Kungs jau pirmo jaunību pārdzīvojis, mati uz galvas stipri šķidri, tendence uz korpulenci, nē, te nu nekā interesanta nebija, bez tam jau pirmajā vakarā dūšīgi dzēra un piedzērās. Restorānā pie labām vakariņām valdīja īsta jautrība, Eriksons daudz runāja, pie tam interesanti, kā jau sabiedrības cilvēks, kurš pasaulē daudz redzējis.
Eriksons deva priekšroku angļu valodai, jo vācu valodā nejutās visai veikls. Kad pēc kādas stundas šo to pateicu zviedriski, Eriksons izrādīja neviltotu sajūsmu. Vakariņas beidzās reizē ar restorāna slēgšanu. Mani kā princesi ar taksīti pieveda pie vārtiem Konkordijas ielā Majoros, pēc tam Eriksons, galanti atvadījies, brauca atpakaļ uz savu viesnīcu "Metropole". Bez šaubām, norunāja ar mani dienu, kad atkal tiksimies un iesim uz restorānu, šoreiz bez Lūša.
Eriksonam bija iedota lietošanā automašīna "Pobeda" pretīgā, zaļā krāsā. Viņš lūdza pavadīt viņu izbraukumos pa Rīgas apkārtni, Jūrmalu, Siguldu. Viņš labi zināja, cik tālu ārzemniekam atļauts braukt un likumus pārkāpt negribēja ne par vienu kilometru. Rīgā viesojās Zviedrijas Karaliskās operas dziedoņi. Eriksonam bija iegādātas divas biļetes ložā. Tajā reizē viņš man daudz pastāstīja par savu bijušo sievu, kura arī dziedot Karaliskā operā Stokholmā un no viņa aizgājusi pie kāda amerikāņu miljonāra.
Es savukārt Eriksonam vienmēr stāstīju par padomju briesmu darbiem. Visu, ko vien zināju, klāju vaļā, lai ārzemnieks uzzin, kā okupanti izrīkojās ar godīgiem cilvēkiem, bērniem, sirmgalvjiem. Jā, to viņš vēl ne no viena nebija dzirdējis, par fašistiem gan zināja!
Rudenī Eriksonam ierādīja labiekārtotu divistabu dzīvokli ar lielu priekštelpu Kirova (Elizabetes) ielā 6, otrā stāvā. Viņš par dzīvokli ļoti priecājās, jo viesnīcā dzīvojot mūžīgi jāzaudē daudz laika, ēdot restorānā. Nekur pasaulē tik gausi neapkalpojot kā te. Ap to pašu laiku man beidzās vasarnieces sezona Majoros. Istabiņa nebija apkurināma, tādēļ ar steigu jāpārvācas uz kādu ziemas mītni, par ko jau savlaicīgi biju parūpējusies. Tādu atradu Artilērijas ielā, koka mājā, pirmajā stāvā. Saimniecei vienai divas istabas un virtuve - pēc to laiku saprašanas tā skaitījās liela greznība, tādēļ vienu istabu viņa izīrēja man.
Eriksons, kaut arī pieradis dzīvot kā brīvas pasaules cilvēks, manis dēļ būtu bijis priecīgs "sašaurināties" un uzņemt mani pie sevis divistabu dzīvoklī, jo tad mums abiem, pēc viņa domām, nebūtu garlaicīgi. Es tādam variantam nevarēju piekrist aiz vairākiem iemesliem. Pirmkārt, es viņā nebiju iemīlējusies. Otrkārt, es tomēr tik vieglprātīgi nevarēju rīkoties: