Cik tas vienkārši - aiziet divi uz dzimtsarakstu nodaļu, un pēc piecām minūtēm ir vīrs un sieva. Toreiz pat baltās brūtes kleitas nebija modē. Mans tēvs pret laulībām neiebilda, bet mātei uz Liepāju par varbūtējo laulību es pat nepapūlējos paziņot, kaut kā neienāca prātā, ka tas obligāti būtu jādara. Līdz pēdējam brīdim pati vēl nebiju ar sevi skaidrībā. Pēc mēneša mātei paziņoju, ka man cits uzvārds. Celmiņa tēvs, tāpat kā mans tēvs, ar prieku tādu notikumu atbalstīja, bet māte pretojās, negribēdama savu vienīgo, ļoti vēlu dzimušo dēlu atdot svešai sievietei. Un tā, bez īpašas sajūsmas, it kā pavisam nejauši, nevienam neko īsti nepateikuši, it kā pastaigādamies, bijām sareģistrējušies. Tā sagadījās, ka vajadzīgos trīs rubļus reģistrācijas nodevai arī kaut kur aizņēmāmies, jo mums pašiem to tajā brīdi nebija. Tajā dienā vienīgais līdzzinātājs, mans tēvs, sarūpēja mums vakariņu galdu. Otrā dienā bijām uzaicināti uz pusdienām pie vīratēva un viņa dzīvesbiedres.
Pie likumīgā vīra un viņa mātes es nekad mājās nebiju bijusi, kaut kas mani atturēja, jo zināju, ka mani tur negaida, esmu nevēlama persona. Tāpat kā daudzi citi latviešu tautības jaunlaulātie, mēs dzīvojām katrs savā vietā. Vīrs nāca katru vakaru paciemoties, bet, līdzko palika pa nakti, tā centīgie sētnieki Ērmaņi steidzīgi paziņoja milicijai - un naktskontrole klāt. Nevienu no mums neapcietināja, bet soda nauda desmit rubļu apmērā jāsamaksā. Par naktskontrolēm Celmiņš bija sašutis, man arī tās krita uz nerviem, bet ja jau dzīvojam brīvā zemē, tad jāpierod pie tādas "brīvības", kādu mums un daudziem citiem latviešiem okupanti uzspieda. Jā, viņš vairākkārt gribēja mani vest pie sevis, es teicu, ka ātrāk neiešu, kamēr vīramāte mani aicinās. Un notika tā, ka aicināja. Vēl vairāk, pati ar taksometru atbrauca kaļ, aizveda mani kā princesi. Pirmajā laikā attiecības ar vīra māti izveidojās tīri diplomātiskas, bet ar laiku kļuva arvien sirsnīgākas. Sevišķi sirsnīgas un draudzīgas kļuvām tad, kad Bruno uzradās otrā, trešā un vēl ceturtā sieva... Tad vīramāte nāca pie manis un sūdzējās par nesaskaņām. Mūsu kopdzīves laikā, tieši tāpat kā pirms tās, Celmiņam bija un palika niķis nozust jeb, kā saka, "iekrist". Es neparko negāju "iekritušo" meklēt, vienīgi tad, kad vīramāte sūtīja, uzmeklēju vīru ar vārdiem: "Māte sūtīja."
Reiz vīramāte mani uzcēla nakts vidū un jautāja, kas es par sievu esot, ja neejot vīru meklēt. Jutos dziļi nelaimīga par iztraucēto miegu un teicu, ka man adrese nav atstāta un nezinu, kur jāmeklē. Viņa man iedeva 50 rubļus taksītim, lai braucot meklēt. Mīļā miera dēļ kādu stundu pavizinājos pa tukšajām Rīgas ielām, tad atgriezos un teicu, ka nekur neatradu. Un es arī nekad nebūtu naktī klauvējusi pie svešu cilvēku durvīm, lepnums neļautu. Pa vidu atgadījās priecīgāki brīži, viens no tiem - lielā Tēva un Skolotāja, Staļina nāves ziņa.
