Nākošajā dienā visu laiku lija, tapec Gabija komanda pec skolas bija spiesta izklīst. Fernāns pavadīja Marionu līdz Mazo Nabagu ielas galam. Šķiroties Mariona sacīja:
— Jāatrod kaut kas, ar ko aizvietot zirgu. Jāturas … Ja mēs pēc skolas iesim katrs uz savu pusi, komanda izirs. Būtu žēl. Visā apkārtnē nav tāda bērnu desmitnieka, kas tik cieši turas kopā ka mūsējais. Mēs taču esam spēks.
Fernāns piekrita, palocīdams galvu. Marionas divpadsmit suņi smilkstēja dārziņā, apliecinādami savu draudzību.
— Vai negribi, lai es tev izdresēju kādu suni? — smiedamās piedāvāja meitene. — Tu mājās nejutīsies tik vientuļš . . .
— Māmiņa negribēs, — atbildēja Fernāns. — Viņai patīk dzīvnieki, bet māja pat mums trim ir par šauru . . .
— Tas ir tikai pieradums, — teica Mariona. — Turklāt, ja mājās ir labs suns, tad dažiem ir jāuzmanās…
Viņa noskūpstīja Fernānu uz vaiga un atvēra vārtiņus. Fernāns steigšus soļoja atpakaļ, ietinies vecā lietusmētelī, kas viņam pinas gar papēžiem. Māte bija viņam uzticējusi dzīvokļa atslēgu. Iedams iekšā, Fernāns to aizmirsa izņemt no slēdzenes un atstāja ārpusē. Viņš nopurināja lietusmēteli, aizšāva krāsns aizbīdni un nolika uz galda smago vaska drānas somu. Jūtot ap kājām vēsumu, zēns pagriezās uz durvju pusi. Tās bija pusvirus. Fernāns dzīrās pievērt durvis, bet nevarēja. Paskatījies zemē, viņš ieraudzīja durvju starpā zābaka purngalu.
Fernāns lēnām vēra durvis vaļā, bet rīkli žņaudza briesmīgas bailes. Uz sliekšņa, liekulīgi smaidīdams, stāvēja Rublo. No cepures pilēja ūdens. Padusē viņam bija rūpīgi ievīstīts četrstūrains
sainis. Ar strauju kustību viņš izņēma atslēgu no durvīm, lēnām aizvēra tās un aizslēdza divas reizes no iekšpuses.
— Es nāku pie tevis draudzīgā apciemojumā, — viņš pagriezās pret Fer- nānu. — Panāc taču tuvāk!
Fernāns kāpās atpakaļ un nostājās 'galda otrā pusē, dusmodamies par savu muļķīgo iekrišanu. Vecāki nebūs mājās agrāk par sešiem, Gabijs un pārējie dzīvoja kur kurais, arī Mariona nevarēs tik tālu sadzirdēt viņu kliedzam. Labi, ka Rublo, kaut arī liels un spēcīgs, nebija tik pašapzinīgs un neiedvesa tādas bailes kā vīrieši no kravas auto. Zaķapastala! Fernāns cieši raudzījās sīktirgotājā.
— Jūs mani neiebiedēsiet, — Fernāns centās runāt izaicinoši. — Parasti ārpus tirgus dienām jūs te savu
lielo degunu nerādāt. . . Ja esat atnācis zirga dēļ, varat aizvak ties. Zirgu vakar nozaga . . .
— Es zinu, — atbildēja Rublo, nemaz neapvainodamies. — Tās jums bija lielas nepatikšanas . . . Bet nevajag to tik traģiski pārdzīvot. Paskaties, ko es tev atnesu!
Viņš nolika saini uz galda un sāka to lēnām raisīt vaļa, bet acis viņam nepārtraukti ložņāja pa visiem istabas kaktiem. Fer nāns ne brīdi nenovērsa no viņa uzmanību.
— Zirga vairs nav, bet varu jums apgalvot, ka tas kādreiz atgriezīsies, — viņš stāstīja, mēģinādams izdibināt, kas sīktirgotājam padomā. — Stundu pēc zādzības policijai viss bija zināms. Inspektors Sinē sastādīja protokolu, īstu protokolu ar noziedznieku pazīmēm un visu, kas vajadzīgs. Tie netiks sveika cauri . . .
Pēc Rublo šaudīgā skatiena Fernāns saprata, ka ir trāpījis īstajā vietā. Sīktirgotājs nolieca galvu, lai apslēptu samulsumu, un izņēma no papīra sarkanzaļu kasti.
— Tas ir elektriskais vilciens, — viņš sacīja, mīlīgi smaidīdams. — Luviņjī taču nedzīvo cietsirži vien. Tirdzinieki vakar dzirdēja par jūsu nelaimi, sameta naudu, nopirka jums šo lietiņu un lika man to nogādāt te. Vai tas nav jauki no viņu puses?
Fernāns nekustējās. Viņš bija aizvirzījies līdz krāsnij un, turēdams roku aiz muguras, piesardzīgi taustījās pēc krāsns kruķa.
— Vilciens pieder tev, jums visiem — uzmundrinoši sacīja Rublo. — Nāc taču tuvāk! Uzstādīsim sliedes, un tu varēsi tūlīt to izmēģināt.
