Gabija komanda bija sapulcējusies Mazo Nabagu ielas augšgalā, Fernāna Duēna mājas priekšā. Desmit resgaļu cits pēc cita sēdās mugurā zirgam bez galvas un ar pilnu jaudu laidās lejā līdz pat Melnās Govs ceļam, kur izbeidzās nogāze. Tur jātnieks lēta zemē un žigli kāpa atpakaļ kalnā, vilkdams jā- jamzirgu pavadā līdzi, jo draugi ar nepacietību gaidīja savu kārtu.
Kopš tās dienas, kad mazā suņu meitene Mariona, šķērsojot Cecīlijas ielu, bija uzdrāzusies virsū vecajam Žedeona kungam, ielu krustojumā vienmēr nostādīja mazo Bonbonu, lai viņš apturētu garāmgājējus vai brīdinātu draugus par kāda braucēja tuvošanos.
Zirgs ripoja uz saviem trim dzelzs riteņiem pa visu Mazo Nabagu ielu, saceldams negantu troksni. Tas bija brīnišķīgi! Bailes no ielu krustojuma ar visām tā briesmām padarīja braucienu vēl pievilcīgāku, pie tam lejā bija pauguriņš, kas pēkšņi
aizsvieda zirgu aulekšiem līdz vecajam dzelzceļa uzbērumam pie Pekē sētas, aiz kuras stiepās pelēku lauku klajums.
Kādu mirkli jātniekam likās, ka viņš paceļas gaisā. Ja laikā nepamanījās ar papēžiem nobremzēt, tad vienā rāvienā varēja pārlidot pāri zirga kaklam un ar visu spēku atsisties sēdus pret zemi, tāpēc katrs nobrauciens bija zināmā mērā saistīts ar kaut ko iepriekš neparedzamu. Bērni to sauca par «planējošo lidojumu». Katru reizi, kad zirgs nogāzē apvēlās, tā tukšie sāni skumji nodunēja pret akmeņiem. Zirgam klājās grūti.
Jau veselu gadu šis bezgalvainais zirgs piederēja Fernānam. Kāds vecu lietu tirgotājs no Bakhusa priekšpilsētas to bija atdevis Duēnam, Fernāna tēvam, par trim paciņām pelēkās tabakas. Fernāns zirgu ieraudzīja Ziemsvētku rītā blakus saviem zābakiem. No prieka viņš labu brīdi stāvēja mēms un nekustīgs, īstenībā gan nebija nekā, par ko būtu vērts sajūsmināties. Vispirms jau zirgs bija bez galvas — galvas tam nekad nebija bijis. Kartona purngals, ko zirgam bija piefabricējis Duēns, nenoturējās pat divas dienas. Tas aizripoja Marionas pirmajā nobraucienā, kad viņa ar ātrumu četrdesmit kilometru stundā uzskrēja virsū Cecīlijas ielas ogļu tirgoņa Mazirjē ratiņiem.
Zirgs palika guļot ielas notekā, pret kuru tas -atdūrās ar abām priekškājām, kas bija vienlīdz cietušas triecienā. Pakaļkājas bija pēkšņi nolūzušas kādā drosmīgā izmēģinājuma braucienā šaurajā Ponso ceļa tunelī. Par asti nav nemaz ko runāt — tās zirgam nekad nav bijis. Atlika tikai pelēkais, ābolainais rumpis, kam laka bija jau krietni apdrupusi, bet mugurā bija uzzīmēti kastaņbrūni sedli. Protams, vecais trīsritenis no lupat- nieka bija atpirkts bez pedāļiem un bez ķēdes — ne jau vienmēr viss var būt; un, kāds nu šis zirgs bija, tāds tas arī ripoja uz saviem trim riteņiem pa bruģēto Mazo Nabagu ielas nogāzi.
Skauģi no Ferāna kvartāla apgalvoja, ka šo zirgu, vienkārši izsakoties, tikpat labi varētu nosaukt par ēzeli vai sivēnu, drīzāk jau par sivēnu, un Mazo Nabagu ielas kovbojiem neesot ko dižoties ar cūku, kurai trūkst galvas, bet paši savas galvas viņi nolauzīšot agri vai vēlu, un to viņi esot pelnījuši.
Jāatzīst, ka sākumā ar zirga apmācīšanu gāja diezgan grūti. Fernāns sadauzīja celi pret Sezāra Aravāna noliktavu sētu, Madona atstāja divus zobus Ponso tunelī. Tas sāpēja. Tomēr celis sadzija pēc trim dienām, un jauni zobi izauga pēc divām nedēļām.
Zirgs ripoja aizvien un ripoja labi, kā jau pieklājas piepilsētas ciematā, kur visi darba spējīgie cilvēki strādā uz dzelzceļa, likdami ripot vilcieniem.
Un pēdīgi, bezgalvainā zirga nopelns bija tas, ka Fernāns varēja savu draudzeni, suņu meiteni Marionu, ievest Gabija komandā, kas bija visnoslēgtākā no visām Luviņjī Šķirotavas slepenajām biedrībām.
