Līdz pulksten četriem laiks bija tikpat jauks kā iepriekšējā vakarā. Zilas un zeltainas gaismas svītras radīja iespaidu, it kā plašajos Pekē klajumos būtu iestājies pavasaris. Kad bērni pārnāca no skolas, debesis bija jau nomākušās, ziemeļvējš dzina zemē dūmus un Luviņjī priekšpilsētā atgriezās ziemas noskaņojums. Miglainā diena visiem desmit Gabija komandas locekļiem lika dziļāk apzināties savu kopību un izjust lielāku prieku par aizraujošo rotaļu ar zirgu.
Kamēr Fernāns ar Zidoru izveda zirgu, Gabijs pārējos sadalīja divās grupās, kurām lika izpētīt Mazo Nabagu ielas apkārtni. Kamēr meitenes aizskrēja apskatīt Melnās Govs ceļu, zēni apstaigāja stacijas laukumu, Ferāna kvartāla ieliņas un Atbrīvošanas laukuma apkaimi. Ne Mariona, ne Tatāvs nekā aizdomīga nebija redzējuši un atnāca atpakaļ, paziņodami, ka var sākt.
Zidors nobrauca abas reizes bez starpgadījumiem un gāja lejā
kājām, lai stātos sardzē nobrauciena gala punktā. Tad Gabijs lāva braukt mazajam Bonbonam. Pēc trim minūtēm mazulis aizelsies kāpa augšā, stumdams zirgu sev pa priekšu.
— Nav nekā ko ziņot? — apjautājās Gabijs.
— Tukšs un kluss, — atbildēja Bonbons. — Tikai sāk klāties bieza migla, pat Ponso ceļu vairs nevar saredzēt.
— Ej lejā pie Zidora, — sacīja Gabijs. — Labāk viņu neat stāt vienu. Tu būsi par sakarnieku.
— Paņem Fifiju līdz, — piebilda Mariona. — Te viņa mums tikai traucē. Atver dārza vārtiņus …
Puisēns un mazais, iedzeltenais sunītis aizgāja teciņus vien. Lielākie bērni, noskatīdamies viņiem pakaļ, draudzīgi smējās.
— Es esmu maziņš, bet man ir ar ko aizsargāties! — Bonbons, atpakaļ pagriezies, varonīgi iesaucās un izvilka no sava zilā svārciņa apakšas milzīgu revolveri ar veltni, kas svēra vismaz četras mārciņas. Gabijs bija sajūsmināts.
— Tā nav rotaļlieta, — pašapzinīgi paskaidroja Tatāvs. — Tas ir īsts, tikai vecs, laikam vēl no prūšu kara, stobrs sarūsējis … No tālienes tomēr ar to var nobiedēt.
— Arī Tuvumā, — Gabijs sprieda. — Es negribētu dabūt ar tādu spalu pa pieri…
Tagad bija Fernāna kārta. Viņš sēdās mugurā zirgam bez galvas ar tīkamajām baiļu trīsām, kas parasti mēdza pārņemt bērnus izkustēšanās brīdī. Līdz Cecīlijas ielas krustojumam, kur veikalu logos jau iedegās pirmās ugunis, Mazo Nabagu iela bija taisna. Dziestošās dienas atspīdumā nogāze likās vēl slīpāka un apkārtējās, tumšās mājas lielākas. Tad nāca bīstamais pagrieziens ar bailēm no nezināmā, pagrieziens, aiz kura pēkšņi pavērās apvāršņa plašums, un tāpēc bērniem radās sajūta, ka viņi uzlidos padebešos, pāri drūmajai zemei.
Huans un Mēlija ar spēcīgu grūdienu iekustināja zirgu bez galvas, un tas, riteņiem čīkstot, devās lejā. Fernāns tūlīt salieca ceļus un stingri piespieda papēžus pie dakšas šķērskoka. Slīpumā zirgs sāka ripot ātrāk. «Zirgs aulekšo, bet es nebremzēšu,» domāja Fernāns, sakodis zobus. «Tieši krustojuma dēļ ne.»
Cecīlijas iela bija tukša, un zirgs aizšāvās kā lode. Fernāns bija noliecies ar seju pie pašas stūres, vējš svilpoja gar ausīm, garāmbraucot viņš manīja kurpnieku Galī, kas bija izliecis savu pliko galvu pa logu un, turēdams mutē naglas, smaidīja. Ceļa līkumā neviena nebija.