— Liela vajadzība! — nicīgi atcirta Fernāns. — Mūsu puikas un es, mēs jau sen esam pārauguši rotaļvilcienu vecumu — īstu lokomotīvju ir papilnam tepat uz sliedēm pāri ielai. Jūs varat pievākt savu preci — es to neaiztikšu.
Rublo metās apkārt galdam, vīstīdams dūres. Fernāns atlēca sāņus un paglābās priekšnamā, turēdams kruķi rokā.
— Vēl vienu soli, un jūs dabūsiet ar kruķi pa pieri, — Fernāns sacīja nobālēdams. — Man roka ir taisna. Te es esmu savās mājās un sargāšu tās.
Uz Rublo dzeltenīgās sejas sviedri sajaucās ar lietus lāsēm. Viņš mehāniski sāka saiņot savu vilcienu. Šaudīgās žurkas acis gluži izmisīgi kaut ko meklēja pa visu istabu. Atkāpies līdz virtuves izlietnei un visu laiku vērodams zēnu, viņš atvēra abus sienas skapjus, parakņājās bufetē, izpētīja drēbju skapi, ogļu kasti, maizes tīni un ar velnišķīgu izveicību iztaustīja plauktus. Divu minūšu laikā viņš bija visu izošņājis, ielūkodamies pat pelnu tvertnē krāsns priekšā. Tad strauji pagriezās pret zēnu. Fernāns stingrāk satvēra kruķi.
— Es nezinu, ko jūs te meklejat, — viņš klusu teica. — Mūsu mājās nekā vērtīga nav. Vienīgā manta, kas jūs varētu interesēt, atrodas uz drēbju pakaramā jums aizmugurē. Paceliet lietusmēteli un apraugiet. Jūs nebūsiet veltīgi pūlējies . ..
Rublo sparīgi parāva nost melno vaska drānu un neskanīgi iekliedzās: uz drēbju pakaramā kā medību trofeja bija uzkabināta ņirdzīgā zirga galva, kas bolīja savas spīdīgās acis. Rublo apjucis pārvilka ar roku pār pieri, satraukti atvēra durvis un skriešus metās ārā. Līdz pat laukuma stūrim viņu pavadīja zēna zobgalīgie smiekli.
Fernāns aizslēdza durvis, apgriezdams atslēgu divas reizes. Tad viņš nolika sev priekšā grāmatas un burtnīcas un sāka mācīties. Rakstot viņam mazliet trīcēja roka.
Pēc piecām minūtēm kāds pieklauvēja pie durvīm. Fernānam sirds atkal sāka strauji pukstēt.
— Atver, — kāds sacīja zemā balsī. — Labi drīz . . .
Fernāns no jauna paņēma savu krāsns kruķi un uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm.
— Kas tur ir? — viņš jautāja pārvērstā balsī.
— Inspektors Sinē.
Fernāns ar atvieglojuma sajūtu plaši atvēra durvis un laipni padeva policistam ceļu.
— Ko Rublo no tevis gribēja? — bez kāda ievada jautāja Sinē.
— Neko! — atbildēja apjukušais Fernāns. — Viņš man bija atnesis dāvanu zirga vietā.
Inspektors rūpīgi aizvēra durvis.
— Nestāsti niekus, — viņš stingri teica. — Tik devīgu ciemiņu neviens nepavada ar kruķi rokā. Es visu redzēju, jo sēdēju tepat laukumiņā loga priekšā . . . Tātad?
Fernāns nolieca galvu.
— Liekas, ka viņš kaut ko meklēja, — zēns atzinās. — Ja viņam būtu izdevies piespiest mani rotaļāties ar elektrisko vilcienu, viņš laikam būtu izložņājis visu māju no apakšas līdz augšai, bet es neļāvos . . .
— Viņš varēja tevi piespiest citādā veidā, —- zobgalīgi pasmīnēja inspektors.
— Par to es iedomājos, — teica Fernāns. — Man nebija diezcik lāga sajūta.
— Vai tev ir kāda jausma par to, ko viņš meklēja?— vaicāja Sinē, ziņkārīgi raudzīdamies apkart.
— Ne mazākās! Mums mājās nekā vērtīgāka nav. Māte saimniecības naudu vienmēr glabā pie sevis.
— Kāpēc tu to vilcienu negribēji ņemt?
— Man tas likās aizdomīgi . . . Tirdziniekiem nav nekādas daļas gar mūsu zirgu, viņi nekad nav to redzējuši.
Pareiz! darīji, — smaidīdams turpināja Sinē. — Rublo nav godīgs cilvēks. Vai tu zināji, ka viņš jau ir sēdējis cietumā?
— Nezināju, bet to var redzēt pēc viņa sejas. Esmu gatavs derēt, ka viņš vēlreiz tur nokļūs.
Sinē aizdedzināja cigareti un uzmanīgi paraudzījās apkārt, tad viņa skatiens apstājās pie Fernāna.
— Vai es nevaretu apskatīt dzīvokli? — viņš bez aplinkiem iejautājās.
— Jūs, protams, — zēns atbildēja, laipni smaidīdams. — Nāciet, es jums visu parādīšu.
