Meklējot darbu, interesējos tikai par labākām peļņas iespējām. Kāda paziņa man deva padomu, lai es pamēģinot tikt Centrāltirgū rūpniecības preču būdās, jo tur nauda nākot kā pa reni. Tāda valoda man nebija saprotama un vēl mazāk pieņemama. Taču tādu darbu, kas būtu kaut kādā veidā saistīts ar mākslu, izmeklējos veltīgi. Nāca rudens, sala, nebija ko uzģērbt, visas drēbes lombardā. Bezizejā nonākusi, tērpusies vīra novalkātā lietusmētelī, ar smagu sirdi vēru Rīgas 1. tirdzniecības uzņēmuma kantora durvis. Tur mani pieņēma pats direktors Rozenblūms. Lūdzu darbu tirgū.
Rozenblūms pabrīnījās, kādēļ tieši tirgū. Sacīju, ka man nav piemērota apģērba, lai stāvētu smalkā veikalā, ar savu izskatu deru tikai tirgū. Vai es esot kādreiz tirdzniecībā strādājusi? Tas nozīmēja - vai es protu iedot preci un saskaitīt naudu. Te nu es pameloju, sacīdama, ka pirms kara daudz palīdzēju vecāku veikalā. Gluži samelots nebija, jo manam tēvam kādreiz piederēja veikals, bet tad gan es tikai ar deguna galu varēju aizsniegt leti.
Viss nokārtojās neticami ātri, un mani, atbilstoši manam apģērbam, pieņēma darbā Centrāltirgū saimniecības preču veikalā, kur no rīta līdz vakaram svēru naglas. Tā lika veikaliņa "saimnieks" Kvīns: kamēr es vēl nezinot precēm cenas, jātirgo naglas. Tā īpatnēji izskatījās, kad ar saviem ļoti gariem, sarkani lakotajiem nagiem grābu naglas, uzmanīdamās, lai nagi nenolūst.
Piecdesmitajos gados daudziem čigāniem kaut kur pie Slokas tika ierādīti zemes gabaliņi mājokļu celšanai, jo padomju likums aizliedza klaidonību: Tā nu čigāniem bija vien jāceļ mājas, un viņi pirka pie manis naglas. Šķindeļu naglas jumtu apsišanai ņēma veselām kastēm, tās nebija jāsver. Tikai vēlāk uzzināju, cik izdevīgas Kvīnam tieši šīs šķindeļu naglas, jo tās visas, nākdamas veselām autokravām, ar fiktīvām pavadzīmēm bija "kreisā prece". Kad to aptvēru un mājās izdarīju aprēķinu, konstatēju, ka uz naglām vien Kvīns mēnesī pelnīja 30 000 rubļu.
Mazliet par pašu Kvīnu. Viņam jau bija ap septiņdesmit gadu. Ļoti vājš, slimīgs cilvēks, ar milzīgi plānu, līku degunu un īpatnējām lielām ausīm, no kurām tādas garas, sirmas otiņas rēgojās. Sieva ar diviem dēliem gājuši bojā vācu okupācijas laikā. Vecumā nodibinājis jaunu ģimeni. Jaunā sieva uz pusi jaunāka par vīru, ziedoša sārtvaidze ar ārstes diplomu, skaista žīdiete no Krievijas. Viņiem radās pat mazs puisītis, kuram toreiz vēl nebija divi gadi. Neskatoties uz vīra labajiem ienākumiem, sieva strādāja savā profesijā, un viņi algoja mājkalpotāju. Reiz Kvīns man to visu izstāstīja un teica, ka viņš varētu sen jau būt pensijā, bet ir jāstrādā un ļoti daudz jāriskē, lai savam bērnam nodrošinātu nākotni. Protams, tie bija nopietni un labi mērķi.
Mana alga bija maza - četri simti mēnesi, bet otrus četrus simtus man maksāja Kvīns. Iepazīstoties ar citām "kolēģēm", uzzināju, ka Kvīns man par maz maksājot. Pie tik smaga darba man pienākoties tūkstotis, un lai es tik prasot. Man tomēr šķita, ka būtu nepieklājīgi uzreiz prasīt tūkstoti, tādēļ pielietoju nelielu viltībiņu. Pateicu Kvīnam, ka man kāds cits tirgus "saimnieks" piedāvā sešus simtus. Jā, ko tad es ātrāk neesot teikusi, ka man vajaga sešus simtus! No tā brīža Kvīns bez ierunām deva sešus, kopā ar valsts algu iznāca tūkstotis. Jau pirmajā mēnesi izpirku no lombarda savas drēbes. Nu kažociņš labi noderēja neapkurināmajā tirgus būdā. Vēl iegādājos īstus garos velteņus un jutos kā īsta tirgus sieva, tikai ļoti baidījos, lai kāds pazīstams neierauga. Ja pati pamanīju kādu bijušo skolas biedru, tad pamanījos laikus pagriezties, lai neredzētu seju. Ar laiku šis komplekss zuda. Nāca nauda, nāca pašapziņa.