«Šoreiz es uzstādīšu jaunu rekordu,» nodomāja Fernāns. «Zēl, ka Zidoram nav līdz pulksteņa.»
Blāvā gaismā parādījās ielas gals un Pekē klajums ar aprūsējušo Melnās Govs siluetu. Pakāpušies uz dzelzceļa uzbēruma, Zidors un mazais Bonbons izmisuši māja. Pa tukšo ceļu laikam kāds brauca, bet Fernāns vēl neko nevarēja saredzēt.
Zēns sabijies strauji nobremzēja ar abām kājām, zem smagajiem, apkaltajiem zābakiem nošķīda dzirksteles. Veltīgas pūles — zirgs auļoja pārāk strauji. Vienā rāvienā tas bija mazajam izcilnītim pāri, gandrīz vai noraudams pārsegu nelielam kravas automobilim, kas lēnām tuvojās pa Melnās Govs ceļu. Izmisīgs stūres pagrieziens aizsvieda zirgu pa kreisi. Priekšējais ritenis atsitās pret uzbērumu, un zirgs bez galvas saslējās uz saviem riteņiem kā īsts zirgs uz pakaļkājām. Fernāns, izsviests no sedliem, sparīgi aizlidoja pāri dzeloņdrātīm un nokrita plakaniski uz vēdera dubļainajā zālē.
— Skrien ātri pēc Gabija un pārējiem, — uzkliedza Zidors mazajam Bonbonam. — Joz!
Fernāns piecēlās kājās apdullināts un gurdens. Nočīkstēja bremzes, un mazais kravas auto apstājās divdesmit metru atstatumā. Lēnām kratīdamies pa ceļa grambām bez jātnieka palikušais zirgs slīdēja atmuguriski nost no uzbēruma. Kravas kastes brezents bija pacelts, bet mala nolaista. Iekšā sēdēja divi drukni vīrieši, pārlaiduši kājas pāri pār malu. Viens no viņiem grasījās kāpt laukā, bet zirgs pats ripoja uz viņu pusi. Vajadzēja likai pastiept roku, un zirga stūre bija satverta.
Fernāns un Zidors vēl paspēja ieķerties vienā ritenī, un, spiegdami aiz dusmām, turējās, cik spēka. Mašīna sāka kustēties, spējš grūdiens lika zēniem palaist zirgu vaļā, un abi novēlās zemē. Pirmais piecēlās Fernāns un skrēja kā negudrs pakaļ mašīnai, kas traucās prom Nacionālās ielas virzienā.
— Zagļi! — viņš elsodams kliedza. — Nelietīgie zagļi!
Viņš paklupa pret akmeni un izstiepās uz ceļa visā garumā.
Tad, atspiedies uz elkoņa, pagrieza galvu uz to pusi, kur miglā vēl bija redzama mašīna. Tā strauji nogriezās pa kreisi un nozuda aiz Nacionālās ielas apstādījumiem. Ardievu, zirdziņ!
Zidors līdzjūtīgi apņēma biedru ap pleciem un palīdzēja piecelties. Fernāna bālie vaigi bija pārplūduši asarām.
— Neraudi vis' — mierināja satrauktais Zidors. — Viņi taču zirgu uz debesīm neaizraus …
Palīgspēki trokšņaini drāzās lejā pa Mazo Nabagu ielu. Pagriezienā drīz vien parādījās visa komanda. Zēni un meitenes izspūrušiem matiem, izbiedētām acīm skrēja ciešā bariņā. Gabijs, Tatāvs un Huans Spānietis vicināja garus dēļus, ko bija izrāvuši no kāda žoga.
— Tie vis negaidīja, kamēr jūs atnāksiet, — sauca pretī Zidors, rādīdams uz tukšo ceļu. — Viņi bija četratā, divi priekšā uz soliņa, divi aizmugurē zem brezenta. Mašīna laikam bijusi paslēpta Ponso tunelī, un kāds no viņiem ir dežurējis ceļa galā. Trīs reizes viņi mums ļāva nobraukt un paši nerādījās, kamēr sagaidīja izdevīgu brīdi, sātani! Fernāns vēl nebija izbraucis no līkuma, kad mašīna parādījās pakalnē. No tālienes es aiz automobiļa stikliem nepazinu ne Pepē, ne arī Nesmuko un nevarēju paredzēt, kas notiks. Pēc tam jau bija par vēlu. Fernāns gulēja, čokurā sarāvies, Pekē zālainē, un zirgs viens pats ripoja pa kalnu lejā. Viņi to dabūja, pastiepdami tikai mazo pirkstiņu…
— Vai tu sasities? — Mariona jautāja Fernānam.
