Lariona ar savu māti dzīvoja Mazo Nabagu ielas pašā galā pussagruvušā mājā Melnās Govs ceļa stūrī. Neviens īsti nezināja, kā šai ielai, kas līdzinājās lauku ceļam, bija radies tāds nosaukums. Mariona, kas skatījās uz šo ceļu rītā un vakarā, bija pārliecināta, ka Melnā Govs nevarēja būt nekas cits kā pamestā lokomotīve, kas jau trīsdesmit gadus rūsēja uz kādreizējām rezerves sliedēm Pekē klajuma vidū. Pamazām bija noņemtas visas sliedes, atskaitot vienu mālos iegrimušu posmu, uz kura balstījās vecā lokomotīve, kas lepni raudzījās pāri skumīgajiem sliežu ceļiem. Vasaras karstajā saulē tā bija rūsgana un izskatījās pļavas vidū tikpat savādi kā nīlzirgs mārpuķīšu dobē. Melnā Govs bija īsti melna tikai lietū, kad pret tumšajām debesīm tā kļuva pavisam drūma un draudīga. Vētrainajās rudens un ziemas naktīs, kad pūta rietumu vējš, no vecā, saplīsušā lokomotīves katla nāca tik žēlabainas skaņas, ka tām līdzi izmisīgi gaudoja visi divpadsmit mazās Marionas pacienti.
Nākošajā dienā pēc skolas Gabijs aizveda visspēcīgākos no saviem draugiem uz neapbūvētajiem laukumiem pie Sezāra Aravāna noliktavām. Tur bija veci, nojaukti koka vagoni, rūsas saēstas dzelzs lūžņu kaudzes, apdeguši gulšņi, saliektas sliedes — īsta mēslaine. Mariona te pazina katru caurumu. Viņa veda savus draugus uz tukšu pudeļu atradnēm gar pēdējo vagonu. Pudeles, trīs ciešās rindās saliktas, gulēja bedrē, kas bija jau atz- birusi ar irdeno zemi un aizaugusi ar zāli.
Bērni sastājās ķēdē un ātri vien sakrāva piecdesmit pudeles bērnu ratiņos, ko bija aizdevusi Berta Zedeona. Pēc tam Gabijs ar Zidoru un Fernānu devās uz Bakhusa priekšpilsētu, visi pēc kārtas stumdami ratiņus. Tatāvs, klibs un vārgs būdams, aizmanījās līdzi meitenēm.
Zigona tēvs gluži vai apstulba, kad trīs zēni iebruka ar savu kravu viņa dēļu būdā. Viņš vairs neko neatcerējās. Vecā vīra krātuvē nebija tukšas pudeles vien, un pa šo laiku viņš bija paguvis pamatīgi iekampt no pilnajām.
Atpakaļ, tāpat patikas dēļ vien, zēni nāca ar līkumu gar staciju.
— Zirgs nebija nekāds vērtīgais, — sērīgi prātoja Gabijs. — Neglīts kartona rumpis, trīs riteņi un daži stienīši. Un tomēr, kad viņa vairs nav, jūties kā pazudis. Kā tu domā, vai tavs tēvs izpildīs, ko solījis?
— Vismaz šodien no rīta viņš aizgāja ar zirgu, — atteica Fernāns. — Rosī kungs noteikti to salabos. Viņam ir visi vajadzīgie rīki. Mums atliek tikai gaidīt, bet uz svētdienu vēl nav ko cerēt.
— Ko tad lai mēs iesākam! — izmisis žēlojās Zidors.
— «Ēdenē» iet krāsaina filma par kovbojiem, — paziņoja Fernāns. — Mēlija, uz skolu iedama, ir redzējusi attēlus … Grāvējs!
— Pārāk dārgi, — nopūtās Gabijs..— Huānam un nēģerim nekad nav ne sū. Tā, protams, nav viņu vaina, tomēr mums iznāk maksāt par viņiem … Un bez tam kase ir tukša.
— Mariona nokārtos, — teica Fernāns.
«Parīzes» kafejnīcā bija daudz ļaužu. Garām ejot, Gabijs ielūkojās logos.
— Citreiz, kad nav tirgus, Rublo šai pusē nebija manīts, — viņš piepeši sacīja draugiem. — Nāciet paskatīties …
Rublo sēdēja zāles dibenā pretim diviem nezināmiem tipiem kažokādu vēja blūzēs; svešie kaut ko runāja, tālu pārliekušies pāri galdam. Cepures gandrīz saskārās; acīm redzot sarunas' temats bija ļoti aizraujošs.