— Nestāsti neko saviem vecākiem, — Sinē piekodināja, juzdamies drusku neērti. — Mana rīcība nav gluži likumīga, jo es nedrīkstu neko darīt bez kratīšanas ordera… Varbūt pie jums ir kaut kas, kam jūs neapzināties vērtību. Man ir vērīgas acis, es to tūlīt ieraudzīšu.
— Es saprotu, bet tam vairs nav nekāda sakara ar zirgu, —- drusku vīlies, piezīmēja Fernāns.
— Gluži otrādi, — neiecietīgi atbildēja Sinē. — No tā viss ir sācies, varbūt šie abi slaisti ir veltīgi nozaguši zirgu un ir maldījušies savās cerībās.'
— Ak tā! To es nebiju iedomājies …
Inspektors Fernāna pavadībā lēnām apstaigāja visu māju un nekautrējās parakņāties arī pa atvilktnēm.
Visur valdīja nevainojama tīrība-,"kas vēl vairāk pasvītroja dzīvokļa nabadzību, tā iemītnieku vienkāršību un godīgumu.
Kad Sinē no vecāku istabas iegāja Fernāna istabā, zēns ar sasprindzinātu uzmanību sekoja katrai inspektora kustībai. Viņš nebūtu pārāk izbrīnījies, ja Sinē izvilktu no viņa spilvena apakšas kādu briljantu vistas olas lielumā.
— Nav nekā, — drusku sarūgtināts nopūtās Sinē. — Iesim atpakaļ uz virtuvi. . .
Ar tādiem pašiem panākumiem viņš izrevidēja Duēna kunga rīku kastīti. No jauna iededzinājis cigaretes galu, viņš apsēdas pie galda un nosēdināja Fernānu sev pretī.
— Ja es nezinātu, cik godīgs cilvēks ir tavs tēvs, — Sinē nopietni sacīja, — es iedomātos nezko. Vai tu viņam stāstīsi par šīsdienas apciemojumiem — Rublo un manējo?
Fernāns papurināja galvu.
— Nē, — viņš pārliecināti sacīja. — Viņam darbā rūpju diezgan. Ja jau te nav nekā aizdomīga, nav vērts viņu sarūgtināt vēl ar visiem šiem notikumiem.
— Labi, — sacīja inspektors, apmierināti smaidīdams. — Tu proti uzņemties atbildību . .. Tagad klausies labi uzmanīgi, tu taču esi prātīgs zēns. Ja tu novēro kaut ko interesantu mūsu kvartālā, atnāc un pastāsti man. Par Rublo vari neraizēties, es no viņa nenolaidīšu acis.
— Mēs arī viņu uzmanīsim, — ar lietpratēja apziņu noteica Fernāns. — Kas attiecas uz viņa tirdzniecības apgrozījumu Luviņjī Šķirotavā, mēs gādāsim, lai tas nokrītas līdz nullei . ..
Rublo ieradās tirgū bez steigas kā parasti desmitos, sēžot pie sava jaunā kravas automobilīša stūres.
Visu rītu sniga retām pārslām, kas lēnām krita uz melna asfalta un tūlīt izkusa. Pie stacijas pret pelēkajām debesīm kāpa balti, smagi dūmu mutuļi no Šķirotavas. Rublo izlika savu saliekamo galdu un sāka klaigāt, lai pievērstu Luviņjī mājsaimnieču uzmanību «Kartupeļu brīnumam Ekstrā», augstākā labuma mašīnai, ko atzinīgi novērtējusi armijas apgādes daļa. Tā nomizo veselu pūru kartupeļu divās minūtēs divdesmit komats sešās sekundēs.
Laiku pa. laikam viņš atskatījās uz «Parīzes» kafejnīcas norasojušiem logiem. Pārdesmit dīkdieņu pagodināja ar savu klātbūtni viņa mašīnas demonstrēšanu. Rublo izlaida caur mašīnu divas kārtas kartupeļu. Tad pūlītis palēnām izklīda, un kļuva redzama otra skatītāju rinda, kas, protams, arī gribēja red/.et mašīnas demonstrēšanu.
Paceļot galvu, Rublo sirds nepatīkamā pārsteigumā sarāvās. Viņa priekšā stāvēja visi desmit, sastājušies pēc augumiem, ļoti pieklājīgi, klusi un nekustīgi. Vislielākais bija sārtvaidzis Gabijs Zuā, kura tumšos, cirtainos matus sedza krietni apvalkāta, nošķiebušies cepure. Kalsnējais Zidors Lošs bija nosalis zils, viņš trīcēja, ierāvies pārāk lielā adītā kamzolī, kas viņam sniedzas līdz ceļiem. Nākošais bija gaišmatainais, izstīdzējušais Fernāns Duēns zilā beretē, uzvilktā cieši līdz pat ausīm, tālāk slavēja resnītis Tatāvs Luvrjē izbalējušā, pašaurā, vadmalas blūzē, kas bija vienos ielāpos. Huans Gomezs bija ietuntuļojies īsā mētelītī ar noplukušu samta apkaklīti, melnā čigāna galviņa bija iegrimusi siltā adītā cepurītē ar pušķi galā. Mariona Fabēra savos garajos vīrieša svārkos stāvēja izslējusies taisni. Gaišie mati bija pabāzti zem melnas beretes, tāpēc nopietnā sejiņa izskatījās vēl bālāka. Glītā, trauslā Berta Žedeona bija apvilkusi briesmīga izskata pašas adītu sarkanu džemperi lielām, nevienādām acīm. No Mēlijas B^bēnas lielā, melnā lakata apakšas bija redzams viņas pastāvīgais smaids un zeltojās rūpīgi sasukātie mati. Mazais, sīkais Krikē Larikē drebuļojās biezā truš- ādiņu vestē. Rindas beigās stāvēja komandas pastarītis Bonbons Luvrjē, kam zem zilās audekla blūzītes bija apakšā pavilkti džemperi un jakas kārtu kārtām, visam pāri pārsieta gara šalle, divreiz aptīta ap kaklu un pār krūtīm sakrustota kā zobenu siksna.
