Tieši pulksten astoņpadsmitos Duēnu 118. postenī nomainīja viņa biedrs Zedeons, un Duēns' gāja mājās. Ap šo laiku Šķirotavā nebija nekādas kustības. Tāpēc Duēns bija pārsteigts, izdzirdot īslaicīgajā klusuma brīdī dobjus sitienus, kliedzienus un neparastu troksni sliežu ceļa malā, Pekē klajuma kreisajā pusē. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Bileta fabrikas logos zilganu gaismu. Tas viņam likās aizdomīgi. Jau piecpadsmit gadus neviens tur nestaigāja. Šīs ēkas bija paredzēts nojaukt. Duēns, steidzīgi atgriezās savā posteni un piezvanīja uz staciju, ziņodams, ka vienā no Ponso ceļa pamestajām fabrikām notiek slepkavošana.
Tajā pašā laikā inspektori Sinē un Lamī savā dežūrtelpā omulīgi sildīja kājas uz radiatoriem. Lamī nupat bija pārliecinājis savu biedru, ka būtu muļķīgi tik saltā vakarā iet apstaigas gājienā uz kokzāģētavu. Šajā laiskuma brīdī viņus pārsteidza komisāra Blanšona ierašanās.
— Vai jums ir zināma Bileta fabrika Ponso ielā 224? Karnevāla piederumi, parūkas, maskas, kartona izstrādājumi, mākslīgās puķes, balles piederumi, gadatirgus izgreznojumi? — noprasīja «vecais» vienā elpas vilcienā un bez kāda izsmiekla.
— Nē! — attrauca abi inspektori tik spītīgi, ka atbildē varēja sadzirdēt: «Nezinām un negribam neko zināt.»
— Labi! Sēstieties tūlīt mašīnā, paņemiet līdz sešus vīrus un apraugiet, kas tur notiek. Man nupat ziņoja, ka tur vairs neesot labi. . . Bet veicīgāk! Es neiešu projām, iekams jūs nebūsiet atgriezušies.
Inspektors Sinē klusu lādējās: jau veselas trīs dienas Mazo Nabagu ielas bērni visādiem aplinkiem norādīja viņam ceļu uz turieni. Viņu savādie karnevāb' Ziemsvētku laikā nevarēja būt vienkāršs untums. Un ar šiem bērniem noteikti iepīsies atkal nolādētajā notikumā ar zirgu, par kuru komisārs Blanšons negribēja ne dzirdēt.
Pēc dažām minūtēm policijas auto jau ar lielu ātrumu šķērsoja Stacijas laukumu un iegriezās Ponso ceļā. Visu laiku kauca signāltaure. Aiz tuneļa auto strauji samazināja ātrumu un apstājās pie žoga, kas nesen bija uzcelts šķērsām pāri šosejai. Tur pie pašas Sezāra Aravāna noliktavu sienas jau stāvēja divi kravas auto ar izdzēstām ugunīm. Vienu Sinē tūlīt pazina.
— Tur ir Rublo, — viņš pačukstēja Lamī. — Es ar lielu prieku aplikšu viņam roku dzelžus.
Astoņi vīri pārrāpās pāri žogam un klusēdami soļoja pa dubļaino ceļu brigadiera Tasāra vadībā, kam šis apvidus bija labi pazīstams. Tumsā varēja skaidri redzēt divus apgaismotus logus. Pienākot tuvāk, Sinē izdzirda kliedzienus. Viņš sāka skriet, pārējie viņam sekoja.
Durvis bija vaļā. Inspektors izvilka revolveri no maksts, nolieca galvu un devās iekšā apgaismotajās darbnīcās, kur bija dzirdams negants troksnis un pa starpām griezīgi kliedzieni.
Nespodrā gaismā caur dūmiem viņš ieraudzīja izpostīto noliktavu. Pašā priekšā stāvēja Mariona, Fabēra kundzes meitiņa, un ziņkārīgi vēroja vienu darbnīcas kaktu. Arī Sinē pagriezās uz to pusi. Pustumsā plosījās vesels bars suņu, nikni elsdami un neganti rūkdami. Izrādījās, ka arī bļāvieni skanēja no šī kakta. Telpas dibenā, aiz salauztās režģu sienas, Gabijs ar saviem biedriem pinās kā negudri pa daudzkrāsainu papīra atkritumu mudžekli, pūlēdamies atbrīvot sev ceļu, un ar pleciem grūda kartona kārbu grēdas. Kājas tinās serpentīna mudžekļos un papīra izgreznojumos, kurus viņi mina un plēsa skrandās.
