O3kolēniem sestdiena nav diezcik patīkama. Tēvi slinko jau no paša rīta, pētī kino programas vai uzsēžas uz motocikla un aizbrauc makšķerēt. Pa to laiku Vīna ielas drūmajā skolas ēkā bērniem jāpārdzīvo vai vesela pratināšana. Briļļains skolotājs bez kādas žēlastības pieprasa no viņiem paskaidrojumus par sabī- niešu nolaupīšanu vai Gīzas hercoga nogalināšanu[1].
Šorīt jau no paša rīta skolotājs Zista kungs ievēroja, ka lielākajiem zēniem — Gabijam, Fernānam un% Zidoram sejas ir atturīgas un sasprindzinātas. Tas parasti nozīmēja, ka vakarā paredzēts kāds pasākums.
Meiteņu klasē Zista kundze redzēja gan, ka Marionas nav skolā, bet par to nebrīnījās. Tas gadījās diezgan bieži, jo mazā meitene palīdzēja savai sagurušajai mātei un vēl nezkam. Pirmklasnieku skolotāja Berī jaunkundze, gluži jauna meitene, nevarēja valdīt smieklus, ieraugot mazo Bonbonu ar sarkanu bur-
kānu uz deguna. Viņa ielika Bonbonu uz desmit minūtēm kaktā un konfiscēja lieko degunu līdz stundu beigām. Par laimi, šis brīdis nebija ilgi jāgaida.
Pēc skolas neviens negāja mājā. Larikē kundze, Babēna kundze vai Zedeona kundze būtu varējušas savas atvases vairs nelaist no mājām ārā, atsaucoties uz nejauko laiku, kas pieturējās visu dienu, bet Gabijam tas nebija pa prātam. Viņš gribēja, lai šodien visa komanda ir kopā.
Sniga ne visai stipri, vējš dzenāja pa ielām retas pārslu vērpatas, bet bija jau krietni satumsis, un sals knieba kailajos ceļgalos.
Mariona sagaidīja visu komandu Mazo Nabagu ielas stūrī. Visi sagāja pie viņas nolikt skolas somas un iedzert karstu šokolādi. Mazais Bonbons atkal bija uzlicis lieko degunu un draudīgi vicināja savu lielo revolveri.
— Ņemot vērā, cik tas tev pagājušo reizi bija noderīgs, Zidors zobojās, — tu mierīgi varēji šo veco krāmu atstāt mājās.
— Nošaut ar to nevienu nevar, — Bonbons ar nožēlu piekrita, — bet, kad es to paņemu rokā, man vairs nav tik bail.
Gabijs vispirms pārbaudīja gaismas avotu krājumus — piecus sveču galus un divas kastītes sērkociņu, kas tika sadalīti lielākajiem.
Kamēr vēl ģērba un vīstīja mazos, atnāca Fabēra kundze. Viņa daudz neuztraucās, atrodot savā dzīvoklī šo pirātu baru, kas piecu minūšu laikā bija notiesājis visu maizi, kura bija iegādāta divām dienām.
Mariona nemaz nemeloja un smaidīdama teica mātei:
— Mēs iesim uz Pekē klajumu, lai drusku izkustētos.
Fabēra kundze nopūzdamās paraustīja plecus:
— Ejiet un papūlieties neaplauzt kājas kādā bedrē… Labāk jūs būtu braukuši ar simtu kilometru ātrumu stundā uz tā paša nelaimīgā zirga.
Visi desmit pārgāja pāri ceļam un palīda zem dzeloņdrātīm,
nemaz, nemēģinādami slēpties. Cik tālu vien varēja krēslas pelēkuma redzēt, bērnu priekšā stiepās Pekē klajums, tikpat kluss un tuksnesīgs kā citus vakarus.
Gabijs, Fernāns un Zidors drosmīgi gāja pa priekšu, vicinādami rokās pamatīgas rungas, kuras bija sadabūjuši Fabēra kundzes malkas šķūnītī. Huans Spānietis turēja piespiedis pie krūtīm garo kartupeļu nazi. Tatāvs bija paķēris lepnu krāsns kruķi ar misiņa rokturi. Bonbons ar savu lielo revolveri mēģināja šaut kovārņus.