Vīrs nāca vakaros diezgan bieži man pretī uz darbu. Vēl nebija pienācis šķiršanās laiks. Saņēmis akadēmijas beigšanas diplomu, Celmiņš mani totāli samulsināja, pajautādams: "Vai tu zini, ar ko tu tagad runā?" Viņš laikam domāja par savu augstāko izglītību. Nē, es nezināju vis un aiz pārsteiguma pat neatradu piemērotus vārdus, ko atbildēt, tikai atcerējos negulētās naktis, kad es trešā un ceturtā kursa studentam pārrakstīju dialektiskā materiālisma lekcijas un vēl vācu un krievu valodas konspektus. Lai nu lepotos citu priekšā, bet manā? Smieklīgi.
Pienāca diena, kad no Maskavas tie 22 000 rubļu iejaucās mūsu mājas dzīvē. Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi. Pārnākusi no darba, skatos: mans vīrs ar simtniekiem liek "pasjansu" tieši uz mūsu laulības gultas!
"Nebūs tak no priekiem sajucis," bija mana pirmā doma. Likās gan, ka ar smadzenēm pagaidām viss kārtībā, jo vīrs jautāja, kā, pēc manām domām, šī nauda būtu vislabāk izmantojama. Ja jau man prasa padomu, tad, lūdzu, man padoms ātri rokā: "Nopērc to dzelteno divstāvu vasarnīcu Asaros, tur tik skaists dārzs klāt un tie daudzie jāņogu krūmi, atceries, tur pirmajā stāvā četras istabas iz dodamas vasarniekiem un otrā stāvā, apvienojot divas telpas, būtu glauna darbnīca, un tas viss par trīsdesmit tūkstošiem!"
"Bet man ir tikai divdesmit divi." "Un tu domā, ka astoņus nav iespējams piepelnīt? Tos noteikti saimnieks pagaidīs." Nabadzībā dzīvojot, vīrs visus manus padomus uzklausīja, novērtēja un mani vēl paslavēja. Tagad laiki bija mainījušies. Mani padomi netika ņemti vērā, un visa lielā nauda izkusa kā pērnā gada sniegs. Kamēr vīrs ar sajūsmu deldēja naudu, es nolēmu pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl visa nauda nav notriekta, aiziet prom, lai man vēlāk nepārmestu, ka esmu viņu atstājusi bez iztikas līdzekļiem. Katru rītu, ejot uz darbu, ņēmu somā līdzi kaut ko no savām mantām. Tajā pašā laikā darbā arī sagadījās uztraukumi. Dienas vidū veikalā ierādās trīs vīrieši civīlapģērbā. Viņi uzrādīja "OBHS" (Iekšlietu nodaļa cīņai pret spekulāciju un saimniecisko izšķērdēšanu) apliecības. Kvīnu paņēma līdzi, man pavēlēja tirgoties, bet pēc veikala slēgšanas ierasties milicijas pārvaldē. Tur man parādīja pasi ar fotogrāfiju un jautāja, vai es pazīstot pases īpašnieku. Protams, pēc izskata pazinu. Tas bija Kvinam kreisās preces piegādātājs. Sapratu, kas noticis, un vienā mierā atbildēju, ka nepazīstu. Izmeklētājs pastāvēja, ka viņam esot zināms par minētās personas darījumiem ar Kvīnu tieši veikaliņā, kurā es strādāju. "Bet veikaliņā dienā iet un nāk simtiem cilvēku, man nav laika sejas pētīt, jāstrādā." Noticēja vai nenoticēja, nezinu. Tad jautāja, kādas man attiecības ar Kvīnu. "Kādas attiecības? Nekādas" Uzreiz nesapratu, kas ar šo jautājumu domāts, kad attapos, sāku žēloties, ka ar tādu briesmīgu cilvēku kā Kvīns ļoti grūti kopā strādāt; nervozs, mūžīgi nikns, liek strādāt virsstundas, par kurām nemaksā, ar vienu vārdu sakot, īsts tirāns. Un, ja es kaut ko uzzināšu vai pamanīšu kādas nelikumības, ar lielāko prieku pati atnākšu un paziņošu. Varbūt vēl tikšu par veikaliņa vadītāju. To padzirdējis, izmeklētājs kļuva varen priecīgs, parakstīja man caurlaidi, un biju brīva. Tieši no milicijas pārvaldes steidzos pie Kvīna sievas. Izstāstīju visu, ko milicijā prasīja un ko es teicu, un pie viena nomierināju uztraukto sievieti, apgalvodama, ka nav nekādu pierādījumu un vīrs tiks mājās. Man izrādījās taisnība, ap pusnakti Kvīns pārnācis. Nākamajā dienā vismaz trīs reizes Kvīns gribēja dzirdēt, ko es teicu, kā es teicu un ko man jautāja. Paslavējis mani par attapību un labām atbildēm, Kvīns man iedeva veselu tūkstoti jaunam mētelim.
