1876. gada 12. janvāris. Sanfrancisko Florai Vellmanei piedzima dēls Džons, nākamais rakstnieks Džeks Londons. Piedzimušā puisēna tēvs bija astrologs profesors Canijs[13], pēc tautības Irs. Flora Vellmane, uzņēmēja meita no Mesilonas, Ohaio štatā, pasniedza Sanfrancisko mūzikas stundas, rīkoja spiritisma seansus, lasīja lekcijas par spiritismu.
1876. gada 7. septembris. Floras Vellmanes laulības ar Džonu Londonu. Džons Londons, atraitnis ar divām meitām, atbrauca uz Sanfrancisko no Aijovas štata. Pat vēlāk, uzzinājis, ka Džons Londons ir viņa patēvs, Džeks vienmēr mīlēja viņu kā īsto tēvu. Viena no Džeka pusmāsām Elīza bija viņam uzticama palīdze visu mūžu. Dže- kam par zīdītāju pieņēma nēģerieti Dženiju Prentisu, kurai rakstnieks bija ļoti pieķēries līdz mūža beigām. Londonu ģimene dzīvoja dažādās vietās pie Sanfrancisko līča (Oklenda, Alameda, Sanmateo, Liver- mora); patēvs strādāja gan par mūrnieku, gan par namdari, mēģināja kļūt par fermeri, tirgojās, ar dārzeņiem, bija Zingera šujmašīnu sabiedrības aģents un pat polismenis. Bieži palika bez darba, ģimene cieta trūkumu.
1886. gads. Džons Londons, izputējis un pārdevis fermu Livermorā, apmetas Oklendā, Sanfancisko piepilsētā. Lai palīdzētu ģimenei, desmit gadus vecais Džeks tirgojas uz ielas ar avīzēm, strādā par ap- kārtbraucoša ledus tirgotāja palīgu, par ķegļu nostādītāju spēles laukumā. Apmeklē publisko bibliotēku un kļūst par aizrautīgu grāmatu lasītāju.
1889.—1892. gads. Džeks Londons pabeidz pamatskolu. Strādā konservu fabrikā smagos apstākļos, dažreiz astoņpadsmit, divdesmit stundas pēc kārtas. Par paša ietaupījumiem iegādājas laivu un svētdienās braukā pa līci. Vēlāk, aizņēmies trīssimt dolāru no Dženijas Prentisas, nopērk laivu «Hoplā-Hoplā» un kļūst par «austeru pirātu». Ne vienu reizi vien riskēdams ar dzīvību, piedalās daudzos malu zvejnieku izbraucienos. Tad pāriet dienēt zvejas patruļā, kura cīnās ar malu zvejniekiem. Iepazīstas ar Kiplinga, Zolā, Melvila un Tolstoja darbiem.
1893. gads. Janvārī septiņpadsmit gadu vecais Džeks Londons uz- munsturējas par matrozi uz šonera «Sofija Sazerlenda», kurš iet uz Japānas krastiem un Beringa jūru pēc roņiem. Bija Boninu salās un Jokohamā. Pēc septiņu mēnešu brauciena atgriežas Oklendā. Kalifor- nijā krīze, darba nav. Džeks Londons iekārtojas par strādnieku džutas fabrikā. Avīzes «San Francisco Call» izsludinātajam konkursam Džeks Londons divās dienās uzraksta stāstu «Taifūns pie Japānas krastiem», kurš 12. novembrī tiek iespiests, un saņem pirmo prēmiju. Londons aiziet no džutas fabrikas, mēģina kļūt par elektrotehniķi. Strādā Oklendas tramvaja elektrostacijā par ogļu pievedēju.
1894. gads. Aprīlī Džeks Londons nolemj pievienoties Kellija vadītajai bezdarbnieku armijai, kura gāja no Kalifornijas uz Vašingtonu pieprasīt, lai valdība palīdz bezdarbniekiem. Cenzdamies panākt «Kellija armiju», Džeks Londons brauc «par zaķi» ar vilcieniem; dzīvo kā klaidonis (sk. viņa grāmatu «Ceļš»). Viņš šķērso visu Ameriku, apmeklēdams Čikāgu, Bostonu, Vašingtonu, Ņujorku. Niagārfollā Džeku Londonu arestē par klaidonību — un viņš mēnesi nosēž cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš ar vilcienu aizbrauc līdz Vankūverai (Kanāda), bet no turienes, uzmunsturējies par matrozi uz kuģa, atgriežas Sanfrancisko.