— Es mērķēju, šauju, un gatavs ir, — Bonbons klaigāja, piemiegdams vienu aci.
— Krā-krā-nekā, — attrauca kovārnis un laidās prom.
Mariona nāca pēdējā, viena pati, sabāzusi rokas vecā mētelīša kabatās. Meitenes sejā atspoguļojās iekšķīgs "smaids, bet bija skaidrs, ka šo smaidu nebija izraisījušas maigas jūtas vien.
Bērni nonāca līdz klajuma vidum. Gabijs ne soli nenovirzījās no vistaisnākā ceļa. Neapzinīgi visi bija apklusuši, un mazie turējās ciešāk pie lielajiem. Melnā Govs vietām bija pārklāta ar svaigu sniega kārtiņu. Bērniem garām ejot, Govs saņēma krietnu sviedienu devu un sāka dobji dunēt. Tad visi desmit metās rikšos līdz pašai Sezara Aravāna noliktavu sētai. Nonākot pie spraugas, Mariona ļāva pārējiem iet uz priekšu, bet pati piespiedās pie noliktavas sienas un sasprindzināti skatījās tukšajā klajumā.
Pēc mirkļa divas tikko saredzamas ēnas izlīda no Melnās Govs. Viena steidzīgi devās uz Luviņjī, otra uzmanīgi gāja pa to pašu ceļu, kur nāca bērni, tikai reizēm apstājās un vēroja pamesto ēku virkni.
Mariona tūlīt atstāja savu paslēptuvi un panāca biedrus uz Ponso ceļa, dažus soļus no Bileta fabrikas. Viņa neko nesacīja, jo vēl nevarēja paredzēt, kas īsti notiks. Meitene tikai pamirkšķināja Gabijam. Tas atvēra durvis, lika visiem saiet iekšā un ie slēdzās, uzmanīgi apgriezdams atslēgu divas reizes. Bija jau tik tumšs, ka vajadzēja tūliņ aizdegt sveces, lai varētu iekļūt darbnīcās.
Gabijs palika priekšnamā apspriesties ar Marionuun Fernānu.
— Lielās durvis neturēsies ne desmit sekundes, jo šie vīri ir labi apgādāti ar visādiem rīkiem, — viņš noraizējies sacīja. Koks ap slēdzeni ir pavisam satrunējis …
— Tas nemaz nav svarīgi, — pārtrauca Mariona. — Jūs aiz- barikādēsities noliktavā, iepriekš noslēdzot visas trīs ejas. Viņi zaudēs vismaz desmit minūtes, atbrīvodami sev ceļu, bet desmit minūšu laikā var paspēt daudz ko nokārtot. Svarīgi ir iedabūt viņus te iekšā un noturēt šinīs sienās. Par pārējo es gādāšu …
Fernāns pakratīja galvu.
— Es uzkāpšu augšā pie mazā, apaļā lodziņa virs ieejas un paraudzīšos, kas notiks, — viņš sacīja.
Taustīdamies viņš aizgāja līdz ārdurvīm un kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm, kas veda otrā stāva tukšajās telpās. Starp abiem stāviem bija mazs lodziņš bez stikla. Fernāns uzmanīgi pabāza galvu un apskatīja Ponso ceļu abos virzienos.
Pekē klajumā bija pilnīgi satumsis. Tuvākajās Luviņjī mājās iedegās ugunis. Ceļš grima tumsā. Apgaismojums no dzelzceļa puses bija niecīgs. Fernāns sasprindzināti klausījās, bet nekā nevarēja sadzirdēt, jo manevrējošo lokomotīvju un garām braucošo vilcienu nepārtrauktie svilpieni apslāpēja visus pārējos trokšņus.
Zēns paliecās vēl tālāk uz priekšu un paskatījās uz Luviņjī pusi. Pēkšņi pār ceļu atspīdēja automobiļa prožektoru ugunis, kas apgaismoja blakus esošās noliktavu ēkas un pamazām virzījās tuvāk. Tas neiegriezās vis tunelī, bet turpināja braukt taisnā virzienā un apstājās pie žoga, kas aizšķērsoja ceļu. Ugunis izdzisa. Fernāns dzirdēja noklaudzam automobiļa durtiņas.
