga ir pie manis. Nav vaja-fe dzības sacīt adresi pa telefonu. Gaidi mani pie stacijas, es būšu klāt pēc stundas ceturkšņa.»
— Tieši tajā brīdī mēs ieradāmies, — piemetināja Fernāns. — Rublo ņēmās kā traks, ieteikdams savas dzirnaviņas. Patiesībā viņš gaidīja Malāru.
— Es arī viņu gaidīju. — Sinē smiedamies turpināja. —- Komisārs Blanšons man tikko bija paziņojis, ka Malārs ir redzēts staigājam pa Lielo ielu. Mums bija dota pavēle viņu apcietināt sakarā ar kādu noziegumu, kas bija padarīts pirms dažiem mēnešiem. Tāpēc es džinos viņam pakaļ.
— Tajā pašā acumirklī, — Mariona piebilda, — Rublo ieraudzīja Malāru iznākam no Ponso ceļa un arī jūs staigājam «Parīzes» kafejnīcas gaismā. Bija gan viņam tajā brīdī jocīgs izskats.
Sinē pašūpoja galvu.
— Malārs ir divdesmit gadus vecs puisis, žiglām kājām, — viņš domīgi sacīja. — Es nebūtu varējis noķert. Par laimi, jūsu zirgs sagaidīja viņu pie ielas stūra un iedeva pamatīgu spērienu.
— Zirdziņam nepatīk, ka to grūsta, — Zidors prātīgi noteica.
Vēl bija jānoskaidro viens jautājums.
— Mūsu pieņēmums izrādījās pareizs, — Sinē stāstīja. — Rublo mums bija sekojis līdz ielas stūrim. Viņš bija redzējis, ka Malārs spārdīdamies pūlas no manis atbrīvoties, un ievērojis viņa roku ieslīdam zirga kaklā. No šī brīža jūsu zirgs blēžu acīs bija simt miljonu vērts. Zirgs bija vienīgais, kas zināja īsto adresi. Ietupinātais Malārs to vairs nevarēja pārējiem līdzdalībniekiem paziņot.
Bērni sakustējās.
— Rublo, būdams piesardzīgs, nekavējoties pazuda, tiklīdz ieraudzīja Tasāru ar palīgiem. Viņš pagaidīja, kamēr aizejam, un gribēja tūlīt izņemt atslēgu, bet mēs vēl nebijām tikuši līdz Sabiedroto ielas stūrim, kad divi no jūsējiem iznāca no laukuma.
— Mariona un Fernāns, — paskaidroja Gabijs. — Un viņi nejāva sevi piemuļķot.
— Tam nav nekādas nozīmes, — Mariona teica, piesaukdama visu komandu par lieciniekiem. — Ja jūs nebūtu šajā brīdī arestējis sesto, miljoni būtu izkūpējuši līdz ar viņu un neviens neskraidītu pakaļ zirgam.
— Jā, — Gabijs apbrīnā noteica. — Tas ir jūsu nopelns.
Inspektors, dzirdot uzslavu, kautrīgi nolieca galvu.
— Pārējo jūs zināt tikpat labi kā es, jo esat to pārdzīvojuši. Četri bandīti, kas apstrādāja ātrvilcienu, saņēma ziņu no Rublo un ieradās Luviņjī, lai atgūtu savus simt miljonus. Viņiem bija viens vienīgs pieturas punkts: atslēga, kas iebāzta vēderā zirgam bez galvas, kurš zināmās stundās ripo pa Mazo Nabagu ielu. Iegūt šo atslēgu bija diezgan sarežģīts uzdevums pat tādiem rūdītiem blēžiem kā šie.
— Vai viņi atzinās? — jautāja Gabijs.
— Ne gluži, — atbildēja Sinē. — Simt miljonus, tos viņi atzīst labprāt! Pat ar zināmu lepnumu. Bet negrib nekā zināt par zirgu. Neviens to nav redzējis, neviens nav aizticis. Zirgs viņus vajā kā sirdsapziņas balss. Liekas, ka pat tālumā viņi baidās no tā.
— Kāpēc? — Fernāns brīnījās.
