63125.fb2 K? plika pa n?tr?m - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 17

K? plika pa n?tr?m - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 17

Vilciena kupejā ieņēmu vietu pie loga un priecājos, ka kupejā citu braucēju nebija. Vārdnīcu biju paņēmusi līdzi, lai vēl pamācītos. Bet nekas neiznāca. Pēdējā minūtē man tieši pretī apsēdās jauna krieviete un ne no šā, ne no tā, bez īpaša ievada sāka ar mani pļāpāt. Pie Jelgavas es jau zināju, ka viņa brauc uz Viļņu pie sava līgavaiņa, kāda zviedru futbolista, un ka Viļņā viņi salaulāšoties. Man kļuva tīri neomulīgi, klausoties tādas privāta rakstura ziņas, bet tad man ienāca prātā - varbūt Arne Eriksons ir viņas līgavainis? Drošs paliek drošs, pajautāju, kā līgavaini sauc. Nē, tas nebija Arne. Ak tu debestiņ, krieviete precas ar zviedru! Nezin ar ko viņa zviedru ieēdinājusi, jo skaista nebija, kur vēl neglītās, līkās kājas! Laikam pa tumsu vien tikušies, un zviedrs savu līgavu vēl tā īsti nav apskatījis, bet varbūt niekus vien krieviete man sapļāpājusi, varbūt tāpat kā es kādu vakaru kopā pasēdējusi un nu iedomājās, ka tūlīt precēsies. Es svešajai krievietei gan neteicu, kādēļ braucu uz Viļņu, vienīgi, starp citu, ieminējos, arī varbūt iešu futbolu paskatīties. Viņa vēl painteresējās, kur es Viļņā apmetīšoties, sacīju - varbūt pie radiem, varbūt viesnīcā.

Viļņas stacijā paņēmām taksometru līdz centram, viņa izkāpa pie viesnīcas, es palūdzu mani aizvest pāris ielas tālāk. Pa gabalu novēroju, ka Ņina pie viesnīcas durvīm satikusi dažus zviedrus, vareni žestikulēja un laikam sūtīja sameklēt savu iedomāto līgavaini. Pēc laiciņa es pa ielas otro pusi lēnām tuvojos viesnīcai, un, it kā būtu norunāta tikšanās, no pretējās puses man pretī nāca Arne Eriksons. Vedināju viņu ātrāk prom no viesnīcas. Staigājām gar upes krastu, tur es Eriksonu vairākas reizes nofotografēju un pie viena nodemonstrēju viņam, cik īsā laikā varu apgūt simt vārdus svešā valodā. Sāka krēslot, svešā vietā negribēju tumsā staigāt, tādēļ atvadījāmies un norunājām pirms spēles vēl satikties. Naktsmājas nevienā viesnīcā nedabūju, bet tajā, kur Ņina iegāja, negāju un sapratu, ka tur tāpat nebūs vietas. Iegāju telegrāfā un nolēmu tur pasēdēt līdz rītam.

Telegrāfa darbiniece, pusnaktī beigusi darbu, mani uzrunāja un pajautāja, no kurienes es esot. Nu, ja no Rīgas, tad varot droši iet viņai līdzi, viņa man došot naktsmājas.

Izgulējos tīrā gultā, iedevu par laipnību naudu un sapucējusies gāju uz randiņu. Ar vārdnīcas palīdzību izskaidroju, ka pēc spēles mēs vairāk satikties nevarēsim: man jālido ar vakara lidmašīnu atpakaļ, jo no rīta jābūt darbā. Viņš saprata. Solījos rakstīt, viņš arī, un tā atvadījāmies. Savu braucienu nenožēloju, skaistie romantiskie mirkļi ienesa patīkamas pārmaiņas manā pelēkajā ikdienā. Gāju gabaliņu viena, tad nolēmu painteresēties, kur pārdod biļetes futbola sacīkstēm. Braucu uz stadionu, tur kasēs biļešu nebija. Mani aiz elkoņa satvēra Ņina, viņai arī nebija biļetes. Ko nu darīt, abām jātiek iekšā! Ņina domāja dot naudu biļešu kontrolieriem, es teicu: nekas neiznāks, pārāk daudz miliču visapkārt. Tad es Ņinai teicu: skriesim tāpat iekšā, tikai neapstājies! Rokās turēdama savu fotoaparātu ar lielo objektīvu, metos skriet, pie kontroles kliedzu: "Press photo! Gazeta photo!" Un iekšā bijām pēdējā brīdī, jo pulkstenis rādīja, ka pēc divām minūtēm ies vaļā. Spēlēja jau himnu, kad atradām tukšas vietas solu galos, kur piemesties. Ņina, būdama man bezgala pateicīga, mani bagātīgi apdāvināja ar košļājamo gumiju, cigaretēm, šokolādi. Arne Eriksons stāvēja vārtos, bet zviedri nospēlēja vāji. Dažas dienas vēlāk Ņina atnāca uz tirgu un parādīja man savu pasi, izgreznotu ar zviedrisko vārdu un uzvārdu. Laulības notikušas pirmdienā, bet otrdien jaunais vīrs jau atvadījies. Viņš no Zviedrijas nokārtošot sievai izsaukumu. Bet tas nekad nenotika: Tik vien bija tā prieka kā zīmogs pasē.

Sāka dzeltēt lapas, tuvojās rudens. Kādu dienu pie manis uz darbu atnāca pazīstams mūziķis - vijolnieks Valentīns Lūsis. Noslēpumaini smaidīdams, viņš izprašņāja, kā man ar ģimenes dzīvi, vai man esot kādi brīvi vakari? Nezināju īsti, ko atbildēt, tādēļ neko noteiktu nepateicu. Tad viņš nāca klajā ar skaidrāku priekšlikumu. Spēlēdams vijoli lidostas restorānā, viņš esot sadraudzējies ar Skandināvijas aviācijas pārstāvi Rīgā. Tas esot ļoti inteliģents, patīkams zviedru kungs, kuram esot Rīgā jādzīvo un jāstrādā. Zviedru kungs jūtoties vientuļš, un varbūt mēs visi trīs, kad Lūsim lidostā nav jāspēlē, kādu vakaru varētu pasēdēt restorānā. Zviedru kungs protot vācu un angļu valodu, bet es nu esot tā vienīgā, ko Lūsis pazīst un kura varētu sarunāties ar zviedru kungu. Es Lūsim neteicu, ka jau divus mēnešus katru vakaru sešas stundas mācos zviedriski un svētdienās klausos baznīcas pārraides no Stokholmas, jo mācītājs runā lēni, un es varu sekot vārdiem un izrunai. Tāpat esmu jau piecas vēstules savam zviedru draugam uzrakstījusi, kas par to, ka atbildes neesmu saņēmusi. Teicu, ka padomāšu. Pēc nedēļas Lūsis klāt. Lai es pirmdienas vakarā esot gatava, viņi mani gaidīšot pie Cirka, un Kaukāza restorānā mēs ēdīšot vakariņas. Zviedru kungs stādījās priekšā - Juhans Eriksons.