Nepatikšanu nebija, tas tiesa, bet kņadas gan bez gala.
Vispirms trīs diezgan patīkami braucieni uz Parīzi pie tiesu izmeklētāja, kas vadīja šo lietu. Skaidrs, ka bērnu nogādāšana līdz prefektūrai un atpakaļ bija uzlikta par pienākumu inspektoram Sinē, bet viņu šis uzdevums nemaz neiepriecināja. Savā aizsargkrāsas liekismētelī un ar noļukušo cepuri viņš tomēr izskatījās pēc skolotāja, kurš izgājis pastaigāties ar savas klases labākajiem skolēniem. Gaiteņos Sinē darba biedri palika stāvam, lai varētu pazoboties par savādo gājienu. Bērni katru reizi apvilka savas labākās drēbes, bet bērnu apģērbi Parīzē stipri atšķiras no apģērbiem Luviņjī Šķirotavā, un Sinē vai sprāga aiz dusmām, kad viņam bija jāvadā līdz desmit neizskatīgi ģērbtie knauķi.
Tiesu izmeklētāja jautājumi bija dīvaini, tiem nebija nekāda sakara ar zirgu. Gabijs, Fernāns un Zidors vienmēr stūrgalvīgi atgriezās pie zirga, bet tas izmeklētāju tikai mulsināja un kaitināja līdz neprātam.
— Es negribu par zirgu nekā dzirdēt, — viņš kliedza, sizdams ar dūri uz galda. — Man jānoskaidro sestā līdzdalībnieka personība, cits nekas mani neinteresē. Pieci nelieši mums ir rokā, bet ir vēl viens, kas staigā uz brīvām kājām. Varbūt jūs viņu esat redzējuši. ..
— Lielā kautiņa vakarā fabrikā bija tikai pieci, — Gabijs nešaubīgi apgalvoja, pieliekdams labās rokas pirkstus, — Rublo, Pepē, Nesmukais un divi mēteļos. Vairāk neviena.
— Ja mani suņi būtu sesto apēduši, kaut kas taču no viņa būtu palicis pāri, — Mariona piebilda, smaidīdama savu eņģeļa smaidu.
Mazie, sasēdināti aizmugurē rindā uz gara dīvāna, smējās kā negudri. Tiesas sekretārs, pūlēdamies novaldīt smieklu lēkmi, sēdēja pie savas rakstāmmašīnas gluži sasarcis.
— Padomājiet labi, — turpināja izmeklētājs, cenzdamies būt laipns. — Jūs man teicāt, ka šie vīrieši jau pirms apcietināšanas kādu laiku uzturējušies jūsu tuvumā. Trīs no viņiem jūs esot labi ievērojuši, jo esot viņus redzējuši ļoti tuvu dažādos apstākļos. Labi. Pēc tam jūs atcerējāties, ka bijāt agrāk redzējuši arī divus pārējos, jo viņi, kā jūs man teicāt, bieži uzturējušies «Parīzes» kafejnīcas dziļākajā zālē. Lieliski. Divi plus trīs ir pieci. Viens vēl trūkst, un tieši tas mani šodien sevišķi injteresē. Katrā ziņā šis sestais cilvēks arī jums ir sekojis tādu pasu iemeslu dēļ kā pārējie. Vai jūs esat viņu redzējuši? Jā vai nē?
Bērni purināja galvas un skatījās cits citā lielām acīm. Tikai mazais Bonbons apņēmīgi pacēla roku.
— Jā, es redzēju! — viņš nopietni paziņoja.
Likās, ka izmeklētājam smaga nasta noveltos no pleciem. Viņš izstiepa rokas, lai apklusinātu lielāko bērnu protesta saucienus un radītu ap mazuli pienācīgu klusumu. Viņš nešaubīdamies gaidīja pārsteidzošu atklājumu no nevainīgā bērna mutes.
— Kurš tad tas bija? — viņš jautaja Bonbonam labsirdīga vectētiņa balsī.
— Sitas te, — atbildēja Bonbons. — Mēs nevarējām paspert ne soli, ka viņš mums nesekotu. — Mazais nobeidza savu apsūdzību, norādīdams ar pirkstu uz inspektoru Sinē, kas garlaikojās otrā istabas kaktā. Kanceleju pāršalca smieklu vētra. Sekretārs bija gluži bez elpas. Vecā mašīnrakstītāja un policisti ar uzšu- vēm, kuri sēdēja blakus izmeklētājam, paskatoties uz Sinē ap jukušo seju, smējās locīdamies. Nabaga inspektors ierāvās vēl dziļāk krēslā, nolādēdams dienu, kad desmit bērnu no Mazo Nabagu ielas pārkāpa Luviņjī Šķirotavas Centrālā policijas komisariāta slieksni.