Tā nu stāvēja visi desmit, skatīdamies Rublo acīs, bet bez kāda izaicinājuma; tikai skatījās, vairak neko. Sīktirgotājs sākumā mēģināja jokot. Viņš bezbēdīgi uzrunāja bērnus:
— Cik patīkami jūs redzēt! — Rublo sacīja ar samocītu smaidu. — Nāciet tuvāk, mani mazie kartupeļu ēdāji, es tūliņ vēlreiz demonstrēšu mašīnu tikai jums …
Neviens nekustējās. Bariņš likās pieaudzis pie ietves. Ga
raiņi no bērnu mutēm virmoja kā migliņa virs viņu galvām. Viena otra sniega pārsla lēnām noslīdēja garām viņu sastingušajām sejām. Visi skatījās uz Rublo, kurš drīz vien sajuta, ka šis skatienu loks paņem viņu savā varā. Viņš centās būt darbīgs, slavēja savu nederīgo preci tā, ka skanēja viss tirgus, un izniekoja veselu pusmērinu cūku kartupelīšu. Nekādu panākumu. Neviens nenāca aplūkot, kā darbojas «Kartupeļu brīnums Ekstrā», bet visi desmit stāvēja kā stāvējuši un tikai skatījās ar apbrīnojamu izturību, gandrīz vai acis nepamirkšķinādami.
Pēkšņi Rublo pazaudēja aukstasinību.
— Taisieties, ka tiekat! Bet ātri! — viņš uzbrēca ķērcošā balsī.
Bērni nekustējās. Tikai acis kļuva drusku dzīvākas, vērīgākas. Lai gan bija auksts, Rublo nosvīda.
— Labi! — viņš draudīgi noteica. — Nekustieties. Tūlīt jūs dabūsiet bezmaksas pirti. Sutas pietiks visiem.
Sākot ar Gabiju un beidzot ar Bonbonu, neviens nepakustējās. Garāmgājēji apstājās, gribēdami zināt, uz ko bērni tik ļoti skatās. Protams, arī viņu uzmanību saistīja Rublo bālā seja, kur dusmu vietā bija iestājušās bailes. Bailes, bet no kā? Ļaudis raudzījās gan pa iabi, gan pa kreisi, nekā nesaprata un sāka skatīties uz Rublo ar tādu pašu neatlaidību kā bērni. Policists Dikrēns un viņa divi biedri, kuri uzraudzīja tirgū kārtību, patlaban gāja garām, dauzīdami kājas. Viņi jutās ļoti pārsteigti par šo mēmo ainu.
— Ko tu skaties? — Dikrēns noprasīja Gabijam.
Gabijs neatbildēja. Dikrēns, sekodams viņa skatienam, ieraudzīja Rublo pārvērsto seju, un policista skatiens pievienojās pūļa skatieniem. Rublo nekad nebija redzējis tik daudz ļaužu sev apkārt. Viņš tomēr atrada par labāku pievākt savus «Kartupeļu brīnumus Ekstrā» un krāva tos juku jukām iekšā čemodānos.
— Viņš izskatās slims, ļoti slims, — teica kāda durvju sardze no Ferāna kvartāla pārliecībā, ka tūlīt redzēs sīktirgotāju pakrītam. — Nolādētais aukstums stindzina asinis dzīslās.
Rublo nepakrita. Ārprātīgā steigā savācis kopā galdu un sastatnes, sasvieda visu automobiļa kravas kastē un pagrieza pret bērniem savu dusmās zvērojošo seju. Viņš pavēra muti, bet vārdi iespriedās kaklā: no ierindas iznāca mazais Bonbons, jādams uz lāpstas kāta, kam galā bija uzsprausta zirga galva.
— Hip, hop! Hip, hop! — sauca mazais Bonbons, sizdams pret zemi reizē abas kājas un lāpstas dzelzi. Viņš paraustīja iedomātos grožus un sacēla labi augstu zirga galvu, kas skatījās uz Rublo ar velnišķīgu niknumu. Pūlis sāka smieties, arī pēkšņi atkusušie desmit bērni. Rublo metās bēgt, ielēca kabīnē un aizdrāzās kā viesulis.
— Tas dabūja pienācīgu atmaksu, — noteica Mariona. — Tagad zinās, ko nozīmē lauzties citu dzīvokļos, liekot kāju durvju starpā … Pretvizīte viņam bija jāsaņem.
— Vienalga, — sacīja Fernāns. — Ja cilvēks tā bēg, sirdsapziņa viņam nevar būt visai tīra .. .
