Visumā man nekāda vieglā dzīve pie tēva nebija. Dienas pagāja, strādājot par rēķinvedi, vakari skolā, brīvdienās jābrauc uz slimnīcu, un mājās nebija iespējams pietiekami izgulēties.
Pie tēva nāca draugi vakaros kārtis spēlēt. Man lika tēva draugus izklaidēt ar mūziku. Nosēdināja mani nogurušu, pārgurušu pie klavierēm - uzspēlēt vienam valsi, otram vecu šlāgeri, citam: vēl nezin kādas vītušās rozes iegribējās. Tas bija mans pienākums - maksa par pajumti. Reizēm neizturēju, iemetu vannā pāris vecus mēteļus, spilvenu un likos gulēt, kamēr viesi aizies. Gadījās, ka vannā sagaidīju rītu. Tad sāka pie durvīm klauvēt tie, kuriem vajadzēja mazgāties. Komunālā dzīvoklī tādu netrūka. Parasti pirmie nāca jau ap sešiem, tad vēl gāju stundiņu pagulēt istabā.
Vienā svētdienas pēcpusdienā saposos iešanai uz operu. Pateicu tēvam, uz kurieni eju. Aizgāju līdz operai, bet nelaimējās - visas biļetes izpārdotas. Atgriezos pēc kādām trīsdesmit minūtēm mājās. Atvēru durvis un jutos nepatīkami pārsteigta. Tēvs sēž pie galda, viņam blakus ļoti neglīta, bet ļoti jauna skuķe. Uz galda pudele un divas glāzītes. Jaunā skuķe varēja būt manos gados vai pat jaunāka, bet šausmīgi nekopta, saburzītās drēbēs. Viņa izskatījās diezgan atbaidoši. "Cik tēvam slikta gaume," nodomāju. Laikam biju kļuvusi pārāk nervoza vai arī vienkārši gribējās atriebties par nozagtajiem jaunajiem zābaciņiem, par kleitu, zeķēm un visu pārējo. Neko neteikusi, ātri izvilku no durvju iekšpuses atslēgu, ieliku to slēdzenē un, balodīšus ieslēgusi; izsteidzos uz ielas meklēt miliciju. ilgi nebija jāmeklē, turpat uz Dzirnavu ielas stūra divi stāvēja. Pateicu miličiem, ka pie mana tēva viesojas nepatīkama jauna dāma un ka, redzot tādu viešņu, manī mostas aizdomas, vai mani atkal neapzags, jo vairākkārt no dzīvokļa mantas jau pazudušas. Jā, miliči gribēja redzēt, ko mans tēvs pārvedis. Man par lielu pārsteigumu un gandarījumu, miliči zināja nosaukt skuķei vārdu un uzvārdu un aizveda viņu, sev līdzi. Viņa neko lielu neiztaisīja, kopā ar miličiem mierīgi devās prom. Toties tēvs bez liekiem vārdiem pienāca man klāt un cirta pļauku. To es no sava tēva nebiju gaidījusi, tā bija pirmā un pēdējā manā mūžā. Mūsu attiecībās no tā brīža izveidojās kautkas līdzīgs "aukstajam karam". Es vairs negribēju ar viņu runāt, jo domāju, ka tik ilgi, kamēr esmu viņa pajumtē, viņam nevajadzēja man savas prieka dāmas rādīt. Bet tēvs domāja citādi. Viņam, pavecākam jauneklim, kā viņš sevi it kā pa jokam dēvēja, meita traucēja, un viņš nolēma no manas klātbūtnes atbrīvoties. Īsā laikā viņš man sameklēja dzīvokli.
Par tādām pārmaiņām varēju tikai priecāties: Dzīvokļa saimnieks Jānis Akmens ar tēvu kopā strādāja. Dzīvoklis jau ilgāku laiku stāvējis tukšs, jo Akmeņa sieva par neatļautu tirgošanos ar raugu bija iesēdināta uz pieciem gadiem cietumā, dēls paņemts karadienestā. Kaut arī Akmens bija jau gados un nepievilcīga izskata, viņam bija sava sirdspuķīte, un pie tās viņš dzīvajā. Akmens ļoti priecājās par manu ievākšanos viņa dzīvoklī, jo nemaz neesot labi turēt tukšu, var kāds ielauzties. Māja Avotu ielā 40 gan no ārpuses ļoti neglīta, bet telpas samērā labas. Vienojāmies, ka es tur dzīvošu, maksāšu pēc likmes, bet pierakstīta palieku vecajā vietā. Pavisam dzīvoklim bija divas istabas, virtuve un neliels gaitenis.