Darba vietā to pateica pa vietējo radio. Es tad izsaucos: "Kāda laime, beidzot kādi sapratušies un viņu novākuši." Vairāki darbabiedri, man pienākuši, paspieda roku, bet sirsnīgi lūdza neizrunāties, visiem joprojām no kaut kā bija bailes. Materiālā ziņā Staļina nāve mūsu ģimenei bija īpaši izdevīga. Kā jau minēju, vīramāte strādāja puķu veikalā. Tur nu organizācijas un iestādes pasūtīja lielus skuju vainagus. Vainagiem vajadzēja sarkanas lentes ar zelta burtiem. Visas lentes es viena pati uzrakstīju: mīļajam, dārgajam, dižajam Staļinam - līdz riebumam.
Par katru lenti saņēmu 50 rubļus, tā toreiz skaitījās vienkārša strādnieka dienas alga, bet es rakstīju desmit lentes dienā un tiku pie jauna, ļoti modīga mēteļa.
Pirmajā laulības gadā Celmiņš akadēmijā piedalījās kādā iedzeršanā, kurā nokurināja krāsnī dažas taburetes. Celmiņam pateica, ka viņu no akadēmijas izslēdz. Pārnācis mājās, vīrs staigāja apkārt tāds galīgi sašļucis un bēdīgs, neuzdrošinājās neko stāstīt. Kad visu kā no palaidņa puikas biju izvilkusi, un konstatējusi, ka viņa vaina visniecīgākā, otrā dienā aizgāju uz akadēmiju pie rektora Kruglova un teicu apmēram tā: Celmiņš visu laiku atradās mātes gādībā, un par to laiku es neatbildu, turpmāk par viņu rūpēšos es, viņa sieva, un nekas tamlīdzīgs vairs nenotiks. Kruglovam mana valoda patika, un viņš atsauca izslēgšanu, tādā veidā Celmiņam laimējās nobeigt akadēmiju. Vienīgi man iznāca diezgan daudz piestrādāt. Celmiņam neparko negribējās apmeklēt lekcijas, it īpaši tās par dialektisko materiālismu, bet bez šim zinībām līdz diplomdarbam netikt. Tad es ņēmu piezīmes no paraugstudentes Birutas Goģes un pa vakariem pārrakstīju, gultiņā lasīju vīram priekšā visas pārrakstītās lekcijas un pasvītroju tos teikumus, kuri jāzina un jāatceras, kad vajadzēs atskaitīties. Rezultāti bija labi. Arī valodas vīram nepadevās un neinteresēja. Tad es ņēmu un uzrakstīju visu, kas mācību programmā paredzēts, sacīdama, lai ņem un pārraksta, jo viss būs pareizi. To nu gan nē, viņš tak netērēšot laiku un enerģiju pārrakstīšanai.
Un tā viss aizgāja uz akadēmiju manā rokrakstā, un visur Bruno dabūja labas atzīmes ieskaitēs. Redzēdama, cik viss vienkārši, nolēmu pati stāties akadēmijā. To padzirdējis, vīrs ne pa jokam uztraucās un tikmēr runāja, kamēr pierunāja pagaidīt, līdz viņš beigšot mācības. Pēc pāris nieka gadiem viņš pelnīs un es tad varēšu studēt bez rūpēm un raizēm. Tas izklausījās tik sirsnīgi un jauki, ka beidzot piekritu. Celmiņam draugu pulks vienmēr bija liels - un slavenības vien, slavenībās vien. Kādu vakaru ziemas vidū pie durvīm zvana, vīramāte iet ielaist un pārbīstas. Durvīs stāv cilvēks, vējā izpluinītiem matiem un gluži kailām krūtīm. Cilvēks saka: "Nebīstieties, kundze, es esmu Pestītājs." Tas bija Jānis Pauļuks...