— Tas ir diezgan interesanii, — Sinē smaidīdams paskaidroja. — Ir tā, bērni, ka viņiem zirga nolaupīšana var sagādāt lielas nepatikšanas. Blēži saprot, ka šis mazais, nekrietnais izlēciens var tiesnešus noskaņot daudz nelabvēlīgāk nekā viss pārējais. Simt miljonu nolaupīšana bija iepriekš paredzēta, par to būs visiem vienādi jācieš. Bet nebija paredzēti pieci lieki cietuma gadi par kādu zirgu, kas nav ne plika graša vērts.
— Un viņi nepateica, kur zirgu likuši? — Fernāns no skumis vaicāja.
Inspektors Sinē aizdedzināja cigareti, lai apdomātu, ko sacīt.
— Nē, — viņš atbildēja sagurušā balsī. — Droši vien viņi to ieraka kaut kur zemē kā beigtu, lai jums atriebtos. Un visu laiku viņus māc bailes. Kopš tās dienas, kad blēžu ceļā nostājās jūsu zirgs, viņiem nekas vairs neveicas.
— Lai! Mēs taču saņemsim apbalvojumu, — priecīgi iesau cās Berta 2edeona.
Sasarkušās sejas pagriezās pret inspektoru. Sinē samulsis papurināja galvu.
— Uz apbalvojumu nevajag sevišķi cerēt, — viņš nokremš- ļojās. — Ja būtu ieinteresēta tikai banka, tā varbūt atmestu kādu miljonu. Bet, pirmkārt, banka neko nebija apsolījusi, otrkārt, banka nav varējusi vienoties ar noguldītājiem, kam šis sūtījums bija adresēts. Viņu pavisam ir seši. Es zinu, kā mēdz rīkoties lielajās iestādēs! Briļļainās haizivis velk visu garumā un galu galā nogremdē pavisam. Nedomājiet vairs par to, tā būs labāk.
Bērni nebija sevišķi noskumuši. Zidors parušināja pelnus, rūpīgi izņēma divdesmit labi izcepušus kartupeļus un salika tos uz skārda loksnītes. Lai perinās un vairojas cerētais miljons turpat bankā, Gabija desmitniekam tas tikpat vajadzīgs, cik pērnais sniegs.
— Labi vien ir, — Fernāns pasmaidīja. — Mūsu tēvi būtu mums sagādājuši daudz nepatikšanu šī apbalvojuma dēļ. Vēl vakar manējais teica, ka tādā veidā nedrīkst naudu pelnīt.
— Viņam taisnība, — piebalsoja Sinē, uzmanīgi pūzdams uz karsto kartupeli. — Ja labi padomā, jūs pa šo laiku dabūjāt izdraiskuļoties vai divu miljonu vērtībā. Jūsu vecumā citam nav nozīmes.
Mazais Bonbons domīgi košļāja savu kartupeli, nekustīgi raudzīdamies sārtajās oglēs.
— Kas tad tev nav pa prātam? — inspektors smaidīja.
— Vienu gan es nevaru lāgā saprast, — mazulis steidzās stāstīt ar pilnu muti. — Tas ir par telegramu … Vai jūs domājat, ka Malārs tiešām gaidīja ar ātrvilcienu Nr. 164 simt miljonus?
— Protams, — atbildēja inspektors. — Viņš bija nostājies ceja malā un noskatījās, kā tie ripo lejā pa uzbērumu.
Bonbons nopūtās:
— Zēl! Būtu daudz jocīgāk, ja Malāram maisu vietā ielidotu ģīmī divpadsmit grozi ar mimozām … Pavisam vienkārši!
Pienāca visjaukākā ceturtdiena. Visu nedēļu Duēnam Šķirotavā bija nakts dežūras. Viņš nāca mājās sešos no rīta, pagulēja līdz desmitiem un tad šo to pastrādāja, gaidīdams pusdienas laiku, kad atgriezīsies sieva un mazais, klusais Fernāns.
Šai rītā Duēnu pamodināja spēcīga klauvēšana pie durvīm. Viņš ātri uzrāva kājās bikses un steidzās ielaist apmeklētāju, bet tikko nepakrita: dārziņa vidū uz saviem trim riteņiem stāvēja zirgs bez galvas.
Duēns izberzēja acis, vairākas reizes tās samiedza un atkal atvēra. Zirgs stāvēja kā stāvējis. Tas tiešām bija zirgs bez galvas.