— Nē, — viņš atbildēja, asaras rīdams.
— Tā "ir tikai mana vaina, — sūrojās Gabijs. — Mums visiem vajadzēja stāvēt te apakšā, katrs pats būtu uzvedis zirgu augšā.
— Tas pats vien būtu, — iebilda Zidors. — Tikpat viegli viņi būtu notvēruši zirgu arī Duēna mājas priekšā.
— Uz kuru pusi viņi aizbrauca?
— Tur, — atbildēja Fernāns, rādīdams uz Melnās Govs ceļu, kur sāka celties migla.
Visi desmit labu laiku skatījās šajā virzienā savilktām dūrēm, neteikdami ne vārda. Bērni jutās nelaimīgi, un pievakares skumjā noskaņa padarīja nelaimes apziņu vēl smeldzošāku.
Fernāns visu laiku apspiesti elsoja. Tās bija dusmu asaras.
— Šie nelieši mums izrāva zirgu no rokām, izrāva zirgu ne par ko … Drausmīgs skats. Vienu es pazinu — tas bija vakarējais ragulops…
— Nesmukais, — paskaidroja Zidors. — Un^iņš vēl ņirdza!
— Viņi ir pārrēķinājušies, mums tādā veidā uzbrukdami, — mierīgi paskaidroja suņu meitene, apsvērdama katru vārdu. — Tas viņiem var dārgi maksāt…
— Zirgs var maksāt miljonu franku vai vienu sū, gluži vienalga! — iesaucās Gabijs. — Tas nemaina lietas būtību: zirgs piederēja Fernānam, tas piederēja mums visiem, un mums tas ir nozagts.
—' Varbūt mēs kādu dienu to atradīsim, nekad nevar zināt, — turpināja Mariona savā dziedošajā balsī. — Un tad jūs redzēsiet, — tad es viņiem likšu ilgāk saukt pēc palīdzības nekā pagājušo reizi.
— Ko tad mēs darīsim? — pabailīgi ievaicājās Berta Ze- deona.
— Iesniegsim sūdzību, — apņēmīgi noteica Fernāns. — Tūlīt!
— Labak ne, — atrunaja Zidors. — Sūdzībai var sekot vesela virkne nepatikšanu, bezgalīga prašņāšana.
— Nu un tad? — jautāja Gabijs. — Mēs nekā ļauna neesam darījuši. Mums ir nozagts zirgs, un ir jāatrod nelieši, kas to izdarījuši. Par to taču policisti saņem algu, vai ne?
Zidors paraustīja plecus:
— Policisti? Pazīstu tos … šķēršļu licēji un dienaszagļi… Nē, policija nekā neizdarīs.
— Ko nu tu zini! Ja arī nekā neizdarīs, mūsu sūdzība tomēr būs pienācīgi iereģistrēta.
— Kas nāks man līdz? — jautāja Fernāns.
— Iesim visi kopā, — nolēma Gabijs. — Viens pats tu netiksi galā, policisti tevi izsmies. Ja mēs ieradīsimies visi desmit, būs iespaidīgāk, un komisārs neatsacīsies mūs pieņemt… Zirga zagļi taču nav nekādi rēgi, mēs viņus redzējām: sejas kā visiem cilvēkiem, bet glītas gan nav. Zagļi jānotver …
Bērni aizgāja runādamies līdz ielu krustojumam un iegriezās Cecīlijas ielā. Luviņjī Šķirotavas Centrālais policijas komisariāts atradās trīs minūšu attālumā, Lielās ielas stūrī, jaunā mājā, apakšstāvā. Fernāns gāja pa priekšu, Marionas sasprēgājušo roku cieši turēdams savējā. Tas nebija vajadzīgs, lai rastos drosme, — tās zēnam netrūka, bet vajadzēja saglabāt niknumu līdz galam, lai pateiktu un izdarītu visu, kas vajadzīgs.
— Tā ir tikai jauna rotaļa, — teica suņu meitene, un viņas pelēkās acis smaidīja. — Tā pašlaik sākas …
Inspektori Sinē un Lamī pļāpāja netīrajā dežūrtelpā. Tā bija maza istabiņa bez loga, kuru no policijas iecirkņa atdalīja tikai vienkārša starpsiena ar matētu stiklu. Blakustelpā atradās dežurējošais brigadieris, viņa divi palīgi un uz sola sēdēja šī vakara medījums — nenoteikta vecuma diedelnieks, kas vienmuļā balsī gaudās par savām nelaimēm.
