Inspektors Sinē notikumam ar zirgu varēja ziedottikai vaļas brīžus. Viņš to darīja vairāk savas patikas nekā pienākuma pēc, jo komisārs Blanšons domāja, ka tas ir tikai aizdomīgs joks, kura dēļ policija varēja nokļūt smieklīgā stāvoklī.
Cilvēki, kas bija nolaupījuši zirgu, likās pazuduši strādnieku priekšpilsētas labirintos, kur netrūka labu paslēptuvju. Sinē un Lamī bija piesardzīgi ievākuši ziņas diezgan raibajā tirdzinieku vidē: «Nesmuko» un «Pepē» neviens nepazina, vismaz ne pēc šīm palamām.
Grūti bija izsekot arī Rublo, kas brauca pats ar savu auto un, kad nebija tirgus, parādījās Luviņjī tikai retās reizēs, ko iepriekš nebija iespējams paredzēt. Atlika bērni, kurus varēja bez grūtībām novērot jebkurā dienas laikā, jo viņi no tā nebaidījās. Bet arī te Sinē pēkšņi pazaudēja pavedienu. Visa šīs dienas Gabija komanda vairs nebija redzama parastajā vietā. Vakaros starp četriem un septiņiem Mazo Nabagu iela likās gluži klusa un skumja. Inspektors tomēr neatlaidīgi turpināja šo nelielo novērošanu, jo bija pār liecināts, ka bērni, paši to neapzinādamies, piedalās kāda nozieguma sagatavošanā un tāpēc ap viņiem pinas nezināmie ļaundari.
— Luviņjī kaut kas ir noticis pagājušā nedēļā naktī no trešdienas uz ceturtdienu, — viņš kādu vakaru sacīja Lamī, - kaut kas tāds, kas nevienam nerada sevišķas aizdomas.
Katram gadījumam viņi uzmanīgi izpētīja biļetenu kaudzi ar īsiem ziņojumiem par policijas darbību šajā ievērības cienīgajā nedēļā. It nekā. Lielais laimests, kā Sinē pareizi bija teicis, nebija kritis Luviņjī. Frensisai Benetai, nākot ārā no Riča viesnīcas, smaragdi bija noņemti otrdien, bet trīsdesmit zelta stieņi sešpadsmit miljonu vērtībā no Levī-Bloka bankas bruņotā auto bija nolaupīti klusā ieliņā piektdien.
— Parīzes-Vintimiljas simt miljoni izkūpēja tieši šinī naktī, iebilda Lamī, kura platajā, sārtajā sejā bija pazudusi zobgalīga izteiksme,
Sinē neticīgi pašūpoja galvu.
— Notikumā ar zirgu tādas sensācijas neslēpjas, — viņš sacīja, paraustīdams plecus. — Es domāju, ka tur ir kāda netīra blēdība, kādas bieži gadās noliktavu rajonā. Kaut kur nomalē kāda pamesta būda, kur tiek slēptas zagtas preces: pārdesmit kastes iepelējušu makaronu, muciņa negaršīga vīna, baķis lupatu audekla, dažādas nožēlojamas mantiņas, kuras zagļiem grūti likvidēt, mētājas noliktavā bez kādas vērtības. Un vairāk nekā!
Brigadieris Peko atgrūda vaļā durvis.
— Šī dāma grib jums kaut ko interesantu pastāstīt, — viņš teica, ielaizdams piemīlīgu maza auguma vecenīti melnā apģērbā.
Vērodams, kā viņa žņaudzīja kalsnās rokas, sapīkušais Sinē nodomāja, ka nupat kāds kanārijputniņš ir beidzis savu dzīvi nedabīgā nāvē. Viņš tomēr maldījās.
— Es dzīvoju Cecīlijas ielas atzarojumā Pliederu ielā, — paskaidroja trauslā vecenīte, netērējot laiku ar nevajadzīgiem ievadiem. — Mūsu kvartāls ir ļoti kluss, un es negribētu, ka tas kādu vakaru uzliesmotu kā sērkociņu kastīte.
— Kāpēc? — izbrīnījies jautāja Sinē.
— Kokzāģētavas šķūnī, — atbildēja mazā'vecenīte, — jau kopš divām dienām kāds uzjautrinās ar uguns kuršanu. Kaimiņiem es negribēju neko teikt, jo tā nav viņu darīšana. Atnācu jūs brīdināt. Tas ir viss.
— Tūlīt iesim noskaidrot, — apsolīja Sinē. — Ejiet uz māju un neraizējieties vairs par to.
Kad sīkā vecenīte bija aizgājusi, viņš uzvilka savu lietusmēteli un devās ārā sniegainajā naktī, atstādams Lamī dežurēt.
Kādreizējai kokzāģētavai bija tikai viena izeja uz Cecīlijas ielu; augsto divviru dzelzs režģu vārtu abām pusēm bija izvērta cauri ķēde. Sinē bez grūtībām nogrūda piekaramo atslēgu, iededza kabatas laternu un apdomīgi virzījās uz priekšu pa tumšo labirintu, reizēm uzduroties uz sapuvušiem kokiem, kas klāja pagalmus un ejas.
Kā likās, viņš bija nonācis līdz žogam Pliederu ielas galā. Piepeši inspektors ierau-
dzija sārtu neredzamas uguns atspīdumu uz pamesto dēļu grēdām, kas aizņēma pusi pagalma. Gaisma nāca no kokmateriālu šķūņa,' tā bija pietiekami spilgta, lai varētu saredzēt nezāles, ar kurām bija aizaugusi visa zeme, un Sinē neiedrošinājās atklāti tuvoties ieejai. Viņš paslepeni virzījās no grēdas uz grēdu un drīz jau stāvēja pie pašas ieejas. Šķūņa iekšpuse bija redzama līdz pašam dibenam, un viņa priekšā atklājās tik dīvaina aina, ka inspektors uz mirkli sastinga.
Lokā ap mazu ugunskuru rosījās desmit karnevāla maskas zilos un zaļos papīra baletkostīmos. Sprēgājošās liesmas atdzīvināja sārtās kartona sejas un pasvītroja to komiskos vai traģiskos vaibstus. Loka vidū, pie pašus uguns kā totēms bija zemē iesprausts krāsns kruķis ar zirga galvu galā. No rokas rokā staigāja liels cepts cālis, apbrūnināts pēc visiem pavārmākslas likumiem. Sinē pat no tālienes varēja novērtēt tā apaļumu. Inspektors no savas paslēptuves dzirdēja tikai klusinātu čalošanu, tomēr likās, ka šī sabiedrība ir visai skaļa. Beidzot viena no maskām paķēra cāli aiz stilba un ar slaidu kājas spērienu aizsvieda to uz šķūņa otru galu. Cālis nopaukšķēja pret dēļu apšuvumu un iekrita zāģu skaidās. Tūlīt maskas sadalījās divās naidīgās nometnēs un iesāka ērmotu futbola spēli, izlietojot cāli par bumbu. Pēkšņi kāda liela maska, liekas, viņu vadonis, izrāvās pāri pretinieka līnijai, veikli aizvadīja cāli līdz vārtiem un ar vienu spērienu izlidināja to ārā, kur tas nokrita zemē desmit metru atstatumā no Sinē.
Cālis izrādījās no kartona. Lielajā tracī tas bija pazaudējis abas kājas. Apstulbušajam inspektoram likās, ka viņš atrodas citā pasaulē. Viņš nekustējās un šai ziņā rīkojās ļoti prātīgi, jo abi lielie, melnie suņi stāvēja sardzē Ceriņu ielā.
Spēlētāji pameta cāli dubļos un, aurodami kā mežoņi, devās atpakaļ uz šķūņa vidu. Viens no viņiem pabakstīja pelnus ar garu nazi un izvilka no turienes milzīgu, nomelnējušu kartupeli, kuram parādoties, visi skaļi aplaudēja. Gatavojoties ēšanai, tika noņemtas maskas, un Sinē, atjēdzies no murgiem, ieraudzīja visu Gabija desmitnieku. Sim vakaram viņš bija redzējis pietiekami, tāpēc devās lēnām atpakaļ aiz dēļu grēdām, nospriedis, ka jāļauj bērniem darīt, kas viņiem tīk. Neapdomīga iejaukšanās varēja visu sabojāt. Vissvarīgākais bija tas, ka viņš tagad zināja, kur bērni noteiktās stundās atrodami.
Gabijs bija pārskaities. Viņš bija atļāvis paņemt līdz maskas, bārdas un baletkostīmus, bet ne cāli.
— Neiedomājieties, ka jūs drīkstēsiet postīt Bileta fabriku, — vw?š rājās, ēzdams savu kartupeļa tiesu. — Ko ļaudis sacīs, ja uzzinās, ka mēs rīkojam karnevālu nedēļu pirms Ziemsvētkiem?
— Drusku jau var pačiept, — pretojās Zidors, ļoti uztraucies. — Nav nekāda nelaime. Visa prece ir mitrumā satrunējusi. Neviens tirgotājs neņems tādu pretim …
— Tas tiesa! — atbildēja Gabijs. — Bet nav nekādas vajadzības pievērst sev uzmanību, blandoties pa ielām ar liekām bārdām un kartona cilindriem. No šī brīža es aizliedzu iznest no fabrikas jebkuru priekšmetu bez manas atļaujas.
— Mēs vēl neesam visu izpētījuši, — aizrādīja Huans Spānietis iekārē mirdzošām acīm. — Varbūt dziļāk noliktavā ir vēl kas interesantāks.
— To mēs redzēsim rīt, — nolēma Gabijs. — Nevajag aizmirst sveces. Paņemiet katrs vairākus sveču galiņus, lai mums būtu labs apgaismojums kādai stundai vai divām.
Fernāns sēdēja domīgs. Viņš raudzījās sārtajās oglēs, virs kurām sprakstēja zeltotas dzirkstelītes. Viņam nebija viss gluži skaidrs šajā notikumā ar atslēgu. Lielākā daļa biedru to uztvēra kā laimes gadījumu, nepūlēdamies tajā iedziļināties. Tiesa, šī atslēga nu bija desmitniekam atvērusi vienu no pamestajām, pamazām grūstošajām celtnēm Luviņjī Šķirotavas nomalē, bet sērkociņi, kurus Gabijs bija dedzinājis, ātri dzisa un neļāva saskatīt nekā sevišķa, atskaitot papīra brīnumlietu kaudzes visos noliktavas kaktos. Kopš tās dienas, kad Tatāvs pārlidoja pāri Zigona tēva ratiņiem, zirgs bez galvas sagādāja pārsteigumu pēc pārsteiguma gan ar savu klātbūtni, gan prombūtni. Un noslēpumainība turpinājās.
— Rīt, — Gabijs klusu sacīja Marionai, — mēs pamatīgi izpētīsim visu ēku. Ir jāatrod …
— Kas jāatrod? — pārjautāja Mariona, pieglauzdama sajukušos matus. — Man fabrika ar visiem tās krāmiem bijusi nebijusi. Vienīgais, kas mani interesē, ir ievilināt šeit zirga nolaupītājus.
— Mani arī! — Fernāns čukstēja. — Viens ar otru-saistās.
Gabijs deva norādījumus rītdienai. Maskas, bārdas un ba-
letkostīmi tika noglabāti skapī — kastē, pēc tam «klubs» tika drusciņ piekopts, bet Zidors rūpīgi apdzēsa pēdējās ugunskura paliekas. Tad visa komanda pilnīgā klusumā aizzagās prom pa Ceriņu ielu.
Iekams bērni iegriezās Melnās Govs ceļā, Gabijs uzmanīgi paraudzījās uz abām pusēm. Neviens nebija redzams.
— Lai arī vakars, — viņš čukstēja pārējiem, — labāk tomēr šajā pusē pārāk daudz nerādīties.
— Nav arī tik daudz ko slēpties, — atbildēja Mariona, iebikstot viņu ar elkoni.