Gabijs, Fernāns un Zidors, lēni pastaigādamies, nonāca līdz «Parīzes» kafejnīcai, kas zem satumsušajām debesīm jau laistījās rožainās ugunīs. Visi trīs zēni paraudzījās logos. Vairāki tirdzinieki stāvēja pie letes, ar elpu sildīdami pirkstus, bet telpa bija tukša.
— Pēc stundas vai divām lai Huans Spānietis atnāk palūkoties, vai Rublo ir atgriezies, — nolēma Gabijs. — Ja Rublo nāks atpakaļ, sarīkosim viņam vēlreiz to pašu izrādi, un, ja viņš mums piesiesies, lai Mariona atved pārīti lielo suņu, kas viņam jau labi pazīstami. Pa to laiku vajadzēs pastrādāt pie kokzāģētavas šķūņa iekārtošanas. Šis stūrītis ir mums īsta sapņu pils . . .
Mariona bija atklājusi šo vietiņu, apstaigājot pamestos dārzus un sagruvušās mājas starp Mazo Nabagu ielu un Nacionālo ielu. Aiz Melnās Govs ceļa krustojuma kreisajā pusē vijās Šaura taciņa starp bijušās patversmes drupām un Van den Berga ogļu noliktavu sētu. Tā bija Ceriņu iela. Ceriņi te sen vairs neauga tos iznīcināja ogļu putekļi, bet ieliņa savu nosaukumu bija saglabājusi. Līču loču starp veciem mūriem tā noveda līdz likvi dētai kokzāģētavai, kuras tukšās, pussagruvušās ēkas pretējā pusē stiepās līdz Cecīlijas ielai. Prātīgāk likās lietot šo slepem > ieeju. Sapņu pils — nojume kokmateriālu uzglabāšanai iz skatījās līdzīga šķūnim, jo trīs malas bija apšūtas ar dēļiem, bet ceturtā, kas atradās pie nezālēm aizauguša pagalma, bija vaļā. Šķūnis bija tukšs, bet koka smarža vēl vēdīja gaisā. Mariona tūlīt aptvēra, ka šis nomaļais stūrītis, kur gandrīz nemaz nedzirdēja vilcienu dunoņu, būs jauka sapulcēšanās vieta.
Mariona ar Fernānu atnāca pirmie, lai iekārtotu savu «klubu», kā Gabijs jau bija to svinīgi nosaucis. Zemi klāja bieza kārta mitru zāģu skaidu, kurās grima kāias. Vajadzēja rakties diezgan dziļi, kamēr nokļuva līdz sausām, irdenām smiltīm, kur Fernāns izveidoja mazu četrstūrainu pavardiņu, izklādams to ar plakaniem akmeņiem. Pa to laiku Mariona klaiņoja pa tukšajiem cehiem, un Fifija tekāja viņai līdz.
Meitene pamazām savāca vairākus dēļus, divas sastatnes, diezgan pieklājīgu kasti, divus katliņus, balta skārda bundžas, spaini, krāsns kruķi, ogļu lāpstu un desmit ozola klučus — katram savu kur sēdēt. Par malku nevajadzēja raizēties — tās bija diezgan visos kaktos, turklāt sausa.
Ap četriem Fernāns varēja iekurt pirmo reizi uguni, un liesmu sārtais atspīdums kā teiksmā apgaismoja tumšo šķūni un norobežoja mazo, silta mājīguma apdvesto stūrīti, kur ap pavardu bija salikti sēdekļi, kastē — trauku skapī novietoti katliņi, malā stāvēja galds uz sastatnēm, bet krāsns kruķis bija iedurts zemē kā zobens.
Vakarā atnāca Gabijs ar Zidoru un Mēliju. No visu triju mutēm atskanēja sajūsmas saucieni, redzot, ka «klubs» jau ir iekārtots un uguns liesmas met uz sienām trīsošas ēnas.
Es jums saliku sēdekļus, — Mariona stāstīja. — Katram ir sava vieta, vārdi uzrakstīti ar krītu.
— Mēs atnesām produktus, — paziņoja Gabijs. — Daudz gan nav, tikai sālsmaizes tiesa.
Viņš izvilka no kabatas gaļas buljona koncentrāta paciņu un astoņus drusku apvītušus kartupeļus, kurus sarindoja uz galda.
— Man ir tikai viens, bet apmēri tam ir pamatīgi, — Zidors, draugiem par lielu prieku, parādīja milzīgu, smilšainu kartupeli, kas svēra vismaz kādu mārciņu.
— To es nevarēšu likt ar citiem kopā, — smējās Fernāns,
— jo tas cepsies pāris stundas. Vajadzēs pataupīt citai reizei… Mariona uzlika uz uguns katliņu ar ūdeni buljonam. Drīz
ieradās Tatāvs un Bonbons elsdami pūzdami, sejas un drēbes abiem bija vienos sodrējos. ir ,
— Mēs noturējām mazos ogļu noliktavas vārtiņus par kokzāģētavas vārtiem, — Tatāvs nokaunējies skaidroja. — īsi sakot, Bonbons ievēlās ogļu pabiru bedrē, un man vajadzēja vilkt viņu ārā. Tavu nelaimi!
Tūlīt nāca arī Berta Zedeona, turēdama pie rokas Krikē La- rikē, kuram no brīnumiem par apmetnes krāšņumu acis bija ieplētušās platas jo platas.