Pēc ilgstošām apspriedēm tika nolemts, ka komanda izmantos zirgu vienu reizi dienā, atļaujot katram pa diviem nobraucieniem. Tas tika darīts, lai saglabātu mašīnas izturību. Bija paredzams, ka zirga mūžs nebūs necik garš pat ar šādu samazinātu slodzi: labi, ja tas izturēs līdz Lieldienām. Tomēr, par spīti briesmīgajām sadursmēm, zirgs vēl arvien turējās un pārgalvīgi drāzās ar savu braucēju leļā pa Mazo Nabagu ielu. Gabijs, kas nevienā nobrau- cienā nebremzēja, bija samazinājis savu rekordlaiku līdz trīsdesmit piecām sekundēm.
Nodošanās šim neparastajam un pārdrošajam sportam tikai vēl vairāk saliedēja komandas locekļu lielo vienotību. Gabijs ar nodomu bija noteicis aprobežotu locekļu skaitu un nepieņēma nevienu, kas bija vecāks par divpadsmit gadiem, jo, pēc viņa apgalvojuma, «cilvēks divpadsmit gadu vecumā kļūst muļķis kā zābaks, un labi vēl, ja ne uz visu mūžu».
Nebija patīkami, ka Gabiju pašu apdraudēja šis vecuma ierobežojums, kuru viņš klusībā cerēja pagarināt līdz četrpadsmit gadiem, lai iegūtu sev vēl drusku laika.
Nupat kā startēja mazā Bonbona lielais brālis Tatāvs. Viņā īoraudzījās zobgalīgie biedri.
— Ņemot vērā Tatāva svaru, vajadzēja viņam atļaut braukt ikai vienu reizi, — Mariona sacīja Fernānam. — Kuru katru lienu tavs zirgs var saplakt zem šī speķa gabala un atgriezties ir galīgi saliektiem riteņiem.
Piecdesmit metrus zemāk mazais Bonbons vēroja Cecīlijas elu. Viņš pamāja ar abām rokām, ziņodams, ka ceļš ir brīvs, ratāvs nobrauca viņam garām kā meteors, ar zemu noliektu jalvu, rokām ieķēries sarūsējušajā stūrē.
— Viņš ir smags un resns, viņš nekad nebrauks labāk par jabiju, — sacīja Huans Spānietis, plecus raustīdams. — Un turklāt Tatāvam ir bail — viņš sāk bremzēt jau divdesmit metrus pirms Melnās Govs. Kādreiz vajadzētu pirms nobrauciena viņam piesiet abas kājas pie zirga.
Tālāk Mazo Nabagu iela meta līkumu, un ielas lejas gals nebija vērotājiem redzams. Viņi gaidīja ne visai ilgi. Pēkšņi no viņa elas gala atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa, kam sekoja griezīgi kliedzieni, lamu vārdu straume un divas skanīgas pļaukas.
— Kā tad! Tatāvs ir ar kādu saskrējies, — Gabijs rūca, sakozdams zobus. — Uzsēdini to pūsli jāteniski uz spilvena — arī tad viņš kaut ko izrīkos,
— Iesim paraudzīties, — aicināja Fernāns, kam rūpēja zirgs.
— Zidors un Mēlija palika apakšā, — sacīja Mariona. — Viņi pratīs Tatāvu izpestīt no turienes bez mūsu palīdzības .. .
Gabijs neviļus pavērās apkārt: bez suņu meitenes, Fernāna un Huāna Spānieša tur vēl bija Berta Zedeona un mazais nēģerēns Krikē Larikē no Bakhusa priekšpilsētas.
— Aiziesim tomēr līdz Cecīlijas ielai, — viņš bažījās. — Nevar pamest viņus vienus, varbūt kāda nelaime…
Nonākuši līdz ielu krustojumam, viņi pret pelēkajām decembra debesīm ieraudzīja pārējos lēnītēm iznirstam no ielas līkuma.
Zidors Lošs vilka aiz stūres nelaimīgo zirgu bez galvas, kas ripoja vairs tikai uz diviem riteņiem. Viņam blakus, drusku pieklibodams, soļoja Tatāvs; pietvīcis aiz satraukuma, viņš nesa rokā trešo riteni — priekšējo. Amēlija Babēna, komandas sa- nitāre, noslēdza gājienu. Plati atplestu muti viņa klusiņām smējās un laiku pa laikam paraudzījās atpakaļ uz Mazo Nabagu ielas lejas galu, kur drebelīgā balsī kāds izmisīgi klaigāja.
— Viņa nejēdzīgais ieradums bremzēt nelaikā citādi nemaz nevarēja beigties, — jau pa gabalu sauca Zidors. — No Nacionālās ielas puses nāk vecais Zigona tēvs, stumdams augšup savus ratiņus ar pudelēm. Tatāvs tajā brīdī izbrauc no pagrieziena. Es stāvu vienā mierā, jo laika vēl atliku likām, lai pabrauktu garām. Bet kur nu! Mūsu Tatāvs strauji nobremzē ar abām ķetnām un, baukš, taisni ratiņos iekšā!