Ejot atpakaļ uz Mazo Nabagu ielu, Tatāvs ar Bonbonu devās pa priekšu, pēc dažām sekundēm viņiem sekoja Berta un Mē- lija, beigās gāja Zidors, Huans un Krikē. Viņus pavadīja Marionas vērīgais skatiens. Gabijs pētīja ceļa galu Nacionālās ielas apkaimē, bet Fernāns — visu plašo Pekē klajumu, pār kuru lidinājās dažas retas sniega pārslas. Nekur nekas nebija redzams. Mariona noskūpstīja savus suņus uz purnu galiņiem, iedeva katram pusgraudiņu cukura un lika tiem atgriezties sādžā. Visi trīs lielie šķiroties sirsnīgi paspieda rokas.
— Nu labi, es eju mājās, — atvadījās Gabijs. — Līdz rītam!
— Ncsaskrienies ar Rublo, — smiedamies uzsauca Fernāns.
Pie Gabija atradās Bileta fabrikas atslēga, tā pati, kas izvēlās no zirga vēdera tajā vakarā, kad notika lielā tīrīšana. Bija nolemts, ka atslēgu glabās katrs komandas loceklis pēc kārtas, lai ienaidnieki nevarētu to tik viegli notvert. Atslēgai pašai nebija lielas nozīmes, jo durvis varēja samērā viegli atvērt arī bez tās. Bet pie atslēgas karājās dzeltena koka plāksnīte ar adresi, un
Gabiis, Mariona un Fernāns gluži pareizi nojauta, ka noziedzīgie cilvēki izmisīgi meklēja atslēgu tikai šīs adreses dēļ. Bija ļoti pa tīkami turēt viņus neziņā.
Trīs vakarus pēc kārtas bērni netraucēti gāja uz fabriku. Mazo Nabagu ielas galā viņi izlīda cauri dzeloņdrātīm un palēkdamies devās prom Melnās Govs virzienā. Šāda nevainīga draiskošanās nevienam nevarēja radīt aizdomas, un Gabijs raudzījās, lai viņa komandas gājiens radītu juceklīgu iespaidu. Maskēties palīdzēja arī nemīlīgais laiks. Jau četros pēc pusdienas no Luviņjī ciemata kāpa augšā bieza migla, kas ceļa turpinājumā pasargāja bērnus no ļaužu acīm. Visi desmit sapulcējās pie vecās lokomotīves skeleta un no turienes taisnā virzienā skrēja uz Sezāra Ara- vāna noliktavām.
Tā bija pavisam tukša un neapdzīvota nomale, kur klusumu pārtrauca tikai spalgie lokomotīvju svilpieni. Vilcieni, tuvodamies Šķirotavai, šajā vietā samazināja ātrumu. Pa šauru eju starp diviem šķūņiem varēja nokļūt uz Ponso ceļa, kas gāja gar dzelzceļa uzbērumu. Gabijs nostājās pie stūra sardzē, vērodams tumšo ieeju tunelī, no kurienes kratīdamies reizēm izbrauca kāds kravas auto vai iznāca daži dzelzceļnieki, kas gāja mājās uz Luviņjī. Kad nebija redzams neviens gājējs, ne arī braucējs, Gabijs ļāva pa pāriem iet uz Ponso ceļu, piekodinādams turēties dzelzceļa uzbēruma tuvumā. Piecdesmit metru tālāk atradās Bileta fabrika ar robotu jumtu un drūmu betona fasādi. Pirmie atnācēji mazliet pavēra smagās durvis, iespraucās iekšā un gaidīja tur pārējos. Kad visa komanda bfja salasījusies, Gabijs aizcirta durvis un aizslēdza tās no iekšpuses. Tā varēja brīvāk rīkoties pa visām telpām, nebaidoties no nepatīkamiem traucētājiem.
Fabrika, domājams, tika slēgta, kad tā vēl strādājusi ar pilnu jaudu. Par to liecināja līmes un papīra masas kubli, līdz pusei pilni ar sakaltušu masu, darbagaldi, piekrauti ar daudzkrāsainām lentēm un zeltotu papīru, un dēļi gar visām sienām ar ņirdzīgiem
masku veidņiem. Grīda bija notriepta ar krāsu un piemētāta ar vizuļiem un serpentīnu. Kaut kādu iemeslu dēļ karnevāla piederumu ražošana bija pārtraukta pirms kara, drūmajā saimnieciskās krīzes gadā, bet bērniem no Mazo Nabagu ielas šīs pagātnes atliekas neierosināja nekādas grūtsirdīgas domas.