Fernāns, izdzirdis kāda steidzīga garāmgājēja soļus, pagriezās atpakaļ. Kafejnīcas spilgtajā gaismā pēkšņi parādījās inspektora Sinē aizsargkrāsas lietusmētelis. Zidors ar Gabiju piebikstīja viens otram ar elkoni: inspektoram Sinē uz kreisā vaiga koši sārtoja plākstera strēmele, kas izskatījās jocīgi pretstatā ar viņa pelēcīgi bālo seju. Viņš bērnus neredzēja un neinteresējās arī par «Parīzes» kafejnīcas apmeklētājiem. Drīz vien inspektora augums izgaisa tumsā.
— Sinē ir dabūjis krietnu piemiņu, — zobojās Gabijs. — Pavisam nesen . ..
— Bet izskatās, it kā viņš būtu ar sevi ļoti apmierināts, — nobrīnījās Zidors.
— Atceries, vakar vakarā? — turpināja Gabijs. — Viņš sekoja kādam starp staciju un Atbrīvošanas laukumu. Tur kaut kas ir noticis … Bet kas?
Duēns pārnāca mājās ap astoņiem tukšām rokām. Fernāns neko nesacīja, bet skatījās uz tēvu lielām acīm, neiedrošinādamies bilst ne vārda. Tēvs papurināja galvu.
— Prom ejot es vairs nesastapu Rosī kungu, — viņš teica kā atvainodamies. — Viņš izlabos zirgu bez maksas, un tad taču es nevaru lūgt, lai pasteidzas …
Sestdien visu dienu lija straumēm. Pēc skolas Fernāns, atvadījies no pārējiem, gāja tūlīt uz Mazo Nabagu ielu, tieši mājā, jo tādā negantā lietū neko citu nevarēja iesākt.
Mariona negāja viņam līdz. Viņa skraidīja no ielas uz ielu savā lietusmētelī, no kura ūdens tecēja straumītēm, mēģinādama savākt piecsimt franku, kas izkūpēs par svētdienas kino apmeklējumu. Visi jau bija izpurinājuši savas kabatas, bet sanāca tikai divi simti piecdesmit franku. Mariona bija apņēmusies sadabūt pārējo vēl tai pašā vakarā.
Neviens neticēja brīnumiem. Bija skaidrs, ka nebūs ne zirga, ne kino.
— Kāpēc nevarētu pārdot pudeļu atradnes? — Tatāvs bija devis padomu. — Zigona tēvs paņemtu visu krājumu …
— Ir lietas, kuras nevar pārdot, — Mariona bija pikti atbildējusi. — Šīs pudeles pieder visiem. Ja es tās esmu uzodusi, tad tas vēl nenozīmē, ka mums ir tiesības ar tām diez kā rīkoties. Kā tas izskatīsies, ja mēs tirgosimies ar pudelēm. Lai mēs esam nabaga ļaužu bērni, bet spekulantu bērni mēs neesam…
Tieši sešos viņa ieradās pie Duēniem. Fernāns sēdēja mājās viens, māte tikko bija izgājusi. Aiz garlaicības viņš bija gatavs vai raudāt.
— Man ir piecsimt franku, pat drusku vairāk, — rāmi smaidīdama, paziņoja Mariona. — Es ceru, ka pārējie arī būs apmierināti, kaut gan kino nav zirga vērts …
— Kā tu to izdarīji? — ziņkārīgi jautāja Fernāns.
— Kāda veca kundze no Jaunā kvartāla iedeva trūkstošo summu. Luviņjī ciemata veterinārārsts ar savām zālēm bija tā saārstējis viņas klēpja sunīti, ka tas tikko nenobeidzās. Es viņu padzirdīju ar zāļu tēju, un pēc divām dienām viņš bija vesels. Parasti es neņemu atlīdzību par suņiem, tā var samaitāt roku, bet šoreiz es pieļāvu izņēmumu zirga dēļ; mēs taču nevaram pavadīt veselu svētdienu, cits citam acīs skatīdamies, vai ne?
Minūtes piecas pēc Marionas ierašanās noskrapstēja atslēga. Duēns strauji atvēra durvis. •
— Te tas ir, — viņš pamirkšķināja ar aci. — Nāciet palīgā ienest…
Vairs nelija. Ietve vēl bija slapja un dzeltenīgajā laternu gaismā mirdzēja kā mierīga ūdens virsma.
Mazo Nabagu ielā visdzīvākā kustība bija sestdienas vakaros. Dzelzceļnieki mazos pulciņos nāca no stacijas, logi bija gaiši, daudzas durvis atvērtas, mazā kafejnīca Sabiedroto ielas stūrī ļaužu pilna līdz pat desmitiem vakarā.
Zirgs bez galvas stāvēja uz saviem trim riteņiem dārziņā uz asfaltētā celiņa, viņa sakropļoto augumu sedza ogļu maiss.
— Rosī kungs pats salaboja riteņus, iesmērēja rumbas un iztaisnoja saliektos spieķus, — stāstīja Duēns.— Labi padarīts darbs! Vajadzēs viņam par to pateikties . ..