Mēlija gavilēja. Viņas sīko sejiņu apņēma melns lakatiņš, pārsegdams gaišo, rūpīgi sasukāto matu cekulu.
— Tatāvs veica planējošo lidojumu, tas tik bija skats! — meitenīte iesaucās. — Viņš kā lode aizlidoja pāri Pekē sētas dzeloņdrātīm. Nudien! Zigona tēvam tas bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm . ..
— Vai vecajam vīram nekas nenotika? — apjautājās Gabijs.
— Nekas, tikai saplīsa divi duči pudeļu, un viņš ir briesmīgi noskaities.
— Rītvakar aiznesīsim viņam piecus dučus, — nolēma Mariona. — Aiz noliktavu vecajiem vagoniem vienā bedrē ir pudeļu, cik tik vajag. Neviens to nezina . . .
Tatāvam bija dziļa brūce zem kreisā ceļa, bikšu dibenu klāja dzeltenīgu dubļu kārta.
— Sasodīta būšana, sasodīta būšana! — murmināja Tatāvs, tīri apjucis.
Viņš skumīgi pasniedza riteni Fernānam, bet pārējie drūzmējās ap Zidoru, aplūkodami zirgu bez galvas.
Fifija, Marionas mīļākais suns, neuzticīgi apošņāja kartona rumpi un pelēkos, rētām klātos zirga sānus.
— Šoreiz skats ir pavisam bēdīgs, — pieceldamies paziņoja samulsušais Gabijs. — Dakša ir pilnīgi nolūzusi. Abi zari palikuši pie riteņa. To tu esi labi nostrādājis, Tatāv!
Tatāvs šņaukādamies nodūra savu lielo, rudo galvu.
Katastrofa atstāja uz visiem nospiedošu iespaidu un lika uz brīdi pavisam apklust. Fernānam bija smaga sirds. Viņa zirgs! Otra tāda nebija visā Luviņjī. Mariona saudzīgi uzlika Fernānam roku uz pleca.
— Tavs tēvs varbūt mums zirgu salabos, — viņa klusu ieminējās. — Vēl šo reizi …
— Es nezinu, — atbildēja Fernāns, galvu nokāris. — Vai tu saproti, ko tas nozīmē, ja ir salauzta dakša? Tur vajadzīgs liels remonts.
Mazais Bonbons nāca atpakaļ no Cecīlijas ielas, liedams gaužas asaras.
— Katru reizi tā! — viņš šņukstēja. — Salauž zirgu, un man no otrā brauciena nekas neiznāk …
Lielais Gabijs līdzjūtīgi noliecās pār komandas pastarīti.
— Neraudi, Bonbon! — viņš nomākts mierināja.* — Nākošo reizi tev pienāksies divu braucienu vietā trīs.
— Jā-ā-ā …, bet tādas nākošās reizes nemaz vairs nebūs, — aizsmacis izdvesa Bonbons. — Zirgs ir pušu. Divos gabalos.
Tatāvs bija satriekts un stāvēja, ierāvis galvu plecos.
— Kad es pamanīju no kreisās puses braucam veco Zigonu, es strauji nobremzēju, — viņš bezcerīgi skaidroja. — Kurš katrs tā būtu darījis.
— Nu jā! Tu nobremzēji un saskrējies, tas bija liktenīgi, — zobojās Gabijs. — Nevajadzēja taču bremzēt, mazulīt!
Visi bērni sāka smieties, izņemot Marionu un Fernānu. Fer- nāns paņēma vienā rokā riteni, otrā stūri un lēnām devās 11/ Duēnu mājas pusi, vilkdams līdzi zirgu bez galvas. Citi sekoja pa gabalu un, rokas kabatās sabāzuši, pārsprieda notikušo.
Atskaitot šos desmit bērnus un dažus nosalušus kaķus, kas ložņāja no vienām durvīm pie otrām, Mazo Nabagu ielā šajā miglainajā pēcpusdienā neviena nebija. Visi vīrieši bija vai nu uz sliežu ceļiem, vai noliktavās, pārmijnieku būdās vai darbnīcās. Sievietes uzkopa bagātnieku dzīvokļus Jaunajā kvartālā vai apstaigāja ceturtdienas tirgu, kas ik nedēļas notika Stacijas laukumā līdz pašam vakaram.
Fernāns rūpīgi pieslēja zirgu pie dārziņa žoga un atgriezās pie draugiem.
— Es to pagaidām atstāju tur, — viņš sacīja. — Tad tēvs, mājās nākdams, tūlīt ieraudzīs. Ja vien būs iespējams dakšu salabot, viņš tūlīt ķersies pie darba.
— Ko lai tagad sadara? — jautāja Zidors pārējiem. — Pulkstenis ir tikai četri.
