No Artilērijas ielas es drīz vien aizgāju, jo saimniece uztraukta stāstīja, ka par mani sākuši interesēties, un man pašai bija jāprotas. Atradu Palīdzības ielā caurstaigājamā istabā gultasvietu. Tur dzīvoja vientuļa sieviete - kuprīte ar garīgi slimu dēlu. Virtuvē ieiet nevarēja, jo tur mēnešiem krātie atkritumi un nemazgātie trauki izplatīja neciešamu smaku: Ēdu ārpus mājas. Slimā dēla skaļā uzvedība nomāca un bojāja nervus, bet visvairāk uztrauca gadījums, kad, pēkšņi pārnākusi no darba, pagalmā satiku saimnieci ar manu goda apģērbu mugurā. Viņa nesa no pagraba malku. Steidzīgi meklēju citu dzīves vietu. Man palīdzēja Valija Hermanovska. Viņa pazina divas māsas, no kurām viena laba šuvēja, bet otra - friziere. Dzīvoklis Jaunielā 14, tieši pie Doma baznīcas, sastāvēja no divām istabām un divām priekštelpām. Pirmā priekštelpa - šaura, maza, ar ieeju uz virtuvi dzīvošanai nederēja, bet otrā bija tāda paliela un tīri laba. Protams, dienu un nakti visi staigāja cauri, bet labajā atradās paliela niša, un, ja tai aizvelk biezus aizkarus, iznāk atsevišķa rūmīte. Visu apskatījusi, vienojos ar saimniecēm par īres maksu. Jutos tīri apmierināta, jo man abas māsas patika no pirmās tikšanās reizes. Vispirms es telpu izkrāsoju gaišā, patīkamā tonī. Iegādājos biezu mēbeļdrēbi, no kuras iznāca labs priekškars. Nopirku tahtu, kura ietilpa tieši nišas garumā, vēl atlika vieta radiogaldiņam, bet galdu ar diviem krēsliem varēju novietot caurstaigājamā pusē. Nišā vēl varēja izmantot ap metru plato palodzi, pārējai mantībai pieliku plauktus. Tā nu sanāca, ka četri kvadrātmetri, atdalīti ar aizkaru, mani pat iepriecināja. Tomēr jumts virs galvas. Un kur vēl nesamaksājamā sajūsma dzīvot Vecrīgā! Ja kāds Doma baznīcā pieskārās ērģelēm, manā nišā viss dzirdams, žēl, ka toreiz vēl koncerti nenotika. No ērģelēm baznīcā līdz jumta logam tikai daži metri. Kāda varena klausīšanās tiem, kas tur tagad dzīvo!
Jaunielā par garlaicību nevarēja sūdzēties, jo saimniecei dēls arī turpat dzīvoja, pie viņa nāca draugi. Toreiz visus aizrāva populārā "Radio Luksemburg" mūzika. Pirkām magnetofonus ar milzīgajām skaņu ierakstu spolēm un taisījām ierakstus līdz vēlai naktij. Citā reizē klausījāmies, kam labākie ieraksti. Mājai biezas sienas, neviens nesūdzējās. Bet, kad es par dārgu naudu iegādājos pirmās Rock and Roll plates, dzīve likās brīnišķīga. Pie rokmūzikas aizmirsās visas rūpes un raizes.
Neatceros, kurā avīzē izlasīju, ka Rīgas radio meklē zviedru valodas tulkotāju. Kādēļ neaiziet un nepainteresēties, kādā līmenī jātulko. Piezvanīju. Man iedeva caurlaidi. Radio es iepazinos ar Nikolaju Neilandu. Noskaidrojās, ka jātulko teksti no krievu avīzēm zviedriski bez sevišķām gramatikas un pareizrakstības prasībām, jo tās labos Hildings no Zviedrijas un nesen no Zviedrijas atgriezusies Aldona Tepfere. No latviešu avīzēm Aldona pati varēja pārtulkot, bet no krievu ne, jo krievu valodu viņa toreiz nemaz neprata. Pēc Eriksona aizbraukšanas ar labiem panākumiem apgūtā zviedru valoda draudēja aizmirsties. Es gan antikvariātā izpirku visas grāmatas zviedru valodā. Maz viņu tur bija.