— Es atnesu dāvanu visiem, — paziņoja aizkustinātais nē- ģerēns un izvilka no vestes kabatas mazu, saņurcītu paciņu.
Tā bija pirmā reize, kad Krikē bija varējis kaut ko atnest. Visi aizturēja elpu un uzmanīgi raudzījās uz avīzes strēmeli, kuru Krikē rūpīgi locīja vaļā. Viņš izņēma no papīra mazliet samirkušu cigareti un svinīgi pasniedza to draugiem, vērodams viņu sejas. Draugi atbildēja ar jūsmīgiem atzinības apliecinājumiem.
— Vajadzēs drusku pažāvēt pie uguns, — nolēma Gabijs.
— Katrs ievilks divas reizes. Svētki būs pilnīgi.. .
Huans Spānietis atnāca pēdējais. Viņš iznira no tumsas ka ēna, cepure bija uzvilkta uz ausīm, jo sniga arvien stiprāk. Vie nīgais, ko viņš atnesa, bija nelāga ziņas.
— Rublo tirgus laukumā neatgriezās, — zēns stāstīja, sildīdams rokas pie uguns. — Auto viņam ir novietots Sabiedroto ielā. Pašlaik viņš acīm redzot tepat kaut kur vazājas. . .
Šī ziņa apdvesa visus ar aukstumu. Mariona neko neteica, tikai pagriezās pret šķūņa dibenu un vieglītēm caur zobiem pasvilpa. Divi lieli, melni suņi, kurus neviens vēl nebija redzējis, klusēdami izlīda no vistumšākā kakta, acis abiem spīdēja līdzīgi gailošām oglēm. Viņi izstiepās pie Marionas kājām, noguldot savus lielos, valganos purnus meitenei klēpī uz viņas vecajiem svārkiem.
— Bitors un Fanfāns, — viņa pusbalsī iepazīstināja. Vis labākie sargi visā Luviņjī ciematā. Es ņemšu tos līdz kalni reizi, kad sapulcēsimies klubā . . . Rublo var mēģināt tos pielabināt kaut ar diviem metriem desas, viņam tik un tā būs jāšķiras 110 savu stilbu ādas. Paskatieties, kas par ilkņiem . ..
Ilkņi tika apbrīnoti, bet neviens tiem nemēģināja pieskarties; jau atkal valdīja jautrība. Berta un Mēlija apkalpoja veikli un ātri. Visi desmit pa mazam malciņam sūca kūpošo dzērienu no skārda bundžām.
— Nekad neesmu neko garšīgāku dzēris, — apmierināti nopūtās Tatāvs, kuram acis aiz labpatikas bija kļuvušas miklas.
Tikai pliekans, duļķainā ūdenī vārīts buljons, bet brīnum- gards, dzerot visiem kopā slepenajā apmetnē kokzāģētavas šķūnī. Gabijs aizdedzināja cigareti un laida apkārt draudzības pīpi. Mariona un Fernāns ielika pelnos kartupeļus. Liesmas pamazām apdzisa, palika tikai ogles, kuru kvēlošā gaisma apspīdēja nekustīgo seju loku. Visi klusēja, abi suņi aiz labsajūtas sēca un neuzdrošinājās pat kasīties.
— Par ko mēs runāsim? — Mariona beidzot iejautājās.
— Par zirgu, protams! — atbildēja Gabijs. — Katrs lai pasaka savus ieskatus, visi pēc kārtas, arī mazie. Sāksim ar Fer- nānu. Viņam ir visvairāk iemesla par to runāt.
Visu skati pievērsās Duēna dēlam.
— Visvairāk mani pārsteidz viens apstāklis, — iesāka Fernāns, rūpīgi izmeklēdams vārdus. — Veselu gadu mēs varējām trakot ar savu zirgu pēc patikas, un neviens par to neuztraucās. Un pēkšņi daži cilvēki sāk par to interesēties, it kā kopš kāda noteikta brīža tas būtu ieguvis sevišķu vērtību.
Satrauktie bērni sāka nemierīgi rosīties ap oglēm. Pirmā sanāksme, likās, būs ļoti interesanta.
— Ļoti labi, — pārtrauca Gabijs. — Bet tagad ir jānoskaidro, kas tas bija par brīdi. Tas ir pats galvenais.. . Manuprāt, visa kņada sākās tajā vakarā, kad zirgam nolūza priekšējais ritenis, vai, vēl precīzāk, kad Rublo ložņāja apkārt tev un Marionai. Kas notika pirms un kas pēc tam?
— Es jau tev stāstīju, — atbildēja Fernāns. — Atgriežoties no tirgus, mēs atradām zirgu guļam notekā. Es to piecēlu un pieslēju atpakaļ pie treliņiem. Tad mēs ieraudzījām, ka tas nelietis velkas šurp.
— Rublo interesējās par zirgu, — piebilda Mariona. — Esmu pārliecināta, ka mēs viņu iztraucējām.
— Un pēc tam? — turpināja Gabijs.
—- Pēc tam, — atbildēja Fernāns, — tētis atnāca mājās. Mēs noskrūvējām riteņus, un otrā rītā zirgs tika nodots labošanā. Eš nezinu, ko lai vairāk stāsta. Mūsu mājās nekas noslēpumains nav noticis.