— Mēs varētu aiziet uz tirgu, — ieteicās Gabijs. — Es labprāt kaut ko uzkostu …
Visi pagriezās pret Marionu, kas bija komandas mantzine. Meitene sāka rakņāties pa kabatām savā mazajā mētelīti, kas bija pāršūts no veciem vīriešu svārkiem. Pelēkie svārciņi zem mētelīša bija īsiņi kā baletdejotājai, no svārku apakšas rēgojās Marionas garās kājas, tievas un taisnas kā spieķi.
— Mums iznāk katram tieši pa vienai «poļu kūkai», — viņa sacīja, naudu skaitīdama. — Gan tikai tādā gadījumā, ja Mašerela kundze nepieprasa savus divdesmit frankus no pagājušās reizes …
— Gluži vienkārši jāsūta pie viņas kāds cits, — deva padomu Gabijs. — Mašerela kundze nepazīst nēģerēnu — viņš nekad līdz tam stūrim neaizklīst… Ej, Krikē, mēs tevi gaidīsim stacijas priekšā.
Nēģerēns, priecīgs par uzdevumu, devās prom pa Sabiedroto ielu, dancinādams naudu saujā.
Mašerela maiznīcā no vecām kūkām tika gatavots pudiņam līdzīgs cepums, ļoti melns un lipīgs. Viena šķēle šā cepuma maksāja desmit franku. Tās bija slavenās «poļu kūkas». Dārgas jau nu gan, bet šī pārsaldinātā barība nogūlās kuņģī kā svins un apslāpēja ēstgribu līdz pat pusdienas laikam.
Gabija komanda lēnām soļoja pāri Atbrīvošanas laukumam — sadzeltējušam mauriņam ar noplukušu dzīvžogu. Pa priekšu gāja Gabijs ar Zidoru un Huanu Spānieti, tad nāca Tatāvs, Fernāns un mazais Bonbons, kas sirdīgi vilkās nopakaļ, klausīdamies, kā lielais brālis jau ceturto reizi stāsta par savu nelaimīgo braucienu. Pēdējās nāca palēkdamās visas trīs meitenes, smaidīgas kā vienmēr, kaut arī drēgnā diena, krēslai tuvojoties, bija pavisam sadrūmusi.
Fifija apskraidīja visus, gaidīdama glāstu vai laipnu vārdu. Tas bija mazs, iedzeltens šunelis. Viduklis tam bija kā kurtam, bet aste tieva un gara kā žurkai. Tāpat kā visus citus suņus, Mariona to bija atradusi aiz sakņu dārzu īpašnieku kvartāla — aiz Luviņjī ciemata, kā to mēdza saukt Luviņjī Šķirotavas iedzīvotāji. Aiz sakņu dārziem, kādreizējo dīķu vietā, bija saaudzis vesels biezoknis. Tur visi apkārtnes ļaudis, pat parīzieši, pameta savus slimos, sakropļotos, mirstošos suņus. Mariona tos pievāca, nebaidīdamās no viņu slimībām un ievainojumiem. Rūpīgi un prasmīgi kopdama, meitene tos izārstēja un pēc tam sameklēja tiem jaunus saimniekus starp vecpilsētas dzelzceļniekiem. Mariona savus suņus nekad neaizdeva projām, tos neapmācījusi. Izdziedētie dzīvnieki viņai sirsnīgi pieķērās un paklausīja viņas savdabīgajam svilpienam, kuru tie nekad neaizmirsa.
Var teikt, ka vismaz puse no vietējo iedzīvotāju suņiem bija gājuši caur šīs meitenes rokām. Vajadzēja viņai tikai parādīties Bakhusa priekšpilsētā, un tūliņ salasījās vesels bars suņu, kas
lēkāja kā negudri aiz prieka par viņas ierašanos. Marionas kopšanā parasti bija vismaz ap divpadsmit suņu vienā laikā. Viņa tos baroja ar sakaltušām garozām un dažādiem atkritumiem, kurus sadabūja no vietējiem pārtikas tirgotājiem. Savu noplukušo klibiķu saimi viņa bija novietojusi vistālākajā dārza stūrī ziepju kastēs, kas, kopā saliktas, drusku atgādināja trušu mitekli. Fabēra kundze, Marionas māte, gan kratīja galvu un reizēm pacēla skatu uz debesīm, tomēr neko neiebilda pret šo pazemīgo labdarību.
Bērni bija nonākuši līdz laukuma stūrim. Gabijs pagriezās atpakaļ un pamirkšķināja pārējiem:
— Tur ir Rublo! — viņš sauca. — Es jau no šejienes dzirdu …
Bērni pielika soli. Mazais ceturtdienas tirdziņš aizņēma visu laukumu, kā arī daļu no stacijas teritorijas un Sabiedroto ielas.
Pievakare bija miglaina, un daudzi tirgotāji bija aizdedzinājuši acetilēna lampas.