Mariona pagriezās atpakaļ. Likās, ka viņa nebija sevišķi pārsteigta, ieraugot policiju.
— Viņi ir tur! — meitene vienkārši pasacīja inspektoram Sinē, rādīdama uz satracinātajiem suņiem.
— Kas? — Sinē kliedza, pilnīgi apstulbis.
— Zagļi, — Mariona paskaidroja, apmierināti smaidīdama. — Zirga zagļi…
Viņa iebāza mutē divus pirkstus.
Svilpiens iedarbojās uz suņiem kā pātagas cirtiens. Suņi atlēca sānis un paklausīgi augstu paceltām galvām sastājās apkārt meitenei. Zvērīgās acis gailēja kā ogles.
— Mierā! — Mariona uzsauca.
Izstiepusi rokas, viņa lika suņiem lēnām pāriet uz darbnīcas otru pusi, sadzina tos kaktā, paglāstīja visneapmierinātākos, lai arī tie norimtos. Tas bija nepieciešami, jo tādā stāvoklī suņi varēja ieklupt stilbos arī kādam policistam.
— Es suņus savaldīšu, — meitene sacīja Sinē. — Jūs varat mierīgi pievākt savus zagļus. Viņi savu atmaksu ir saņēmuši.
Pieci vīri tupēja zemē pie sienas. Galvas bija ierautas plecos, drēbes vienās stērbelēs, viņi paši bija tik vārgi, ka bez palīdzības nespēja piecelties kājās. Sinē uzlasīja no grīdas četrus lieliskus revolverus. Likās, ka no revolveriem viņiem bijis maz labuma, jo bērnu nometnē visi jutās brinumlabi, arī suņi bija sveiki un veseli. Ieraudzīdams Rublo plikos stilbus, Sinē dzēlīgi iesmējās. Nesmukajam un Pepē seja bija vienās asinīs, rokas sakostas. Abi pārējie saliekusies klusu vaidēja un taustīja sev sānus.
Kamēr šiem zeļļiem uzlika roku dzelžus, inspektors uzbruka Gabijam.
— Ko jūs esat izdarījuši! — viņš kliedza, rādīdams uz izlaupīto noliktavu un izlauztajām durvīm.
— Neko! — taisnojās zēns, pietvīcis aiz dusmām. — Viņi uz mums šāva caur režģiem . ..
— Kā jūs iekļuvāt fabrikā?
— Gluži vienkārši — mums bija atslēga. Viņiem tās nebija. Laikam taču šī vieta zagļus ārkārtīgi interesēja, ja jau viņi mums tik cītīgi sekoja un mēģināja mūs no šejienes dabūt ārā.
No apcietinātajiem inspektors nevarēja izspiest ne vārda, ja neskaita lāstu virkni un sāpīgus vaidus. Viņš iegāja noliktavā, ar pūlēm kāpelēdams pāri preču kaudzēm, kas mētājās pa grīdu. Mēlija Babēna un Tatāvs, atbrīvodami sev ceļu, uztraukti rosījās vistālākajā noliktavas kaktā.
— Mēs nevaram atrast Bonbonu! — Mēlija sauca pārējiem. — Nāciet palīgā!
Pieskrēja arī Sinē, kas sajuta nemieru. Bērni cītīgi palīdzēja viņam meklēt, tikai Mariona palika uzraudzīt suņus. Kūleņodami kā kaķēni pa sadīrātā papīra kaudzēm, Gabijs, Fernāns, Zidors un Huans Spānietis ar trakulīgu prieku pabeidza Bileta fabrikas postīšanu. Inspektors Sinē nejauši ar kāju nogrūda kādai paprāvai kastei vāku. Tur kā šūpulītī gulēja gaišmatains mazulis, apaļiem vaigiem, izstiepies visā garumā. Viņš pacēla roku un tēmēja uz Sinē ar lielu revolveri.
— Ja tu kustēsies, es šaušu! — Bonbons kliedza, piemiegdams aci.
Sine paķēra mazuli aiz kajas un nostadinaja starp lielakajiem bērniem.
— Iztukšojiet skapjus, — viņš sacīja. — Sviediet visu laukā. Jāatrod…
— Kas jāatrod? — pasmīnēja Gabijs. — Liels? Mazs?