Trijatā viņi iestūma trīsriteni virtuvē, lai varētu to apbrīnot gaismā. Fernāns noņēma maisu, ar pirkstu galiņiem aptaustīja jauno dakšu, ko Rosī kungs bija nokrāsojis ar zaļo vagonu krāsu.
— Nu tu vari braukt! — iesaucās Duēns. — Tagad izturēs . ..
Mariona paķēra lupatu un ap- slaucīja pelēki baltos zirga sānus,
27
bet Fernāns izcilāja visus riteņus, pārbaudīdams, vai tie griežas. Duēns noraudzījās bērnos, nervozi berzēdams rokas.
— Man bija savāds piedzīvojums laukuma stūrī, — viņš iesāka stāstīt. — No «Parīzes» kafejnīcas iznāk kāds cilvēks, saķer mani gluži vienkārši pie rokas un jautā, ko es tur stiepjot. Es paceļu maisu un parādu zirgu. «Es tev dodu par viņu piecus tūkstošus franku,» viņš man saka. Es domāju, ka viņš jokojas, bet nē — pavisam nopietni. Viņš nāca ar mani kopā līdz mūsu laukumam, arvien paaugstinādams cenu. Pie stūra viņš bija ticis līdz desmit tūkstošiem … Es vairs nezināju, kā lai tiek vaļā no tāda nelieša.
Bērni pacēla galvas.
— Kas fas tāds bija? — jautāja Fernāns. — Varbūt Rublo .. .
— Nē, es viņu nepazinu: dūšīgs puisietis, tīri pieklājīgi ģērbies, bārdu gan nebija skuvis jau dienas trīs. Nelikās, ka viņš ņirgātos. Un tomēr desmit tūkstošus franku par šito sagrabējušo karieti — tas ir ārprāts!
Mariona un Fernāns, drusku satraukti, klusēdami saskatījās. Sajūsma bija pēkšņi izgaisusi. Viņiem bija gan atkal zirgs, bet Duēna stāsts visu prieku sābojāja. Duēns redzēja apmulsumu dēla sejā, bet saprata to aplam.
— Nūjā, — viņš norūca. — Nemaz nevajadzēja tev to stāstīt, tu tagad sāksi nez ko gudrot. Dēliņ, iegaumē labi, — tavs zirgs nav tā vērts. Viņš nav nekā vērts!… It nekā!
— Zirgs ir mans, — iekaisis atbildēja Fernāns. — Es to nepārdošu ne par desmit, ne divdesmit tūkstošiem. Kaut vai katru dienu šis trakais cilvēks skraidītu man pakaļ!
Protams, Fernāns brauca pirmais, straujā gaitā, pārbaudīdams jaunās dakšas izturību.
— Tā tik drīz nelūzīs, — viņš apmierināts noteica, kāpdams atpakaļ kalnā no Melnās Govs ceļa. — Zirgs nekad nav ripojis labāk kā tagad …
Laiks noskaidrojās, pie miglainajām debesīm parādījās saule. Ātri tika noteikta nobraucienu kārtība, un sākās jautrā vizināšanās. Gabijs, kaut arī bija svētdienas drānās, brauca ļoti pārdroši un divas reizes pēc kārtas pārspēja pats savu rekordu. Bonbons nobrauca trīs reizes, kā bija apsolīts. Meitenes drāzās lejā pa nogāzi kā negudras — mati vien plīvoja. No visiem Mazo Nabagu ielas logiem raudzījās gan saniknotas, gan smaidīgas sejas. Apdraudētie garāmgājēji steigšus lēca atpakaļ uz šauro ietvi. Braucēja virzienā lidoja gan lamu, gan uzmundrinājuma vārdi.
— Drāz vaļā! — kliedza bērni, kas bija nostājušies pakāpj- veidīgi gar visu nogāzi.
Un Tatāvs drāza vaļā ar savu pārsieto celi, tikai papēži sitās pret bruģi, lai drusku iegrožotu bezgalvainā zirga skrējienu. Mariona drāza vaļā, smiedamās pilnā kaklā. Melnais lakatiņš bija atraisījies, un pie Cecīlijas ielas stūra tas noslaucīja degunu pelēkajam «Moderno saldētavu» zirgam, kas bija tikko piebraucis. Kučieris, sēdēdams uz augstā, baltā divriča, neganti kliedza. Bezgalvainais zirgs, nonākot līdz pauguram, cēlās pakaļkājās, dažreiz atrāvās no zemes ar visiem trim riteņiem reizē un bez žēlastības svieda savu jātnieku uz dzelzceļa uzbēruma.