Balti un zeltaini gaismas kūļi aplēja kustīgo pūli ar tādu ka gadatirgus spožumu. No tuvējiem sliežu ceļiem nepārtraukti atskanēja manevrējošo lokomotīvju svilpieni. Garām stacijai reizēm aizdimdināja ātrvilciens ar 90 kilometru ātrumu stundā, un visa pilsētiņa klusām nodunēja.
Bērni iejuka pūlī. Rublo kā parasti bija uzstādījis savu preču galdu laukuma viņā pusē, «Parīzes» kafejnīcas rožainajā gaismā. Viņš klaigāja līdz aizsmakumam, aicinādams pircējus, bet nevienam neradās interese par viņa sakņu dzirnaviņām. Tas bija
nepatīkams cilvēks ar pieblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras dvesa pretim liekulība un negodīgums. Pagājušo vasaru viņš bija apvainojis Gabiju, ka zēns esot viņam nočiepis gāzes pavarda šķiltavas. Gabijs dabūja pamatīgu brāzienu no policijas inspektora Sinē, kaut gan nekā nebija zadzis. Gabijs nemaz nespēja to izdarīt, un viņa komandā nekad nav bijis zagļu. Lai šo gadījumu izbeigtu, Gabija tēvs, Zuā kungs, depo mehāniķis, divi simti divdesmit mārciņu svarā, nākamajā ceturtdienā atnāca un, visiem redzot, parādīja Rublo savas dūres. Ar to arī pietika.
Kopš tās dienas ikreiz, kad Rublo izstādīja savas preces Luviņjī tirgū, Gabijs atļāvās sev prieku ierasties tur ar visu komandu un par viņu paņirgāties. Bez tam varēja pakavēt laiku, klausoties, kā Rublo liela savu preci, bet viņa āriene saistīja ar kaut ko neskaidri noslēpumainu, kas izraisīja lielākajos bērnos ziņkāri.
Rublo ieraudzīja bērnus tuvojamies savam saliekamajam galdam.
— Beidzot ierodas mana mazā publika! — viņš iesaucās liekuļoti laipnā balsī. — Lūk, īstie lietpratēji, kas nekā nepērk, bet prot novērtēt mājturības mehanizācijas brīnumus. Sastājieties, bērni, puslokā! Ne pārāk tuvu, tā! Es jums tūlīt demonstrēšu Fransfiksa dzirnaviņas, vienīgās šāda veida dzirnaviņas ar daudzveidīgām pielietošanas iespējām. Tā ir kartupeļu šķaidītāja mašīna, siera rīve, sakņu kapājamā mašīna, gaļas maļamā mašīna, spiede un drupinātāja. Viss atkarājas no tā, kā to lieto, un fabrikants mani speciāli atsūtīja uz šejieni, lai jūs varētu iegūt šo smalkmehānikas paraugizstrādājumu. Paskatieties! Es ņemu šo burkānu un sāku …
Mazais Bonbons un Berta Zedeona pacēlās uz pirkstgaliem, lai varētu saredzēt, kā burkāns pazūd aparātā.
— Viņam neizdosies neko pārdot, — zobgalīgi čukstēja Mariona. — Tās ir ierīces, kas darbojas tikai vienu reizi. Otrā rītā tās 'āizmet atkritumu kastē.
— Rublo nekad neko nepārdod, — piemetināja Gabijs, vai ari ļoti maz. Bet par to viņš tikai pasmejas. Liekas, ka viņš te atrodas citos nolūkos.
Fernāns izbrīnījies pagriezās pret Gabiju.
— Kādos nolūkos? — viņš pārvaicāja.
— Nezinu, — atbildēja Gabijs un pavīpsnāja. — Ir tāda ļaužu suga, kas izliekas tirgojamies ar dažādiem sīkumiem, bet īstenībā nodarbojas ar kaut ko ne visai godīgu.
Krikē atskrēja gluži aizelsies ar desmit «poļu kūkām», kas bija rūpīgi ievīstītas zīdpapīrā.
Visi sastājās tām apkārt. Dalītājs bija Gabijs. Vislielākos gabalus dabūja mazais Bonbons un Krikē, kas bija skrējis; vismazākais tika Tatāvam — kā mācība par zirga salaušanu. Tad sāka aizrautīgi ^trādāt visas desmit mutes, bet acis nenovērsās no Rublo rokām, kas ar žongliera veiklību samala putrā zaļu burkānu, kartupeli, sīpolu, ābolu, apelsīnu, siera gabalu. Briesmīgs maisījums!
Gabijs norija pēdējo kumosu, aplaizīja pirkstus un tad pavisam klusiņām ar elkoni piebikstīja Fernānam.
— Vai tu redzēji? — viņš čukstēja.
Fernāns palocīja galvu. Viņš bija redzējis. Mariona noliecās zemē pie Fifijas un iedeva arī tai mazu gabaliņu no savas «poļu kūkas». Pieceldamās meitene tūlīt pamanīja to, kas bija pārsteidzis abus zēnus.