— Zini, ko es tev teikšu, Lamī? — rūca inspektors Sinē. — Mēs esam kāju pamesli, vairāk nekas, mūs uzskata par piemērotiem tikai visādu smieklīgu lietu kārtošanai: piena tirgotājs pieprasa trīs dienas uzraudzīt viņa veikalu, jo viņam no letes pazudis siera gabals; veca dāma raud, ka viņas kanārijputniņu apēdis kaimiņienes kaķis …
— Neko nevajag pārspīlēt, — nopūtās Lamī, pakšķinādams pīpi. — Mēs kādreiz iejaucamies arī lietās, kas saceļ lielu ievērību …
Sinē uzplāja ar roku sev uz ceļiem:
— Kā tad! — viņš iesaucās. — Es jau zināju, ka tu to teiksi. Lielās lietās, mīļais draugs, tikko tu dabū satvert pavediena galiņu, kad prefektūra jau steidzīgi izrauj to no rokām. Tev vajag pierādījumu? Lūdzu, — tas pats Malārs, kuru es vienvakar pie laukuma notvēru. Nocēla mums no deguna priekšas, pat nepa- pūloties noskaidrot, kāpēc viņš ieradies Luviņjī. Viss mans ieguvums šai reizē ir pušums uz vaiga …
Viņš vārīgi aptaustīja plāksteri uz savas garenās, saīgušās sejas. Abi vīrieši bija ērti atgāzušies krēslos un kājas saslējuši uz putekļainajiem radiatoriem.' Tikko atvedis diedelnieku, kas sēdēja otrā istabā, Sinē vēl nebija novilcis savu aizsargkrāsas lietusmēteli un noņēmis cepuri. Viņš nebija lāga omā.
— Jānostrādā, kā man, desmit gadu priekšpilsētas komisariātā, lai beidzot saprastu, ka policijas darbs ir tikai laimes spēle, — viņš turpināja. -— Cerības uz kādu izdevīgu gadījumu, kurā varēs iegūt uzšuvi, ir tikpat mazas kā izredzes uz lielo laimestu loterijā…
— Pfe, pfe, — Lamī skeptiski pakšķināja savu pīpi.
— īsta loterija! Netici? Padomā tikai drusciņ, tu taču atceries, ka pagājušā nedēļā uzpeldēja trīs lielas afēras: simts miljonu uz līnijas Parīze—Vintimilja, Frensisas Benetas smaragdi un Levī-Bloka bankas zelta stieņi. Vai tu patiešām domā, ka mēs ieņemam izdevīgu stāvokli šajā sacensībā? Kā arī būtu, ir skaidrs, ka mēs velkam tukšās lozes.
— Nesūdzies, — zobojās Lamī, rādīdams ar pīpes kātu uz biedra pietūkuso seju. — Šoreiz tu dabūji atalgojumu.. .
Inspektors Sinē paraustīja plecus un negribīgi pasmējās.
Dežūrtelpā ienāca paprāva grupiņa cilvēku. Bija dzirdams neskaidrs balsu jūklis, kuram pāri skanēja brigadiera Peko īgna balss. Abi inspektori tam nepiegrieza nekādu vērību.
— Ja visi Parīzes policisti ir sacelti kājās šo triju notikumu dēļ, — ietiepīgi turpināja Lamī, — tas vēl nenozīmē, ka mēs savā nomalē esam no sacensības izslēgti.
— Es gribētu zināt, ko mēs te varam iesākt! — kliedza Sinē, zaudēdams pašsavaldīšanos. — Simts miljonu uz Parīzes-Vin- timiljas līnijas ir vienreizīgs notikums, un to tik drīz neatrisinās, tas bija pārāk labi sagatavots. Kad ātrvilciens trešdienas vakara pienāca stacijā, visi pasta vagona pavadoņi krāca, sagūlušics cits citam virsū kā piedzēruši, un vagons oda pēc hloroforma.
— Nudien, — Lamī klusu ieminējās, — mums ir mazdrusciņ izredzes.
— Kā tā?
— Parīzes-Vintimiljas vilciens gāja kā parasti garām Luviņjī Šķirotavai, tev gar degunu, Sinē!