— Vai tu kaut ko redzi? — aiz muguras jautāja kāda balss. — Ļauj paskatīties…
Mariona klusiņām bija uzkāpusi augšā. Viņa piesardzīgi pabāza galvu pa lodziņu. No Luviņjī puses piebrauca otra mašīna, tās ugunis atspīdēja arī pret lodziņu un apgaismoja meitenes seju.
— Uzmanīgāk! — Fernāns klusu sacīja. — Tevi ieraudzīs.
Arī šis auto, tāpat kā iepriekšējais, aizbrauca līdz tuneļa galam, apstājās noliktavu ēnā un izdzēsa ugunis.
— Tie ir viņi, — čukstēja Mariona.
Vairāk viņa neteica ne vārda, tikai pastiepa roku un rādīja kaut ko ārpusē, tieši lodziņa priekšā.
Pasažieru vilciens lēnām tuvojās līkumam pie Luviņjī, nedaudz apgaismodams ceļa malas, Fernāns pamanīja ceļa otrā pusē vīrieti, kas stāvēja dzelzceļa uzbēruma apakšā, pieplacis pie mūra sienas. Viņš atradās tik tuvu, ka Fernānam aizrāvās elpa. Vīrietis iededzināja kabatas lampiņu, vairākas reizes to pavicināja, dodams kādam signālu, un tad ļāva gaismai krist tieši uz fabrikas sienām.
Abi bērni klausījās. Apakšā zem lodziņa klusu čirkstēja grants. Fernāns izliecās ārā un ieraudzīja piecus tumšus stāvus nākam zosu gājienā gar sienu.
— Viņi sanāca iekšā, — zēns noteica neskanīgā balsī. — Viņā galā redzams gaismas atspīdums.
Fernāns un Mariona klusiņām nokāpa lejā un apstājās pie ieejas. Tālumā bija dzirdama klusa dunoņa, tā kļuva stiprāka, nodrebēja darbnīcu logi, un gar Ponso ceļu aizšāvās garām ātrvilciens, kas nāca no Melēnas. Zeme notrīsēja, tad riteņu klabēšana kļuva klusāka un drīz aprima pavisam. Bērni tūlīt izdzirda krakšķam satrunējušās durvis.
— Ej, brīdini pārējos un nedomā par mani, — steidzināja Mariona. — Nocietinieties pamatīgi noliktavas dibenā. Jums jā noturas pēc iespējas ilgāk.
— Ko tu darīsi?
— Es iziešu ārā pa mazo pagalmiņu otrā pusē un skriešu prom pāri laukiem. Tas nebūs ilgi. Nebaidies, es atgriezīšos .. .
Viņa pazuda sānu ejas ēnā. Durvis vēlreiz nokrakšķēja, un parādījās gaisma starp abām durvju pusēm, kas tika mežonīgi raustītas no ārpuses.
— Grūdiet taču vaļā! — kāds kliedza.
Fernāns uz pirkstu galiņiem steidzās atpakaļ un iespruka pirmajā darbnīcā. Pienāca Gabijs, turēdams rokā sveces galu. Viņš bija krietni nobijies.
— Nu?
— Ir iekšā, — čukstēja Fernāns. — Mēs tikko pagūsim nosprostot durvis.
Pirmajās durvīs, kas izgāja uz priekšnamu, atslēgas nebija. Zēni tām aizvilka priekšā divus darbgaldus un atbalstīja tos pret durvju metāla apkalumu.
Ielas pusē klusu nodimdēja. Zem stipra spiediena atsprāga vaļā abas ārdurvju puses. Gabijs un Fernāns pārvietojās uz nākošo darbnīcu. Tā atradās aiz stiklotām durvīm, bet tām bija atslēga.
— Šīs durvis viņi uzlauzīs bez kādām pūlēm, - Gabijs sacīja, paraustīdams plecus.
— Divas trīs minūtes viņiem tomēr būs vajadzīgas, — Fernāns atbildēja. — Mariona teica, ka mums jāiegūstot laiks.