Rublo turpināja aizrautīgi demonstrēt savas dzirnaviņas. Nenoguris viņš vienā laidā gvelza visādas muļķības, bet izveicīgās rokas grieza skrūves ciet un vaļā. Saknes tika maltas ar pilnu jaudu, bet domas viņam bija pavisam citur. Rublo dzeltenā, tuklā seja bija nedaudz pavērsta uz labo pusi, kur varēja redzēt stacijas tumšās ēkas. Turpinādams runāt, viņš sasprindzināti skatījās tajā virzienā, bet viņa mazajās, melnajās acīs šaudījās satraukums.
Ar gluži vienaldzīgu sejas izteiksmi, slēpdamies Tatāvam aiz muguras, lēnītēm uz to pusi pārvietojās arī Gabijs. Starp abām tirgotāju rindām, kas norobežoja šo laukuma stūri, drūzmējās ļaudis, un pirmajā brīdī nevarēja saredzēt, kas tā bija satraucis Rublo. Bet tad Gabijs paraudzījās uz laukuma tukšo daļu, kur starp apgaismotajām tirgus būdām vizēja bruģis. Pār šo tumšo laukumu vienaldzīgi aizsoļoja vairāki gājēji: depo strādnieki, kas bija beiguši maiņu, daži Ferāna kvartāla iedzīvotāji, arābu dokeri no Mazās Luviņjī un starp viņiem kalsnējs gara auguma cilvēks aizsarg- krāsas lietusmētelī, cieši sajozies, ar apbružātu cepuri galvā — policijas inspektors Sinē.
Gabija skatiens sekoja lietusmētelim, kas lēnām kustējās un ar noteiktiem starplaikiem gan pazuda, gan parādījās starp tirgus būdām. Vēlāk Gabijam likās, ka inspektors nedaudz pasteidzina soli, it kā lai varētu turēties kāda cita gājēja pēdās. Gabijam bija asa redze. Starp ēnām, kas klīda pa laukumiņu, viņam izdevās saskatīt šo otro gājēju. Tas bija liela auguma cilvēks, ģērbies zilā darba blūzē, kādas Luviņjī Šķirotavas ieliņās bija redzamas simtiem jebkurā dienas vai nakts stundā. Viens aiz otra soļodami, viņi abi atšķīrās no ļaužu straumes un iegrima Atbrīvošanas laukuma tumsā. Gabijs vairāk nekā neredzēja.
Viņš pagriezās atkal pret Rublo, kas vēl arvien runāja. Klausītāju pulciņam bija pievienojusies kāda sieviete no Luviņjī ciemata un pieci zeņķi no Ferāna kvartāla. Cepuri Rublo bija atstūmis uz pakauša, pieri klāja sviedri. Mariona nebija redzējusi ne Sinē, ne arī zilajā blūzē tērpto cilvēku, kas klaiņoja apkārt tirgum, bet viņas vērīgās acis pamanīja ko citu:
— Rublo no kaut kā baidās, — viņa nomurmināja. Dažreiz gadās ievērot šādus sīkumus, nepievēršot tiem sevišķu uzmanību. Pēc pāris mirkļiem par tiem vairs nedomā, un dažreiz paiet ilgs laiks, kamēr tiem rodas pamatots izskaidrojums. Rublo sāka malt tik sparīgi, ka viņa cītība atgādināja paniskas bailes.
— Sitās dzirnaviņas nav pat vecas naglas vērts, — skaļā balsi ar pārsteidzošu pašapzinīgumu paziņoja mazais Bonbons.
Visi sāka smieties, un runātāja radītais noskaņojums izgaisa. Klausītāji izklīda, un sieviete palika viena pati stāvam saniknotā Rublo priekšā. Gabijs aizveda savējos pie trikotāžas preču galdiem tirgus otrā galā, pilsētas pusē. Pusceļā Fernāns neviļus pagriežas atpakaļ pret «Parīzes» kafejnīcas sārtajām lampām.
— Ko tu tur skaties? — jautāja Mariona.
— Rublo vairs nav. Viņš ir pametis visu savu preci, — iesaucās pārsteigtais Fernāns. — Pagājušas tikai dažas sekundes, bet viņš ir jau nozudis!
Sabiedroto ielas stūrī Tatāvu un mazo Bonbonu aizsauca prom viņu māte, Luvrjē kundze, kas nāca no tirgus ar diviem sakņu groziem. Abi zēni negribīgi šķīrās no biedriem.
— Par zirgu neraizējies! — Fernāns uzsauca nopakaļ resnajam Tatāvam.
Bija jau vēls. Vakars pienāca drīz, ietinot tumsā ielas un dūmakainos apvāršņus. Jaukā ceturtdiena1 beidzās.
Drīz arī Krikē Larikē un Hu- ans Spānietis devās uz Bakhusa priekšpilsētas pusi, Berta Zedeona noskūpstīja abas draudzenes un aizsteidzās uz. Ferāna kvartālu. Aizgāja arī Gabijs kopā ar Zidoru un Mēliju. Viņi visi trīs dzīvoja kādā mājā tālu pie Obertēna ceļa, Nacionālās ielas stūrī. Mariona palika viena ar Fernānu.