Tiesu izmeklētājs uzlēca kājās un raidīja iznīcinošus skatienus uz Sinē.
— Ak tā! Ak tā! — viņš sacīja aizdomu pilnā balsī. — Kāpēc tad jūs visu laiku uzturējāties bērnu tuvumā?
Sinē izmisis pacēla rokas pret debesīm.
— Bet tiesneša kungs! — viņš iesaucās. — Tikai tā paša zirga dēļ.
No zirga nevarēja tikt vaļā.
Sekretārs, mašīnrakstītāja, policisti un bērni sāka atkal smieties. Izmeklētājs sašuta. Tas vairs nebija paciešams. Viņš piezvanīja dežurantam un lika visus izvest ārā.
— Vai rīt atkal vest viņus šurp? — Sinē bailīgi apvaicājās, ar cāļu mātes rūpību pulcinādams bērnus ap sevi.
— Nekad vairs! — izmeklētājs pārskaities kliedza. — Pazūdiet! Un tā, ka es jūs vairs neredzētu!
Tiklīdz viņi iznāca ārā, inspektors juta, ka sarūgtinājums izgaist, un viņš devīgi izmaksāja kafiju ar krējumu un karstus pīrādziņus. Visa komanda labā omā atgriezās Luviņjī ar pēcpusdienas vilcienu pulksten sešos.
Vienbalsīgi tika pieņemts Gabija priekšlikums atteikties visu nākošo nedēļu no «poļu kūkām», tāpēc Mariona varēja inspektoram Sinē iespiest saujā kastīti ar pieciem resniem cigāriem zeltītās apmalītēs.
— Kamēr pienāks apbalvojums, —- viņa mīļi pasmaidīja.
Inspektors jutās aizkustināts. Visi desmit, sastājušies uz
stacijas kāpnēm, skatījās uz viņu kā draudzīgi līdzzinātāji ar tik saulainu siltumu, ka viņš pēkšņi jutās krietni jaunāks.
Un inspektors Sinē, kas nekad nesmējās, sāka sirsnīgi smiesies, atceroties muļķīgi pazemojošo pratināšanu.
— Izmeklētājs! — viņš novaidējās starp divām smieklu lēkmēm. — Tas tik bija izmeklētājs .. .
Visi smējās līdz, bet Mariona vairāk par visiem, jo izmeklētājs ar mūžam apvainoto sejas izteiksmi viņai atgādināja neapmierinātu kamieli. Inspektors Sinē smējās tik aizrautīgi, ka viņam nekas vairs nelikās svarīgs. Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena simts miljonu šķita tīrais nieks pret iespēju izsmieties kopā ar šiem desmit rezgaļiem.
— Nez ko izmeklētājs teiktu, ja ieraudzītu šo te, — sacīja Fernāns, atraisīdams saini, kuru trīs dienas rūpīgi vadāja sev līdz. — Es tikai gaidīju izdevību, kad varēšu viņam piebāzt pie deguna zirga galvu.
Viņš parādīja savu dārgumu.
Inspektors Sinē sāka atkal smieties, un bērni skaļi pievienojās.
Vakars bija drēgns, bet ceturtdienas tirgū vēl valdīja rosība. Inspektoram ienāca prātā tāds pats tirgus vakars pirms divām nedēļām, šai pašā laikā. Tirdzinieki sāka novākt savas preces, bet ļaudis vēl staigāja starp būdām un novietnēm. «Parīzes» kafejnīcas rožainās ugunis mirgoja starp kailajiem kokiem. Nekas nebija mainījies, tikai tagad Fernāns turēja rokā savādo zirga galvu, kas likās nicīgi smejamies par inspektoru.
Sinē ar bērniem novirzījās mazliet sāņus un gāja drusku tuvāk tirgus laukumam. Tuvojoties laukumam, Gabijs, Fernāns un Mariona rādīja uz tukšo vietu, kur parasti stāvēja Rublo ar savām precēm.
— Es biju novietojies tur, aiz zivju tirgotāja būdas, — Sinē stāstīja, iegrimis domās. — Tas vīrietis pagāja man tuvu garām . .. kafejnīcas uguņu gaismā. Likās, ka viņš kādu meklē, tad pamanīja mani un tūlīt iegriezās laukumā, it kā nekas nebūtu noticis.