— Noslēpumi notiek paši par sevi, nevienam nezinot, — Zidors jokojās. — Varbūt tavs zirgs piepeši sācis visās malās dēt zelta olas . ..
Domas par šādu iespēju izraisīja smieklu šalti.
— Nevajag zoboties, — Fernāns sacīja, mazliet sabozies.
— Jūs zināt tikpat labi kā es, ka zirgam nekad nav bijusi nekāda vērtība . .. Vakar vakarā, pēc Rublo apciemojuma, pats inspektors man pateica kaut ko tādu, ka es kļuvu domīgs …
— Ko tad? — ieinteresējās Gabijs.
— Sinē man sacīja: «Varbūt tie nelieši no kravas auto zirgu ir veltīgi zaguši, ir pārrēķinājušies …» Tā viņš izskaidro Rublo okšķerēšanos mūsmājā.
Zidors un Gabijs klusu iesvilpās caur zobiem, bet pārējie nesaprašanā skatījās cits uz citu.
— Tādā gadījumā, — Gabijs prātoja, — ja Rublo ir saistīts ar šiem ļaudīm, viņš cerēja atrast pie tevis kādu priekšmetu, kas viņiem ir ārkārtīgi vērtīgs. Tas ir kaut kas cits. Zirgs viņus ir pievīlis, bet Duēnu māja viņus vēl interesē.
— Rublo nekā neatrada, — protestēja Fernāns, jo juta, ka ir drusku izsists no sliedēm.
— Varbūt viņš pats nezināja, ko meklē, — Mēlija smiedamās •sacīja.
— Tas viss mūs novirza no zirga, — aizrādīja Mariona,
— bet tagad mums ir noteikts pieturas punkts: vienā vakarā zirgs pēkšņi kļuva ļoti dārgs zināmai ļaužu grupai un piecas dienas vēlāk, tajā vakarā, kad viņu nozaga, viņam vairs nebija nekādas vērtības. Tātad jādomā, ka zirgs šajā starplaikā kaut kādā veidā ir pārvērties …
— Tas ir noticis vai nu Fernāna un viņa tēva rokās, vai arī Rosī kunga darbnīcā, — pārliecināti sprieda Gabijs. — Cits neviens viņam nav ticis klāt…
Ogles bija pamazām izplēnējušas, bet Fernānam visapkārt dzirkstīja zēnu un meiteņu acis. Mariona maigi glāstīja suņu galvas, nenovēršot skatienu no Fernāna. Elpu aizturējuši, visi kaut ko gaidīja. Gabijs nāca talkā:
— Kaut kas tev ir izgaisis no atmiņas, — viņš saprotoši sacīja Fernānam. — Tas var katram gadīties. Mēģini atcerēties.
- Rosī kungs tikai nozāģēja veco dakšu un ielika jaunu, — Fernāns teica, galvu purinādams. — Nav nekādas jēgas meklēt šinī virzienā. Zirgu mēs viņam nodevām pilnīgi izjauktu, un nekas netrūka, kad saņēmām to atpakaļ.
— Vai tu esi par to cieši pārliecināts? — jautāja Zidors.
— Pieņemsim, ka Rosī kungs nav neko aizticis, bet tavs tēvs varēja viņam kaut ko noņemt, tev nemanot.
— Es visu laiku turpat biju un palīdzēju, — stāstīja Fernāns.
— Mēs noņēmām riteņus, atskrūvējām rumbu uzgriežņus, šur tur nokasījām rūsu.
— Vairāk neko?
— Tomēr! Tētis paņēma zirgu aiz priekškājām un izkratīja visu, kas tur bija iekšā, uz priekšnama grīdas. Vēders bija pilns ar visādām drazām. Tās tētis negribēja stiept pie Rosī kunga.
— Nu lūk! — Gabijs iesaucās, pietrūcies kājās. — Kas zirgam bija iekšā?
— Jūs to zināt tikpat labi kā es, — ironiski atbildēja Fernāns.
— Jūs taču paši bāzāt viņām pa kakla caurumu iekšā visādus draņķus, kas tik gadījās pie rokas. Nabaga zirdziņš!
Gabijs paliecās uz Fernāna pusi.
— Aitasgalva! — viņš iekliedzās, purinādams Fernānu aiz pleciem. — Zirgā noteikti bija kaut kas, ko tu neesi ievērojis un ko jūs esat pazaudējuši. Te ir tas suns aprakts!… Ko tad jūs no zirga vēdera izkratījāt?
Fernāns, saņēmis kopā visus prātus, raudzījās tukšumā, pūlēdamies pakāpeniski atcerēties visu, kas tika darīts tajā vakarā.
— Vispirms tur bija pakulas, astri un eļļainas lupatas, ar kurām bija aizbāzts kakla caurums, — viņš stāstīja neskanīgā balsī.
— Tētim vajadzēja ņemt āķi, lai šo vīšķi dabūtu ārā. Viss pārējais izbira pats no sevis …
— Kas izbira?
— Visādi sarūsējuši dzelži. Zirga iekšas svēra vismaz savus desmit kilo …
— Kādi dzelži tur bija? — Gabijs neatlaidās.