— Es tevi drusku pabiedēju, vai ne? — atskanēja aizsmakusi balss.
Duēns pamanīja aiz mājas stūra vecā Blaša spuraino bārdiņu. Lupatnieks tuvojās, sirsnīgi smiedamies un vilkdams līdz ratiņus, kas bija līdz malām piekrauti ar vecām grabažām.
— Kas to būtu domājis, — Duēns nopūtās, kasīdams pakausi. — Kur tu viņu atradi?
— Pekles dibenā, — atbildēja vecais Blašs. — Kādā ciemā atkritumu izgāztnē netālu no Monžeronas. Labi, ka mēs bijām darbu sadalījuši. Tu jau zini, ka lupatnieki ir acīgi puikas. īsi sakot, gabaliņu tālāk viens man saka, lai es iekāpjot viņa daļā paraudzīt, kas tas esot par zvēru. Tas tiešām izrādījās mūsu zirgs. Vakar vakarā es to paņēmu līdz un šodien atdodu tev atpakaļ jaunu un košu kā rozīti. Tas tev maksās glāzīti sarkan vīna.
Abi vīrieši iestūma zirgu virtuvē un tad apskatīja to, grozīdami uz visām pusēm. Duēns ar prieku konstatēja, ka zirgs laupīšanā nebija visai smagi cietis.
Fernāns bija uzkabinājis norauto galvu uz drēbju pakarama. Duēns uzmanīgi pielika to pie kakla cauruma, vienu malu pie otras, bet vecais Blašs pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai varētu novērtēt kopiespaidu.
— Neapšaubāmi, zirgam ir daudz pievilcīgāks izskats nor mālā stāvoklī, tas ir, bez galvas, — viņš nopietni sacīja. — Bet varbūt tas tāpēc, ka mēs neesam pieraduši viņu redzēt tādā veidā kā tagad.
— Pacentīšos pielīmēt stingrāk, — Duēns sacīja. — Redzēs, ko bērni teiks.
— Viņi būs ļoti priecīgi, — vecais Blašs atbildēja, palocīdams galvu.
— Protams, — Duēns noteica. — Zirgs viņiem bija viss.
Sēdēdami pie vīna glāzītes, abi vēl pārrunāja notikumu.
— Vai tu atceries, ko es tev tovakar stāstīju par sastapšanos ar šo blēdi Malāru? — ieteicās vecais lupatnieks. — Viņš apgalvoja, ka zirgs viņam esot pilnīgi lieks. Un kas iznāca? Viņš sadūrās ar zirgu visai nepiemērotā brīdī — bagātību tvarstīšana tikko bija iesākusies un — še tev! — dabū pierē punu, kas mak sās piecpadsmit, divdesmit gadu cietuma.
Duēns nodzēra mazu malciņu un ar piedurknes galu apslau- cāja ūsas..
— Esmu vecs muļķis, vairāk nekas, — viņš vienkārši atzinās. — Atslēga taču tovakar bija manā acu priekšā, kad es izkratīju no zirga visus vecos dzelžus. Es tai nepiegriezu nekādu vērību. Tā bija tikpat sarūsējusi kā viss pārējais, un es pat neiedomājos aplūkot birku. Nē, es to paņēmu un gluži mehāniski pakāru zem skaitītāja — atslēga vienmēr var noderēt. Un tu jau zini, kā parasti mēdz būt, — ja kas ir nolikts vietā, par to vairs nedomā. Labi, ka tam lapsēnam Fernānam redzīgas acis, viņš pēc pāris dienām atcerējās . . . Tur jau bija arī pārējie, kas viņam palīdzēja atsvaidzināt atmiņu. Tīrās briesmas ar tiem bērniem, vai ne?
Diena bija jauka un skaidra — īsta pavasara vēstnese pašā ziemas vidū. Debesis pār Mazo Nabagu ielu spulgoja dzidri zilas, tāpēc arī visdrūmākās mājas likās gaišas. Pēc pulksten diviem no visām pilsētas malām sāka skriet šurp aizelsušies zēni un meitenes.
— Zirgs esot mājās, — viņi sauca, raudzīdamies izbrīna pilnām acīm. — Vai tas var būt?