Es dabūju palielu istabu ar logu uz Avotu ielu, otrā, mazākā, glabājās Akmeņa ģimenes mantas. Tā palika aizslēgta. Manā istabā bija liela jauna tahta, galds un daži krēsli, nebija skapja, to man atvietoja drēbju pakaramie gaitenī, pārklāti ar palagu. Uzklāju skaistu galdautu, iegādājos plauktus grāmatām un jutos bezgala apmierināta. Pazīstams advokāts man palīdzēja iegādāties veselu autokravu sausas priežu malkas, kuru es pati skaldīju, nesu uz piekto stāvu un kurināju krāsni.
1949. gada marta vakarā kāda laba paziņa, F. Ansona meita, man ieminējās, vai es nevarētu uz pāris naktīm paslēpt pie sevis viņas māti, jo no Skrīveru izpildkomitejas pie Ansona kundzes bija atskrējis labs latviešu cilvēks un brīdinājis par gaidāmajām izvešanām. Ansona kundze toreiz dzīvoja savās lauku mājās Skrīveros, bet pēc brīdinājuma atbrauca pie meitas uz Rīgu. Nospriedām, ka pie meitas palikt tomēr nav labi. Es ar prieku piekritu, ka Ansona kundze nāk man līdzi. Noplukušais nams Avotu ielā ar mazajiem, nabadzīgajiem dzīvoklīšiem varētu būt visdrošākais patvērums. Es šo ģimeni labi pazinu un zināju, ka Ansona kungs bija Latvijas zemnieku savienības dienas avīzes Brīvā Zeme izdevējs un Kārļa Ulmaņa tuvs draugs. Diviem F.Ansona bērniem prezidents bija pat krusttēvs. Ansona kungu jau 41. gadā deportēja, bet viņa māju Zaubes ielā izlaupīja. Ansonu ēdamistabas iekārtu ar visiem divpadsmit teļādu apvilktiem krēsliem aizveda taisnā ceļā uz Maskavu, bet zilais Buhāras tepiķis palika tepat Rīgā un greznoja kāda ievērojama partijas funkcionāra kabinetu.
Tā es ar Ansona kundzi, tumsai iestājoties, kājām iedamas, bez starpgadījumiem nokļuvām Avotu ielā. Piedāvāju Ansona kundzei savu tahtu un teicu, lai atpūtina kājas, jo ieminēties šādā naktī par gulēšanu būtu bijis pat nepieklājīgi. Ansona kundze piedāvāto tahtu kategoriski noraidīja, viņa tāpat uz krēsla pasēdēšot. Pēc neilgas tielēšanās vienojāmies, ka es iekārtošu kaut ko līdzīgu guļas vietai uz četriem kopā saliktiem krēsliem. Tajā naktī, tāpat kā tūkstošiem citu latviešu, mēs negulējām. Reizēm ar aizturētu elpu tumsā klausījāmies, kā cilvēku ķērāji kravas mašīnās braukāja pa ielām, bet Avotu ielā, mūsu tuvumā, neviena neapstājās. Otrā dienā nekur ārā negājām. Nākošajā naktī mašīnu trokšņus dzirdējām retāk. Kad komunisti izvešanas orģijas bija beiguši, es Ansona kundzi pavadīju atpakaļ uz viņas meitas dzīvokli.
Bet Latvijā Ansana kundze nepalika. Viņa pati par savu naudu iegādājās dzelzceļa biļeti uz Krieviju un aizbrauca tai pašā virzienā, bet bez restotiem logiem un bez zaldātiem ar durkļiem. Apsējusi lakatiņu, paņēmusi vienkāršu ceļasomu, viņa devās labprātīgā trimdā, jo zināja, ka dzimtajā zemē viņu meklēs un miera nebūs. Staigādama pa krievu sādžām, viņa par pieticīgām naktsmājām un trūcīgu pārtiku maksāja ar diegiem un adatām, kuras viņa tādam nolūkam bija iegādājusies vairumā.
