Pamatīga lietus gāze piespieda mani apstāties zem kupli salapojušās liepas, uz stūra pie milicijas pārvaldes. Tā nu es tur stāvēju labu brīdi. Ja arī būtu lietussargs, vienalga, nekur tālāk nebūtu tikusi, jo manas greznās, zirņuzaļās zamšādas kurpes tādu slapjumu neizturētu. Manu uzmanību piesaistīja divi jaunekļi sniegbaltos kreklos. Viņi, izliekušies pa "Metropoles" viesnīcas logu, visādi ākstījās, lai es viņus pamanītu.
Viņi māja man un dažādi lika saprast, ka lietus laikā patvērums jāmeklē viesnīcā. Es tādās domās nebiju un turpināju stāvēt. Pēc izskata un izturēšanās varēju saprast, ka puiši nebija krievi. Domāju - igauņi, varbūt atkal iebraucis Gustava Ernesaksa vadītais vīru koris, es reiz Universitātes aulā to noklausījos. Man patika, tikai nožēloju, ka nebiju bijusi tikpat attapīga, kā citi latviešu klausītāji, kuri koncerta beigās svieda uz skatuves ziedu pušķīšus zili - melni - baltā sakārtojumā... Tās bija atraitnītes, jo dažām atraitnītēm ir vismelnākie ziedi. Nu, ja igauņi, tad var nedaudz aprunāties. Ar žestu norādīju, lai nāk pastāvēt zem liepas. Es gan nedomāju, ka tādā lietū kāds skries, bet atskrēja gan. Taču mani igauņi ne vārda nerunāja krieviski, augumā mazākais pavisam nedaudz runāja vāciski. Otrs - ļoti garš un neiedomājami skaists, nerunāja neko. Jā, nu kas to būtu domājis, Rīgā garlaikojās zviedru futbolisti, tādēļ aicināja mani viesnīcā. Teicu, ka nekādā ziņā viesnīcā neiešu, kaut arī lītu visu nakti. To zviedri nespēja saprast: Vestibilā esot krēsli, tur varot pasēdēt. Kad viņi saprata, ka velti pūlas, tad, savā starpā apspriedušies, aicināja vakarā uz kādu restorānu.
Norunājām satikties pie operas - ja nelīs. Vakars bija jauks, zviedri labos, gaiši pelēkos uzvalkos izskatījās bezmaz kā kinoaktieri, un, lai gan valodas barjera traucēja normāli parunāties, dejošanu nekas netraucēja. Mūzika "Astorijā" toreiz šķita pieņemama. Restorānā bijām līdz slēgšanai: Pa to laiku bijām sapazinušies, garais man uz salvetes uzrakstīja savu vārdu un adresi - Arne Eriksons no Sōdertaljes. Viņš lūdza, lai es arī uzrakstu savu. To arī izdarīju, tikai domāju - kādā valodā tad mēs viens otram rakstīsim, vai ar tulku palīdzību? Vēl Arne Eriksons otrajam lika man ieskaidrot, lai es braucu noskatīties futbola sacīkstes svētdien Viļņā, viņš stāvēšot vārtos, jo esot vārtsargs. Neteicu ne jā, ne nē, apsolīju gan padomāt. Arne Eriksons pavadīja mani līdz dzelzceļa stacijai, pa ceļam es tāpat ar roku aptuveni parādiju, kur es strādāju. Man par milzīgu pārsteigumu ap vienpadsmitiem no rīta ieraudzīju Arni Eriksonu grozāmies pa Centrāltirgus lielo pagalmu. Piegājusi viņam klāt un saņēmusi aiz rokas, pievedu pie sava veikala un iedevu apskatīties dažus fotoaparātus. Bet gados jaunās tirgus pārdevējas jau pirms manis viņu bija ievērojušas un pēc tam redzējušas, ka tas man pazīstams. Kad pēc Eriksona pavadīšanas atgriezos savā vietā, man vairs miera nebija: kas tas skaistais vīrietis, no kurienes? Un kādas viņam kurpes!
Garas un tik smailiem purniem! Un kāds skaists uzvalks! Un frizūra! Visu bija noskatījušas. Un kur es tādu izrakusi? Es pati gan nemaz tādā sajūsmā par Eriksonu nebiju kā manas darba kolēģes, jo ar izskatu vien, bez valodas man cilvēks šķita nepilnvērtīgs. Kā jauns cilvēks var dzīvot bez angļu valodas? Bet varbūt man derētu pamācīties zviedriski? Bet kā? Kur ņemt vārdnīcu? Tajā pašā dienā pēc darba iegāju antikvariātā un atradu vācu-zviedru vārdnīcu, tieši tādu, kā man vajadzīga, un jau pirmajā vakarā iekalu kādus piecdesmit vārdus. Lai neaizmirstu, izrakstīju tos uz papīra lapas un darbā turēju kabatā, lai ik pa brīdim pārbaudītu savu atmiņu. Visu piektdienas vakaru izrakstīju no vārdnīcas vajadzīgos zviedru vārdus, bet sestdienā nopirku biļeti uz Viļņu. Gribēju pierādīt, ko vērta sieviete, kas divos vakaros var iemācīties svešā valodā simt vārdus!