1 Francijas skolās ceturtdienās mācības nenotiek.
Zēns paraudzījās vecās Luviņjī baznīcas torņa pulkstenī viņā laukuma malā.
— Tētis būs jau pārnācis, — viņš teica pusbalsī.
Mariona pasvilpa suni. Abi bērni, sadevušies rokās, nāca atpakaļ uz Mazo Nabagu ielu pa īsāko ceļu — pāri laukumiņam. Jau pagriezies ap stūri, Fernāns ieraudzīja savas mājas priekšā kaut ko tumšu guļam šķērsām pāri visai ietvei. Bērni pienāca tuvāk un ieplēta acis.
Tas bija zirgs bez galvas.
— Tev labāk vajadzēja viņu ienest iekšā, — sprieda Mariona.
Fernāns saudzīgi piecēla savu nelaimīgo zirgu un nostādīja uz
pakaļējiem riteņiem.
— Kāds garāmejot ir apgāzis, — viņš sarūgtināts noteica. — Cik nejēdzīgi! Es taču zirgu tīšām pieslēju pie sētas, tas nevienu netraucēja. Jā, manu zirgu pazīst visi!
— Ir cilvēki, kas mēdz postīt prieka pēc, — paskaidroja Mariona. — Paraugi, vai viss ir kārtībā …
Fernāns pagrieza abus riteņus, paspieda ar roku seglus. Zirgs bija vesels.
— Labi! — viņš apmierināti sacīja. — Ja tētim izdosies salabot dakšu, mēs sestdien vai svētdien varbūt varēsim sākt atkal braukt. Tētis taču mūs nepametīs nelaimē, vai ne?
Fernāns pacēla galvu un ieraudzīja kādu tumšu ēnu, kas zagšus tuvojās no skvēra puses. Laternas dzeltenīgajā gaismā Fernāns pazina Rublo. Cepure sīktirgotājam bija uzmaukta uz acīm, neaizpogātais mētelis plivinājās uz visām pusēm. Viņš pēkšņi apstājās un, kā redzams, bija ļoti neapmierināts, sastapdams abus bērnus.
— Kas jums vajadzīgs? — naidīgi noprasīja Fernāns. — Te ir mūsu mājas, mūsu iela …
Rublo neko neatbildēja. Viņš pavirzījās atkal drusku uz priekšu, mezdams savādu līkumu, it kā gribētu bērnus piespiest pie sienas. Mariona, to redzēdama, iebāza mutē divus pirkstus un iesvilpās tik griezīgi, ka svilpiens vēl ilgi atbalsojās tukšajās ielās.
Kā uz burvja mājienu ielas viņā galā parādījās trīs milzīgi, pinkaini, atbaidoši neglīti suņi. Šausmu pārņemts, Rublo skatījās, kā tie klusu, bez riešanas drāzās šurp. Nedzirdamā, pēkšņā suņu ierašanās atstāja tik dīvainu iespaidu, ka Rublo neizturēja un likās prom, ko kājas nes. Mariona smējās no visas sirds.
Paskrēja garām visi trīs suņi — dāņu dogs Cēzars, putnu suns Hugo un ganu suns Fricis. Tie bija kvartāla visnetīrākie suņi, Marionas veterinārslimnīcas bijušie iemītnieki. Mariona pa- klakšķināja ar mēli. Suņi izbeidza vajāšanu un, paklausīgi, kā labi audzinātiem suņiem pieklājas, nostājušies Marionas priekšā, lieliem vēzieniem luncināja astes. Fernāns smējās kā negudrs.
— Tas vēl nav nekas, — sacīja Mariona. — Ja es iesvilpjos Bakhusa priekšpilsētā, tad atskrien vairāki desmiti. Suņi neaizmirst …
Viņa noglāstīja visus trīs milzeņus. Tie, vairākkārt apliecinājuši savu draudzību Fifijai, pacēla kājas pret Duēnu mājas sienu un devās atpakaļ katrs uz savām mājām kaut kur Cecīlijas ielas galā.
— Vai Fu gribētu, lai es vēl kādu brītiņu palieku? — jautāja Mariona. — Māmiņa mani gaida gan, bet piecas minūtes agrāk vai vēlāk …
— Nav vērts, — atbildēja Fernāns, skatīdamies uz stacijas pusi. — Tētis nekavēsies.
— Un ja nu atnāk tas otrais?
— Ko nu! Viņš ir zaķapastala …
— Es gribētu zināt, ko viņam no mums vajadzēja, — Marionas balsī ieskanējās nemiers.
— Ir taču tādi cilvēki, kas spēj uzklupt otram ne no šī, ne no tā, — teica Fernāns. — Rublo varbūt nav vēl samierinājies ar mazā Bonbona izlēcienu … Ej, Marion, nekavējies!