Īpaši gribas pieminēt vienu no tuvākajiem Bruņa draugiem - Jāni Osi, kurš savā spēcīgajā diplomdarbā uzgleznoja izteiksmīgos zvejniekus laivā. Šīs gleznas kopija rotāja Rīgas centrāltirgus zivju paviljonu. Jānis Osis dzīvoja pie sava radinieka ārkārtīgi trūcīgos apstākļos, no kā viņi pārtika, grūti iedomāties. Vecākus viņam četrdesmit pirmajā atņēma sarkanais terors. Visu mantu nolaupīja, dzīvi izpostīja. Jāņa Oša diplomdarbs daudziem toreiz patika; darba tēma, teicami izpildīts, viss, kā vajag. Darbu ieteica Staļina prēmijai.
Lai nu kam, bet Osim tāda prēmijas nauda būtu bijis liels atbalsts. Bet Staļina prēmiju var saņemt tikai ar "tīru" biogrāfiju. Osim vecāku dēļ tā izrādījās netīra. Prēmiju neiedeva. Ak, šie padomju "saulainās" dzīves ērkšķi, kā tie mums dūrās sirdīs!
Arī dzejdaris Otomārs Rikmanis toreiz draudzējās ar Bruni un kādu rītu, mūsu mājā pamodies pēc nelielas uzdzīves, sēdēdams uz mūsu laulības gultas malas, uzrakstīja man veltītu poēmu. Tas tomēr bija skaists žests! Un, lai gan Staļina laiki it kā bija pagājuši, Otomārs ar savu dzeju sarieba iztapīgajiem režīma kalpiem mūsu pašu tautiešiem - un pār to samaksāja ar ieslodzījumu uz septiņiem gadiem slavenajā Mordovijas soda nometnē. Atgriezies no Mordovijas, Otomārs saticis Viļa Lāča vedeklu Ligitu Lāci. Saruna ievirzījusies par mani. Es līdz tam Ligitu Lāci personīgi nebiju pazinusi, vienīgi leģendāros nostāstus gadījās vairākkārt dzirdēt. Ligita Lāce sacījusi: viņai esot ziņas, ka es esot Mordovijā mirusi, bet Otomārs apgalvojis pretējo. Nu ko, saderējuši uz vairākām konjaka pudelēm. Lai derības vinnētu, Otomārs taksīti atbrauca uz māju, kurā es neilgu laiku pēc atgriešanās no Mordovijas mitinājos. Ligita un vēl kāds vecāks kungs, Ligitās privātais finansētājs, gaidīja taksīti. Mani, izrāvuši gandrīz no gultas, ņēma līdzi uz derībās vinnētā konjaka izdzeršanu. Brauca uz Ligitas dzīvokli kaut kur Juglas pusē. Tad man radās iespēja personīgi parunāties ar šo ļoti populāro dāmu. Uz mani viņa atstāja labu iespaidu.
Runājot par Bruņa draugiem, katrā ziņā jāpiemin Paulis Duškins. Jaunībā viņš laikam bija pats ekscentriskākais no visiem tā laika māksliniekiem. Kad Duškins izgāja uz ielas, viņš nevienai sievietei nepamanīts paiet garām nevarēja. Platmale vien bija ko vērta un pa gabalu ieraugāma, vienīgi žēl, ka stacijas laukumā, kūleņus metot, skaistā platmale tika nevērīgi samīcīta pret bruģa akmeņiem. Ar Pauli mums nācās ļoti bieži dzīvē tikties, un mūsu attiecības aizvien palika draudzīgas. Mani gan satrauca novērojumi attiecībā uz Pauļa otro sievu Rasmu. Viņa bija tikko atgriezusies dzimtenē no Kalifornijas, laikam pat nenojauta, ka viņas pirmie "kavalieri" bija čekas virsnieku izlase. Viņi pirmos mēnešus ārzemju latvieti neizlaida no savas "gādības", vadāja pa Rīgas labākajiem restorāniem un kavēja laiku. Un Rasma jutās labi tik smuku kungu sabiedrībā.