Es, naivā, biju iedomājusies, ka par tulkošanu radio labi maksās. Kad par divu garu ūdensgabalu pārtulkošanu saņēmu 37 rubļus, jutos vīlusies. Bez tam tulkojot šausmīgo melu propagandu, man asinis sāka aiz dusmām vārīties. Nevarēju saprast, kas un vai vispār kāds to Zviedrijā klausās. Vēl dažas avīzes pārnesu mājās, iztulkoju un aiznesu, tad sāku pārdomāt, vai mana rīcība saskan ar maniem principiem. Nē un nē. Tā varbūt bija godkāre, kas māni noveda līdz Rīgas radio. Domāju: radio tulkotāja - labi skan.
Nekādā ziņā nevēlējos kļūt par līdzdalībnieci netīrās padomju propagandas izplatīšanā aiz robežām. Kauns atcerēties, ko biju paspējusi pārtulkot un ar savu roku zviedriski uzrakstīt. Jutos kā nodevēja pret savu apspiesto tautu. Centos šo kļūmīgo soli pēc iespējas ātrāk aizmirst.
Pavisam kas cits - kaut ko labu, interesantu pārtulkot no zviedru uz latviešu valodu, piemēram, kā to bija darījusi Elija Kliene. Aizgāju pie Elijas Klienes. Iepazināmies. Ļoti patīkama dāma. Viņa labprāt man aizdeva grāmatas zviedru valodā lasīšanai. Noskaidroju, ka nekāda literatūra tulkošanai no zviedru valodas Latvijas valsts izdevniecībai nav vajadzīga. Izlasījusi vienu no antikvariātā pirktajām grāmatām, nolēmu, ka to gan būtu vērts tulkot, jo grāmatas saturs man ilgi neizgāja no prāta. Tur aprakstītā dramatiskā dzīve, briežu audzētāju cīņa ar sniega lavīnām un viņu milzīgā izturība likās piemērota lasāmviela, jauniem cilvēkiem. Nolēmu piedāvāt grāmatu Latvijas valsts izdevniecībai. Runāju ar Bruno Saulīti. Viņa atbilde skanēja tā: "Mums jāizdod viena somu autora grāmata, ja jūs varat tik ātri iemācīties valodas, tad izmācieties somu valodu, pēc gada atnāciet, un mēs jums dosim tulkot. "Šodien man būtu, ko viņam atbildēt, toreiz nebija. Vienīgi žurnāls "Zvaigzne" no manis pieņēma un ievietoja dažus īsus gabaliņus, neparastus notikumus dzīvnieku pasaulē. Par to man bija īsts prieks aiziet uz Pils ielu un saņemt honorāru. Jaunielā dzīvojot, jutos labi. Saimniece man šuva skaistās kleitas, par darbu labi samaksāju. Man atlika uzzīmēt, kādu vēlos atnest komisijas veikalos sameklētu audumu, un kleitas iznāca kā no modes žurnāla. Vienīgi tajās reizēs, kad sanāca pārāk daudz ciemiņu, es aiz sava aizkara jutos kā šosejas malā: sēdi un vēro satiksmi. Paretam atgadījās arī tā, ka dažs viesis (tie parasti bija Rīgas Ekspreša krāvēji), sajaucis žvingulī virzienu, ieklīda manā nišā. Tādās reizēs meklēju palīdzību saimnieču galā un bez lieka trokšņa noklīdušo dabūjām pie vietas.