— Zirgs ir mājās un jūtas labi, — Fernāns smaidīdams apliecināja. — Pats esot atnācis, vismaz tētis tā sacīja. Šorīt tētis esot vēris vaļā durvis un ieraudzījis zirgu stāvam dārziņa vidū. Es tam ticu.
— Mēs arī, — atsaucās bērni, priecādamies, ka varēs atkal rotaļāties kā agrāk. — Zirdziņš zina savu ielu . . .
Fernāns atvēra durvis un parādīja mīļo zirgu. Duēna kungs pašlaik lipināja klāt galvu ar plāksteri, ko drošības pēc vēl pārklāja ar līmes kārtu.
— Turēsies, — viņš pamirkšķināja bērniem, skatīdamies caur cigaretes dūmiem. — Bet vajadzētu pagaidīt, kamēr drusku piekalst.
— Mēs nevaram gaidīt, — apgalvoja Gabijs, satraukts aiz prieka. — Šodien ir ceturtdiena, laiks tik jauks . .. Saprotiet taču…
Bērni uz pirkstgaliņiem sagāja iekšā un, elpu aizturēdami, klusu staigāja apkārt zirgam.
— Cik viņš ir jocīgs, — bērni sprieda. — Liekas, ka tūlīt kodīs…
Fifija piecēlās uz pakaļkājām un piesardzīgi apošņāja kartona rumpi, luncinādama mazo žurkas astīti, kas kuļājās bērniem pa kājām.
— Fifija pazīst zirgu, — Mariona sacīja, pietvīkusi aiz prieka. — Sunītis zina, ka pēc kādas stundas mēs varēsim līksmoties.
— Tik ilgi nebūs jāgaida, — Duēns apgalvoja, apmierināti smaidīdams. — Es līmējuma vietai pārlaidīšu vienu reizi ar lo- dējamo āmuru, un jūs varēsiet atkal laisties lejā ar simt kilometru ātrumu stundā.
Pēc dažām minūtēm visa komanda iznāca no Duēna mājas, svinīgi pavadot Fernānu un viņa zirgu ar pielīmēto galvu. Vispirms mājas priekšā notika apspriede, kur izlēma braukšanas kārtību.
— Pirmais lai brauc Gabijs, — ieteica Fernāns, gribēdams samierināt nepacietīgos.
— Jā, jā, — mazie atsaucās. — To viņš ir pelnījis. Mūsu vecākajam jāparāda gods.
— Labi, Gabijs kautrīgi piekrita. — Es braukšu labprāt, bet jūs arī nebūsiet neko zaudējuši. Es jums parādīšu tādu piķējošu lidojumu, ka ausis sāks svilt. Kā braukšu, tā pārlidošu pāri dzeloņdrātīm un nosēdīšos Govij uz muguras. Jūs redzēsiet.
— Tikai pagaidi, kamēr mēs tiekam līdz ceļa galam, — sacīja Mariona. — Mēs būsim pirmajās ložās pie finiša.
— Visi lejā! — sauca Zidors.
Komanda rikšos laida prom pa Mazo Nabagu ielu, atstājot augšā Gabiju un zirgu, kas bija sagatavojušies acis žilbinošam nobraucienam.
Saule laistījās pār tukšo ceļu un plašo Pekē klajumu, kur vietām jau metās zaļš. Melnā Govs bija saslējusi gaisā savu greizo skursteni. Laiks bija neizsakāmi jauks. Bērni sasēdās cieši kopā uz vecā sliežu ceļa uzbēruma, drusku iesāņus no ceļu krustojuma, jo prātīgāk bija neatrasties pārāk tuvu zirgam un jātniekam, kad tie izlidos no ceļa līkuma.
— Deviņdesmit astoņi.. . deviņdesmit deviņi… simts, — Zidors ziņoja. — Viņš brauc.
Bērni nepacietīgi mīņājās. Mazie sāka klaigāt, skatīdamies uz ielas stūri.
— Gabijs mums noteikti gatavo pārsteigumu, — Tatāvs kliedza.
Visi sasprindzināti klausījās. Aiz namu rindas bija dzirdama klusa rīboņa, kuru nesa šurp liegais dienvidvējš. Rīboņa pamazām pastiprinājās, pie Cecīlijas ielas krustojuma skaņa izgaisa, pēc tam spēcīgi atjaunojās pie pēdējā pagrieziena. Vēl nekas nebija redzams, bet trakajam jātniekam bija jāparādās pēkšņi, kā meteoram, ar ellišķīgu tarkšķi, kas likās desmitkārt palielinām ātrumu.