Mariona noskūpstīja savu biedru uz vaiga un lieliem soļiem aizsteidzās prom. Fifija tipināja viņai pa priekšu. Cecīlijas ielas stūrī Mariona pagriezās atpakaļ un vēlreiz pamāja ar roku. Fernānam tikai tagad, ar šo pēdējo sveicienu, beidzās jaukā ceturtdiena.
Duēna kungs, nākot mājās no stacijas, ieraudzīja, ka dēls sēž iespiedies kaktā pie žoga pinuma un aplicis roku zirgam ap kaklu.
— Māmiņa gatavo pusdienas kaut kur Jaunā kvartāla ļaudīm, — stāstīja Fernāns tēvam. — Viņa nebūs mājās agrāk par astoņiem …
— Tev vajadzēja pagaidīt mani pie kaimiņiem, nevis saldēties te durvju priekšā, — norūca Duēns. — Ej iekšā . ..
Fernāns gāja tēvam pa priekšu, vilkdams zirgu uz diviem riteņiem sev līdzi.
— Ko tad jūs šodien labu darījāt? — jautāja Duēns.
— Zirgs ir salauzts, — čukstēja puišelis, noliekdams galvu. — Priekšējais ritenis pagalam .. .
— Atkal! — nopūtās Duēns, bet bez dusmām.
— Man liekas, ka šoreiz nav pa jokam.
Fernāna tēvs iededzināja virtuvē gaismu un nolika savu somu uz galda. Duēns bija lēnīgas dabas labs cilvēks ar mazliet skumju izteiksmi acīs un garām iesirmām ūsām, kas aizsedza sejas apakšējo daļu.
— Palūkosimies, — viņš teica, atlaizdamies krēslā.
Zēns pastūma zirgu, un tas atmuguriski ieripoja virtuvē. Abi atlikušie riteņi, kas ne reizes nebija smērēti, neganti čīkstēja. Duēns satvēra stūri pie ass un noliecās apskatīties, kas īsti ir bojāts.
— Ak tu nelabais! Dakša ir salauzta! — viņš iesaucās.
Fernāns skumji pacēla un nolaida rokas. Duēns vēlreiz nopūtās, nolika stūri sev uz ceļiem, aplūkoja nolauzto dakšu tuvāk un ar prasmīgu roku aptaustīja abus dakšas zarus, kā jau strādnieks, kas radis darīt katru darbu.
— Es tur nekā nevaru līdzēt, —; viņš noteica. — Vienkāršs lo- dējums neturēsies, un jūs kuru katru brīdi atkal varēsiet apdauzīt savus degunteļus.
Fernāns, zaudējis cerību, sāka klusu raudāt. Asaras ritēja pār vaigiem un pilēja uz virtuves spožās flīžu grīdas. Duēns ar nes kaktiņu to labi redzēja un piesardzīgi nolika stūrī uz galda malas.
— Neraudi, veco zēn, — viņš sacīja mazliet piesmakušā balsī. — Rīt, uz darbu iedams, es iegriezīšos vilces dienesta darbnīcās. Rosī kungs brīvā brītiņā izkals jaunu dakšu, viņam tas ir tīrais nieks … Nav patīkami, ka nevar noņemt veco dakšu, to vajadzēs nozāģēt turpat darbnīcā, un biedri vilks mani uz zoba, kad es ieradīšos ar šitādu kleperi padusē.
— Var noskrūvēt abus riteņus, — Fernāns ieteica, smaidīdams caur asarām. — Taču jau mazāk būs ko nest. Tā kā zirgam galvas nav, bez riteņiem tas nemaz pēc zirga neizskatīsies. Neviens par tevi nezobosies.
Duēns aizgāja pēc darba rīku kastītes, un tad abi sāka cītīgi ņemties ap zirgu.
Gaišmatainā, trauslā Duēna kundze atnāca mājās ap pusdevi- ņiem, pārguruši, bet ka parasti apmierināta. Viņa smējās, redzot tēvu ar dēlu sēžam uz grīdas blakus apgāztajam zirgam.
— Es zinu, — viņa teica. — Zidora māte man pa ceļam visu izstāstīja. Tatāvam, liekas, dzirksteles vien nošķīdušas gar acīm. Es jums saku, vienā jaukā dienā jūs sev lauzīsiet kaklus …
— Nu lai! — atbildēja Duēns. — Lai taču bērni papriecājas. Ja viņi nedabūs papriecāties šinī vecumā, tad nedabūs vairs nekad.
Fernāns piecēlās un gāja palīdzēt mātei. Duēns noņēma abus riteņus un iznesa zirgu priekšnamā. Tad viņš rūpīgi sāka mazgāt rokas pie izlietnes. Sieva, dzirdot viņu svilpojam, atskatījās.
— Vai tu pirms trīsdesmit gadiem daudz priecājies tur barakā, Bakhusa priekšpilsētā? — viņa jautāja smiedamās.
— Nepriecājos vis, — atbildēja Duēns. — Bet vai tad tāpēc …