1895. gads. Deviņpadsmit gadu vecumā Džeks Londons iestājas vidusskolā. Aizrautīgi lasa. Pārtiek no gadījuma peļņas: apcērp zālājus, izdauza paklājus, mazgā skolā grīdu. Skolas žurnālā «Egida» iespiež aprakstus un stāstus, galvenokārt izmantojot ceļojumā pa Ameriku uzkrāto materiālu. Ieinteresējies par sociālisma mācību, iepazīstas ar utopisko sociālistu darbiem un K. Marksa un F. Engelsa «Komunistiskās partijas manifestu». Tuvinās ar vietējiem sociālistiem, iestājas diskusiju klubā, kur pulcējās Oklendas inteliģence. Kļūst par Sociālistiskās strādnieku partijas biedru. Par publisku uzstāšanos Oklendas Sitihollas parkā, kur viņš vēršas pret kapitālismu, viņu arestē. Londona propagandista darbība kļūst plaši pazīstama. Avīzes iesauc viņu par «puiku sociālistu». Londons iepazīstas ar sociālistu Eplgartu ģimeni (romānā «Mārtiņš Idens» Morzu ģimene). Aizraušanās ar Meibelu Eplgarti (romānā Rūta Morze).
1S96. gads. Džeks Londons atstāj vidusskolu. Lai sagatavotos iestājeksāmeniem universitātē, viņš piecas nedēļas apmeklē speciālus kursus, bet pēc tam trīs mēnešus mācās patstāvīgi, sēdēdams pie grāmatas līdz deviņpadsmit stundām diennaktī. Rudenī sekmīgi nokārto eksāmenu Kalifornijas universitātē.
1897. gads. Nomācijies universitātē vienu semestri, Džeks Londons līdzekļu trūkuma dēļ pamet to un nododas literārajai jaunradei. Sūta žurnāliem savus aprakstus, stāstus, rakstus un humoristiskus dzejoļus, bet izdevēji nepublicē no Londona darbiem ne rindiņas. Trūkums piespiež viņu ķerties pie smaga, notrulinoša darba veļas mazgātavā. Pavasarī par māsas Elīzas naudu Džeks Londons kopā ar Elīzas vīru Separdu dodas uz Klondaiku (Aļaska) pēc zelta. Pēc izkāpšanas Skegvejā Londons ar nesamo uz muguras pārvar grūto Cilkuta pāreju, vada laivas būvi pie Lindermana ezera un pārcelšanos pāri Baltā Zirga krācēm Jukonas augštecē. Ziemu pavada būdā pie Stjuartas upes. Pavasarī ar plostu laižas uz Dausonu. Saslimis ar cingu un nedabūjis ne unci zelta, Londons 1898. gada jūnijā ar diviem biedriem deviņpadsmit dienas brauc ar laivu no Dausonas lejup pa Ju- konu un gar Beringa jūras piekrasti. Pēc tam Londons, uzmunstu- rējies par kurinātāju, brauc ar kuģi līdz Sietlai, no kurienes ar preču vilcienu pārrodas mājās. Sajā laikā viņš raksta piezīmes turpmākajam literārajam darbam.
1888. gads. Atgriezies no Aļaskas, Džeks Londons atkal ir Oklendā bez graša kabatā. Viņa prombūtnes laikā ir nomiris patēvs; visas rūpes par ģimeni tagad gulstas uz Džeka pleciem. Viņš veltīgi meklē pastāvīgu darbu, iztikdams no gadījuma izpeļņas un dzīvodams pusbadā, bet neaizmirst savu mērķi — kļūt par rakstnieku un neatlaidīgi raksta stāstus, kaldinot meistarību.