— Gabij, sukā droši! — meitenes spiedza.
— Sukā droši! — bļāva zēni, kratīdami dūres.
Un Gabijs sukāja iekšā līkumā, pieliekdams galvu pie stūres un lamādams zirgu par vārgulīgu bruņurupuci.
Tavu nelaimi — Zigona tēvs, ratiņu smaguma nests, arī sukāja pa Melnās Govs ceļu. Viņš tikko bija iegriezies no Ponso ceļa, un viņu pamanīja pārāk vēlu.
— Stāt! — bērni kliedza. — Zirgs nāk. . .
— Es nevaru, — Zigona tēvs aizelsies vaimanāja. — Es apstāšos, kad kalns mani vairs nenesīs …
Tiešām, Melnās Govs ceļš gāja lejup pa stāvu kalnu līdz pat Nacionālās ielas stūrim. Bērni satraukti gaidīja, kas notiks. Viņiem bija gan bail, gan arī nāca smiekli.
— Gabijs saskriesies, — Zidors murmināja. — Tas ir kā likts.
— Viņš nobremzēs, — sauca Berta Zedeona. — Viņš pagūs nobremzēt, izbraukdams no līkuma.
— Gabijs nekad nebremzē, — aizrādīja Huans Spānietis.
— Viņš nogriezīsies pa labi vai pa kreisi. Zigona tevs tiks cauri ar izbailēm. ; \f
— Vai! — bērni iekliedzās, pietrūkdamies kājās.
Zirgs ar drausmīgu troksni izdrāzās no līkuma. Zigona tēvs, pudelēm šķindot, bija nokļuvis līdz krustojumam. Varēja domāt, ka sastapšanās ir iepriekš noteikta kā kadriļas gājiens: Gabijs nebremzēja, Zigona tēvs arī ne, un zirgs kā lode iecirtās ratiņos. Bum!
— Pašā viducī, — Zidors auroja, sviezdams cepuri gaisā.
Gabijs pārkūleņoja pāri ratiņiem un slaidā «planējošā lidojumā» nosēdās Pekē klajuma zālē. Ratiņi sasvērās uz vienu pusi, un visas pudeles izkrita, Zigona tēvs sašutumā palika stāvam ceļa vidū. Abi turekļi viņam bija izrauti no rokām. Viņš no dusmām nezināja, ko iesākt.
— Vai jums ar vienu reizi nepietika? — vecais vīrs kliedza, cirzdams kāju pie zemes. — Gaidāt mani aiz stūra, lai tīšu prātu varētu uzskriet virsū. Es jums rādīšu, palaidņi. Sešdesmit pudeles grāvī. Saplēsāt sešdesmit veselas pudeles. Jūs esat manas dzīves postītāji.
Mazie smējās līdz asarām.
— Zigona tēvs, neuztraucieties, — līdzjūtīgi mierināja Mariona. — Jums šī avārija būs tīrais ieguvums, jūs dabūsiet piecsimt pudeļu. Es jums parādīšu slēptuvi. Tas ir mūsu pienākums.
Vecais Zigons gribēja kaut ko dzēlīgi atcirst pretī, bet Marionas smaids viņu nomierināja. Fernāns, Zidors un Tatāvs lēkāja pa uzbērumu un sajūsmināti klaigāja.
— Vai jūs redzējāt? — Tatāvs aiz smiekliem tjkko varēja parunāt. — Gabijs nebremzēja, nē. Viņš sukāja droši uz priekšu un iezvēlās kā pērkona grāviens. Es varu derēt, ka viņš to darīja tīšām.
Berta un Mēlija, saķērušās rokās, šaudījās uz priekšu un atpakaļ. Bonbons, sarkans kā oga, sita Huanam Spānietim uz pleca.
— Es neko lieliskāku nebiju redzējis, — Fernāns jūsmoja. — Ja Parīzes-Vintimiljas ātrvilciens uzskrietu virsū ar 120 ki- ometru ātrumu stundā, skats nebūtu iespaidīgāks.