Izrādījās, ka biju ieguvusi daudz vairāk nekā tūkstoš rubļu. Iemantoju labu reputāciju, jo ziņa par notikušo aplidoja visu tirgu pāris dienu laikā. Tajos gados tirgū valdīja neiedomājama savstarpēja uzticība un solidaritāte. Ja vienā vietā uznāca inventarizācija, tad "lieko" naudu par "kreiso" preču realizāciju nogādāja pie kāda cita tirgotāja. Protams liekās naudas daudzumu noteica aptuveni, pēc principa - labāk lai drusciņ pietrūkst, nekā lai konstatētu pārpalikumu, jo pārpalikums rada aizdomas.
Daudzi veikalu vadītāji nāca man paspiest roku, citi sauca pie sevis strādāt, un, kad viena dūšīga dāma man piedāvāja tūkstoti mēnesī "kabatas naudu", es piekritu un pārgāju uz kultūrpreču veikalu pašā tirgus centrā; lielajā sētā. Man daudz labāk patika tirgoties ar fotoaparātiem, radioaparātiem un skaņu platēm nekā ar naglām. Tīrs darbs, laba peļņa un vēl svaigs gaiss.
Aprīlī visi vasarnieki kārtoja vasarnīcu īres līgumus. Es atradu mazu istabiņu labā mājā Konkordijas ielā Majoros. Māja, labi kopta dārza vidū, bija ļoti tuvu jūrai. Tā pieliku punktu laulības dzīvei, kura jau tā bija stipri ieilgusi - veselus četrarpus gadus tiku vilkusi laulības jūgu.
Pēdējā rītā, ejot uz darbu no vīra mājām, man mugurā bija pavasara mētelis, bet uz rokas jaunais ziemas mētelis, viss cits pamazām vien jau bija aiznests un glabājās veikala noliktavā. Vīrs, pamanījis mani izejam pa durvīm ar diviem mēteļiem, pusapģērbies paskrēja man pakaļ un sauca: "Kur tu ar diviem mēteļiem?" Neko neteicu, bet skriešus noskrēju pa trepēm. "Vai tik tu nebēdz no manis prom?" Vīrs, tīri noraizējies, uzminēja. Noskrējusi lejā, paskatījos uz augšu, tur viņš, ar elkoņiem atspiedies uz margām, stāvēja. Es viņam skaļā balsī, lai labi dzird, atvadām uzsaucu: "Lai Dieviņš dod tev tādu sievu, kāds tu man biji vīrs!"
Tie nebija nekādi lāsti, tie bija no sirds izteikti vārdi, bet pēc pāris gadiem tā sagadījās, ka Celmiņš nekad nezināja, kur ir iekritusi sieva Nr. 2, Maija.
Tolaik likums par laulības šķiršanu pieprasīja sludinājumu avīzē. Pēc tāda šķiršanās sludinājuma pienāca vairākas vēstules no tuviem un tāliem novadiem. Daudzi vīrieši piedāvājās būt par nākošo, visādi izceļot savas labās īpašības, bet par sliktajām noklusējot. Un kurām gan nav labu īpašību? Kad tiesā lika nosaukt šķiršanās iemeslus, es nevienu nenosaucu, jo kā lai es pilnas zāles priekšā teiktu kaut ko nesmuku par cilvēku, ar kuru tik ilgi kopā esmu dzīvojusi. Gluži otrādi, visiem ziņkārīgajiem par lielu vilšanos raksturoju savu vīru kā ļoti talantīgu mākslinieku un labu cilvēku, bet lūdzu šķirt laulību uz klātpievienoto dokumentu pamata: Biju papūlējusies savākt izziņas no atskurbtuves un milicijas iecirkņiem, kuros vīrs tika sodīts ar administratīviem sodiem par dzeršanu, kaušanos publiskās vietās un vitrīnas izsišanu. Pirmajā reizē vīrs šķiršanos nedeva, bet otrajā es viņu uzpirku, jo dažu mēnešu laikā viņš bija paspējis visu noplivināt un palicis bez graša. Celmiņš tādam darījumam piekrita, vēl jo vairāk tādēļ, ka jaunā draudzene Maija, pēc tam, kad Celmiņš pirmajā reizē nedeva man šķiršanos, turpat tiesas zālē ar ballu somu viņam vairākas reizes iesita pa galvu. Vai nu no vieglajiem sitieniem, vai citu iemeslu dēļ galva apskaidrojās, un mēs varējām mierīgi un jauki izšķirties.