Noliktavā mazākie bērni gluži mierīgi pielaikoja sev parūkas un liekās bārdas, bet Zidors bija pārģērbies par Sala veci. Tatāvs jau bija paguvis salauzt divpadsmit stabulītes. Berta un Mēlija svaidījās ar serpentīnu. Krikē, izgreznojies ar trijstūrainu cepuri, pašlaik saņēma apbalvojumu no ģenerāļa Bonbona Luvrjc de Luviņjī.
— Izbeigt smieklus! — Gabijs nikni uzkliedza. — Mums uzbrūk zirga zagļi. Tūlīt būs klāt, visi uz barikādēm! Vāciet kopā kartonu un kraujiet durvīm priekšā.
Noliktava bija atdalīta ar pamatīgu koka režģi līdz pat griestiem. Divviru durvis bija nostiprinātas ar stieņiem, augšā un apakšā atradās smagi aizbīdņi, kas no ārpuses nebija aizsniedzami. Bet ar to nepietika, lai aizturētu nelūgtos viesus.
Milzīgā steigā visi bērni, gan lielie, gan mazie, krāva gar aizžogojumu kastes ar maskām un papīra rotaļlietām, smagākās lika apakšā, vieglākās uzsvieda virsū. Juku jukām bija savāktas kopā visas Ali-Babas brīnumalas bagātības: vizuļi, lentas, spalvu pušķi no zirgu astriem, japāņu saulessardziņi, karāļu kroņi no apzeltīta kartona, velniņi uz atsperēm, pūķi, papīra puķes, stabulītes, tarkšķi, kastaņetes, liekas bārdas, deguni, zobi un bezgalīgi daudz citu nieku.
Blakus darbnīcā sāka klirkšķēt plīstoši durvju stikli un paspīdēja gaisma. Uz cementa grīdas noklaudzēja smagi soļi, kas lēnām tuvojās noliktavai.
— Vēl vienas durvis, — sacīja Fernāns, — un mēs redzēsim, kādi izskatās rotaļlietu zagļi.
— Pūtiet sveces nost! — čukstēja Gabijs, kas aiz uztraukuma nevarēja nostāvēt uz vietas. — Ejiet uz noliktavas viņu galu, paslēpieties un nekustieties… Kurš iesmiesies, to nožņaugšu.
Bērni, smieklus valdīdami, klupdami krizdami taustījās atpakaļ, jo vidus eja bija piemētāta ar dažnedažādiem spīguļiem. Visa noliktava bija pieblīvēta ar preču kastēm, sakārtotām rindās ar viena metra atstarpi. Grēdas bija cilvēka augstumā. Šie kartona nocietinājumi ne no kā nevarēja pasargāt, tomēr Gabijs prātoja, ka vajadzības gadījumā, pagrūžot ar plecu, varēs visu sagāzt kaudzē un tā iegūt laiku.
Pie pēdējām durvīm vajadzēja krietni pasvīst. Durvis bija
apkaltas ar dzelzi, smago atslēgu Gabijs bija apgriezis divas reizes. Lai izsistu slēdzeni, iebrucēji gāzās durvīm virsū ar kādu darbgaldu, to atvilkdami un grūzdami kā senlaiku mūru graujamo mašīnu. Katru grūdienu pavadīja lamu vārdu birums. Beidzot durvju vidus daļa spiedienu vairs neizturēja un iegruva, aizraujot līdz arī ietvaru. Troksnis bija tik apdullinošs, ka pat Bertai un Mēlijai aprāvās smiekli. Viņas pie kāda pusatvērta skapja bija līdz ausīm ierakušās zīda kankaros.
Gabijs un Fernāns bija nostājušies abi līdzās aiz kastēm, kuras novietoja tā, lai acu augstumā paliktu sprauga novērošanai. Zēni redzēja, kā cits aiz cita ienāk visi nelieši. Mirgoja maza gaismiņa, kurā brīžiem pavīdēja lielie, lempīgie augumi un pretīgās, trulās sejas. Pirmais tūlīt paklupa pret kartona cūkas galvu, kas gulēja uz grīdas, un ar lielu troksni izstiepās visā garumā, apgāzdams spaini ar krāsu. Viņš spļaudījās, lādējās, lamāja savus biedrus un, smagi pūzdams, piecēlās. Izrādījās, ka viņam zem deguna pielipusi gara, balta bārda. Pretinieka pirmā neveiksme drusku uzlaboja garastāvokli Gabija nometnē, kuru jau sāka stindzināt bailes.