Tikai tad, kad informāciju avots, viņai pašai to nezinot, bija izsmelts, viņa varēja uzsākt normālu dzīvi un strādāt kinostudijā par grimētāju. Laulība ar Duškinu izjuka, abi izrādījās ar raksturiem, un finālā Rasma vēl sasita skaistās kristāla vīna glāzes. To Duškins piedot nespēja. Mūsu "savedējs", Gunārs Cīlītis, arī šad tad jau pēc akadēmijas beigšanas ciemojās pie mums. Neatceros, ar ko Brunis toreiz saķērās un kā izcēlās kautiņš. Mums mājās grīdas bija vienmēr labi ievaskotas un spožas. Uz grīdas garš celiņš, un tieši uz celiņa viņi cīnījās. Gunārs, būdams asprātīgs, iedomāja pajokot un stingri pavilka celiņa vienu galu. Abi cīkstoņi smagi krita, palma gāzās, pods plīsa, zeme pa visu grīdu, tas tik bija skats! Bet vai tik vien cilvēka mūžā pārpratumu. Tie tik tādi jautri sīkumiņi. Kas būtu dzīve bez jautrības? Vīramāte gan tā gluži nedomāja, un sanāca skandāliņš. Man arī kāds vārds bija jāsaka, bet es (lai izpatiktu vīramātei) tikai to vien pateicu: "Kā tā var?"
Pie Bruņa draugiem toreiz arī Harijs Liepiņš no Dailes teātra bija pieskaitāms. Neatceros, par ko Liepiņš mani zvērīgi nokaitināja, un es, daudz nedomādama, atvēzos un "uzmaucu" viņam kaklā nelielu bildi. Triecot bildi pret Liepiņa galvu, audekls plīsa un rāmis palika kaklā - kā zirgam sakas. Nedomāju, ka viņš to spēja jebkad atcerēties, jo visi bija dūšīgi iesiluši un mani krietni nokaitinājuši.
Kādu vasaru Celmiņam piešķīra ceļazīmi uz jaunrades namu Dzintaros. Tur viņam ierādīja istabu divatā ar nedraugu Laimdoti Mūrnieku. Pirmā sūdzība no Celmiņa puses par Mūrnieku bija tāda: "Viņš nedzer," Nu, ja nedzer, kāda tur var būt runa par draudzību! Nekāda. Rīga nav tālu, draugi brauca ciemos. Atbrauca Pauļuks ar Kokli. Smuki padzīvojās, Celmiņam ar Pauļuku sanāca konflikts manis dēļ. Jā, tā bija mana vaina, jo reiz izpļāpājos par atgadījumu, kurš notika tad, kad es Celmiņu vēl nepazinu. Biju ciemojusies pie draudzenes Felicitas. Mūs iztraucēja Pauļuks. Viņi jau tad dzīvoja šķirti. Kā jau tādās pajukušās ģimenēs mēdz būt, Pauļuks paklaigāja un aizgāja. pēc laba laiciņa gāju arī es. Kāpņu telpā Pauļuks mani bija gaidījis. Mēs toreiz bijām sveši un pie Felicitas redzējāmies pirmo reizi. Bez ievada Pauļuks centās mani trepju telpā noskūpstīt. Es veikli izrāvos un aizmuku. Celmiņš, piepeši žvingulī tādu epizodi atcerējies, metās Pauļukam virsū un visu acu priekšā noplēsa žaketei piedurkni. Tā man bija mācība - visādus niekus turēt pie sevis un bez vajadzības nepļāpāt. Citā reizē atkal atbrauca draugu pulciņš, kopā ar viņiem operas dekorators Grasmanis. Viņa sieva toreiz bija slavenā vijolniece Lida Rubene. Man toreiz ļoti nepatika Grasmaņa lielība - piedzērušu draugu pulkā pļāpāt par ģimenes intīmām lietām: kādā izskatā sieva viņam spēlējot vijoli! Būtu priecājies pats un turējis mēli aiz zobiem. Ja papļāpā par svešām vienas nakts skaistulītēm, tad tas vēl kaut kādā mērā ir attaisnojami, jo vīrieši pēc dabas ir pļāpas.