Daudzus gadus viņa klīda pa svešu zemi un klusībā loloja cerības atgriezties dzimtenē un redzēt savus bērnus. Ansona kundzes cerības piepildījās.
Netālu no jaunās dzīves vietas Avotu ielā bija darbnīca. Tajā izgatavoja dažāda veida izkārtnes. Ejot garām, iegāju pajautāt, vai gadījumā nevajag palīgu, teicu, ka labi protu tāda veida darbus un mīlu darboties ar krāsām. Darbnīcas vadītājs Haitins apsolīja, ka noteikti mani pieņems, tiklīdz būs vairāk pasūtījumu. Atstāju savu adresi un vārdu.
Tieši to Haitinam vajadzēja. Man toreiz pat prātā neienāca doma, ka Haitins operē ar «mirušām dvēselēm». To es uzzināju kādus desmit gadus vēlāk, kad avīzē Cīņa par Haitinu parādījās garš feļetons. Laikam gan skaitījos pie Haitina darbā visus desmit gadus, pati to nezinādama. Un es, naivā, katru nedēļu iegāju pajautāt, vai man drīzumā dos kādus plakātus krāsot.
"Būs, būs, meitiņ," atbilde bija vienmēr laipna. Viņi itkā strādāja divatā, Haitins pats un viņa sieva, kuru viņš bija veiksmīgi uz ātru roku noprecējis, kad ieņēma Berlīni. Viņš, krievu armijas kareivis, dabūja par sievu skaistu vācieti. Eva par Haitinu bija krietni garāka, viņš viņai blakus atgādināja pusaudžu zēnu ar šausmīgi krunkainu ģīmi. Reti nesaderīgs pāris, bet Eva savu vīru uzmanīja un sargāja, jo viņai nekas netrūka, Haitins viens pats saražoja izkārtnes, bet algu sarakstā skaitījās 10 - 12 strādnieku, pats par visiem parakstījās, un nauda palika pašiem.
Beidzot pienāca diena, kad, ejot pa Avotu ielu, redzu - Haitins mani sauc. Biju bezgala priecīga, bet piedzīvoju vilšanos, jo iemesls izrādījās cits. Haitina darbnīcā stāvēja jauna sieviete, platām gūžām un kupliem, sprogainiem, gandrīz melniem matiem. Viņa, nabadzīte, esot iebraukusi no Orlas, bet nevienā Rīgas viesnīcā nav dabūjusi istabiņu, lai tak es izpalīdzot, lai paņemot šo uz divām nedēļām pie sevis, kas mums, jaunām meitenēm, nekaitēšot, divatā dzīvojot, sadraudzēšoties. No pirmā acu uzmetiena man jaunā žīdiete ļoti nepatika, tāda uzpūtusies, iedomīga, bet labi ģērbusies.
Teicu, ka manā rīcībā ir tikai viena istaba ar vienu tahtu, uz kuras es guļu un gulēšu. Nona būšot mierā arī uz grīdas gulēt, vasaras laikā tā nav problēma, Haitins man skaidro. Nona, dzirdot par grīdu, nepatikā sašķobīja muti, nobolīja acis; bet neko neteica. Nepavisam negribējās tādu Nonu ņemt savā istabā, bet Haitins lūdza, un es taču gribu pie Haitina strādāt. Domāju, pacietīšu tās divas nedēļas, Haitins pēc tam būs mans parādnieks un es ātrāk tikšu pie izkārtņu krāsošanas.
Un Nona nakšņoja manā istabā nevis divas, bet trīs nedēļas. Viņa man par sevi neko nestāstīja, bet jautājumus gan uzdeva kā prokurors. Labprāt ēda no mana galda, protams, neko nemaksājot, tas jau piederas pie viesmīlības.