1899. gads. Janvārī žurnāls «Overland Monihly» (Sanfrancisko) iespiež Londona stāstu «Par tiem, kas ceļā», bet februārī — stāstu «Baltais klusums». Pamazām Londona stāstus publicē arī citi izdevumi, kas dod viņam iespēju iztikt ar literāro darbu. Džeks Londons lasa zinātniskos darbus socioloģijā, politekonomijā, vēsturē, bioloģijā. Iepazīstas ar buržuāziskā filozofa pozitīvista Herberta Spensera darbiem, kuri nopietni ietekmē Londonu, iedziļinās daiļliteratūras klasiķos un modernajā bcletristikā. Lasa lekcijas sociālistu klubā. Sastop sociālisti Annu Strunsku, kas tajā laikā mācās Stenfordas universitātē. Nosaka sev likumu, kuru vēlāk ievēro visu mūžu, — rakstīt tūkstoš vārdu dienā sešas dienas nedēļā.
1900. gads. Ietekmīgais žurnāls «Atlantic Monthlij» (Bostona) janvārī iespiež Londona stāstu «Ziemeļu odiseja». Londona literārās slavas sākums. Londons atsauc saderināšanos ar Meibelu Eplgarti. Nāk klajā Londona pirmais stāstu krājums «Vilka Dēls» (Bostonā). Aprīlī Londons apprecas ar Elizabeti Madernu, matemātikas skolotāju.
1901. gads. Londonam piedzimst meita Džoana. Iznāk otrais stāstu krājums «Viņa tēvu dievs» (Čikāgā). Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar izdevēju Makklīru, kurš maksā Londonam simt divdesmit piecus dolārus mēnesī, viņš raksta savu pirmo romānu «Sniegu meita». Iepazīstas ar M. Gorkija romānu «Foma Gordejevs» un novembrī publicē jūsmīgu rakstu par to.
1902. gads. Februārī apmeties Pjedmontā, Džeks Londons pieņem daudz draugu un paziņu. Raksta «Ceļojumu ar «Snarku»» un kopā ar Annu Strunsku — «Kemptona un Veisa vēstules». Ģimenes izdevumi ievelk Londonu parādos. Pēc asociācijas «American Press» priekšlikuma brauc par korespondentu uz Londonu, lai no turienes ar kuģi dotos uz Dienvidāfriku, kur notiek angļu-būru karš. Tā kā karš beidzas, paliek Londonā, kur vairākas nedēļas pārģērbies dzīvo Isten- das graustos, fotografēdams Londonas padibenes un rakstīdams grāmatu «Bezdibeņa ļaudis» (iznāca 1903. gadā). Pabeidzis grāmatu, apmeklē Parīzi un Itāliju. Caur Ņujorku steigšus atgriežas mājā, saņēmis ziņu par otras meitas Besas piedzimšanu. Ņujorkā vienojas ar izdevēju Makmilanu, ka viņam izmaksās simt piecdesmit dolāru mēnesī par izdevniecības tiesībām iespiest visus viņa nākamos darbus.
1903. gads. Londons mēnesi raksta stāstu «Senču asiņu balss». Stāstu iespiež ietekmīgais žurnāls <rSaturdaij Evening Post», samaksājot divus tūkstošus dolāru lielu honorāru, pēc tam to saskaņā ar pastāvošo līgumu laiž klajā Makmilana izdevniecība. Londons iegādājas burulaivu «Banga», ar kuru braukā pa līci. Pavasarī sāk rakstīt romānu «Jūras vilks». Jūnijā Londonu ģimene apmetas Mēness ielejā Sonomas apkārtnē pie Glenelenas. Jūlija beigās Londons, aizrāvies ar Čārmianu Kitredžu, kuru pazīst kopš 1900. gada, atstāj ģimeni.