Vēlu vakarā Mazo Nabagu iela bija svētdienīgu gājēju pilna. Ļaudis nāca mājās no kafejnīcām, kino vai futbola laukuma Luviņjī ciematā. Fernāns pirmais pamanīja divus svešiniekus lielām galvām. Pēc izskata abi ļoti atšķīrās no šejieniešiem. Viņi jau vairākas reizes bija aizstaigājuši pa ielas kreiso pusi līdz Melnās Govs ceļam, nemaz neinteresēdamies par bezgalvainā zirga trauksmaino auļošanu. Dzīvi sarunādamies, abi smējās, un neviens nepiegrieza vērību šiem garāmgājējiem, kas ne ar ko nesaistīja uzmanību, ja neskaita ar pelēkām trušādiņām oderētās vēja blūzes. Pēc pēdējā nobrauciena Fernāns ievēroja, ka viņi ir nostājušies uz ietves ielas labajā pusē pie Marionas dārza žoga. Puse no komandas bija salasījusies apakšā, sagaidot braucējus jūsmīgiem saucieniem, bet divi nekustīgi cilvēki, īgni klusēdami, vēroja bērnus.
— Šim vakaram pietiks! — atjēdzies no sajūsmas, nolēma Fernāns, kāpdams no zirga.
Arī Mariona bija ievērojusi abus vīriešus. Ar galvas mājienu viņa brīdināja lielos zēnus, un Gabijs apklusināja protesta saucienus. Visi desmit bērni gāja līdz Duēna mājai kopā, cieši sastājušies apkārt Fernānam, kas stūma zirgu bez galvas. Ar Marionas un Gabija palīdzību viņš novietoja zirgu atpakaļ virtuvē. Duēns, kas bija apāvis rīta kurpes un nosēdies plīts priekšā, ar labpatiku noraudzījās bērnos.
— Kā rikšoja? — viņš laipni apvaicājās.
— Pat jauns būdams tas neskrietu labāk, — atbildēja Fernāns.
Pēc brītiņa viņš ieteicās:
— Viss būtu labi, tikai tādi savādi cilvēki jau krietnu brīdi grozās mums apkārt. Man tas nepatīk …
Duēns nolika pīpi:
— Kādi cilvēki?
— Nāc paskaties, — Fernāns aicināja, uzmanīgi pavērdams durvis nelielā spraugā.
Duēns pienāca pie durvīm un palūkojās ārā. Bija jau satumsis. Kustība Mazo Nabagu ielā bija aprimusi. Mazajā kafejnīcā viens otrs vēl gāja iekšā un nāca ārā, bet citur iela bija tukša. Abi vīrieši kažokādu vēja blūzēs lēnām soļoja pa ielas pretējo pusi. Viņi pagāja garām mājai, nepagriežot galvas. Duēns lēnām aizvēra durvis.
— Desmit tūkstošus franku par zirgu bez galvas! — viņš rūca, nosēzdamies atpakaļ krēslā. — Kas tā par kombināciju? Ir gan cilvēki ar trakām iedomām …
— Vai tu pazini? Tas ir tas pats vakarējais? — jautāja Fernāns.
— Nezinu, iespējams, ka tas bija lielākais, bet īsti pārliecināts neesmu. Ir jau pārāk tumšs, lai varētu skaidri saskatīt. Lai nu kā, — ja kāds jums uzmāksies, tūlīt pasakiet. Tu, Gabij, brīdini savu tēvu .. .Nevar ļaut šiem vazaņķiem jūs apstrādāt.
— Viņi var iedzīvoties nepatikšanās, — smējās Mariona.
Svešinieki uzsāka sarunas ar bērniem nākošajā otrdienā.
Pulkstenis bija jau gandrīz pieci, bet vakarpusē vēl gaišs. Mākoņainās debesis kvēloja norietošās saules staros, metot maigi sārtu gaismas atspīdumu pār Mazo Nabagu ielu.
Puse no komandas kopā ar lielo Gabiju bija palikuši Duēnu mājas priekšā, pārējie gaidīja uz Melnās Govs ceļa, kliedzot aiz satraukuma katru reizi, kad zirgs parādījās ceļa līkumā. Mazais Bonbons kā parasti stāvēja savā postenī Cecīlijas ielas stūrī. Zidors nupat kā brauca pa otram lāgam. Viņš šķērsoja ielu krus- i tojumu pilnā gaitā, kviekdams kā aizkauts sivēns. Pagāja trīs
minūtes, bet neviens nenāca. Zidors neatgriezās.
— Ko viņš tur ķēpājas? — pukojās Huans Spānietis, kas ar nepacietību gaidīja savu kārtu.
Divas dienas bija pagājušas mierīgi, un Gabijs vairs pat neiedomājās par Duēna kunga piedzīvojumu. Nu viņš pēkšņi attapās:
— Nāciet! — Gabijs uzsauca pārējiem. — Ātri! …
Bērni skriešus metās lejā. Fernāns, Zidors un visas trīs meitenes nikni strīdējās ar abiem svešiniekiem. Viens no viņiem bija satvēris zirga stūri un spēcīgiem rāvieniem centās aizvilkt to prom, bet Berta un Mariona bija cieši ieķērušās labajā ritenī, Zidors un Fernāns — kreisajā, Mēlija — pakaļkāju stumbeņos. Visi pieci kliedza, cik jaudas, viņiem palīdzēja Marionas divpadsmit suņi, kas riedami bija saskrējuši pie dārza žoga. Vīrietis, ieraudzījis parādāmies papildspēkus, izlaida stūri no rokām.