— Un tad? Aizzīmogotie maisi, kuros bija nauda, ir izgaisuši naktī kaut kur starp Dižonu un Parīzi. Tas nozīmē meklēt adatu siena kaudzē.
— Un Frensisas Benetas smaragdi?
— Vai tev ir gadījies dzert tēju Riča viesnīcā? — Sinē vaib- stīdamiēs pacēla mazo pirkstiņu gaisā. — Lielu viesnīcu uzraudzīšana neietilpst mūsu pienākumos.
— Tas tiesa, — atbildēja Lamī. — Bet smaragdi ir ceļā jau kopš ceturtdienas … Un ja nu kādu vakaru tu tos atrodi kāda lupatlaša budā?
— Bakhusa priekšpilsētā nav zagtu mantu slēpēju, — pārliecināti atbildēja Sinē, — bez jokiem. Tu varbūt domā, ka Blaša tēvs tur zem savas vecās cepures pabāztas kinozvaigznes dārglietas?
— To nekad nevar zināt: nozagtā manta bieži vien nokļūst visneparedzamākajā vietā parasti vienu un to pašu iemeslu dēļ. Zagšanas meistari nezina, kā nolikvidēt savu laupījumu, vai arī, mantu dalīdami, sāk plēsties kā traki suņi…
Dežūrtelpā balsis kļuva skaļākas, un abiem inspektoriem vajadzēja kliegt, lai viens otru sadzirdētu. Pēkšņi brigadieris Peko atgrūda stiklotās durvis.
— Te ir bērnu bars, kas grib runāt ar komisāru Blanšonu, — viņš sacīja Sinē. — Es nekā nesaprotu no visa stāsta. Mani palīgi mēģināja tos dabūt ārā, bet bērnu ir daudz, un tie ir neatlaidīgi. Vai jūs gribētu paklausīties?
Inspektors nolaida kājas uz grīdas un pamirkšķināja biedram.
— Vai es-neteicu? — viņš nicīgi nosmējās. — Tāds ir mūsu parastais darbs. Atkal kaut kas par kanārijputniņu, ko noslepkavojis runcis!
Desmit bērnu ar Gabiju priekšgalā sanāca Šaurajā» istabiņa cits aiz cita, bez druzmešanas. Inspektors Sine bija nolicis krēslu vietā un tagad cēli sēdēja aiz galda, kas bija notraipīts ar tinti.
— Ko jūs vēlaties? — viņš skarbi jautāja.
Mariona piebikstīja Fernānam, un zēns paspēra soli uz priekšu.
— Mēs gribējām runāt ar komisāru Blanšonu, — viņš teica stingrā balsī.
— Komisāram ir svarīgākas darīšanas nekā pieņemt.desmit knēveļus, — neapmierināti rūca Sinē. Mans pienākums ir atvieglot viņa darbu… Runājiet!
— Mēs atnācām iesniegt sūdzību, turpināja Fernāns.
Pārējie deviņi to apstiprināja, palocīdami galvas.
— Kas jums ir nodarīts? — jautāja Sinē.
— Mums ir nozagts zirgs. — Fernāns paziņoja tik svinīgi, it kā runātu par Milosas Venēru.
Abi policisti izskatījās kā no plaukta nokrituši: zirgs, tagad!
— Kāds zirgs? — jautāja Sinē.
— Zirgs bez galvas, — vientiesīgi paskaidroja zēns.
Sinē norija siekalas un sastindzis vērās tukšumā, pūlēdamies
savaldīt smieklus. Lamī vēl arvien smēķēja, saslējis kājas uz radiatora, turēdams pīpi zobos. Arī viņš iekšķīgi raustījās smieklos.
Sinē nolaida acis, viņam kļuva neveikli no Fernāna dziļdomīgā skatiena.
— Zirgs bez galvas, tiešām? — viņš pavisam nopietni atkārtoja. — Luviņjī apkārtnē ir redzēti visādi ruinaki, bet nekad nav manīts kāds no tiem klīstam apkārt šādā stāvoklī.
— Mūsu zirgs ir uz trim riteņiem, — pasteidzās paskaidrot Fernāns. — To pazīst tikai Mazo Nabagu ielā …
— Nu es saprotu, — izsaucās inspektors, ērtāk iekārtodamies krēslā. — Tātad jums ir nozagts šis zirgs. Kur tas notika?
Fernāns nedrošā balsī sāka stāstīt vakarējo starpgadījumu un savādo piedāvājumu pirkt zirgu.