Sadraudzības vakars jaunrades namā beidzās ar dziedāšanu - kurš skaļāk var. Pēc administrācijas aizrādījuma izbeigt skaļo dziedāšanu draugi aizgāja uz pludmali un tur nakts vidū dziedāja visi reizē, tikai katrs savu dziesmu. Bet tad dziedāšana pārtrūka tik pēkšņi, kā ar cirvi nocirsta. Visi pārbīli apklusa, jo Grasmanis bija uzņēmis vadošo toni un skaļāk par visiem dziedāja mūsu lūgšanu, mūsu himnu. Draugi pārbijušies mēģināja Grasmani apklusināt, jo tad vēl nebija himnas dziedamais laiks. Neizdevās - Grasmanis iespaidīgi nodziedāja līdz galam. Toreiz tas varēja maksāt vairākus gadus aiz restēm. Labi, ka tuvumā nebija neviena nodevēja.
Nākošajā gadā Celmiņš, saņēmis stipendijas naudu, gribēja īrēt kādā vasarnīcā istabu Mellužos. Ilgi meklējām, jo naudas nepietika, lai kaut ko pieklājīgu varētu noīrēt. Dabūjām tādu nelielu šķūnīti, kur tikko pietika vietas divām saliekamām gultiņām un vienam galdiņam. Turklāt Celmiņš lika man aiziet no darba, jo, braukājot no rīta un vakaros pa vilcieniem, varot gadīties, ka man kāds sagroza galvu. Tāda nepamatota greizsirdība šad tad uzbruka manam vīram, un tur neko līdzēt nevarēja. Tā nu mēs pusbadā Mellužos dzīvojām. Gāju uz mežu sēnes lasīt. Sēnes rītā, sēnes vakarā, cita nekā mums nebija. Sēnes vārīju ārā. Uz trim akmeņiem uzliku katliņu - gluži kā mežoņi dara. Kurināmajam vilku no meža nolūzušos zarus vai salasīju čiekurus, bet pēc malkas nācās iet aizvien tālāk, jo tuvumā visu biju nolasījusi. Beigās pietrūka sāls, ko sēnēm uzkaisīt, tad ar sērkociņu kastīti gāju šur tur "aizņemties". Mākslas dēļ jāpacieš daudz. Visa nauda aizgāja krāsām un audekliem. Visas mellenes, zilenes arī nolasīju līdz pēdējai odziņai. Paretam gadījās, ka zvejnieki, redzēdami galīgi izkāmējušo gleznotāju, kurš caurām dienām gleznoja viņu laivas un jūru, iedeva kādu zivi. Tie bija svētki. Sapazinies ar zvejniekiem, Celmiņš uzzināja, kur ravējams liels zemeņu lauks. Bija jau mazliet par vēlu, jo saimnieks bija zaudējis savu sievu - ravētāju. Lai lauks galīgi neaizietu bojā, bija vien jāravē. Alga 3 rubļi dienā plus paēst. Augustā lika ravējot zemeņu dobes, zemeņu ceriem jāapgriež visi jaunie dzinumi. Dobes bija tā aizaugušas, ka sākumā grūti nācās atrast, kur īsti aug zemeņu ceri. Saule tajā gadā sildīja karstāk nekā iepriekšējos. Iedomājos, ka strādāju gandrīz kā nēģeris plantācijās. Ēdienu deva viduvēju, galvenokārt zivis, turklāt es savu ēdienu nedrīkstēju apēst viena, ņēmu trauku no mājām un lielāko pusi nesu vīram, žēl bija skatīties, cik vājš kļuvis. Paretam atbrauca vīramāte ar baltmaizi, biezpienu un kādu desas gabalu somā. Viņa īstenībā nemaz nezināja, kā mēs dzīvojam. Lepni bijām, sak, paši varam iztikt, bet badu ciest gan nebija prātīgi. Par ravēšanu iegūto naudu izlietojām saprātīgi - maizei, miltiem un citiem vislētākajiem pārtikas produktiem. Vienreiz sadomāju izcept pankūkas, iejaucu miltus ūdenī, bet tauku nav. Atradu pudeli, kurā nedaudz eļļas. Cepu, bet jūtu - kaut kas tik savādi ož kā mehāniskajā darbnīcā. Izrādās, tā bija mašineļļa, un cerības uz pankūku ēšanu vējā.