1904. gads. 7. janvārī Džeks Londons kā Hersta tresta korespondents izbrauc uz Japānu, lai atspoguļotu krievu-japāņu kara notikumus. Japānas varas iestādes, nevēlēdamās laist ārzemju korespondentus uz fronti, visādi aiztur viņus Japānā. Ar milzu grūtībām Londons tiek no Nagasaki līdz Mokpho (Korejas rietumu piekrastē), cenzdamies nokļūt Cemulpo, bet no turienes uz fronti. Mokpho viņš noīrē iezemiešu džonku un sešās «dienās, pārvarot vētru un aukstumu, pa Dzelteno jūru aizbrauc līdz Cemulpo. Londons apsaldē ausis, rokas un kājas. Ar japāņu karaspēku viņš aiziet līdz Phenjanai, kur viņu arestē, pēc tam viņu nosūta uz aizmuguri, uz Seulu, un ievieto kara cietumā par parādīšanos frontē bez atļaujas. Pēc ASV prezidenta T. Rūzvelta protesta Londonu atbrīvo. Jūnija beigās atgriezies Sanfrancisko, Londons atved Amerikā pirmās krievu-japāņu kara fotogrāfijas, bet no Korejas viņš bija atsūtījis deviņpadsmit korespondences. Nāk klajā stāstu krājums «Ticība cilvēkam» un romāns «Jūras vilks», kuram ir sensacionāli panākumi. Londons raksta stāstu «Spēle». Būvē Pjedmontā māju atstātajai sievai un bērniem.
1905. gads. Džeks Londons kā sociālists un rakstnieks saka dedzīgas runas Losandželosas sociālistiem, Kalifornijas universitātes studentiem, Stoktonas pilsētas biznesmeņiem. Krievu revolucionārus, Stok- tonas kapitālistiem naidīgi kliedzot, Londons nosauc par saviem brāļiem. Viņš paraksta Krievijas brīvības draugu biedrības uzsaukumu, viņu ievel par Studentu sociālistiskās apvienības prezidentu. Martā Londonu jau otrreiz izvirza par Sociālistiskās partijas kandidātu Ok- lendas mēra amatam. Top Londona raksts «Revolūcija», viņš izdod krājumu «Šķiru karš» un «Zvejas patruļas stāstus». Sāk rakstīt stāstu «Baltais Ilknis». Nopērk zemes gabalu Glenelenā. 18. novembri dabū šķiršanos no sievas. 19. novembrī salaulājas ar Cārmianu Kit- redžu, ar ko izraisa skandalozu troksni presē un izpelnās garīdznieku uzbrukumus. Gada nogalē Londons un Cārmiana ar tvaikoni apmekle Jamaiku, Kubu un Floridu.
1906. gads. Janvārī Londons dodas lekciju turnejā pa ASV, nolasot referātus par sociālismu un revolūciju. Ņujorkā viņš nolasa referātu trīs tūkstošiem Jēlas universitātes studentu, kā arī Studentu sociālistiskās apvienības atklātajā sēdē, kur klausītāju — galvenokārt strādnieku ir vēl vairāk. Februāra sākumā Londons pēc saaukstēšanās saslimst un atgriežas Glenelenā. Iecer ceļojumu apkārt pasaulei, ietverot tajā Pēterburgas apmeklēšanu, ar jahtu «Snarka», kuru būvē pēc paša projekta. Ceļojuma sagatavošana prasa Londonam kolosālus līdzekļus un milzumu enerģijas. Decembrī rakstnieks pabeidz romānu «Dzelzs papēdis» (publicēts 1908. gadā). Iznāk stāstu krājums «Zvaigžņu klaidonis» un stāsts «Baltais Ilknis».
