Tirdzniecības uzņēmums bija pieņēmis darbā ļoti centīgu inspektoru no Maskavas - Dmitriju Jakovļevu.
Tas bija vēl gados jauns cilvēks, liela auguma un tukls, pēcsejas nedaudz līdzīgs amerikāņu aktierim Džonijam Veismilleram, tādēļ kāds asprātīgais izdomāja iesauku "Tarzāns". Viņš izskatījās ļoti bargs, un no viņa visi baidījās. Iegājis kādā veikaliņā vai noliktavā, viņš vienmēr kaut ko konstatēja, kas nesakrīt ar likumu. Ja kāds pa gabalu "Tarzānu" pamanīja, tad steidzās paziņot tuvākajās būdās, un tālāk pa "iekšējo telegrāfu" pāris minūtēs tirgu pāršalca ziņa: "Tarzāns nāk!" Visi veikaliņu vadītāji steidzīgi sameklēja aploksnes, un katrs, ielicis simtnieku aploksnē, to rūpīgi aizlīmēja, ielika kabatā un gaidīja... Kad dusmīgais "Tarzāns", salasījis visas aploksnes un pie viena pamatīgi izlamājis nobijušos žīdiņus, attālinājās, visi atviegloti uzelpoja. Kamēr nebiju veikala vadītāja, man gar "Tarzānu" nekādas daļas nebija. Bet reiz mani pret pašas gribu nozīmēja uz laiku par veikala vadītāju, jo pastāvīgā vadītāja aizgāja dekrētā. Protams, pēc nerakstītajiem likumiem mani vispirms iepazīstināja personīgi ar "kreisās" preces piegādātājiem. No svešiem nekad neko neņēmu. Piegādāja adītās jakas un frotē dvieļu. Pārdodot kādu jaku vai dvieli, iesaiņošanas brīdī bija jānoplēš preču zīme un tā jāpiešuj "kreisajai" precei. Tās, kurām vēl zīmes nav piešūtas, pamatīgi jānoslēpj. Es slēpu preces starp vatētajām segām, pašā apakšā. Biju tikko kādai pircējai iesaiņojusi frotē dvieli un norautā preču zīmīte gulēja zemē, kad, kur gadījies, kur ne, "Tarzāns" iemetās manā būdā. Laikam izskatījos pārlieku nobijusies, bet paspēju uzkāpt zīmītei ar kāju, kad "Tarzāns", tā savādi uz mani paskatījies, jautāja - kas noticis? Mirkli stomījos, bet tad klusā, vārgā balsī atteicu: biju uzkāpusi, lūk, te uz krēsla, gribēju sakārtot augšējo plauktu, bet laikam sastiepu muguru, tagad sāp, pat parunāt grūti. Paskatījies pulksteni, "Tarzāns" pavēlēja slēgt ciet, jo tikai stunda vēl jāstrādā. Lai es braucot mājās, viņš pasaukšot taksīti. Un es pat nedomāju viņam nekādu aploksni dot! Visiem par lielu izbrīnu, aizslēgusi veikalu, lēnām, turēdamās "Tarzānam" pie rokas, izgāju pa vārtiem. Otrā dienā visi amizējās, kā es piemānīju "Tarzānu". Gadus divus izārdījies pa Centrāltirgu, "Tarzāns" pameta inspektora pienākumus un pārgāja strādāt uzpirkšanas punktā par priekšnieku, protams. Tad pārcēlās atpakaļ uz Maskavu, bet Rīgu neaizmirsa un šad tad atlidoja uz Rīgu paēst vakariņas, papriecāties ar skaistām rīdziniecēm un no rīta ar pirmo lidmašīnu lidoja atpakaļ. Toreiz lidojums maksāja 17 rubļus, ar taksīti pa Rīgu vien varēja vairāk nobraukt.
Pēc apmēram pieciem gadiem kādā smalkā krievu ģimenē piedalījos viesībās, uz kurām no Maskavas bija ieradies Centrāltirgus kādreizējais finansu inspektors Dmitrijs Dmitrijevičs Jakovļevs. Viņš mani atcerējās. Sarunu gaitā atklājās, ka Jakovļevs meklē sev uzticības personu privātām vajadzībām, tādu, kas prot angļu valodu un klusēt. Viesību rīkotāja viņam bija pačukstējusi, ka es protu ne tikai angļu, bet arī vācu, zviedru un vēl citas valodas un ka uz mani noteikti var paļauties. Pēc laiciņa Jakovļevs palūdza, lai es ienākot blakus telpā parunāties. Viņš pajautāja, kādas valodas es protu, bija apmierināts ar manu atbildi un piedāvāja darbu Maskavā. Viņam esot daudz darīšanu ar ārzemniekiem, pats valodas nezinot, alga man būšot 5000 rubļu mēnesī un dzīvoklis Maskavas centrā. Es teicu "nē". Nu, tad 6000 mēnesī. Paliku pie sava. Jakovļevs nevarēja to saprast. Vai tad man prāta nemaz neesot, ja atsakos no tik liela atalgojuma. Varbūt es baidoties? Man nekādā ziņā nekādas nepatikšanas nedraudot, ja gadījumā mani kāds gribētu aizturēt vai ko jautāt, lai tikai pasakot, ka visu daru Jakovļeva uzdevumā. Viņam jau sen esot kāda palīdze - invalīde, kura pieņemot visus paziņojumus un koordinācijas, sēžot savā mājā invalīdu ratiņos pie telefona. Es tomēr atsacījos. Lai gan man nav kur dzīvot, lai arī ienākumu nav, jo tad vairs tirgū nestrādāju, tomēr nepiekritu atstāt dzimteni naudas dēļ.
Vēl pēc diviem gadiem - 1961. gada rudenī - saņēmu pavēsti ierasties Stabu ielā. Tur man jautāja, vai es pazīstu Dmitriju Dmitrija dēlu Jakovļevu. Protams, ka pazīstu, jo toreiz, kad es strādāju par pārdevēju, viņš bija tirdzniecības uzņēmuma inspektors un bieži nāca pārbaudīt mūsu veikaliņus Centrāltirgū. Uz kādiem citiem simts jautājumiem mana atbilde bija "nezinu."
Vai esmu redzējusi Jakovļevu pēc tam, vai bija labi ģērbies?
"Jā, redzēju restorānā, bija labi ģērbies."
"Vai daudz tērējās restorānā?"
"Kā lai es to zinu, es ar viņu restorānā neesmu sēdējusi."
1961. gada rudenī Jakovļevam Maskavā piesprieda nāvessodu par valūtas darījumiem. Esot atrasti divi miljoni dolāru. Kāds izmeklētājs esot izteicies, ka ar Jakovļeva zināšanām finansu jautājumos viņš būtu izcils PSRS finansu ministrs.
Vēl pēc pusgada kā sapratu, viņam nāvessods nebija izpildīts, jo viņu pratināja manā "lietā". Jādomā, ka nāvessodu vispār atcēla, samainot pret ilgtermiņa cietumsodu.
Tirgū biju nostrādājusi četrus gadus un dažus mēnešus, kad sākās aresti. Pirmo apcietināja audumu nodaļas vadītāju. Izcēlās panika, un pārējie sāka uzmanīties.