— Rublo arī viņu redzēja, — sacīja Mariona. — Viņam bija ļoti bail. Tas mūs visus pārsteidza.
— Jūs tam vīrietim sekojāt, — piebilda Gabijs. — Es redzēju, ka jūs abi gājāt starp būdām. Vīrietis pielika soli, jūs arī.
Mazo Nabagu ielas bērni platām acīm raudzījās inspektorā Sinē, it kā tiekdamies palīdzēt viņam atcerēties notikušo.
— Tā, viens aiz otra iedami, mēs abi nonācām līdz mazā laukumiņa zālājam, — Sinē turpināja, pagriezdamies uz to pusi. — Te viņš mēģināja man aizmukt. Metās prom kā traks un, iegriezdamies Mazo Nabagu ielas stūrī, — baukš — uzkrita virsū zirgam, ko jūs bijāt pieslējuši pie sētas. Es viņam uzgāzos virsū un meklēju roku dzelžus.
— Tātad jūs trijatā gulējāt zemē, — sacīja Mariona, — jūs. vīrietis un zirgs bez galvas.
— Ja, zirgs bez galvas, — atkārtoja Sinē, raudzīdamies apkārt, it kā nupat būtu pamodies. — Vīrietis kārpījās kā nelabais, mans ģīmis arī dabūja ciest. Tad man izdevās viņam aplikt roku dzelžus, un es pasvilpu. Tūlīt ieradās Tasārs ar diviem palīgiem.
— Svilpienu mēs nedzirdējām, — sacīja Fernāns. — Tirgus laukumā bija pārāk trokšņaini. Mēs ievērojām tikai to, ka Rublo nekavējoties pameta savas preces. Kur viņš tajā brīdī atradās?
Inspektors Sinē kasīja pakausi.
— Mazo Nabagu ielas stūrī tajā brīdī neviena nebija, — viņš turpināja. — Vismaz, kad es piecēlos, neviena neredzēju. Bet tev, mazais, taisnība! Rublo vajadzēja būt kaut kur tuvumā. Katrā ziņā kāds ir redzējis mūs trīs guļam uz zemes — vīrieti, zirgu un mani, citādi Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena simt miljoni nekad nebūtu izkļuvuši ārā no Bileta fabrikas pažobeles. Vietu, kur bija paslēpti šie miljoni, varēja zināt tikai viens cilvēks. Viens vienīgs! Tas, kuru es tovakar apcietināju, vazaņķis no Mazās
.Luviņjī, kas jau divus mēnešus tika meklēts kādas citas apsūdzības dēļ.
— Un tas arī ir sestais, kuru tagad meklē, — Mariona pabeidza inspektora domu, skatīdamās viņam acīs.
— Jā! Tas ir sestais, — apstiprināja Sinē, — vārdā Malārs.
— Kur viņš atrodas? — bērni jautāja vienā mutē.
Inspektors iesmējās.
|| — Nu jau divas nedēļas, kopš sēž cietumā.
Jau pēc mirkļa Sinē atradās pie Lielās ielas stūra un steigšus devās uz Centrālo policijas komisariātu. Bērni palika stāvam laukuma malā, drusku apmulsuši par inspektora steidzīgo aiziešanu.
— Es nekā nesaprotu, — sacīja Mēlija, pagriezusi savu sārti balto sejiņu pret lielākajiem.
— Tur vairs nav nekā ko saprast, — Gabijs zobgalīgi atbildēja. — Tagad viss ir skaidrs. Viņš bija sestais, tas, kas iebāza atslēgu zirgā, un šī atslēga bija simt miljonu vērta.
— Kāpēc viņam atslēga bija jābāž zirgā? — Mēlija neatlaidās.
— Viņam nebija citas izejas, — sacīja Fernāns. — Inspektors Sinē gulēja viņam uz muguras, bet blēdim katrā ziņā bija jātiek vaļā no atslēgas, kas maksāja simt miljonu. Turpat acu priekšā atradās zirgs ar caurumu kakla vietā, un viņš iebāza atslēgu caurumā. Tas bija viss. Ar šo brīdi sākās mūsu nepatikšanas.
— Ak tu mulkis, butu labak iemetis atslēgu grāvi — Mēlija žēlojās. — Nabaga zirdziņam nebūtu bijis jācieš.