1907. —1909. gads. -1907. gada 4. aprīlī Londons un viņa sieva Izbrauc ar «Snarku» Klusajā okeānā. Braucot sāk rakstīt romānu «Mārtiņš Idens» — kā vienmēr, tūkstoš vārdu dienā. «Snarkas» pirmā apstāšanās — Pirlharborā (Havaju salas); kāda drauga kotedžā Hilo salā, kā arī citās salās Londons atpūšas, zvejo, piedalās dažādos svētkos, bet katru rītu strādā, radīdams ceļojuma piezīmes un jaunas «Mārtiņa īdena» nodaļas. Nedēļu dzīvo Molokai — spitālīgo salā. Atstājusi Havaju salas, «Snarka» ar lielām grūtībām sasniedz Marķīza salas (Nukahiva), pēc tam 1908. gada pavasarī — Tabiti. Te Londons no vēstulēm uzzina, ka viņa finanšu lietas dzimtenē ir galīgi samudžinātas. Ar tvaikoni, kas iet uz Sanfrancisko, Londons ar sievu atgriežas mājās. Saņēmis no Makmilana firmas avansu par «Mārtiņu īdenu» un dažus citus honorārus, Londons samaksā parādus un atgriežas Tahiti. Brauc ar «Snarku» uz Samoa, Fidži, Jaunhebridu un Zālamana salām, ne vienu reizi vien nokļūdams nopietnās briesmās. Apmeklē kopras plantācijas, brauc ar kuģi, kas vervē iezemiešus darbiem, zvejo, fotografē, vāc vietējo priekšmetu kolekciju, kura veido veselu muzeju, ja rodas vajadzība, ārstē saslimušos apkalpes locekļus, veic kapteiņa pienākumus. Vienlaikus Londons raksta romānu «Piedzīvojums» un dienvidu stāstu ciklu. 1908. gada septembrī viņš saslimst. 1909. gada maijā Londona veselības stāvoklis pasliktinās. Viņam izdara operāciju. «Snarku» aizved uz Sidneju un pārdod ūtrupē. 1909. gada 23. jūlijā Londons atgriežas Sanfrancisko; viņam ir iedragāta veselība, sakrājies milzums parādu. Londons dzīvo Glenelenā un, gribēdams nostiprināt savu sašķobījušos materiālo stāvokli, raksta romānu «Laiks negaida», 1907. gadā iznāk stāstu krājums «Dzīvotgriba», krājums «Cejš», garais stāsts «Pirms Ādama», 1909. gadā — romāns «Mārtiņš Idens», kuru uzņem ļoti atturīgi.
1910. gads. Savā rančo Glenelenā Londons sāk būvēt milzīgu mūra ēku — Vilka namu. Uzaicina pie sevis dzīvot māsu Elīzu Se- pardi, kura sāk palīdzēt viņam kārtot darīšanas. Par trīsdesmit tūkstošiem dolāru nopērk astoņsimt akru lielu vīnadārzu. Dedzīgi gaida dēlu. 19. jūnijā Cārmianai piedzimst meita, kas pēc trim dienām nomirst. Ar nelielu jahtu «Klaidonis» Londons neilgu laiku burā pa līci un upēm. Nāk klajā krājumi «Apkaunotais», «Revolūcija», romāns «Laiks negaida», luga «Zādziba».
1911. gads. Londons pastāvīgi dzīvo Glenelenā, pieņemot savā mājā daudz viesu — pazīstamu un nepazīstamu. Neatkāpdamies no saviem likumiem, sistemātiski katru rītu strādā literāro darbu. Dedzīgi aizraujas ar lauksaimniecību, lasa grāmatas par agronomiju. Ar četriem zirgiem cejo pa Kaliforniju un kaimiņu štatiem. Decembra beigās aizbrauc ar Cārmianu uz Ņujorku. Iznāk Londona stāstu krājumi «Kad dievi smejas» un «Dienvidjūru stāsti», «Ceļojums ar «Snarku»», romāns «Piedzīvojums».
1912. gads. Džeks Londons un Cārrniana ar burukuģi «Dirigo», Izgājuši no Baltimoras un piestādami Sietlā, četrdesmit astoņās diennaktīs apbrauc apkārt Horna ragam. Publicēti stāstu krājumi «Saules dēls», «Lepnības templis», «Smouks Belju».