— Bez gaismas jūs, gļēvuļu banda, neko neizdarīsiet, — aizmugurē sauca kāda rupja balss. — Elektrības sadalītājs ir velvē, izsitiet vidējo dēlīti un aizlieciet atkal plombas priekšā. Neviens neredzēs, līdz tuvākajai mājai ir astoņi simti metru.
Pēc dažām minūtēm darbnīcās iedegās vairākas spuldzes, kuru spilgtajā gaismā atklājās paplukušās bagātības briesmīgā nekārtībā, jo bērni te bija saimniekojuši vairākas dienas. Zagļi ļoti apmierināti steidzās pie režģa starpsienas. Viņi bija pieci. Gabijs un Fernāns tūlīt pazina Pepē un Nesmuko, kas bija cieši sajozušies ādas jakās. Viņiem aiz muguras stāvēja resnais Rublo, kas nemaz neizskatījās drošsirdīgs. Abi svešie bija ģērbušies biezos mēteļos, galvas ierāvuši apkaklēs, tā ka sejas gandrīz nevarēja redzēt.
Nesmukais sirdīgi raustīja režģa stabus.
— Nelietīgie knauķi ir ieslēgušies, — viņš rūca. — Vajadzēs tos dabūt no turienes ārā.
Viņš ar visu svaru gāzās virsū durvīm un sāka tās mežonīgi dauzīt. Tomēr dēļi bija biezi un aizbīdņi smagi, tāpēc durvis turējās stingri. Nesmukais noskaitās, nosvieda zemē savu sitamo un piebāza seju pie režģiem.
— Ei, jūs tur!… — viņš draudīgi kliedza. — Taisiet tūlīt vaļā, citādi es jums nogriezīšu ausis!
— Taisiet vaļā, smurguļu banda! — bļāva Pepē.
Noliktavā nekas pat nepakustējās.
Tā taču ar bērniem neviens nerunā, — nomurmināja viens no tiem, kas bija ģērbušies mēteļos, kā likās, viņu priekšnieks. — Ļaujiet man …
Viņš pagrūda abus vīriešus sānis un ziņkārīgi ielūkojās pāri režģiem. Tikai viena pati spuldze virs durvīm apgaismoja visu noliktavu, pelēkos, ar skārdu apsistos skapjus un taisnās kartona kārbu grēdas.
— Cibulīši, cālīši, cibulīši, — blēdis labinājās dziedošā balsī, it kā aicinādams cāļus pie putraimiem. — Nāciet, nāciet! Esiet nu atkal labiņi, nāciet atveriet mums smuki durtiņas, un neviens ar jums nebārsies… Kas pirmais iznāks ārā, dabūs simt franku.
Noliktavā valdīja klusums. Nevienam nevajadzēja simt franku, bet Tatāvs labprāt būtu atdevis simttūkstoš franku, ja varētu šinī brīdī atrasties kur citur. Zidors un Huans Spānietis tikko bija atklājuši savā paslēptuvē veselu kasti ar «rokas granātām». Tās bija nelielas zīdpapīra bumbiņas, pildītas ar smiltīm, kurās bija ieliktas sprāgstošas kapsulas. Nosviežot tādu granātu, sprādziens bija pamatīgs. Abi zēni pagrāba pa saujai, izlīda no savām paslēptuvēm un svieda savus lādiņus pret režģa sienu. Granāta pēc granātas sprāga ar lielu troksni. Izklausījās pēc īstas apšaudīšanās. Pārsteigtie vīrieši gluži instinktīvi atkāpās, ar rokām aizsargādami sejas. Gabijs ar Fernānu izmantoja gadījumu un pārvietojās pie biedriem.
— Grābiet jūs arī! — Zidors čukstēja, — tikai pārmainīsim vietu, citādi viņi drīz vien mūs atklās.
Visi pieci nelieši neprātīgās dusmās atgriezās pie režģu sienas ar revolveriem rokās.