Lielais Gabijs aušojās ar cūkas galvu uz pleciem un kartona pistolēm abās rokās. Viņš nemaz nenobijās, ieraudzīdams aiz gaiteņa stūra izlienam lauvu uz tievām kājiņām ar maigu papīra mežģīņu apkaklīti.
— Kas tu esi? — viņš jautāja lauvai.
— Mēli ja, — lauva klīrīgi pīkstēja.
Fernāns sakrējās ar feju melnā maskā un senlaicīgā, zvaigžņotā galvassegā, brīnumnūjiņas vietā viņa vicināja rokā desu.
— Mariona, — Fernāns smējās. — Es tevi pazīstu pēc gaišajām acīm. Tās tevi vienmēr nodod …
Tatāvu interesēja tikai stabulītes. Viņš izmēģināja visas pēc kārtas. Tiklīdz viņam iepatikās kādas stabulītes skaņa, viņš tūlīt uzrausās uz darbagalda, piepūta savus apaļos vaigus un iepriecināja pārējos ar dziesmu, kurai nebija ne sākuma, ne gala. Brīžiem šo pieticīgo mūziku apslāpēja vilcienu dunoņa. Fabrikas plānās sienas drebēja. Kad ātrvilciens tuvojās Luviņjī, klaboņa pamazām aprima. Klusumā atkal bija dzirdama Tatāva aizsmakusi fleita, kuras pavadījumā lielie un mazie bērni ar negantu troksni skraidīja no darbnīcas darbnīcā.
Krikē Larikē skaļi brēca, neatlaidīgi pieprasīdams, lai viņu apbalvo ar Lielā Zaļā Tirlititī ordeņa pirmo šķiru un pieņēma militāru stāju. Huans Spānietis aplika viņam ap kaklu gofrēta papīra ordeņa lentu, kurā karājās milzīga skārda zvaigzne, visas trīs meitenes cita pēc citas apbalvoto iecēla bruņinieku kārtā, Zidors uzsita viņam plakaniski ar zobenu pa abiem pleciem. Svinīgā ceremonija ar to nebija beigusies — mazajam Krikē vēl vaja- dzeja pec reglamenta pagriezties, padevīgi noliekt galvu, un Gabijs viņam cienīgi iespēra pa vietu, kur beidzas mugura.
Zirgs gandrīz bija aizmirsts. Arī Fifija piedalījās svētkos. Lepni sacēlusi asti, viņa skraidīja apkārt, turēdama zobos garu, sarkanu lenti, kuras bārkstainie gali vilkās pa zemi.
Fabrikas gatavās preces bija sakrautas kādā lielā telpā bez logiem. Sienas bija izbalsinātas, no darbnīcām to atdalīja režģu siena. Tur drīkstēja iet tikai Gabija pavadībā, jo viņš centās ierobežot preču izvazāšanu un baidījās no ugunsgrēka, kas varēja izcelties kāda vieglprātības dēļ.
Trīs vakarus pēc kārtas nerimās prieki. Trīsošā sveces gaismā lielie bērni rūpīgi izpētīja visus skapjus, plauktus, garās rindās citu virs citas sakrautās kastes. Tur bija visa kā papilnam: dīvainas cepures un jocīgas rotaļlietiņas, kā «dzēlīgās mēles», kuras Zidors no divu metru attāluma pēkšņi laida kādam acīs, vai brīnišķās puķes, kuras Berta Zedeona izpūta no resna cigāra.
Mariona rosīgi piedalījās meklēšanā. Viņa ar savām kaķa acīm redzēja arī tumsā. Pārstumjot kastes, meitene pamanīja noliktavas viņā galā durvis ar šauru pažobelīti, kur agrāk laikam bijusi ģērbtuve. Mariona to iztaustīja, bet neatrada neko tādu, par ko būtu vērts ziņot pārējiem. Nejauši turpat gadījās arī Bonbons. Mazais gāja Marionai pakaļ, turēdams sev priekšā sveci, kas apgaismoja viņa prātīgo, ziņkārīgo sejiņu. Garām ejot, Mariona satvēra viņu pie rokas.
