Nu es sevi uzskatīju par lielu speciālisti rotaļlietu apgleznošanas profesijā un, nezaudējot laiku, gāju prasīt darbu arteļa "Mākslinieks" rotaļlietu darbnīcā. Nenācās pārāk grūti pārliecināt arteļa priekšsēdētāju Pormali, ka labāku par mani nekur neatradīs, ka ar brīvu roku varu ar otiņu vilkt garas jo garas līnijas un to uz vietas varu pierādīt. Mani pieņēma. Biju jau nokārtojusi pie rakstīšanos pie tēva, arī darbā ar mani bija apmierināti. Varēju atkal zīmēt krēpes, tikai maziem koka zirdziņiem. Bieži ciemojos pie Ērikas mātes.
Viņa labprāt man deva lasīt Ērikas vēstules, un man vairākas reizes nācās visu stāstīt no gala. Ērikas māte man kļuva ļoti tuva, un bija bezgala žēl, redzot viņas aiziešanu.
Pie Gunāra Hermanovska sievas arī kļuvu par tādu gaidītu ciemiņu, jo skumjas un sāpes cilvēkus satuvina, un ir labi, ja ir cilvēki, ar kuriem var runāt visu, kas uz sirds. Tāda bija Valija Hermanovska. Katru reizi, kad Magadanā sākās kuģojamā sezona un varēja sūtīt pārtiku, cukuru un speķi, Valija mani palūdza uzrakstīt krievu burtiem adresi uz pakām. (Arī Gunāru mēs sagaidījām mājās un kopīgi nosvinējām 1958. gadu.)
Valijas Hermanovskas dzīvoklī sastapu daudz interesantu personību. Viens no pirmajiem, ar ko tiku iepazīstināta, bija Gunārs Cīlītis, toreiz Mākslas akadēmijas trešā kursa students. Jauns, glīts cilvēks ar brīnišķīgām brūnām acīm, bet tie apavi gan! Kā var māksliniekiem patikt staigāt pa ielu smagos rupjos ādas "tankos"?
Taču kādas man tiesības viņam aizrādīt? Varbūt cilvēkam nebija naudas glītu apavu iegādei, bet varbūt viņam pati ka citus šokēt.
Cīlītim ar mani saistījās kāds nodoms sakarā ar drauga labklājību. Tīros labdarības nolūkos viņš gribot mani iepazīstināt ar jaunu Mākslas akadēmijas studentu, kuram visa dzīve sagājusi strupceļā un, lai viņš no bēdām nesāktu dzert, viņam būtu vajadzīga meitene, tieši tāda kā es. Es gan centos atrunāties, ka neveiksminieku glābšana nav mana profesija un, ja drauga ciešanu iemesls ir atraidīta mīlestība, tad visas pūles var izrādīties veltīgas. Taču pēc Cīlīša domām, vajadzēja mēģināt, un tas viss esot jādara ātri, turpat vai nedēļas laikā. Nevarēju saprast, kam tāda steiga, turklāt mani tas viss neinteresēja, man pašai problēmu netrūka - kā apiet likumu, lai tiktu kādā augstskolā. Es domāju par izglītības turpināšanu, jo visas draudzenes jau kaut kur, kaut ko studēja. Mani šī glābšanas misija nemaz nevilināja, tādēļ ar Bruno Celmiņu tikties nevēlējos. Un tomēr tikšanās notika, gan ne gluži pēc nedēļas un ne gluži bez manas piekrišanas. Cīlītis, vienojies ar Celmiņu, mani uzaicināja uz restorānu. Ieraugot Celmiņu, nekādā sajūsmā nebiju. Citas gan par viņu jūsmoja, bet par gaumi jau nestrīdas. Restorānā pavadītais laiks man šķita vienmuļš, neinteresants. Pēc restorāna, kā jau tas toreiz pie māksliniekiem pēc tradīcijas bija pieņemts, sekoja vizīte pie Leo Kokles. Es gan mēģināju protestēt, sacīdama, ka nav pieklājīgi vēlā vakara stundā citiem mieru traucēt, bet pārējie nepiekāpās. Leo Kokles viesmīlība pelnīja apbrīnošanu, vienīgi Kokles mamma nedaudz paburkšķēja. Atšķirībā no daudzām citām mana vecuma un mana laika meitenēm mani bohēmas dzīvē ievilkt nevarēja. Laikam biju savam vecumam jau sen pāraugusi, pārāk daudz nopietnu problēmu, dramatisku piedzīvojumu un milzīgais naids pret pastāvošo iekārtu man neļāva nodoties bezrūpīgai dzīvei. Manas domas, lai kur es ietu, lai ko darītu, visu laiku kavējās pie tās manas tautas daļas, kurai jāpavada dzīve aiz restēm vai tālajās Sibīrijas tundrās.