— Viņi grib pirkt mūsu zirgu! — sauca Fernāns Gabijam. — Bet mēs negribam pārdot…
— Desmittūkstoš franku! — iesaucās augumā garākais. Tas taču nav nieks, par to naudu jūs varēsiet nopirkt jaunu
:irgu ar pedāļiem, galvu un visu citu!
— Nieki! — atcirta Gabijs. — Tādus zirgus vairs netaisa au vairākus gadus. Tas ir Fernāna zirgs, un mums, pārējiem, tā irī ir vienīgā rotaļlieta. Tā nav samaksājama …
— Vai dzirdi, Pepē? — vīrietis ņirgājās, pagriezdamies )ret savu draugu. — Tiem ir cieti pauri…
Otrais lēnām atpogāja jaku un izvilka biezu naudas maku.
— Pietiks blēņoties! — viņš draudīgi sacīja. — Te ir nauda, jemiet un taisieties ka tiekat. Mums ir vajadzīgs zirgs.
— Jūs to nedabūsiet! — apņēmīgi atbildēja Gabijs. Fernāns viegliņām pastūma zirgu un zagšus aizripināja to līdz fogam. Visi desmit bērni sastājās rindā gar ietvi, aizsargādami zirgu. Viņu gaišajās un melnīgsnējās sejās atspīdēja rieta blāzma. A.bu svešinieku tumšie, smagie, stūrainie augumi, stāvot pret gaismu, asi iezīmējās uz zālēm apaugušā dzelzceļa uzbēruma fona. Pekē klajuma galā sarūsējusī Melnā Govs noraudzījās šajā neparastajā ainā.
— Būs tev tas citādi jāpaskaidro, — norūca par Pepē dēvētais, pasperdams vienu soli uz lielā Gabija pusi.
Gabijs nepakustējās. Pārējie nostājās viņam cieši blakus. Mariona paklusām smējās: viņa jau cēla divus pirkstus pie mutes.
— Zirgu jūs nedabūsiet, — pārliecinoši atkārtoja Gabijs. — Jūs to nedabūsiet arī, ja sitīsiet mūs. Kaut arī jūs esat tīrie milzeņi, mēs nebaidāmies …
Pepē mazās cūkas ačeles iespīdējās.
— Pagaidi, knisli! Kā likšu tev ar kāju, kur nākas, — viņš novilka caur zobiem.
— Varu derēt, ka ne! — zobojās Gabijs. — To atļaujas tikai mans tēvs, un arī viņam es lieku apskriet visu kvartālu, iekams dodos rokā.
Visi bērni sāka smieties.
— Rausim vaļā, Nesmukais, ja? — Pepē pagriezās pret savu draugu. — Vispirms apslaucīsim degunu sitam te …
Mariona iesvilpās. Pepē metās virsū Gabijam, kas stāvēja cīņas gatavībā, mazliet pieliecis ceļus. Uzbrucējs saņēma pamatīgu triecienu ar galvu pa vēderu. Jādomā, ka tas viņam diezkā nepatika. Viņš salīka un kunkstēdams ievēlās grāvī. Tad Nesmukais savukārt likās ar visu spēku Gabijam virsū. Tajā brīdī parādījās pirmais suns.
Tas bija rūsgani pelēkais putnu suns Hugo.
Hugo skrēja šurp pa Melnās Govs ceļu, uzbēruma ēnā bez trokšņa, bet neprātīgā ātrumā, un uzlēca Nesmukajam tieši uz pleciem. Tas mežonīgās bailēs sāka kliegt un spārdīties, lai izvairītos no kodiena. Pepē pieceldamies sadūrās tieši ar Frici un Cēzaru, kas nesās šurp ap ielas stūri. Lielais dogs bija atplētis savu milzīgo rīkli.
Visi trīs suņi zvērojošām acīm elsdami, sāka plosīt klaidoņu vēja blūzes, kurās bija tik patīkami iecirst zobus. Lieliem gabaliem tika plēsta virsdrāna, pēc tam viņi metās virsū oderes vate- līnam un trušādiņām. īsts svētku mielasts! Abi vīrieši vārtījās pa zemi, rokām apņēmuši galvas, un spārdījās, glābdami no kodieniem kājas. Marionas divpadsmit audzēkņi aiz žoga apsveica savu ciltsbrāļu panākumus ar skaļu riešanu.
— Palīgā! Palīgā! — Nesmukais iekliedzās aizsmakušā balsī.