— Nevajag te staigāt, — viņa sacīja laipni, bet balsī, kas necieš ierunas.
— Nē? — mazulis izbrīnījies pacēla acis uz meiteni.
— Nē! — Mariona atkārtoja un aizveda viņu pie pārējiem. — Un nejautā, kāpēc …
Ja Mariona tādā tonī teica «nē», tad neviens neuzdrošinājās nepaklausīt. Pat Gabijs neko neuzsāka, nepametis acis uz Marionas pusi, gaidīdams šīs atjautīgās meitenes piekrišanu, jo viņa bija visas komandas sirdsapziņa.
Vakarā bērni gāja mājās, maldoties pa Pekē klajuma bedrēm, kuras vācu laikā bija izrāvušas angļu bumbas. Atkal bija jāiet garām Melnajai Govij, kas tumsā izskatījās kā sakumpis briesmonis. Lielos tā vairs nebiedēja, bet mazie tās tuvumā apklusa un joza, cik kājas nes.
— Neskrieniet tik ātri! — Gabijs sauca pakaļ smiedamies. — Govs jūs neaprīs …
Bet melnā govs drūmi iedunējās, jo uz to sāka lidot akmeņi.
Lokomotīves katlam vienos sānos bija liela plaisa. No priekšējās platformas tur viegli varēja ielīst iekšā. Gaišā dienas laikā tas nebija nekas bīstams. Visi desmit ne vienreiz vien bija plēsuši svārkus un bikšu dibenus, ložņādami pa katlu. Naktī pat visdrošsirdīgākie tur nemēģinātu bāzt degunu.
Vakarā, kad komanda tuvojās rūsas klātajām lokomotīves atliekām, Zidors nāca klajā ar priekšlikumu, uz kuru neviens neatsaucās.
— Es atdošu savu kartupeļu devu tam, kas apskatīs katlu, — viņš skaļi paziņoja.
Tatāvs, Gabijs un Huans smējās ļoti skaļi, bet neatbildēja ne vārda.
Bērni bija nonākuši līdz Govij.
— Lai iet! — pēkšņi noteica Mariona, kas nāca drusku iepakaļ. — Aizdedziniet man sveci, — es paraudzīšos, vai tur kāds nav iekšā . ..
— Nedari muļķības! — atrunāja Gabijs. — Zidors tikai pajokojās …
— Palīdziet man! — apņēmīgi turpināja Mariona.
Atbalstīdamās uz Tatāva pleca, viņa uzlēca uz platformas kāpnītēm. No apakšas bija redzams, ka viņa lēnām apstaigā visu lielo katlu, turot svecei priekšā roku. Plaisa bija aizmugurē, netālu no mašīnista kabīnes. Mariona vispirms iebāza tur sveci, pēc tam līdz pusei ieliecās pati. Katla dibenu sedza plāna kārtiņa netīra ūdens, kurā rēgojās saplīsušu cauruļu gali. Mariona pacēla sveci un apskatīja vispirms^fifrpalikušos kurtuves režģus. Nekā nebija. Tad viņa pagrieza galvu uz otru pusi.
— Nu, kas ir? — no ārpuses draugi sauca.
Mariona nopūta sveci un, zobus sakodusi, nāca atpakaļ.
— Nev nekā! — viņa līksmi iesaucās. — Nav neviena. Es biju nez ko iedomājusies .. .
Viņa nolēca zemē, sataustīja zālē krietni smagu dzelzs gabalu un laida to ar visu spēku pret nošķiebto katla pārsegu.
— Bū-umm… — iemaurojās Melnā Govs klajuma vidū.