Sinē paņēma tīru papīra lapu un īsi atzīmēja sacīto:
— Tātad … zirgs bez gahas. uz trim riteņiem . . . Melnās Govs ceļa krustojumā … Divi vīrieši kažokādas vēja blūzēs, Vienam palama Pepē, otram Nesmukais. Viņš laikam īstenībā glīts, ja jau tāda palama …
— Viņš ir briesmīgs! —- ar sašutumu iesaucās Bonbons.
— Lieliski! — sacīja inspektors. — Turpini, mazais!
Pēc brītiņa Sinē konstatēja, ka smieklu lēkme viņam ir pārgājusi. Pēkšņais pagrieziens nebija saistīts ar fantastisko bezgalvainā zirga gadījumu, kam nebija lielākas nozīmes kā slavenajai kanārijputniņa slepkavībai. Policistu gluži vienkārši aizkustināja šo desmit bērnu neatlaidīgā vēlēšanās aizstāvēt savu īpašumu. Tie pat bija iedrošinājušies ierasties tādā vietā, kurai Luviņjī zeņķi principa pēc vien ar lielu piesardzību met apkārt līkumu. Jā, bērni kaut ko gaidīja, un Sinē juta, ka viņam iesmeldzās sirds, jo viņš nezināja, kā lai atrisina šo grūto mīklu.
— Vai kāds no jums ievēroja kravas auto numuru? — viņš jautāja, kad Fernāns bija beidzis savu stāstu.
Zidors un Fernāns satriekti saskatījās: to viņi nebija ievērojuši. Mazais Bonbons priecīgi steidzās pacelt pirkstu:
— Es redzēju numuru!
— Neklausieties uz viņu, inspektora kungs! — Tatāvs noskaitās. — Knauķis pazīst tikai desmit burtus un jauc visus ciparus!
Bērni sāka smieties. Abi policisti uzjautrināti saskatījās. Sinē turpināja iztaujāšanu.
— Tagad man vajadzīgs sīks abu huligānu apraksts, — viņš sacīja bērniem. — Pastāstiet man visi pēc kārtas, kādi viņi izskatījās. Tikai bez kādām izdomām!
Apraksti visumā saskanēja, tikai Mariona, kas runāja pēdējā, raksturoja viņus pāris vārdos pavisam pārsteidzošā veidā:
— Nesmukais ir garāks, viņam ir riebīga lapsas galva, viņa vienkārši stāstīja, — Pepē ir mazāks, viņam ir riebīga buldoga galva. Es nejokoju: visi cilvēki vairāk vai mazāk līdzinās dzīvniekiem.
— Nu lūk, mēs esam jau šo to noskaidrojuši, — nopūtās Sinē, uzmaukdams cepuri dziļāk uz pieres, lai izvairītos no Marionas asā skatiena.
Inspektoram Sinē bija zirga galva — to zināja visi, un komisariātā par to zobojās. Tagad viņš centās uzminēt, vai meitene jau bija šo līdzību pamanījusi.
— Ko jūs tagad darīsiet? Gabijs viņam jautāja.
— Uzsāksim izmeklēšanu, — svinīgi paziņoja inspektors, kam solījumi neko nemaksāja. Viņš uzlika roku uz papīra.
— Te man ir materiāli ziņojumam, kas nekavējoties tiks sastādīts. Rīt visa Luviņjī policija būs sīki iepazīstināta ar jūsu lietu un ķersies pie darba .. . Tagad ejiet mierīgi mājās un liecieties uz auss, mēs atradīsim jūsu zirgu.
Viņš pats juta, ka nosarkst aiz kauna, redzot pēkšņi atplauk
Uam skaidrās, vienkāršās bērnu sejas, kas raudzījās uz viņu ar ādu uzticību.
— Paldies jums, inspektora kungs! — sajūsmināts iesaucās iabijs visas komandas vārdā.
Inspektors Lamī no jauna aizdedzināja pīpi un iesmējās:
— Tu šodien esi krietni pastradājis, — viņš sacīja savam ko- ēģim. — Šitie knēveļi tagad visiem stāstīs, ka vislabākais Fran- :ijas izmeklētājs darbojas Luviņjī Šķirotavas policijā …
Sinē paraustīja plecus. Ziņojumu viņš savīstīja kamolā un iedomādams iemeta papīrkurvī. Piepeši viņa iegarenā seja apskaidrojās. Viņš izvilka ziņojumu no papīrkurvja un, rūpīgi izgludinājis, nolika to sev priekšā uz galda.