Mariona tikai bija gaidījusi šo padošanās zīmi un tūliņ atsauca savus milzeņus. Suņi paklausīgi nostājās viņai aiz muguras. Hugo lielajos zobos vēl karājās kažokādas apkakle, Cē- xars bija pagrābis veselu piedurkni, bet Fricis laizīja savas asinīm notrieptās lūpas. Fricis bija visniknākais. Viņš mīlēja uzbrukt klusām, stundām ilgi glūnot aiz stūra, lai varētu iekost kādam vientuļam garāmgājējam.
Abi vīrieši piecēlās, tusnīdami kā roņi.
— Mums bija liels prieks, dzirdot jūs saucam pēc palīga, — laipni sacīja Gabijs. — Bet nenāciet nekad vairs šurp!
— Mani suņi nerej, — turpināja Mariona, piemiegdama savas kaķa acis. — Jūs veltīgi pūlēsities, tie uzklups jums bez brīdinājuma. Kas attiecas uz zirgu, paskatieties vēl uz viņu un atsveicinieties …
Abi blandoņi klibodami steidzās prom pa Melnās Govs ceļa uz Nacionālās ielas krustojumu.
— Tie vairs neatgriezīsies, — klusu noteica Zidors, noskatīdamies abiem pakaļ. — Cik tur trūka, ka suņi būtu nokoduši viņiem degunus.
— Ja tiem ir kas padomā, tad tie noteikti atgriezīsies, — prātīgi sprieda Huans Spānietis.
Čigānzēna piezīme ieinteresēja Fernānu.
— Kas tad manā zirgā ir sevišķs? — viņš iesaucās. — Nav taču no zelta — tā ir veca grabaža!
— To nekad nevar zināt, — atbildēja Huans. — Varbūt viņā ir kas sevišķs, ko mēs neredzam, bet šie ir pamanījuši. ..
Bērni sāka pārlūkot zirgu ar jaunu interesi, it kā šis nabaga radījums tikai nupat būtu nokļuvis viņu rokās. Bet zirgs pa šo laiku nebija mainījies. Lielās pūles, ar kādām tas tika aizstāvēts, tomēr nebija palīdzējušas ataugt galvai. Vienīgā zirga vērtība bija lielais prieks, ko tas ik dienas bez apnikuma sagādāja desmit bērniem. Krikē Larikē ar savām melnajām roķelēm maigi glāstīja apaļos, pelēkos zirga sānus.
— Es nekā nesaprotu, — sacīja Gabijs, grozīdams galvu. — Ja pēc mūsu zirga tīkotu mazie slaisti no Ferāna kvartāla vai no Bakhusa priekšpilsētas! Bet divi pieauguši cilvēki!
Saulriets bija satumsis violets. Krēsla klājās pār pilsētiņa kā melna sega, apslēpjot citu pēc citas Luviņjī ciemata mazās mājiņas, dokus, darbnīcas un miglā tītos sliežu ceļus, gar kuriem
līdz pašai apvāršņa malai mirgoja krāsainās signālugunis. Pek šņi sametās vēss.
— Iesim mājās, — aicināja meitene, drebinādamās savos vīriešu svārkos.
Bērni klusēdami gāja atpakaļ pa Mazo Nabagu ielu. Fernāns veda zirgu pie stūres. Visi desmit cieši turējās zirga tuvumā, un ikviens neapzinīgi bija uzlicis roku uz vecā drauga muguras. Zirgs piederēja viņiem.
Tajā pašā vakarā Fernāns, kā bija apsolījis, mājās visu izstāstīja, neaizmirsdams nevienu sīkumu. Duēns neteica ne vārda. Notikums likās pārsniedzam cilvēka saprašanu. Viņš atskatījās uz zirgu, kas bija novietots virtuves attālākajā kaktā. Pustumsā tas likās noslēpumains.
— Es nezinu, — Duēns klusu novilka, — vai labāk nevajadzētu par to ieminēties kādam no policijas …
Viņš to neizdarīja. Kvartāla iedzīvotāji runāja, ka inspektoram Sinē esot bijis izdevīgs tvēriens, kāds šinī mierīgajā priekšpilsētā katru dienu vis negadījās. Ej nu stāsti viņam pēc tādas ievērojamas apcietināšanas par kādu tur zirgu bez galvas! Bez tam viņa iejaukšanās varēja padarīt notikumu tikai ļaunāku. Sinē, gribēdams padižoties, prašņās zēnus un sauks uz policiju viņu vecākus, bet tas nekad neatstāj labu iespaidu uz kaimiņiem. Nē!
Duēns tomēr bija tik noraizējies, ka nākamajā vakarā, mājās iedams, iegriezās drūmajā Bakhusa priekšpilsētas kvartālā, kur atradās lupatlašu būdas.