Pēdējo naudu, ko nopelnīju par ravēšanu, Celmiņš aiznesa uz Asaru stacijas bufeti un tur visu atstāja. Tad gan man kļuva bezgala smagi ap sirdi, bet kam sūdzēsies? Atcerējos mātes vārdus: "Ja gribi būt nelaimīga, tad apprecies."
Atkal pāris nedēļas sēnes rītā, vakarā. Reiz, no bada nogurusi, iedomājos, ka nu jau būs jāmirst. Tad ar jautrāku prātu iztēlojos kapu plāksnīti, uz kuras būtu jāraksta: "Mākslai ziedots mūžs." Bet vai nebūtu jāatrod daudz svarīgāki mērķi, kuriem ziedot mūžu?
No vienas puses šķita, ka laiks ir zemē nomests, no otras - sapratu, ka esmu ne tikai sieva un putras vārītāja, bet arī tuvs draugs.
Celmiņš bieži izvēlējās tieši mani par savu darbu "kritiķi". Salika studijas rindā un pajautāja, kura man vislabāk patīk. Apskatījusi darbus, katru reizi nekļūdīgi norādīju uz labāko. Daži darbi man izskatījās samocīti, krāsa likta vairākkārt, nav vairs tik dzīva kā tajos darbos, kur tā veikli uzlikta ar vienu vienīgu virtuozu triepienu. Par tādu darbu nevarēju vien beigt jūsmot. Vīrs par manu sajūsmu priecājās, un, neskatoties uz šausmīgo nabadzību, kādā tolaik dzīvojām, jutāmies īsti laimīgi. Tādus brīžus nevar aizmirst. Tie paliek atmiņā uz mūžu. Katru reizi, kad vēroju vīru veiksmīgi gleznojam, es viņu dievināju.
Trīs vasaras nomocījāmies vislētākajās vasaras būdās, kur nevīžīgi saimnieki pat dārzu nekad neuzraka. Mani tāda nolaidība kaitināja, un, iegādājusies gladiolu sīpolus, katru pavasari palūdzu atļauju uzrakt pāris dobes. Ar patiku vēroju, kā uzaug gladiolas, no kurām bija prieks pašiem un makam, jo skaistos garkātainos ziedus vedu uz tirgu pārdot.
Bet man arī ļoti gribējās gleznot. Mana vēlēšanās gan piepildījās tikai tādās reizēs, kad uz paletes palika pāri neizlietotās krāsas, jo krāsas bija jātaupa. Parastā aina bija tāda: vīrs glezno, sieva sēž turpat blakus un ada svešiem pasūtītājiem jakas, kleitas, šalles vai ko citu. Reiz kāda sveša krieviete no Maskavas, noskatījusi manu darbu ar skaistiem ieadītiem latvju rakstiem, nelikās mierā, lai uzadot viņas meitai svārciņus, jaciņu, cepuri, šalli, jo meita esot daiļslidotāja. Meita turpat Vaivaros, pionieru nometnē. Šausmīgi negribējās ar krievieti ielaisties, bet apstākļi spieda. Viņa man iedeva naudu dzijai un krāsām. Katli kūpēja, dzijas vārījās septiņās krāsās, un mēneša laikā viss bija noadīts. Krieviete priecīga samaksāja prasītos tūkstoš rubļus, jo tā bija iepriekš norunāts.