— Dažādas bultskrūves, nolauzta vīle, durvju rokturis …
— To es iebāzu caurumā kopā ar citiem krāmiem, — Zidors kautrīgi atzinās. — Zirgam bija pārāk dobja skaņa, vajadzēja tukšumu kaut kā piepildīt.
— Tētis nolika rokturi pie malas mājas vajadzībām, — piebilda Fernāns. — Tas vēl bija lietojams.
— Kas tur vēl bija?
— Govs ķēdes gabals, tamboradata, divas sardīņu kārbas, aizkaru stienītis, vecs modinātājs, salauztas knaibles, gultas matrača atspere, mīklas veidne, veca atslēga …
Katrs palocīja galvu, kad tika pieminēts vioa ziedojums zirgam, ziedojums, kas pastiprināja brīnišķīgo blarkšķi nobrauciena laikā, desmitkārtīgi vairojot jātnieka prieku. Bet atslēga klātesošajos neizraisīja nekādas atmiņas. Klusums.
— Kas iebāza zirgā atslēgu? — Gabijs nikni uzbļāva, vērodams izbrīnījušās sejas visapkārt kvēlojošajam pavardam.
Bērni skatījās cits uz citu lielām acīm un neteica ne vārda.
— Atslēga pati zirgā neielīda, — Mariona secināja savā dziedošajā balsī. — Tātad to ir ielicis kāds, kas nepieder pie mūsu komandas. Tā kā visi pārējie apstākļi mums ir zināmi, nav vairs ko prātot. Tikai atslēga var būt tā, kas padarīja zirgu tik vērtīgu.
— Kāda tā bija? — Gabijs jautāja Fernānam.
— Sarūsējusi, gara kā garāžas atslēga, ar koka birku.
— Kur tavs tēvs to lika?
Fernāns ilgi domāja, iekams atbildēja.
— Es neesmu visai pārliecināts, — viņš teica, — bet man liekas, ka tētis, neko nedomādams, pakāra to zem skaitītāja kopā ar citām atslēgām.
Gabijs sabikstīja ogles. Izšāvās liesmas, apgaismojot visus ap- kārtsēdošos. Ceptu kartupeļu smarža sajaucās ar sveķu smaržu. Tatāvs atrušināja vienu kartupeli un paraudzīja to ar naža galu.
— Man liekas, ka ir gatavi, — viņš apmierināti sacīja.
— Tupeņi pagaidīs, — atcirta Gabijs. — Pašlaik kārtojamas svarīgākas darīšanas.
Viņš pagriezās pret Fernānu.
— Iesim tūlīt uz tavu māju, — viņš steidzināja. — Atslēga mums jādabū rokā par katru cenu.
Ārā tik stipri sniga, ka desmit soļu atstatumā gandrīz nekas nebija saredzams. Abi zēni aši gāja pa Mazo Nabagu ielu, soļu troksni noslāpēja mīkstā sniega sega, kas bija kļuvusi jau krietni bieza. Veikaliņu nespodrajā gaismā aizslīdēja garām nedaudzi reti gājēji. Fernāns ielas stūrī nekā aizdomīga nemanīja. Viņš atvēra durvis un taustīdamies aizgāja līdz logam aizvērt priekškaru.
— Dedz uguni! — viņš čukstēja Gabijam.
Tad abi zēni steigšus likās uz priekšnamu. Vesels ducis spožu un apsūbējušu atslēgu juku jukām karājās pie skaitītāja dēlīša, to starpā liela atslēga, kurai ar misiņa aplīti bija piestiprināta dzeltena koka plāksnīte.
— Tā pati ir, -— uztraukti sacīja Fernāns. — Es pazīstu.
— Nekā sevišķa, — Gabijs teica, svārstīdams atslēgu rokā. — Droši vien tāda pati atslēga kā visas citas … Pag! Uz birkas ir kaut kas rakstīts.
— Nekavēsimies tik ilgi, — sacīja Fernāns. — Aplūkosim tuvāk, kad būsim šķūnī.
Kad zēni tur ieradās, pārējie komandas locekļi pašlaik rūpīgi dalīja skraukšķīgos kartupeļus. Zidors bija uzmetis uz oglēm sausas skaidas. Tās strauji uzliesmoja, un mielasta dalībnieku sejas sāka laistīties zeltainā spožumā, bet uz sienām lēkāja spriganas ēnas. Atslēga tika aplūkota pavarda gaismā. Uz koka birkas bija uzraksts ar tinti, drusku izbalojis, tāpēc grūti salasāms.
— Bileta fabrika, Ponso ceļš 224, — saburtoja pārsteigtais Gabijs. — Ko tas mums dod?
Mariona diezgan labi pazina rūpniecības ēku rindu dzelzceļa malā, Pekē klajuma viņā galā. Tās pa lielākai daļai bija tukšas.
— 224. numurs atrodas aiz mazā tuneļa, -— meitene sacīja, — pelēko betona celtņu blokā, blakus Sezāra Aravāna noliktavām. Bileta fabrika ir slēgta jau kopš kara sākuma. Es tur nekad neesmu nevienu redzējusi.
— Ko tur ražoja? — ziņkārīgi vaicāja Gabijs.
Mariona uzrāva uzacis, likdama saprast, ka nezina.
— To mēs rīt uzzināsim. — viņa nolēma. — Mums ir atslēga …