— Ja nu jums patīk mūzika ar bungām, tad paklausieties mūsējo! — vīrietis mētelī kliedza bērniem.
Izbāzuši revolverus cauri režģiem, viņi izšāva vairākas reizes uz labu laimi, bet trāpīja skapjos, kuriem atsprāga vaļā durvis, un viss saturs uzbira virsū bērniem, kas tupēja turpat uz grīdas. Šāvienu troksnis vēl vairāk satracināja bērnus. Berta un Mēlija arī pieprasīja «granātas». Visi pēc kārtas — abas meitenes, Gabijs ar Fernānu un Zidors ar Huanu svieda granātas pret režģiem, gan celdamies kājās, gan pieplakdami pie grīdas un ierak- damies papīru mudžekļos. Rublo un Nesmukais iegāja darbnīca blakus un atgriezās, stumdami to pašu darbagaldu, ar kura palīdzību vienas durvis jau bija uzlauzuši. Visi pieci pacēla smago ierīci un ar pilnu sparu trieca pret durvīm. Abas durvju puses nobrīkšķēja, bērnu saceltā barikāde triecienā līdz pusei sabruka. Sekoja varena granātu brāzma. Režģu siena ņirbēja mazās uguntiņās.
Pēc otrā trieciena ar darbgaldu atlēca vaļā apakšējais aizbīdnis. Viena durvju puse padevās uz priekšu, atstumjot visas priekšā aizkrautās kastes. Bērni iznāca no paslēptuvēm un, nostājušies visā augumā, dedzīgi apmētāja granātām piecus vīriešus, kas atkāpās dažus soļus, lai pārietu izšķirošajā uzbrukumā.
— Kur Mariona tik ilgi paliek? — Fernāns murmināja, izņemdams no kastes dibena pēdējās granātas.
Mariona pārlēca pār sētu un kā kaķēns tūlīt nostājās uz kājām. Bija ļoti tumšs, bet tikko uzsnigušais sniegs viegli mirdzēja, tāpēc varēja nojaust, kur ir pauguri, grambas un, galvenais, lielās, bumbu izrautās bedres. Mariona ņēma kājas pār pleciem un drāzās cauri tumšajam klajumam, neizlaižot no acīm sarūsējušo Melnās Govs skeletu, aiz kura bija redzams blāvs pilsētas uguņu atspīdums.
Vēl joprojāņi krita retas sniega pārslas, bet vējš bija pilnīgi aprimis. Brīžiem Šķirotavā apklusa vilcienu dimdēšana, tad arī šajā pilsētas nomalē iestājās parastais lauku vakara miers.
Nonākusi pie vecās lokomotīves, Mariona apstājās un atvilka elpu, piespiedusi rokas pie krūtīm. Tad viņa iebāza mutē abus rādītāja pirkstus, dziļi ieelpoja un sāka svilpt. Griezīgais, viegli trīsuļojošais svilpiens traucās pāri visam Pekē klajumam, izurbās cauri automobiļu rūkoņai Nacionālajā ielā un ieskanējās visās priekšpilsētas ieliņās, nostūros, pagalmiņos, dārziņos, šķūņos un nojumēs.
Pagriezusies pret ugunīm, kas spīdēja no Luviņjī puses, Mariona svilpa no visa spēka, bez atelpas; viņai palīdzēja atbalss, kas tālu jo tālu aiznesa šo spalgo, griezīgo skaņu. Mariona stāvēja viena pati saltajā naktī un svilpa, aicinādama palīgus Mazo Nabagu ielas bērniem.
Bitors un Fanfāns, Mesnāru mājas sētas suņi, kas pašlaik tramdīja resnu kaķi Melnās Govs ceļa galā, pirmie izdzirda neatlaidīgo signālu. Spalva suņiem sacēlās gaisā, un, pametuši kaķi, abi pārlēca pāri dzeloņdrātīm un nedzirdami skrēja prom uz tumšo, klusumā sastingušo Pekē klajumu. Mazo Nabagu ielas galā satraucās visi divpadsmit Marionas slimnieki un dzīrās līst laukā no saviem pārsējumiem. Gan tikai ņiprajai Fifijai izdevās tikt pāri žogam, un tā kā negudra aizdrāzās uz Melnās Govs pusi.