— Skatoties pēc apstākļiem, — inspektors nenoteikti atbildēja. — Manuprāt, šai lietai tādā atkritumu kaudzē vajadzētu tūliņ durties acīs. Meklējiet!
Zēniem tas nebija divreiz jāsaka.
Rakņādamies pa otru stūri, Sinē pamanīja durtiņas uz pažobeli, kur Mariona bija mazajiem aizliegusi iet. Noliktavas gaisma te neiekļuva. Sinē aizdedza savu kabatas lampiņu un paspēra dažus soļus pažobelē. Lampiņas gaismā bija redzami drēbju pakaramie, rinda noputējušu roku mazgājamo un pagalma pusē aizrestots lodziņš.
Sinē pagāja vēl drusku uz priekšu, un pēkšņi viņam paslīdēja kāja uz kaut kā mīksta un gluda. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie skapja stūra, un kabatas lampiņa noslīdēja zemē, apgaismodama visu grīdu.
— Va-ai! — Sinē iekliedzās pilnā balsī.
Atskrēja Lamī, policisti un bērni. Inspektors Sinē stāvēja ar atplestu muti, rokas plātīdams, pažobeles vidū. Viņš biia līdz potītēm iegrimis papīra naudas kaudzē, kas spīguļoja kabatas lampiņas gaismā. Blakus atradās skapis ar vaļējām divviru durvīm, pa kurām no liela, pelēka maisa lēnām slīdēja ārā naudas sainīši un, klusu švirkstēdami, krita zemē pie Sinē kājām. Skapis bija pilns. Viens maiss nebija kārtīgi nolikts, tas izvēlās laukā un nokrita uz grīdas.
Lamī saskaitīja pārējos maisus. To bija vienpadsmit.
— Es nespēju ticēt, — piesmakušā balsī izdvesa Sinē.
— Es arī ne! — piebalsoja Lamī, ar kabatas nazīti uzšķērs- 'dams virsējo maisu.
Maigi čaukstot, slīdēja zemē vēl viena naudas saiņu straume. Daži sainīši atraisījās, un jaunās, spīdīgās naudas zīmes izbira itz visām pusēm. Abi policisti paskatījās viens otram acīs.
— Simts miljonu no Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena! — čukstēja Sinē, apjucis no laimes.
Viņš pagriezās atpakaļ un ieraudzīja bērnus, kas ziņkārīgi skatījās, sabāzuši galvas durvīs.
— Nāc tuvāk! — viņš paaicināja Gabiju.
Zēns pienāca, droši soļodams savos apkaltajos zābakos pāri lielajām bagātībām, un nemaz nebaidījās, ka varētu tās sa- mīdīt. Inspektors viņu sagrāba aiz pleca un sāka nikni purināt.
— Jūs jau divas trīs dienas te blandāties apkart jums nevienam neienāk prata paskatīties šinī pažobele, — viņš kliedza. — Naudu neredzējāt? Nē?
— Skaidrs, ka redzējām, — mierīgi atbildēja Gabijs. — Un Tad?
— Un tad?! — inspektors rēca. — Tu nevarēji atnākt man to pateikt? Nevarēji, ja?
Samulsušais Gabijs pagriezās pret biedriem, kā lūgdams palīdzību. Mariona pavirzījās tuvāk inspektoram. Acis viņai bija plaši ieplestas.
— Bet inspektora kungs, — viņa neskanīgi ierunājās. — Naudas bija pārāk daudz. Mēs domājām, ka tā ir neīsta kā viss pārējais.
Inspektors Sinē juta, ka tādas vaļsirdības priekšā viņš kļūst bezspēcīgs. Viņš palaida vaļā Gabiju un nezināja vairs, ko teikt.
— Ko lai dara ar naudu? — jautāja Lamī.
— Paņem līdz trīs vīrus un nes pilnos maisus uz auto, — atbildēja Sinē. — Bērni salasīs visu izbirušo naudu un sabāzīs abos tukšajos maisos. Es palikšu te un uzraudzīšu.
Visi ķērās pie darba — gan lielie, gan mazie. Gabijs sirdīgi grāba kopā naudas klēpjus un lieliem vīkšķiem stūma iekšā maisos.
— Izrādās, ka mēs esam zagļi. .. Labi gan, — viņš sarūgtināts sūrojās.