Uz jautājumu, vai es esot komjauniete, atbildēju, ka neesmu un netaisos būt. Nona par manu atbildi izrādīja neviltotu sašutumu un ņēmās mani kaunināt. Citu dienu viņa piesējās manām grāmatām: Alberta Šveicera, Tomasa Manna, Vilhelma Buša u.c., vai tik tās neesot vācu valodā. «Protams, ka ir,» pateicu ar tādu kā pārākuma apziņu. Tad gan viņa sataisīja pretīgu grimasi.
Katru vakaru, atgūlusies savā guļas vietā uz maniem palagiem un spilveniem, viņa manī nolūkojās ar pārmetošām acīm, laikam domādama, ka viņai kā komjaunietei būtu jāguļ uz tahtas, bet man uz grīdas. Beidzot kādu dienu viņa salika savas zīda kleitas koferī, un es nopriecājos, ka Orlas dāma mani vairs neapgrūtinās. Neatceros, ko viņa teica promejot, bet, šķiet, neko pateicībai līdzīgu nesadzirdēju.
Pirmajā naktī pēc Nonas aiziešanas mani no miega uzcēla trokšņi, kas nāca no virtuves. Tā, nodomāju, mamzele atnākusi atpakaļ. Bet es tak durvis aizslēdzu un ķēdi arī aizkabināju. Sēžu uz tahtas, kājas nolaidusi uz grīdas, un klausos, jā, skaidri dzirdu, virtuvē kāds mazgā veļu. Dzirdu, kā šļakst ūdens, tad trin veļu pret veļas dēli, tad dēlis klab pret vannas malu, tad bīda krēslu, kaut kas atkal grab. Ceļos, eju skatīties. Bet tāda neizskaidrojama baiļu sajūta mani pārņēmusi. Lēnām uz pirkstu galiem tuvojos virtuvei, uzdedzu gaismu, bet tur nekā nav. Visas lietas savā vietā.
Ārdurvis noslēgtas, ķēde priekšā. Par gulēšanu vairs nevarēju pat iedomāties, savādie trokšņi neizgāja no prāta. Varbūt kāds aiz sienas mazgāja veļu? Nē, trokšņi nāca no virtuves. Otrā rītā tomēr pieklauvēju pie kaimiņienes. Jautāju, vai naktī kāds nav veļu mazgājis. Viņa apgalvoja, ka ne, bet ienāca manā virtuvē un ar izstieptu roku norādīja uz griestiem. Tur tādi brūni plankumiņi bija redzami. Tās, viņa teica, ir noslepkavotā miliča asinis, kad bandīti viņam nocirta galvu, arteriālās asinis uzšļāca strūklu līdz griestiem.
«Kāda miliča, ko jūs runājat?"
«Vai tad Akmens jums neteica?"
"Nē, neko neteica."
«Nu tas bija pirms vairākiem gadiem, te dzīvoja tādi krievi, viņi te midzeni turēja, visādi nāca. Kad atnāca milicijas pilnvarotais, tie viņam uzbruka ar cirvi. Tad viņus apcietināja, un dzīvokli dabūja Akmens ar ģimeni."
«Ak tādas lietiņas te notikušas. Un nevienam nav ienācis prātā dzīvokli izkrāsot, ja ne visu, vismaz virtuvi."
Kaimiņiene, šausmu stāstu izstāstījusi, aizgāja. Nolēmu vistuvākajā laikā pārkrāsot virtuvi. Dienā, lai ko arī darītu, dzirdētie trokšņi nedeva mieru, aizbraucu uz slimnīcu, pastāstīju mātei. Viņa pateica, ka mani kāds gars ir «izmazgājis" no minētā dzīvokļa un no parapsiholoģijas viedokļa man drīzā laikā no turienes būs jāaiziet.
Pāris dienas izjutu lielu atvieglojumu, jo Nonas klātbūtne mani bija padarījusi nervozu. Izmazgāju grīdas un likos gulēt. Nakts vidū pie manām durvīm kāds stipri zvanīja. Tā, nodomāju, Nona atkal klāt, jo, kas cits varētu naktī zvanīt. Pusapģērbusies vēl nodomāju, varbūt neiet nemaz pie durvīm, lai domā, ka neesmu mājās, bet zvanīšana pa starpām ar klauvēšanu kļuva neatlaidīgāka. Pajautāju: «Kas tur ir?" Izrādījās, milicija ieradusies izkratīt manu istabu, gribēja uzlauzt arī otras durvis, es teicu, ka bez saimnieka klātbūtnes neļaušu, jo kas atbildēs par viņa mantu. Neko neatraduši, lika man apģērbties un braukt līdzi.