Drīz kļuva redzams ceļš, kuru apgaismoja retas gāzes laternas, tālāk šaurā Mazo Nabagu ieliņa, aiz kuras tumsā gulēja pilsēta. Pie dzeloņdrātīm Gabijs lika drusku apstāties, lai Mariona varētu aiziet pēc Fanfāna un Bitora viņpus Nacionālās ielas. Kad viņa atnāca ar abiem suņiem, visi klusēdami pārgāja pāri ceļam un iegriezās Ceriņu ielā.
«Klubā» bija tik jauki pēc satraukuma pilnajām stundām, kas bija pavadītas Bileta fabrikas bagātību krātuvēs. Kad uguns jau uzliesmoja stiprāk, meitenes izvārīja buljonu, sagrauzdēja maizes šķēlītes un pārklāja tās ar kausētas šokolādes kārtiņu. Pa to laiku Gabijs centās iegūt skaidrību par ārējo stāvokli, uzklausot biedru ziņojumus.
Visvērtīgākās ziņas sniedza Huans Spānietis un nēģerēns, kas abi dzīvoja nabadzīgo ļaužu kvartālā, kur netrūka arī visādu salašņu.
— Vakar vakarā, — stāstīja čigānzēns, — kāds kravas auto trīs reizes braukāja pa Ponso ceļu starp staciju un Bakhusa priekšpilsētu. Mašīna brauca ļoti lēnām, un likās, ka šoferis kaut ko meklē. Varbūt tam nav nekādas nozīmes, jo mēs uzturamies stacijas otrā pusē.
— Kāda mašīna tā bija? — jautāja Gabijs.
— Reno firmas, pārsegta ar pelēku brezentu…
— Tovakar bija pelēkzaļš brezents, — piebilda Fernāns.
— Šoferim blakus sēdēja divi vīrieši, — turpināja Huans. — Tieši tas pievērsa mūsu uzmanību.
— Vai nepazināt?
— Nebija iespējams tādā tumsā.
Man liekas, — sacīja Fernāns, — ka mums seko Sinē un Lamī. Vakar vakarā, mājās iedams, es redzēju, ka viņi lēnām pastaigājas pa Sabiedroto ielu.
— Būtu labāk nodarbojušies ar nozagto zirgu, — Zidors kodīgi piezīmēja. — Man gribētos zināt, ko abi šie slīmesti ir darījuši zirga labā …
Mariona pacēla galvu:
— Varbūt viņi mūs apsargā, paši to neapzinādamies, — mei- ene klusu teica. — Tikai abu policistu dēļ nelieši neuzdrošinās mums tuvoties. Ja mēs nebūtu iesnieguši sūdzību, viņi jau sen 3ūtu mēģinājuši no jauna mums uzbrukt, pie tam vēl rupjākā veidā nekā pagājušo reizi.
— Kāpēc tu tā domā? — Gabijs pārsteigts jautāja.
Mariona ar kājas purngalu uzsvieda dažas skaidas uz oglēm,
jn šķūnis kļuva gaišs.
— Nupat divi tipi bija Govī, — viņa vienkārši paziņoja.
Visi pārtrauca ēšanu.
— Divi tipi! — Gabijs ierēcās. — Kāpēc tu tūlīt neteici?
— Negribēju jūs veltīgi biedēt, — atbildēja Mar.iona. — Bez :am ir labāk, ja viņiem liekas, ka mēs viņus neesam redzējuši.
Visai skaidri es nevarēju saskatīt, jo vējš nepārtraukti plivināja sveces liesmu, bet viņus es redzēju, tieši viņus. Abi bija salīkuši un pieplakuši pie katla dibena kā sardīnes.
Šī ziņa visus nobiedēja.
— Tāclā gadījumā nebūtu prātīgi, ja mēs staigātu uz fabriku pa to pašu ceļu, — Gabijs sprieda. — Kādas ir jūsu domas? Varbūt viņi ir izsekojuši mūs ceļā uz turieni.. .
— Ja viņi turpat kaut kur būtu, viņiem nebūtu bijis jāgaida vakars, lai redzētu, kurp mēs ejam, — sacīja Fernāns.
— Šiem cilvēkiem atklāti rādīties ir ļoti bīstami, — teica Huans. — Viņi droši vien klīda pa Pekē klajumu un, dzirdot mūs nākam no noliktavu puses, nobijās un ielīda katlā.