— Par ko tu brīnies? — jautāja Lamī.
— Es taču esmu redzējis šo zirgu bez galvas, — Sinē vēl nevarēja attapties. — Tas man pat izdarīja lielisku pakalpojumu. 3ez šī zirga man nebūtu izdevies notvert viņdien to sprukstu, tu aču zini.. . Malāru!
Tagad pienāca Lamī reize brīnīties.
— Es domāju, ka tu viņu saņēmi ciet bez grūtībām . . .
— Jā, tāpēc, ka viņš jau gulēja garšļaukus, jo ēnā paklupa >ret trīsriteņu zirgu, ko bērni bija pieslējuši pie sētas. Tas no- eikti ir tas pats . ..
— Un tad? — ieinteresējās Lamī. — Es neredzu nekādu kopsakarību, jo Malārs jau piecas dienas ir apcietinājumā. Viņš nevarēja nozagt šo zirgu.
— Protams, — piekrita Sinē. — Bet sagadīšanās ir interesanta. Man gribētos zināt, vai aiz šī juceklīgā notikuma neslēpās kas nopietns. Vajadzētu dabūt rokā šos abus neģēļus, kas uz- autrinās, biedēdami bērnus . . . Un tad, kāpēc bija jāzog zirgs? Mazais puišelis atkārtoja vienā laidā, ka zirgs nav ne plika graša vērts.
Lamī berzēja rokas. .
— Tagad tu svilsti aiz ziņkārības, gribēdams noskaidrot, kas šim kartona zirgam ir vēderā. Varbūt simts miljonu no Parīzes- Vintimiljas ātrvilciena vai Frensisas Benetas smaragdi, vai ari Levī-Bloka bankas zelta stieņi? Atliek tikai izvēlēties. Atrodi Zirgu, un tev pieturas punkts būs zināms.
Sinē paraustīja plecus.
— Tur nav nekā kopīga, — viņš sapīka. — Bet es domāju, ka policijai būtu vērts pastrādāt.
Tajā brīdī dežūrtelpā atskanēja smagi soļi. Brigadieris Peko, gluži satriekts, pabāza galvu durvīs.
— Vispirms bērni, pēc tam vecāki! — viņš pieteica. — Kas tik nav jāpieredz! . . . Vai laist iekšā?
— Laid iekšā! — Sinē novaidējās un pacēla rokas pret dc besīm.
2uā un Duēns bailīgi tenaca ma zajā istabiņa, mulsi burzīdami savas dzelzceļnieku cepures.
— Nomierinieties, jūsu bērni nupat te bija, — smaidīdams sacīja Sinē. — Viņi mums veselu stundu klāstīja savu nelaimi ar zirgu. Es vairs nezināju, kā tikt no viņiem vaļā . . .
— Piedodiet, lūdzu, bērniem, — murmināja Duēns, drusku sarūgtināts. — Saprotiet, inspektora kungs, viņi ir tik ļoti pieķērušies savam zirgam. Bērniem nav nekā cita ar ko rotaļāties. Mēs, vecāki, nevaram izdot simtus un tūkstošus par rotaļlietiņām, kas pēc dažām dienām salūst. Zirgs viņiem kalpoja …
— Cik viņš īsti maksā? — ziņkārīgi iejautājās Sinē.
— Necik! — atzinās Duēns. — Pat mazāk kā necik . ..
Viņš pastāstīja, kā zirgs iegūts, bet noklusēja vissvarīgāko:
par saņemto piedāvājumu atpirkt zirgu, visu, ko vecais Blašs viņam bija stāstījis par zirga atrašanu un par sīktirgotāja Rublo savādo izturēšanos tirgus dienas vakarā, kad pie Mazo Nabagu ielas stūra tika arestēts kāds noziedzīgs puisis. Duēna rīcība nebija pareiza. Gadās, ka arī godīgi cilvēki izdara lielas aplamības pārliecīgas piesardzības dēļ. 2uā, kas policiju lāgā neieredzēja, tikai klausījās, lūpas sakniebis, un purināja galvu. Inspektoram neizdevās no abiem vīriešiem neko vairāk uzzināt. Viņš no tiem atvadījās diezgan ironiski.
— Vai jūs domājat, ka zirgu varēs atrast? — apvaicājās Duēns, stāvēdams uz sliekšņa.