Milicijā mani pratināja par kādu lielu somu, pilnu ar deficīta precēm, drēbju krāsām un nezin ko vēl, kur es to visu ņēmusi un kam pārdevusi. Pamazām sāku saprast, par ko mani pratina un ka tā ir Nonas pateicība par naktsmājām, brokastīm un vakariņām. Teicu, ka par somas saturu neko nezinu, jo man nav nākusi prātā doma atvērt svešu somu, lai to pārbaudītu. Teicu, ka somu uz diennakti dzīvokļa īpašnieka radi nolika virtuvē, pēc tam aizbrauca uz laukiem. Kā sauc, nezinu, kur dzīvo, arī nezinu. Ja jau ļoti vajadzēs, tad atradīs bez manas palīdzības.
Tātad Nona, svešā mājā uzņemta aiz žēlastības, uzdrošinājās iet pie vēl svešāku cilvēku somas, izokšķerēt to un paziņot milicijā, ka somā atrodas deficīta preces, piedēvējot man vainu par spekulāciju. Mani paturēja milicijas aresta telpās. Dažās dienās noskaidrojuši, ka laucinieki, kam soma piederēja, apskrējuši puspilsētu, lai sapirktu visu uz laukiem nepieciešamo, eksistē un man apsūdzību par spekulāciju noņēma. Bet kaut kas pret mani bija jāatrod. Apstākļu sagadīšanās dēļ lieta bija jāsafabricē, jo tik garu un pamatīgu komjaunietes apsūdzības rakstu nedrīkstēja atstāt bez ievērības. Labi vēl, ka milicijas izmeklētājam (toreiz vēl leitnantam, vēlāk kapteinim) Eglem bija tik daudz goda jūtu, ka viņš nebija sūdzību nosūtījis uz NKVD. Kā es pati vēlāk dabūju izlasīt, Nona nebija ar vārdiem skopojusies; «pagodinot" mani par vācu spiedzi un fašisti, jo man esot pilns plaukts ar fašistu literatūru. Par komjaunatni es esot atklāti ņirgājusies. Un tā par padomju valstij bīstamas personas atmaskošanu Nona nekautrējās pieprasīt sev mazu atlīdzību. Viņai pēc manas apcietināšanās pienākoties tā dzīvokļa orderis, pie kura viņa pa trim nedēļām tā bija pieradusi. Tikai viņa nezināja, ka dzīvokļa ordera īpašnieks bija strādnieks Jānis Akmens un ka pret to viņai rokas par īsām. Atmaskošanas raksts bija uzrakstīts uz piecām lapām ar zaļu tinti, drošā, skaidrā rokrakstā, lai nekas netiktu pārprasts.
Man asaras traucēja visu pamatīgāk izlasīt, jo visu laiku domāju es tak darīju viņai tikai labu, pat maizi dalīju uz pusēm, vienlīdzīgās daļās...
Izstāstīju izmeklētājam visu, kā bija, ka viņai nebija kur pārgulēt un es viņai izpalīdzēju. Jā, viņš to visu saprotot, bet viņam vienam neesot tiesības par tādu smagu apsūdzību ņemt, bez tam es gandrīz gadu esmu dzīvojusi Avotu ielā nelikumīgi - bez pierakstīšanās. Un pants atradās - "Par pases režīma pārkāpšanu". Tur es neko iebilst nevarēju. Kas taisnība, tas taisnība, īsti likumīga mana dzīvošana kopš Rīgas laikiem nekad nav bijusi. Lieta nonāca tautas tiesā, un man piesprieda mazāko soda mēru: vienu gadu ieslodzījuma labošanas darbu nometnē. Būtu minētā sūdzība nonākusi Stabu ielā, būtu no desmit līdz divdesmit pieciem gadiem, laime, ka Nona nezināja Stabu ielas adresi. "Neviena labdarība nepaliek nesodīta."