Netrūka ari žurnālistu. Notikums atbalsojās visā Francijā, un nebija nevienas avīzes, kur Luviņjī vārds nebūtu lieliem burtiem lasāms pirmajā lappusē.
— Citādi nevar būt, — Gabijs sacīja biedriem. — Simt miljonu nav nekāds nieks! Pūli tas interesē… Ļaudis gatavi kāpt cits citam uz galvas, lai tik redzētu, kā izskatās tāda naudas čupa — desmittūkstoš papīru vienā kaudzē, katrs pa desmittūk- stoš franku. Mēs šos miljonus redzējām. Nekā sevišķa. Patiešām,
nekāda iemesla zaudēt galvu. Un par zirgu neviena vārda! Visi tikai smejas par nabaga zirģeli, kam nav ne astes, ne galvas. Cietušie galu galā esam mēs.
Fotogrāfi nenoguruši staigāja šurp un turp pa Mazo Nabagu ielu, Melnās Govs un Ponso ceļu, cerēdami uz izdevību uzņemt kaut ko sensacionālu. Iedomīgie un pašapzinīgie reportieri, kas uzskatīja par savu pienākumu izdibināt no bērniem kādu noslēpumu, desmit, divpadsmit reižu dienā uzmācās viņiem gan mājās, gan atceļā no skolas.
Kādu dienu žurnālistu brigāde no «Frans-Midī» divpadsmit cilvēku sastāvā, kuru starpā bija arī divi tiesu reportieri, apņēmās izvilkt no mazajiem sensacionālas ziņas, kas paceltu avīzes tirāžu agrāko laiku līmenī. Bērni, — no vismazākā līdz vislielākajam, — pat savā starpā neapspriedušies, nojauta, ka viņiem gatavo slazdus. Aiz restēm sēdēja seši vainīgie, simt miljoniem tas likās par maz. Žurnālisti bija pārliecināti, ka pie šī treknā kumosa ir mielojušies arī citi, kas viņiem katrā ziņā jāatklāj.
Tāpēc viņi tirdīja bērnus ar dažādiem āķīgiem jautājumiem: kā izvietotas Bileta fabrikas darbnīcas, kā bija sakrauti pasta maisi, cik biezi bija naudas sainīši un kā tie tika uzlasīti no grīdas. Uz liekuļoto laipnību, kuru pavadīja glāsti un smaidi, bērni atbildēja ar vislielāko vientiesību.
Žurnālisti vīlušies saskatījās.
— Ko lai dara, — viens no viņiem iesaucās. — Viņi mums negrib palīdzēt.
— Gribam gan, ar lielāko prieku. — Gabijs protestēja. — Bet kāpēc jūs runājat aplinkiem? Ja jums ir kāds jautājums uz sirds, nekautrējieties, sakiet skaidri un gaiši, variet jautāt kuram katram no mums.
Žurnālists strauji pagriezās, cerēdams pieķert vismaziņāko.
— Cik tu paņēmi? — viņš skarbi noprasīja Bonbonam. Bonbons neko neteica. Viņš pacēla galvu, skatījās, acis nepamirkšķinādams, uz žurnālista kungu, sabāza rokas kabatās un izvilka tās uz āru, turēdams izstieptas starp īkšķi un rādītāja pirkstu. Uz ielas asfalta nokrita biljarda bumbiņa, sarkans pielīmējams deguns un netīrs kabatas lakatiņš. Pie kreisās kabatas oderes bija pielipusi apvārtīta konfekte. Tas bija viss. Bonbons savilka lūpas un klusu iesvilpās.
— Un tu?
Arī Tatāvs savukārt izrādīja savu kabatu saturu, kur atradas viens pirmskara sū ar caurumu vidū, zīmuļa gals, tukša zāļu tablešu kārbiņa.
Zidors sarauca uzacis un ar spēcīgu rāvienu izgrieza abas kabatas uz āru, saceldams nejēdzīgu, melnu putekļu mākoni. Vairāk nekā.
— Un tu, lielais?
Gabijs, tāpat kā Bonbons, gribēja patīksmināties ilgāk. Viņš lēnām, apdomīgi vilka ārā savas kabatas un ļoti pašapzinīgi izkravāja visas bagātības: piecus metrus auklas, trīs skaistus kartupeļus, kas bija pagādāti «klubam», un vienu smilšu granātu, kas nebija sprāgusi.