— To es neesmu teicis, — Sinē pretojās, juzdamies drusku vainīgs. — Padomā, mazais, kā tu justos manā vietā! Simt miljonus meklē pa visām pasaules malām, un izrādās, ka tie ir tepat Luviņjī Šķirotavā, manā iecirknī. Ir taču iemesls palikt trakam …
— Simt miljonu! — atkārtoja Lamī, nevarēdams vēl atjēgties, un uzsvieda maisu uz pleca. — Simt miljonu no Parīzes- Vintimiljas ātrvilciena …
Mazais Bonbons uzlasīja katru naudas zīmi atsevišķi, uzma nīgi apgrozīja, lai varētu apskatīt abas puses, un tad tikai iemeta maisā. Zēns paskatījās inspektoram droši acīs.
— Vai nevarētu paturēt vienu vai divas? — viņš iejautājās pārsteidzoši pašapzinīgi. — Tādā daudzumā nemaz nevarēs manīt. ..
Inspektors Sinē aizrijās no dusmām:
— Ja trūks kaut viena vienīga naudas zīme, — viņš bļāva,
— es jūs visus satupināšu cietumā! Laupītāji!
Visi desmit nolieca galvas, iai pārlaistu vētras brāzienu, bet meitenes paslepšus sprauslāja. Bonbons sāka skaļi raudāt. Drusku nokaunējies par savu rupjību, Sinē mēģināja labot notikušo:
— Jums katram iedos pa vienai vai divām naudas zīmēm, varbūt arī vairāk, es jau nevaru zināt, — viņš sāka runāt laipnāk.
— Vispirms bankai nauda jāsaskaita. Droši vien tiks izsniegts liels apbalvojums, un jums arī pienāksies sava dala, tas ir pats par sevi saprotams, tikai jāpagaida . ..
Viens no policistiem pārbijies pēkšņi ieradās pažobelē.
— Nāc pievaldi savus suņus! — viņš uzsauca Marionai.
— Tie atkal kļūst nemierīgi.
Marionas sešdesmit suņi bija izklīduši pa visu fabriku, izgāzdami savas dusmas pār Bileta fabrikas preču atliekām. Skats bija varens: suņi šaudījās kā žurkas šurp un turp pa čaukstošo papīru jūkļiem un sirdīgi klupa iekšā izgreznojumu blāķos, tad atkal līda x1rā cits ar kādu mežģiņu rotu ap kaklu, cits ar garu bārdu zobos. Daži plēsās ap kartona krokodilu un ķircinājās, cits citu biedēdami. Suņi trakodami bija sacēluši rūsganu putekļu mākoni. No visām malām atskanēja rūkšana. Fabrika atgādināja zooloģisko dārzu.
— Tas nekas, — Mariona smējās. — Viņi drusku uzjautrinās. Tūlīt es viņus apklusināšu.
Viņa iesvilpās caur zobiem, un suņi aprima. Sinē iznāca ar bērniem no noliktavas, nesdams pēdējo maisu.
— Tur viss ir pievākts, — viņš apmierināti stāstīja Lamī. — Katram gadījumam rīt vēl atnāksim pārbaudīt. Tagad mums būs jānodarbojas ar šiem salašņām.
Viņš parādīja uz pieciem blēžiem, kas ar saslēgtām rokām gulēja uz grīdas vienā darbnīcas malā. Viņus uzraudzīja brigadieris ar saviem palīgiem. Tasārs veda viņus ārā, soļodams pa priekšu. Sinē un Lamī lika apcietinātajiem iet pa vienam, lai katru varētu labi apskatīt.
— Lapsa un buldogs! — Sinē pārsteigts iesaucās, kad gāja garām Nesmukais un Pepē. — Mazajai Fabērai bija taisnība . . . Un Nesmukais patiešām nav nekāds skaistulis.
Gabijs ar savu komandu stāvēja maliņā un skatījās. Viens no policistiem pagrūda milzeni Nesmuko, skubinādams viņu iet ārā pa durvīm. Iedams garām bērniem, Nesmukais pagriezās drusku atpakaļ un viņus bezkaunīgi nolamāja.