Tikusi pie naudas, arī es sajutu tādu kā gandarījumu, Un tomēr tādu dzīvi nevarēja uzskatīt par normālu: šad tad paēst, cik gribas, bet lielāko tiesu dzīvot pusbadā. Bez tam es pārāk viegli pavasarī ļāvos pierunāties ielikt kažoku un citas labākās drēbes lombardā, lai vasarā būtu nauda krāsām un audekliem. Man pat neienāca prātā pajautāt, kādēļ manām drēbēm jābūt ieķīlātām, nevis viņa. Tajā rudenī ar adīšanu nopelnītās naudas pietika, lai no lombarda varētu visu izpirkt, bet divus iepriekšējos rudeņus naudas nebija nemaz un tā bija jāaizņemas no radiem un draugiem. Kažociņš kļuva aizvien vecāks, un spalva sāka dilt, ar katru pavasari ķīlu nauda tāpat dila, toties rudenī varēju vieglāk izpirkt. Pati arī sāku dilt. Beigās sadilu tā, ka nevarēju vairs pieliekties, lai kaut ko paceltu no zemes, šausmīgi reiba galva. Tad sākās regulāras galvas sāpes. Beidzot aizgāju pie ārsta. Mani ievietoja Sarkanā Krusta slimnīcā. Tiku daktera Šiliņa nodaļā. Manuprāt dakteris bija pārāk ziņkārīgs, daudz jautāja, bet laikam jau dakterim jāzin, kāpēc esmu tik šausmīgi izkāmējusi un kā mani izārstēt. Pirmajās dienās stūrgalvīgi klusēju, bet, kad dakteris mani, savā kabinetā iesaucis, nemitējās izprašņāt, tad atzinos, ka trīs gadi nodzīvoti gandrīz no svaiga gaisa un mīlestības. Dakteris, toreiz jau krietni gados, ļoti brīnījās, kā tā var dzīvot. Nuja, viņam bija stipri vecmodīgi uzskati par ģimenes dzīvi un dzīvi vispār, jo vīram esot jāuztur sieva un tā tālāk. Slimnīcā sabiju veselu mēnesi, jo man visu laiku bija neiedomājami zems asinsspiediens. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas man piekodināja, ka jābrauc uz sanatoriju, kā arī iedeva līdzi papīrus, ko uzrādīt sanatorijā. Kur nu tādu greznību!
Tolaik pa sanatorijām dzīvoja tikai privileģētie okupanti un viņu ģimenes. Un vēl divi tūkstoši jāmaksā par ceļazīmi.
Bet es tiku brīdināta visā nopietnībā, ka, tā dzīvojot, ātri vien ar man būšot beigas. Pārnākusi mājās, uzstādīju savam vīram ultimātu: teicu, lai beidz ākstīties un laiž mani strādāt, lai varu nopelnīt normālai iztikai. Bet Celmiņam taču piemita pavisam slimīga greizsirdība, un viņš negribēja ne dzirdēt par kaut kādu darbā iešanu. "Tad mums tūlīt uz vietas jāšķiras," man pēkšņi paspruka. To pateikusi, jutos agresīvi noskaņota pret visādiem greizsirdības murgiem un varonīgi aizstāvēju savas tiesības. Rezultātā pēc mutiska "līguma" vienojāmies, ka es Celmiņu nepametīšu līdz diplomdarba aizstāvēšanai. Nolēmu, ka tomēr nebūtu labi tik atbildīgā brīdī atstāt viņu vienu. Toreiz māksliniekam, izvēloties tēmu, bija jāpatur prātā, kur mēs dzīvojam, kādā laikā dzīvojam un vai varēsim arī turpmāk dzīvot. Nedrīkstēja gleznot kaut ko tādu, ko kāds varētu pārprast, nesaprast vai izprast gleznā pesimismu, nacionālas tendences, jeb vēl ko briesmīgāku.
Celmiņš savam diplomdarbam atbilstoši tolaiku prasībām bija izvēlējies ļoti pateicīgu tēmu - "Zvejnieku kolhozs Uzvara". Viņš to uzgleznoja gaišu un saulainu. Darbs padevās viegli un bez piepūles. Visiem patika, visi bija apmierināti.