1913. gads. Londona pasaules slava sasniedz apogeju, viņa grāmatas tulko daudzās Eiropas valodās. Londons rosīgi nodarbojas ar saimniecību savž rančo, vēlēdamies parādīt, kā pilnīgojama zemkopība Kalifornijā. Eksperimentē visās lauksaimniecības nozarēs, iekopj jaunas kultūras, audzē sugas lopus. Viņa rančo un Vilka nama būvē strādā vairāk nekā astoņdesmit cilvēku. Londons kaldina plānus radīt uz savas zemes lauksaimniecības kopienu, kur dzīvotu viņa labākie strādnieki. Naktī uz 19. augustu nodeg jau apdzīvošanai gatavais Vilka nams, par kuru Londons sapņojis daudzus gadus un kurš viņam izmaksājis astoņdesmit tūkstošus dolāru. Kaut gan Londons saņem milzu honorārus, viņam ir simttūkstoš dolāru liels parāds. Publicē stāstu krājumu «Naktī dzimusī», romānus «Niknais zvērs», «Džons Miežagrauds» un «Mēness ieleja».
1914. gads. Sakarā ar romāna «Jūras vilks» ekranizāciju Londons aktīvi cīnās par autortiesību revidēšanu, aizstāvēdams amerikāņu rakstnieku intereses. Maijā pēc žurnāla «Collier's» ierosinājuma brauc par kara korespondentu uz Verakrusas ostu (Meksika), uz kurieni nosūtīti Savienoto Valstu kara kuģi. Saslimis ar dizentēriju, drīz atgriežas no turienes. Braukā ar jahtu «Klaidonis», sāk rakstīt stāstu «Salinieks Džerijs». Noraida priekšlikumu braukt uz Eiropu, uz pasaules kara fronti par korespondentu, skeptiski vērtējot korespondenta darba iespējas. Publicēti stāstu krājumi «Stipro spēks» un romāns «Dumpis uz «Elsinoras»».
1915. gads. Februāri Londons aizbrauc uz Havaju salām. Turpina rakstīt stāstu «Salinieks Džerijs» un vasarā atgriežas Glenelenā. Pēc Godarda scenārija raksta «kinematogrāfisku» romānu «Triju sirdis», kas publicēts tikai pēc viga nāves. Noslēdz ar firmu «Cosmopolitan» līgumu, kurš uzliek viņam par pienākumu sagatavot divus romānus katru gadu. «Londona darbu labās īpašības ir pilnīgi atkarīgas no izdevējiem, ar kuriem viņš vēl uz vairākiem gadiem saistīts ar līgumu,» sakarā ar to paziņo rakstnieka sekretārs vienam no saviem korespondentiem. Londons izjūt aizvien lielāku nepaliku pret literāro darbu. «Es katru dienu sāku strādāt kā vergs, kurš iet uz darbu.» — «Nepieciešamība — lūk, kas liek man rakstīt. Nepieciešamība,» atzīstas Londons. Sajā gadā nāk klajā stāsts «Sarkanais mēris» un romāns «Trako krekls» («Zvaigžņu klaidonis»).
1916. gads. Londons slimo ar urēmiju. Žēlojas par smagu nogurumu. Jūlijā kopā ar Cārmianu brauc uz Havaju salām, raksta tur stāstu «Maikls, Džerija brālis». Brauciens uz Havaju salām nepalīdz Londonam atlabt un nesagādā viņam atvieglinājumu. Viņš iecer ceļojumu pa Austrumu zemēm, t„aču atsakās no brauciena, jau pasūtījis tvaikoņa biļetes. Martā izstājas no Sociālistiskās strādnieku partijas, paziņodams, ka tajā apdzisis kaujas gars, virsroku guvis oportūnisms. 14. septembrī uzrakstīts pēdējais nozīmīgais darbs — stāsts «Kā argonauti senatnē». Publicēts romāns «Lielās mājas mazā saimniece» un stāstu krājums «Tasmānijas bruņurupuči» — Londona pēdējā grāmata, kura iznākusi, viņam dzīvam esot. 22. novembra rītā Džeku Londonu atrod nesamaņā, pazīmes liecina, ka viņš saindējies ar mor- fiju. Pievakarē viņš, nenācis pie samaņas, mirst. Otrā dienā pēc kremācijas Oklendā Londona mirstīgās atliekas pārved uz Glenelenas rančo un apglabā pakalnā, bet uz kapa uzliek milzīgu sarkanu akmeni.