— Droši vien viņi rītvakar arī tur slēpsies, — sacīja Mariona. — Bet par to mums nav jāuztraucas. Ceļš pāri laukiem mums tomēr ir visdrošākais. Ponso ceļš ir ļoti šaurs, un nekad nevar zināt, kas izlīdīs no viadukta apakšas . . . Labāk iesim taisni pāri Pekē klajumam, kur mēs pazīstam katru caurumu un kur ir vieglāk izklīst.
Berta un Mēlija, Krikē un Bonbons klausījās ar satrauktu sajūsmu, it kā tiktu pārrunāti noteikumi kādai slēpšanās rotaļai, kas būs piedeva Bileta fabrikas jokiem un pārsteigumiem. Lielie, protams, visu uztvēra daudz nopietnāk, bet arī īsti nesaprata, kādas briesmas tiem draud. Bērni prātoja tikai, kā ievilināt blēžus labi sagatavotos slazdos, un Mariona domāja, ka tie jau paši sāk turp virzīties. Nebija zināms, kas noticis ar zirgu, un bija maz ticams, ka vēl kādreiz varēs to redzēt ripojam uz trim riteņiem pa Mazo Nabagu ielu. Visi desmit gaidīja izdevību likt dārgi samaksāt par zirgu. Vienalga, kam …
Ceriņu ielas galā vajadzēja labu laiciņu pagaidīt: pa Melnās Govs ceļu klusu sarunādamies nāca nepazīstami cilvēki. Svešie piepeši apstājās, tad turpināja ceļu vēl lēnāk, vēl piesardzī- gāk. Pēc viņu gaitas spriežot, tā nebija vienkārša pastaiga. Gabijs bija noraizējies par saviem draugiem un nolēma viņus pavadīt līdz pat Cecīlijas ielas stūrim.
Mariona aizgāja viena pati uz Luviņjī ciematu, kura mazās, zemās mājiņas aizsedza lauku plašumu viņpus Nacionālās ielas. Parasti viņa šajā apgaitā devās dienā, lai nevienu netraucētu. Viņa veikli apstaigāja visas dubļainās šķērsieliņas, gāja iekšā pagalmos, bez kautrēšanās līda pāri sētām un pa režģu starpām, skatījās cauri žogiem, piespiedusi tiem savu sīko sejiņu. Viņas klusā svilpošana caur zobiem vēlajā vakarā izklausījās kā vienmuļa dziesma, kuru reizēm pāršalca vējš, šūpodamies kailajos kokos.
Tovakar Luviņjī ciemata suņi bija ļoti nemierīgi, bet šis nemiers neizpaudās negantā riešanā, kāda parasti rodas, ja garām paskrien kaķis vai parādās sīpolu zaglis. Sievietes uztraucās un gāja pie logiem:
Suns rūc, — viņas teica. — Vajadzētu iet paskatīties… Nav nekas, — atbildēja vīri, sūkdami savas pīpes. — Mazā suņu meitene iet savā apgaitā.
Mariona aizgāja līdz Jaunā kvartāla skaistajām savrupmājām un izbeidza savu apstaigu pie Mazās Luviņjī strādnieku barakām. Huans Spānietis izdzirda viņas svilpienu un iznāca uz sliekšņa.
— Ko tu te dari?
— Tu redzi, — Mariona atbildēja, rādīdama savas slapjās drēbes un dubļainās kājas. — Beidzu savu apgaitu un eju mājās …
— Kā viņi jūtas? — jautāja Huans, kas domāja par suņiem gluži tāpat kā par cilvēkiem
— Viņi ir satraukti, — Mariona atbildēja ar savādu smaidu. — Tu redzēsi, mums būs lieli smiekli…
— Pie kā ir atslēga? — Huans vēl jautāja, saistīdams ari suņu dzīvi ar zirgu bez galvas.
— Šovakar pie Zidora.
— Cerams, viņš to neaizmirsīs mājās zem gāzes skaitītāja.
— Neuztraucies! Viņš guļ ar atslēgu zem spilvena …