Vecais Blašs savā būdā petrolejas lampas gaismā šķiroja lupatas. Ziemu vai vasaru viņš valkāja divus skrandainus, vienu pār otru uzvilktus mēteļus un iezaļganu platmali, kas bija uzbāzta galvā līdz ausīm. Viņam bija jocīga, rūsgani melna bārda, gluži kā ezim. Katru pārnedēļu viņš to apcirpa. Vecais vīrs bija jauks un runīgs cilvēks, kaut arī atbaidoši netīrs. Par Duēna apmeklējumu viņš bija ļoti priecīgs un izņēma no bufetes pudelīti sarkanvīna. Abi vīri nosēdās lampas tuvumā.
— Es nāku pie tevis sakarā ar to sasodīto zirgu, — iesāka Duēns, apmulsumā kasīdams galvu.
— Zirgu? — Blašs jutās pārsteigts.
— Kā tad! Zirgu! Zirgu uz riteņiem …
Lupatlasis smiedamies atgāzās krēslā.
— Es tak nesapratu, — viņš teica. — Nu jau otro dienu staigāju pie Luviņjī zemniekiem, gribu nopirkt īstu zirgu.
Duēns tikai pa daļai izstāstīja Gabija komandas bēdas, lai motivētu vienīgo jautājumu, kuru, pēc viņa domām, vajadzēja noskaidrot: no kurienes cēlies zirgs?
— Tagad man nāk prātā, — atbildēja lupatlasis, — ka zirgu es ieguvu diezgan savādā veidā. Tikai, lūdzu, neiedomājies neko — tam nav nekāda sakara ar tava dēla gadījumu … Tu pazīsti Zigonu, pudeļu tirgotāju? Pērn ap šo pašu laiku viņš man pastāstīja, ka Mazajā Luviņjī beidzot vācot nost gruvešus. Tu zini? Tas ir tajā stūrī, kuru pamatīgi sabumboja, kad četrdesmit ceturtajā gadā bombardēja sliedes. Tur bija veselas drazu kaudzes, kas iznīcinātājiem nebija vajadzīgas, un ikviens tās varēja izmantot pēc patikas, tikai vajadzēja uzmanīties, lai nelauztu kaklu kāda vaļēja pagraba dibenā. Es arī paņēmu savus ratiņus un devos turp. Ierados par vēlu — citi draugi jau visu labāko bija pievākuši, neviena skranda, neviens dzelzs gabaliņš nebija palicis pāri. Rokos cītīgi, un ko es pēkšņi ieraugu starp gruvešiem? Mazu dzīvnieka galviņu, kas skatās uz mani platām acīm. Man sākumā likās, ka tur ielīdis kāds suns. Es pavelku ar savu āķi, pabīdu apmetuma gabalus drusku sānis un, skat, galva noripo man pie kājām, papes zirga galva. Nogriezta kā ar nazi. Laikam bumbas sprādziens bija norāvis nabaga kustonim galvu. Es rūpīgi pārmeklēju visu apkārtni un drusku tālāk gružos atradu arī lopiņu pašu. Tu neticēsi, bet mani tas satrieca. «Ja es vēl parakņāšos,» tā es domāju, «tad uzduršos vēl ari uz zēnu, kas jāja uz šī zirga.» Biju jau gandrīz noskrūvējis riteņus, kad uz mazās taciņas starp drupām parādās divi, rokas sabāzuši kabatās. Divi atbaidoši subjekti ar ļaunu un viltīgu skatienu, gatavie plēsoņas, es tev saku.
«Nav ko kautrēties,» man saka garākais. «Rīkojies ka savas mājās. Promejot noliec atslēgu zem kāislauķa!»
Uz mani tādi zeļļi sevišķu iespaidu neatstāj, un es ļoti pieklājīgi palūdzu viņus atšūties.
«Tev tas var likties savādi,» viņš man atbild, nemaz neapvainodamies, «bet tajā laikā, kad šī māja vēl bija vesela, zirgs piederēja man.»
Ko tu būtu darījis manā vietā, Duēn? Es viņam tūliņ piedāvāju viņa zirgu, bet tas viņu tikai uzjautrināja.
«Nepūlies,» viņš man atbild. «Man tas vairs nav vajadzīgs. Es tagad braucu uz četriem riteņiem, tā iet daudz ātrāk.»
Tad es ieskatos viņam acīs un saku: «Es pazinu visus bērnus Mazajā Luviņjī. Man vajadzēja pazīt arī tevi. Kā tevi sauc?»
Mans jautājums viņam nepatika. Ari viņa biedram ne.