— Darīsim visu, kas mūsu spēkos, — apgalvoja Sinē ne visai pārliecinoši. — Luviņjī nav liela. Ja zirgs nav neko vērts, kā jūs sakāt, mēs viņu drīz vien atradīsim pie kādas atkritumu kastes …
Sinē grasījās pārvērst visu par joku, bet viņu apturēja Duēna neatlaidīgais skatiens, tāds pats, ar kādu viņā vērās Mazo Nabagu ielas bērni. Tā skatās nabaga ļaudis, kam ir dārgs viņu mazumiņš un kas lūdz, lai to atdod.
Fernāns gāja atpakaļ taisnā ceļā uz Mazo Nabagu ielu un ieradās mājās dažas minūtes agrāk par tēvu. Atslēga bija durvīs. Viņš atvēra tās, palūkojās virtuvē, kur saimniekoja māte, un palika sastindzis stāvam uz sliekšņa. Sirds strauji pukstēja — uz galda bija nolikta zirga galva, kas raudzījās pretim ar ņirdzīgu smīnu.
— Beidzot tu esi mājās! — Duēna kundze nopūtās, skūpstīdama dēlu. — Mēs jau sākām bēdāties. Tēvs labu laiku tevi visur meklē . .. Kas noticis?
— Mums nozaga zirgu, — čukstēja Fernāns, platām acīm raudzīdamies uz zirga galvu.
Nupat bija pazudis zirgs, un pēkšņi Duēnu mājās parādījusies viņa nogrieztā galva. Fernānam, kas tikko bija pārdzīvojis zaudējuma sāpes, vecā rotaļlieta sāka iztēloties kā mistiska personība.
— Tēvs atnesa šo ērmu, — paskaidroja Duēna kundze, vēro dama dēla skatienu. — Viņš šodien, nākdams no darba, bija aiz gājis pie vecā Blaša …
Dzirdot noskrapstam durvīs atslēgu, viņa pagriezās atpakaļ. Duēns nomierinājās, atrazdams dēlu mājās, bet viņa laipnajai sejai bija pārklājusies viegla neapmierinātības ēna.
— Jums nevajadzēja celt tādu traci, iekams neapspriedāties ar mums, — viņš pārmeta Fernānam. — Kā tas izskatās — iet traucēt Sinē kungu veca kartona zirga dēļ, kam nav pat galvasl Jums viņš ir dārgs, tas tiesa, bet nevar taču tādā veidā griezties pie policijas, tur ir vajadzīgas attiecīgas formalitātes. Tagad visi kvartāla iedzīvotāji smiesies par mums .. .
— Par to, ka šie nelieši mums ir nozaguši zirgu, nav ko smieties, — dusmīgi atbildēja Fernāns. — Liekas, ka viņi mums uzbruka cita iemesla dēļ — nez vai vecā, apbružātā rotaļlietiņa tiem bija vajadzīga.
Pats neapjauzdams, viņš gluži pareizi iztulkoja šķietami nenozīmīgo notikumu. Tādas domas ienāca prātā arī Duenam pēc sarunas ar veco Blašu, bet inspektors Sinē to vēl nespēja saprast.
Duēna kundze lika, lai visu sīki izstāsta, un tad sāka pukoties:
— Jau sāk rotaļlietas zagt nabaga ļaužu bērniem — kauns! Ja par to rakstītu avīzēs, neviens neticētu … Patiešām! Cilvēkiem nav nemaz sirds krūtīs!
Fernāns paēda un tūlīt aizgāja gulēt, bet nevarēja aizmigt. Viņš gulēja tumsā vaļējām acīm, klausoties griezīgajos lokomotīvju svilpienos, kas uzmācīgi spiedās cauri plānajām istabas sienām. Tajā pašā laikā astoņās citās mājās viņa biedrus nodarbināja tie paši neatlaidīgie jautājumi, un atmiņā atausa visi sīkie sarežģījumi, kas saistījās ar šo notikumu. Bet zirgs attālinājās arvien vairāk.
Blakus istabā nogurušais Duēns juta, ka ir apdzisusi lielā dedzība, ar kādu viņš gribēja palīdzēt bērniem atgūt zaudēto dārgumu.
Vai tu domā, ka policija ko izdarīs? — jautāja sieva.
— Nezinu. Būtu žēl, ja neatrastu, bet tad arī tiktu reiz no viņa vaļā. Man tas zirgs sāk jau apnikt…