Huans Spānietis bez kautrēšanās izgrieza savas tukšās, caurās kabatas, no kurām viena bija uz pusi īsāka par otru. Žurnālists turpināja iztaujāšanu, bet varēja redzēt, ka viņš nejūtas visai labi. Pienāca Marionas kārta. Suņu meitenei, kas bija komandas mantzine, vienmēr atradās daži franki kabatā, bet šodien nebija neviena: cigāri inspektoram Sinē bija aprijuši visus ietaupījumus. Viņa lēnām izvilka savu vīrieša svārku dziļās kabatas, no kurām izkrita divi cukura graudiņi un sakaltusi garoziņa. Fifija tūlīt pakampa cukuru. Mariona, acis nolaidusi, smaidīja, vērodama, kā viņas mazais, dzeltenais sunītis skraukšķinādams apēd cukura graudu.
Fernāns bija svētdienas drānās. Viņš parādīja divas baltas, kārtīgi izgludinātas kabatiņas, kas sacēlās gaisā kā spārni. Ber tai un Mēlijai kabatu nebija. Meitenes apmierinājās ar to, ka noklakšķināja mēli un pašķobīja seju. Rindas galā Krikē Larikē blisināja savas lielās, apaļās acis, kā teikdams: «Man ir divi miljoni, un es esmu pagalam nobijies.» Bet tā bija tikai izlikšanās. Viņam nebija vairāk kabatu kā Bertai un Mēlijai. Māte bija tās aizšuvusi ciet, lai bikšeles valkātos kaut drusciņ ilgāk. Tomēr arī viņš gribēja pierādīt savu nevainību, tāpēc pagriezās pret žurnālistiem ar muguru, noliecās un savilka krekfiņu uz augšu. Kungi varēja apbrīnot viņa sīko, izdēdējušo dibentiņu.
— Izmantojiet gadījumu, nofotografējiet, — ņirgājās Gabijs.
Žurnālisti nekustējās.
— Nevajag dusmoties uz mums, — sacīja gados vecākais. — Mēs darām savu darbu …
— Es saprotu, — Gabijs labsirdīgi atbildēja, — bet nevajadzēja tik daudz pūlēties … Vai jūs zināt pēdējo jaunumu?
— Nē.
— Pirms nepilnas pusstundas pa radio ziņoja, ka izmeklētājs licis pārskaitīt visus simt miljonus bankas pārstāvju klātbūtnē.
— Nu un?
— Trīs kasieru brigādes skaitījušas katra savu reizi, un visām trim brigādēm bijuši vienādi rezultāti: simts miljonu.
— Tieši apaļš simts? — žurnālisti neticīgi noprasīja.
— Nē, — sacīja Gabijs, — un tas ir visdīvainākais: simts miljonu un viens sū!
— To vienu sū es pieliku klāt joka pēc, — ļoti iepriecināts sacīja Tatāvs. — Un viņi to arī ir pieskaitījuši. To es varu uzdāvināt, gan jau kaut kā iztikšu bez viena sū.
Bērni visi kā viens sabāza savas kabatas atkal atpakaļ. Aizkaitināto žurnālistu dusmas auga augumā, un viņi steidzīgi devās prom, gluži tāpat kā Rublo torīt, kad bērni viņu piespieda
aizvākties no ceturtdienas tirgus. Kāds no viņiem bija uzminis uz Gabija smilšu granātas, un tā pārsprāga.
Bērni domāja, ka nu būs miers, bet otrā rītā žurnālisti atgriezās, pie tam vēl kuplākā skaitā un vēl kareivīgāk noskaņoti. Par laimi, vienam no viņiem ienāca prātā ģeniāla ideja.
— Lūk, ko mums vajadzētu, — viņš sacīja bērniem. — Mēs gribētu nofotografēt visu jūsu grupu Pekē klajuma vidū ar suņiem visapkārt… Vai tas būtu iespējams?
— Un kā vēl! — atbildēja Mariona, kas jau vairākas dienas gaidīja šādu lūgumu.
Sajūsminātie reportieri un fotogrāfi novietojās Pekē klajuma vidū, bet bērni uzrausās uz rūsas saēstajiem Melnās Govs sāniem. Mariona pasvilpa.
Nākošo divu minūšu laikā no visām pusēm saskrēja suņi. Sanāca apmēram simts, jo bija pats dienas vidus un visi pilsētas suņi vēl staigāja pa āru. Suņi veikli ielenca fotouzņēmuma tīkotājus un pavadīja tos līdz pat Nacionālās ielas galam.
Kopš tās reizes Luviņjī Šķirotavā žurnālisti vairs nav redzēti.