«Nav tava darīšana,» viņš man saka. «Ņem zirgu un vācies projām…»
Viņi abi aizgāja Ponso ceļa virzienā, bet es tomēr atcerējos, kā sauca šo cilvēku ar siļķes ādai līdzīgo seju — Malārs. Viņa vecākiem Mazajā Luviņjī piederēja krodziņš «Sports». Ausis puisim vienmēr bija atkārušās, lielais, plakanais knābis šķībs uz kreiso pusi. Vari man ticēt, pa šiem gadiem nelietis nebija kļuvis glītāks. Un to es zinu, ka viņu meklēja kādas bruņotas laupīšanas dēļ. Droši vien viņš domāja, ka labāk varēs paslēpties vecajā vietā, vai arī gatavojās uz kādu iespaidīgu noziegumu mūsu apkaimē. Katrā ziņā viņam nenāca par labu pārlieku ilgā klaiņošana pa šejieni…
— Kāpēc? — jautāja Duēns, nejuzdamies visai lāgā.
— Pagājušo ceturtdien pie stacijas viņu saņēma ciet. Inspektors Sinē arī nebija aizmirsis šo nekrietneli.
Duēns pārvilka ar roku pār seju. No sarkanvīna un no vecā Blaša stāsta viņam sāka reibt galva. Viņš jau nožēloja savu gājienu, kurā nebija guvis nekādu skaidrību, kā tikai to, ka divas reizes dienā Gabija komandas bērni skaidrām sirdīm sēdās virsū kartona zirgam, kas bērnībā bija kavējis laiku rūdītam noziedzniekam. Jaukas ziņas!
— Es tev paglabāju galvu, — turpināja lupatlasis. — Tai jābūt te kaut kur krāmos . . .
— Kādu galvu? — samulsa Duēns.
— Klepera galvu, kad tevi nelabais! Es jau toreiz mēģināju to pielīmēt, bet neturējās. Tā tomēr pieder tev, ņem to līdz … Knauķis būs priecīgs.
Blašs sāka rakņāties būdas otrā galā un atgriezās ar priekšmetu, kuru Duēns tūliņ pazina, kaut arī nebija nekad redzējis. Jā! Tā bija galva, kas piederēja zirgam uz trim riteņiem. Galva bija pavisam balta, labajā pusē drusku aprūsējusi, nāsis platas un sārtas, atņirgto zobu rinda, izskatījās draudoša, nekustīgās acis saniknotas, uz kakla spurojās melna, pusapdegusi krēpju šķipsna. Lupatlasis ietina galvu avīzē, abi vīri vēl pēdējo reizi sadzēra un tad atvadījās.
«Tas tik ir piedzīvojums,» nodomāja Duēns, nākdams atpakaļ gar staciju pa Ponso ceļu. Garāmbraucošo lokomotīvju šņācieni, klusā nakts steiga Šķirotavā, manevrējošo sastāvu signāluguņu zibsnīšana ievirzīja viņa domas parastajā gultnē. Nē, viņš neteiks nevienam ne vārda, lai bērni priecājas tāpat kā agrāk. Vakarējais starpgadījums? Tie svešie gluži vienkārši ir traki!
Mazo Nabagu ielas stūri Duēna virtuves logā bija gaisma. Duēns atgrūda vaļā durvis un paraudzījās pustumšajā istabā. Zirga nebija. Fernāna arī ne.
— Puika vēl nav mājās? — viņš jautāja sievai.
— Ir tikai septiņi, — atbildēja Duēna kundze, neatskatīdamās no plīts. — Fernāns varbūt ir pie Gabija vai pie Marionas.
— Bet zirgs? — neatlaidās Duēns, gluži noraizējies. — Tiklīdz satumst, viņi vienmēr atved zirgu mājās … Nu vairs nav labi.
Viņa uztraukums pārņēma arī Duēna kundzi.
— Es esmu minūtes piecpadsmit mājās, — viņa sacīja, nolikdama karoti. — Ja būtu kas atgadījies, man kaimiņi paziņotu . . .
— Neej tagad nekur. Es aizskriešu pie Fabēra kundzes …
Viņš strauji metās ārā pa durvīm un kā vēja nests traucās uz
priekšu pa Mazo Nabagu ielu. Marionas logi bija tumši. Kad Duēns tuvojās žogam, sāka riet visi divpadsmit suņi, bet dzīvoklī neviens nerādījās. Vēl ātrākā gaitā viņš devās tālāk pa Melnās Govs ceļu un netālu no Nacionālās ielas nogriezās pa kreisi. Mazā Obertēna ieliņa nebija apgaismota, tā izskatījās gluži kā tunelis. Par laimi, pa 2uā dzīvokļa durvju apakšu spraucās gaisma. Ienākot Duēns redzēja, ka viņa biedrs satraukti velk nost savu zilo darba pārvalku. Bērnu nebija.
— Es meklēju Fernānu, — nomurmināja Duēns.
— Bet es meklēju Gabiju, — atbildēja 2uā, vilkdams mugurā svārkus. — Tu vēl neko nezini?
— Ko tad? — Duēns bailēs iekliedzās.
— Viņiem nozagts zirgs .. .