Fifijai sekoja Hugo, Fricis un Cēzars, trīs Cecīlijas ielas ievērojamākie suņi. Plecu pie pleca tie milzīgā ātrumā metās ap stūri un pazuda tumsā. Dingo, kurpnieka Galī vecais pūdelis, vairs nebija tik nasks, tas pārskrēja pāri ceļam drusku vēlāk un nikni rūkdams līda dzeloņdrātīm pa apakšu. Pa Mazo Nabagu ielu cits aiz cita skrēja lejā Babēnu foksterjers Moko, vecā Zedeona kucīte Pinete un pieci neganti kranči no Ferāna kvartāla: Matafs, Dorē, Zerēms, Urss un Drinete. Visi aizauļoja klusēdami, noliektām galvām un tikko nenogāza no kājām kādu gājēju, kas nāca šurp no Ponso ceļa. Vienacainais Mustafs, bijušais policijas suns, un Zanzija, Luvrjē kundzes pūdelītis, rikšoja kopa ar Eksi un Fido, Luviņjī mēra Monso kunga tīrasinīgajierti bretoniešiem. Visi četri nesās, cik jaudāja. Bet Mariona vēl arvien svilpa.
Puika, melni baltais Zuā kunga putnu suns, izšāvās no Ober- tēna ielas un drāzās prom pa Melnās Govs ceļu. Tam no Luviņjī ciemata piebiedrojās papildspēki, kas veselām grupām šķērsoja Nacionālo ielu, nepiegriezdami vērību automobiļu ugunīm un čīkstošajām bremzēm. Miņons, dogs no Mobēra sakņu dārznie čības, veda līdz visus Maša kvartāla suņus — noplukušos krančus Filū, Kanāru, Betaru, Flipu un Brikē. Aiz tiem nesās Lejas Luviņjī ganu suņi, melni, pinkaini, drūmi un plēsīgi: niknais Kauslis, kovārņu ēdājs Rīļa, klibiķis Klunkurs, kas vairs nekliboja, dzeltenacainā Bella, sakropļotais Šarlo, kam vairs nebija ausu, kraupainais Draišķis un vistu zaglis Plinte. Visa šī vazaņķu banda godīgi un pieklājīgi tecēja pa Nacionālās ielas bruģi. Apbrīnojama bija lielā suņu kopības apziņa, kas lika viņiem traukties uz otru pilsētas malu.
Kopīgajā straumē ieplūda arī Jaunā kvartāla izlutinātie suņi. To pārstāvji bija glīti sasukāti, koptiem nagiem: lielais bokseris Oto no Prīmulu vasarnīcas, kura ciltskoks bija sarakstīts uz četrām lappusēm un kurš katru dienu apēda veselu mārciņu kapātas vērša gaļas, melnais špics Bebē ar kazas acīm, viltīgais Ibērs, kas lēca pār šķēršļiem un kam bija četras medaļas, zaķu dzinējs Popovs, kas agrāk bija piedalījies skriešanas sacīkstēs,
seters Zums, aizkaru un kurpju plosītājs, un vēl pieci dažādas spalvas un dažāda auguma pūdeļi, visi drusku aptaukojušies, safrizēti un sasmaržināti ar odekolonu. Tie visi bija gājuši caur Marionas rokām, jo kādreiz bija slimojuši. Tagad suņi līksmi joņoja uz satikšanos.