Bet vai pasaule to zin? Un, ja nezin, tad ko es šajā jomā varētu darīt? Mani mocīja it kā vainas apziņa: es te sēžu, nodarbojos ar mazsvarīgu rotaļlietu krāsošanu, bet varbūt man vajadzētu mēģināt pāriet robežu un paveikt kaut ko svarīgāku, rakstīt brīvās pasaules avīzēs patiesību par pārestībām un vardarbībām, kādas padomju varas apstākļos jācieš godīgiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Celmiņš mani ātri saprata. Viņš nekad vairs mani neaicināja uz iedzeršanām, gluži pretēji, viņš prata izlikties, ka arī viņu tās neinteresē. Viņš bieži nāca mani sagaidīt no darba ar ziediem rokā. Diezgan bieži viņam bija nopirktas biļetes uz kino, teātri vai operu. Taču reizēm viņš nerādījās veselu nedēļu. Man nekad nenāca prātā doma viņu uzmeklēt vai pajautāt kādam, kur palicis. Nē, ja vajadzēs mani satikt, zinās, kur esmu atrodama, ja nē, nevajaga. Bet, kad Celmiņš, labi ģērbies, ieradās atkal ar ziediem un teātra biļetēm, es gāju, nejautādama, kā pavadījis pagājušo nedēļu, jo man tas bija vienaldzīgi. Manas darba biedrenes bija stāvā sajūsmā par tādu kavalieri, kurš ar ziediem vien nāk, un deva man dažādus gan gudrus, gan muļķīgus padomus, bet mani tas viss it kā neskāra. Un kāds tur brīnums, ja ziedus nes puisis, kam māte puķu veikala vadītāja. Būtu jābrīnās, ja nenestu.
Teātru apmeklējumiem sekoja uzaicinājums uz Mākslas akadēmijas balli. Drusku šaubījos, tad tomēr izlēmu iet. Pati uzšuvu diezgan greznu balles tērpu, blūzi no vecas sarkana zīda kleitas, bet melniem gariem zīda svārkiem drēbi pirku, vēl atradās zelta brokāta gabaliņš, ar ko tērpu izgreznot. Viss kopā izskatījās labi, un redzēju, ka ballē esmu viena no elegantākajām. Kāds mani kopā ar Celmiņu nofotografēja. Tā bija mūsu pirmā kopīgā bilde.
Pēc nepilniem diviem gadiem Bruno Celmiņš mani oficiāli bildināja, bet es par to pat dzirdēt negribēju. Nevēlējos savu dzīvi saistīt ar cita cilvēka dzīvi, jo baidījos zaudēt savu neatkarību un brīvību. Biju uzaugusi viena, un vienatnē jutos daudz labāk nekā otra cilvēka sabiedrībā: vienaldzīga, vai tā bija māte, vai tas bija tēvs, vai tas būtu vīrs. Mana māte jau kopš jaunības bija ļoti nervoza vai, kā vecāmāte mēdza teikt, - savādniece. Bērnībā, cik vien bija iespējams, centos izvairīties no tikšanās ar māti. Reiz man pat izdevās veselu nedēļu negadīties viņai ceļā. Mēs dzīvojām katra savā stāvā. Kādreiz, kad vēl biju maza, es uz māti bieži dusmojos par to, ka viņa vakaros savā otrā stāva istabā stundām ilgi spēlēja vijoli un bija vienaldzīga pret mani, bet vēlāk priecājos, ka mani netraucē, jo tad es varēju darīt visu, kas man ienāca prātā. Astoņu gadu vecumā pratu veikli izlavīties no mājām un, sadraudzējusies ar ugunsdzēsējiem kuriem toreiz bija jādežūrē kino izrāžu laikā, no ugunsdzēsēju ložas noskatījos samērā daudz pieaugušo filmu. Tur es redzēju, kā skaistas "dāmas" sēž bāros uz augstiem krēsliem ar ļoti garām cigarešu iemutēm rokā. Pārnākusi mājās, pie spoguļa ķēmojos pakal un nav brīnums, ka sāku uzsmēķēt astoņu gadu vecumā. Tajā laikā mans dzīves mērķis bija kļūt par tādu bāra "dāmu".