Tikusi laimīgi galā ar nepatīkamajām tiesas darīšanām, es uzaicināju bijušo vīru kopā ar nākamo līgavu Maiju uz restorānu. Maijai vēl bija līdzi tuva draudzene Vijolīte vai Vizbulīte, vai tā arī varot nākt. Bet, lūdzu, lai tik nāk, es maksāju! Un bija vērts vienu reizi mūžā samaksāt, lai redzētu, cik divas sievietes var izdzert. Tā bija klase! Jo es nedzēru nemaz, bijušais vīrs mēreni, bet trīs trauki tika iztukšoti. Finālā restorāna Lira garderobē līgava ar līgavaini sastrīdējās, Celmiņš, uz ielas izskrējis, apturēja taksometru, veikli ievilka mani taksī un aizveda pie sevis uz māju. Ceļā es centos viņu pierunāt, lai brauc līdz savai mājai un es pēc tam braukšu uz Jūrmalu, bet man ir tāds iedzimts trūkums - es nevaru atteikt lūdzējam. Pierunāja mani. Uzgājām augšā, vīramāte vēl negulēja. Trijatā pie pudeles laba vīna nosēdējām līdz rīta gaismai. Pārrunājām dzīvi. Māte rāja dēlu par izdarītām kļūdām, bet ko nu vairs!
Tirgū strādādama, nopelnīju labi un varēju sevi lutināt, kā vien gribēju. Pirku visu, ko sirds kāroja. Turpat noliktavās varēju sev izvēlēties skaistākos audumus, šūt vienu apģērbu pēc otra. Tā tik bija dzīve! Tādu vēl nekad netiku baudījusi un, būdama bezgalīgā sajūsmā pati par sevi, sarunās ar citām sievietēm vienmēr apgalvoju, ka nekad savā mūžā ne ar vienu savu dzīvi vairs nesaistīšu.
Kādā algas dienā tirgū izcēlās satraukums: nav atvesta nauda. Bankā neesot naudas algu izmaksām. Fišmans no cepuru nodaļas gājis zvanīt tirdzniecības uzņēmuma direktoram Rozenblūmam, bet Rozenblūma atbilde bijusi tāda: "Ja Centrāltirgus pārdevējiem - neizmaksās algu veselu gadu, varu galvot, neviens nerakstīs atlūgumu!" Spēcīgi teikts. Un viņam bija taisnība. Tur katrs varēja nopelnīt tik, cik vēlējās riskēt. Tādi ar azarta tieksmēm riskēja pārgalvīgi un kļuva ļoti bagāti. Toreiz vēl jauniņajam baletdejotājam Mārim Liepam māte riskēja ar "kreisajām jakām". No Krievijas iebraukušie pirka adītās vilnas jakas maisiem, un, jo bezgaumīgākas jo labāk gāja Es toreiz Mārim pajautāju, kādēļ viņš pamet Latviju un labprātīgi pārceļas uz Maskavu. Lielais teātris piedāvājot divas reizes lielāku algu nekā Rīgas operas teātris. Bet māte tak nopelna un ir uzcēlusi Rīgas centrā skaistu māju, kurā es esmu redzējusi arī iekšpusi: Kam vēl citam māte tā pūlējās, ja ne saviem bērniem. Māris nebija pārliecināms, gribēja pats dzīvot savu dzīvi, taisīt karjeru Maskavā. Mani savukārt citi mēģināja pārliecināt, lai ņemot apbūves gabalu Juglā un būvējot māju, ja man nav kur dzīvot. Nē, ar māju mani iekārdināt nevarēja. Kāda var būt okupētā zemē garantija: kādā jaukā dienā izdos jaunu likumu un māju atņems. Bez tam man riskēt nepatika. Savā ziņā varēju uzskatīt sevi par pieticīgu, jo bez sevišķa riska mani ienākumi pārsniedza izdevumus. Kad man no rokas piedāvāja antīkus zelta auskarus par 2000 rubļiem, es tos ar prieku nopirku. Tāpat varēju atļauties visu, kas man patika.