Fernāns pēkšņi metās viņam virsū, nogāza un sāka ar dūrēm sist pa seju, kliegdams:
— Kur ir zirgs? … Kur ir zirgs? … Kur ir zirgs? • • •
Sinē un pārējiem vajadzēja nomierināt zēnu, kas neprātīgās dusmās drebošā balsī nemitīgi atkārtoja jautājumu. Inspektors nobālēja. Negaidītais dusmu uzplūdums atstāja uz viņu dziļu iespaidu, jo tikai tagad viņš saskatīja notikuma aizkustinošo pusi, kurai bija pagājis garām, domādams par visu tikai no policista viedokļa.
— Nevajag novest sevi līdz tādam neprātam, — viņš klusiņām sacīja. — Gan jau tavu zirgu atradīs.
— To jūs jau toreiz sacījāt, — Fernāns elsoja, — un mēs tikai gaidām. Ja nebūtu mūsu zirga, mēs te šovakar neatrastos un jūs vēl arvien skraidītu pakaļ saviem miljoniem.
— Kā tā? — brīnījās Sinē.
— Atslēga bija zirgā, — sacīja Fernāns. — Viņi to zināja. Viņi zirgu nozaga, bet nekā neatrada.
— Neatrada? — Sinē pārvaicāja, ieinteresēdamies arvien vairāk.
— Nē! — Fernāns atkārtoja. — Dažas dienas pirms tam mēs ar tēti zirgu iztukšojām. Atslēgai tētis nepiegrieza nekādu vērību un nolika to pie citām. Pēc kāda laika mums ar draugiem ienāca prātā, ka šī atslēga katrā ziņā atvērs kādas durvis …
— Lieliski! — sacīja Sinē. — Vēl vajadzēja tikai uzminēt, kuras durvis.
— Tas bija pavisam vienkārši, — Fernāns turpināja. — Pie atslēgas karājās plāksnīte ar adresi.
— Arvien labāk! — iesaucās Sinē, kas tagad aptvēra visu notikumu kopsakarību. — Bet kā atslēga nokļuva tavā zirgā?
— To mēs nezinām, — Fernāns šņaukājās. — Varbūt jums ir kas zināms …
Sinē pārlaida ar roku pār seju un paskatījās tālumā. Vienu reizi viņš šo sasodīto zirgu bija redzējis. Tas bija .. . Nē! Sim vakaram pietiks. Viņš vairs negribēja domāt.. .
Pēdējais izgāja Rublo. Viņš bija krietni sašļucis un nemaz vairs nedižojās. Ar noliektu galvu viņš pagāja garām zobgalīgajiem bērniem.
— Būtu labāk tirgojies ar dzirnaviņām, — Mēlija sacīja bez mazākās līdzjūtības.
Visi atkal kļuva priecīgi. Arī Sinē garā seja savilkās greizā smaidā.
— Es jus aizvedīšu līdz uz komisariatu, — viņš sacīja ber- niem. — Tas nebūs ilgi. Jūs visu izstāstīsiet Blanšona kungam un tad varēsiet mierīgi iet mājās.
— Es ceru, ka viņš mums nemēģinās piesieties, — Gabijs izaicinoši sacīja. — Mēs nekā ļauna neesam darījuši. Mēs rotaļājamies, kā protam. Tas ir viss.
— Neviens jums neko nepārmetīs, — inspektors drošināja.
— Un mani suņi? — Mariona nopietni jautāja. — Vai man viņi jāņem līdz?
Inspektors Sinē ar lielu interesi noraudzījās uz neparasto meiteni. Viņai vēl nebija divpadsmit gadu, tā bija vienkārša, nabadzīga meitenīte, bet viņas mierīgajās acīs bija tāds mirdzums, kas cilvēkam lika kļūt domīgam. Prātīgāk likās iegūt meitenes labvēlību.
— Sūti suņus mājās, — viņš laipni sacīja, — ja jau tu tik labi proti ar tiem sarunāties.
Mariona pasmaidīja.
— Fifija lai paliek, — meitene sacīja. — Viņa daudz vietas neaizņems.
— Labi! Fifija lai paliek .. .
Mariona gāja ārā pēdējā, valdīdama suņus, kas neganti grūstījās, cenzdamies piekļūt viņai tuvāk. Meitene aizveda suņus līdz nākamai šķērsielai un apstājās tumšā Pekē klajuma malā.
— Ejiet! — viņa uzsauca, sasizdama plaukstas. — Aši, aši!
Policisti brīnīdamies noskatījās, kā viss bars nekavējoties
izklīda un klusu pazuda tumsā.