Stāvēdams drusku tālāk, Ceriņu ielas galā, inspektors Sinē )ij visu redzējis. Tur viņš viens pats locījās smieklos. Pār viņa garenajiem vaigiem ritēja lielas asaras:
— Ak tu resgaļi, resgaļi!
— Gabij, kur tu paliki? — no ceļa atskanēja saucieni. — Nāc surp!
Gabijs piecēlās, ar lielām pūlēm pārkāpa pāri dzeloņdrātīm un iemetās grāvī. Viņš bija bāls un vairs nesmējās. Visi saskrēja viņam apkārt.
— Kas tev vainas, Gabij? — Mariona klusiņām jautāja.
— Nekas, — zēns mulsi pastiepa roku, rādīdams Mazo Na bagu ielu, Melnās Govs ceļu, Pekē klajumu, visu niecīgo, diezgan neglīto pasaulīti, kas bērniem piederēja un kuru viņi ar savu prieku padarīja skaistu.
— Tam visam ir beigas, — viņš izmeta un sāka nevaldāmi raudāt.
Bērni saspiedās vēl ciešāk apkārt. Viņus dziļi aizkustināja drauga lielās sirdssāpes, kas viņiem nebija saprotamas.
— Nekas taču nav noticis, — Mariona mierināja, uzlikdama Gabijam roku uz pleca. — Saskriešanās brīdis bija diezgan smieklīgs, tas tiesa, bet tā nav nekāda traģēdija, tas var notikt kuram katram. Pavaicā Tatāvam . . .
— Visam ir beigas, Gabijs bezcerīgi elsoja. — Es vairs
nekam nederu. Man pirms trim dienām palika divpadsmit gadu, tikai nevienam nesacīju. Es jutu, ka pa šīm trim dienām esmu kļuvis pilnīgi stulbs. Jūs taču redzējāt. Es vairs neprotu pat tam nelaimīgajam kleperim nosēdēt mugurā. Man viss pagalam. Jums būs jāizrauga sev cits vadonis.
Bērni skaļi protestēja. Mariona pacēlās pirkstgalos un noskūpstīja lielo Gabiju uz vaiga.
— Tu esi muļķis, — viņa maigi sacīja. — Kas par to, ka tev ir divpadsmit gadu? Mums arī drīz būs divpadsmit, bet tāpēc nav jāšķiras. Mēs augsim visi kopā, gluži vienkārši. Komanda vēl ir stipra. Paskaties, mēs nebeigsim draiskujoties vēl ne rīt, ne parīt.
— Meitenei taisnība, — vecais Zidors nomurmināja, maliņā stāvēdams. — Sirsnīga draudzība izdaiļo dzīvi.
Gabijs caur asarām ieraudzīja deviņas smaidošas, saules sta/u apmirdzētas sejas: Marionu, Bertu, Mēliju, Zidoru, Fernānu, Tatāvu, Huanu, Krikē un Bonbonu. Arī Gabijs pasmaidīja.
Nēģerēns, pieskrējis pie ratiņiem, nāca atpakaļ, spiezdams kaut ko pie krūtīm.
— Galva atkal pagalam, — Krikē izbijies pacēla mazās, melnās rociņas uz augšu, rādīdams zirga galvu. Jauna smieklu šalts. Tad bērni tuvāk apskatīja zirgu. Tas nebija daudz cietis, tomēr galva triecienā bija nokritusi.
— Zirgs negrib savu galvu, tas ir skaidrs, — Gabijs pateica tā, ka nebija ko iebilst, un iespēra zirga galvu Pekē klajuma zālē.
Inspektors Sinē gāja prom pa Melnās Govs ceļu, turēdamies ciešāk pie sienām, lai viņu neviens nepamanītu. Viņam bija neērti rādīties bērnu iemīļotajā stūrīti tik līksmā brīdī. Tomēr izrādījās, ka viņa parādīšanās nevienu nesarūgtināja. Gluži otrādi!
— Inspektora kungs! — Zidors sauca, aicinādams viņu klāt un rādīdams zirgu. — Vai jūs arī negribētu pabraukties?
Inspektors Sinē samiedza acis, izstiepa rokas un ar neslēptām bailēm sejā metās skriet ko kājas nes prom pa Mazo Nabagu ielu.