Desmit gadu vecumā radās citi mērķi. Sāku interesēties, kā ātrāk apgūt angļu valodu, lai varētu aizlaisties prom no mājām - plašā pasaulē, laikam arī kinofilmu iespaidā. Sapratu, ka ar vācu valodu, kuru toreiz zināju perfekti, jo tajā laikā gāju vācu pamatskolā un kopš dzimšanas māte ar mani citādi nerunāja, vien nepietiek. Biju nepacietīga. Man jau tajā vecumā gribējās visur būt, gan Abesīnijā (tagadējā Etiopijā), gan Austrālijā, Argentīnā un Brazīlijā, it kā bez manis tur neviens nevarētu iztikt. Te vēl jāpiemin, ka māti viena laiku apciemoja tāds draugs, kurš ilgus gadus bija klīdis pa pasauli. Atgriezies dzimtenē, labprāt stundām ilgi stāstīja visādus brīnumus. Es, izlikdamās, ka rotaļājos ar lellēm, visu noklausījos un iegaumēju. Tā bija mana iztēles pasaule. Ceļoju arī viena pati ar pirkstu pa karti, iegaumēju visus nosaukumus. Vēlākos gados daudz lasīju, visu pēc kārtas, neko nešķirojot.
Atceros, kad man bija sešpadsmit gadu, mēs ar māti divatā reiz sauļojāmies pludmalē un mūsu starpā norisinājās, var teikt, vienīgā saruna par dzīvi. Toreiz māte teica: "Ja tu dzīvē gribi būt nelaimīga, tad apprecies un dabū bērnus." Es teikto uz sevi neattiecināju, nē, manas domas virzījās citā virzienā. Sapratu, ka mana māte savu laulību un mani uzskatīja par savas dzīves nelaimes cēloņiem. Esmu secinājusi, ka acīmredzot mana māte pārāk jauna apprecējās, tādēļ nolēmu nesteigties, lai neizdarītu tādu kļūdu, kura vēlāk būtu jānožēlo.
Vienreiz Celmiņam ieminējos, vai nebūtu pareizāk mums abiem vispirms parūpēties par izglītību, nobeigt studijas un tad domāt par ģimenes dzīvi. Neko ar saviem prātīgiem padomiem nepanācu. Gluži otrādi - Celmiņš sadusmojās un teica: "Nedomā, ka tu varēsi pastaigāt kopā ar mani, kādus gadiņus, tad ar kādu citu, ņem vērā, cita nebūs, es to vienkārši nepieļaušu. Tu ne ar vienu citu uz ielas parādīties nevarēsi."
Tie jau izklausījās kā draudi. Biju apjukusi un nezināju nekā prātīgāka, ko atbildēt, tādēļ teicu: "Bet man tak neviena cita nav!" "Nu, ja nav, tad labi, un rīt pat ejam uz dzimtsarakstu nodaļu."
"Kā tad tā, bez iepriekšējas sagatavošanās?"
"Tam nav jāgatavojas."
"Bet es gribu padomāt, bez tam man pašai arī ir tiesības par savu nākotni lemt. Tu vēl neesi dzīvē grūtības piedzīvojis, es esmu un man ir nopietnāka pieeja visām lietām nekā tev."
To teicu, domādama, kā Celmiņš, mātes lutināts, vispār neko no dzīves nezina, līdzīgi tiem simtiem tūkstošiem jauniešu, kuriem vecāki neko nav stāstījuši, vienkārši aiz piesardzības, lai viņu bērni, uzzinādami pārāk daudz, kaut kur neizpļāpātos vai, vēl vairāk, nacionālu jūtu pārņemti un alkdami pēc atriebības un taisnības nesāktu dumpoties. Bez tām Celmiņš toreiz atstāja tāda nenopietna cilvēka iespaidu es jutos par viņu daudz vecāka, bet īstenībā viņš bija divus gadus vecāks par mani. Reiz es viņam to pateicu, tad viņš, negribēdams atpalikt, man pastāstīja to, ko nekad nevienam nebija teicis. Tas bija drūms stāsts par to, kā viņš sešpadsmit gadu vecumā paņemts vācu karadienestā par pretgaisa aizsardzības izpalīgu, ko viņš tur piedzīvojis, kā nokļuvis Berlīnē un pēc tam krievu gūstā. Pēc diviem gūstā pavadītajiem gadiem atgriezies mājās pusdzīvs, utains, ar lūku vīzēm kājās. Lūku vīzes visus gadus glabājās viņa mājas bēniņos un laikam vēl šodien tur karājas, ja vien māja nav nojaukta. Vīzes esmu redzējusi un rokā turējusi. No tās dienas mūsu attiecībās daudz kas mainījās. Sāku uzskatīt viņu par sev līdzvērtīgu. Mūsu sarunu tēmas kļuva saturīgākas, kopīgi varējām kritizēt partiju un valdību, mums vienam no otra nebija jābaidās.