Mariona vēl arvien svilpa vakara tumsā Pekē klajuma vidū. Meitenes aicinājums izskanēja Mazās Luviņjī un Bakhusa priekšpilsētas mājiņās. Visus kvartāla suņus aizrāva niknuma viesulis. Sacēlās kājās visi plušķi, klaidoņi, lupatlašu suņi, kaušļi un bezpajumtnieki, kas nebaidījās ne ko kā un dzīvoja gluži kā ārpus likuma, tālu no skaistajām ielām. Sis salašņu bars pameta visas savas darīšanas un vēja ātrumā nesās pāri klajumiem, garām koka barakām, drāzās cauri pilsētas ielām, pārskrēja pāri Lielajai ielai un Vīna ielai, nogriezās pa Sabiedroto ielu, tad visi
sabruka Mazo Nabagu ielā, kas bija stāvgrūdām pieblīvēta ar suņiem. Huana Spānieša dzeltenbaltais Pipsis skrēja pa priekšu kopā ar Arti„vecā Šabla suni, sarainu, ar īsām kājelēm, šakāļa galvu, vienu aci melnu, otru zilu. Tiem sekoja Plušķis, Krancis, Vilcēns, Bandīts, Kortelītis — Zigona tēva mīlīgais sunītis, Golo — Larikē ģimenes buldogs un vecais mopsis Ādolfs, kuru te bija pametusi vācu komandantūra. Skrēja līdz arī Polits, Bidass, Āmis un pārdesmit citi blusu īpašnieki, kas ik nedējas mainīja vārdu un dzīves vietu.
Mariona, stāvēdama pie lielās Meičās Govs, vēl arvien svilpa cik spēka, kad ieradās jau pirmie suņi. Viņa redzēja pa tumšo klajumu skrienam šurp veselus barus aulekšiem, bet klusu. Neviens nerēja — Mariona bija aizliegusi riet, tikai daudzo kāju dipoņa atgādināja krusas graudu sanēšanu. Jau pēc dažām sekundēm meitene bija suņu ielenkta. Tie spiedās viņai klāt, tiekdamies apliecināt savu draudzību, apošņāt viņas veco mētelīti un nolaizīt roku. Jo vairāk suņu salasījās, jo svilpiens kļuva klusāks, dziedošāks. Luviņjī ciemata un Jaunā kvartāla suņi ieradās gandrīz vienā laikā, tiem sekoja Bakhusa priekšpilsētas blusainā saime.
Reizēm tālumā atspīdēja kāds prožektors, tad bija redzami neskaitāmie zaļo un sarkano acu pāri, kas zibēja Marionai apkārt kā uguntiņas. Suņi aiz prieka klusu smilkstēja. Viens otrs nenocietās un reizēm ievaukšķējās.
— Mieru! — Mariona klusināja suņus, izstiepdama rokas tā, it kā varētu visus reizē noglāstīt. — Te, te …
Laimīgie suņi spiedās arvien ciešāk klāt un klusām lēkāja viņai apkārt, blisinādami» acis. Mariona pazina visus, aptaustīdama vien. Viņa visiem noglāstīja purnus un paplikšķināja muguras, saukdama katru vārdā.
— Iesim! — viņa pēkšņi uzsauca.
Meitene izspiedās cauri drūzmai un sāka skriet uz Pekē klajuma otru galu. Suņi elsdami paklausīgi sekoja pa pēdām, neuzdrošinādamies aizskriet garām. Viss bars steidzās viņai pakaļ pa šauro taciņu, kas veda uz Ponso ceļu. Garām aizjoņoja ātrvilciens, šķiezdams zeltotas dzirksteles. Satrauktie suņi turējās pie Marionas.
Tuvojoties fabrikai, viņa skrēja lēnāk. Tumsā rēgojās uzlauztās durvis, bet pa jumta spraugām bija redzama gaisma. No fabrikas atskanēja dobjš sitienu troksnis. Mariona iegāja iekšā. Viņu jau grūda uz priekšu satrakotie suņi, kas elsdami izklīda pa- visām telpām.
No vistālākās darbnīcas spiedās kodīgi dūmi. Noliktavas režģu siena vēl tikko turējās. Visi pieci blēži bija ieķērušies darbgaldā, lai dotu durvīm pēdējo triecienu. Viena stendere ieliecās un ar lielu blīkšķi apgāza sakrautās kastes.
— E-ē! — iesaucās Mariona.
Pārsteigtie vīrieši pagriezās atpakaļ un palika stāvam ieplestām rokām un vaļējām mutēm, ieraugot trauslo meitenīti ar sešdesmit suņiem, kas sasprindzināti klusēja. Suņi gaidīja atplestām rīklēm, tos turēja grožos neredzamas saites.
— Puc! — Mariona spalgi uzsauca. — Ņemt ciet neliešus, kas zog rotaļlietas Mazo Nabagu ielā!
Suņi priecīgi metās uz priekšu un ķērās pie darba.