Diplomdarba aizstāvēšanas diena Bruno Celmiņam tomēr bija svarīgākā diena visā mūžā. Es viņam uzdāvināju franču gleznošanas otu komplektu. Ar otām toreiz arī bija sarežģīti. Vispirms jāsagādā simts trīsdesmit rubļi, tad jātiek Mākslinieku savienības priekšsēdētāja kabinetā, tur jāizskaidro, kādam nolūkam otas nepieciešamas, un beigās ar parakstītu atļauju rokā un uzvaras prieku sirdī varēju doties uz kiosku pēc otām. Katrā ziņā tādu dāvanu katrs diplomands vēlētos saņemt.
Tajā dienā pie mums mājās māksliniekam veltītās pusdienās bija salūgti visi vīra radi. Es šajās pusdienās nepiedalījos, jo uzskatīju savu misiju par pabeigtu. "Līgumā" nebija paredzēts, ka man pēc diploma iegūšanas būtu jāpiedalās ģimenes svinībās. Bez tam mielasts tika sagatavots bez manas ziņas un līdzdalības. Es par to uzzināju tikai tad, kad sāka ierasties lūgtie viesi. Savu solījumu biju izpildījusi ar uzviju, jo franču otas nekad nebiju apsolījusi. Kamēr viesi ēda, es klīdu pa ielām un atcerējos savas dzīves drūmākās lappuses. No vienas puses, kopdzīve ar Celmiņu šķita nožēlojama, no otras - ja ne man, tad vismaz viņam no visa tā ir kas ticis, un tas mani apmierināja.
Celmiņa diplomdarbs guva lielus panākumus. Mākslas kritiķe Judīte Baga Celmiņa darbam veltīja puslapu "Literatūrā un Mākslā", uzsvērdama ne tikai nozīmīgo tēmu, bet arī lielo meistarību un labi izjustos toņus. Žurnālā "Ogoņok" darbs bija iespiests krāsās, arī Maskavā to iespieda krāsainās pastkartītēs.
Drīz pēc diploma saņemšanas, samērā īsā laikā bija jārada vēl viens iespaidīgs darbs. Celmiņam piedāvāja iespēju piedalīties latviešu mākslas dekādes izstādē Maskavā. Šim darbam Celmiņš bija izvēlējies pārāk sarežģītu un nepateicīgu tēmu - "Padomju zemūdenes manevru laikā " Es, novērojusi, kā viņš, ar nezin kur sadabūtiem zemūdeņu modeļiem nomocījās, nolēmu viņam tās zemūdenes no galvas izdzīt. Nolikusi viņam priekšā K.Zariņa grāmatu "Kaugurieši", pateicu: "Izlasi! Tur tev būs pateicīga tēma, tu esi latvietis un tev jāglezno latvieši." Panākusi savu es jutu milzīgu prieku un enerģiju. Aizbraucām un nofotografējām Kauguru muižu no visām pusēm. Bibliotēkās sameklēju 19.g.s. sākuma Vidzemes latviešu apģērbu zīmējumus. No veciem palagiem un citiem drēbes gabaliem griezu, šuvu, krāsoju un izgatavoju "etniski pareizus" apģērbus, kuros ietērpām modeļus kā teātra izrādei. Pat parūkas no liniem uztaisīju. Visas sievietes "tēloju" es, citiem tipiem sarunāju radus un mājas kaimiņus, lai nāk pozēt. Viss ritēja spraigi un neiedomājami ātrā tempā, jo ar zemūdenēm izķēzītais laiks bija jāatgūst. Mēneša laikā lielais darbs - "Kauguru nemieri" bija gatavs. Darbu nopirka Maskavas ceļojošā izstāde (Peredvižnaja vistavka), samaksājot divdesmit divus ( 22 000 ) tūkstošus skaidrā naudā. Mazāka izmēra kopiju iegādājās Rīgas vēstures muzejs par 10 000 rubļiem. Jaunam māksliniekam labs sākums. Daži priecājās, daži brīnījās, citi apskauda.