Citā reizē kādām ienāca prātā ar mani sadzert: No tāda veida laipnībām atbrīvoties nenācās viegli. Tad devos no mājas prom, it kā steidzamās darīšanās. Ko citu varēju darīt, pajumtes dēļ dažas neērtības jāpacieš. Atgadījās arī tā, ka nakts vidū manā gultā kāds ar joni ievēlās, bet biežāk nācās vairāk smieties nekā dusmoties. Reiz pati saimniece nevarēja nokļūt līdz savām durvīm un, līdzsvaru zaudējusi, ar visu aizkaru uzkrita man virsū:
Darbā diezgan bieži pie manis piestaigāja Ņina - tā pati, kura Viļņā ar zviedru apprecējās. Mūžīgi viņai bija kas pārdodams, sākot ar vīriešu apģērbu, beidzot ar amerikāņu cigaretēm. Pēdējās es no Ņinas pirku. Kādreiz viņa mani aicināja pie sevis mājās, lai izvēloties sev kādu blūzi. Tas bija interesanti, kā Ņina dzīvoja. Ja man kāds to būtu stāstījis, nemūžam neticētu. Pirmkārt, viņa dzīvoja Aspāzijas bulvāri, nevis kaut kur Sarkandaugavā vai Maskavas priekšpilsētā: Nams atradās tieši vidū starp Audēju ielu un Rīgas viesnīcu, iepretī operas aktieru ieejai. Liels, skaists dzīvoklis otrajā stāvā. Visas mēbeles acīmredzot dzīvoklī jau atrādās pirms kara: sarkankoka ēdamistaba, Karēljas bērza guļamistaba. Visur skaidri saredzama bagāta latvieša gaume. Jutu, ka manas asinis uzsit devīto vilni, jo šeit mantas un sienas runāja skaidru valodu. Un man neviļus nāca prātā, kādā Sibīrijas sādžā vēl dzīvi vai jau miruši ir šo mantu īpašnieki. Klusi, jau būdama Ņinas istabā, es pajautāju: "Kas ir tavs tēvs?"
"Pulkvedis, bet mēs ar tēvu esam politiskie ienaidnieki." Tā laikam vienīgā reize, kad Ņina nemeloja. Nebija grūti iedomāties ģimenes attiecības, ja krievu pulkveža meita dauzās apkārt ar ārzemju jūrniekiem.
Ņina mani iepazīstināja ar kādu citu krievieti - pavisam jaunu meiteni, Eleonoru, kura man pielipa kā dadzis no pirmās dienas. Eleonoras tēvs strādāja Iekšlietu ministrijā. Viņa ģimenei ierādīts liels dzīvoklis skaistā mājā Vilandes ielā, vienīgi mēbeles tur kāds jau agrāk paspējis izlaupīt un ģimenes rīcībā atstāti tikai nožēlojami krāmi.
Ņina man parādīja vēl vienas krievietes, ārzemju jūrnieku mīlētājas, dzīvokli, tieši blakus kafejnīcai "Luna". Šo tāpat kā Ņinas dzīvokli, greznoja masīvas, dārgas aizvesto latviešu mēbeles.
Viss redzētais uzvedināja mani uz garām, drūmām pārdomām. Var pētīt Latvijas vēsturi, cik grib, neviens latvietis nav Rīgā ieradies kā bagātnieks. Viss sasniegts ar milzīgu centību, neatlaidīgu, smagu darbu un taupību. Būtu interesanti uzzināt to latviešu vārdus, kuriem piederēja gultas, kurās krievi guļ, galdi, pie kuriem krievi ēd un dzer. Bet visa pasaule par to klusē, neviens pat dzirdēt negrib par to, kā okupanti izrīkojās.
Veseli vilcienu sastāvi tika piekrauti ar latviešiem nolaupīto mantu. Pērses ielā - kur tagad kino Palladium kases, strādāja vīri, kuriem labākās mēbeles, veselas iekārtas, simtiem klavieru vajadzēja iesaiņot, lai pēc tam vēstu uz Rīgas preču staciju, kur savukārt visu salādēja vagonos. No 1945. līdz 1949. gadam krievi un gruzīni veda prom visu, ko vien varēja. Es labi pazinu toreiz jau vecu vīru - Gustavu Borovski, caur kura rokām izgāja tūkstošiem dokumentu Rīgas preču stacijā ar adresēm uz Austrumiem.
Pasaulē daudz rakstīts un runāts par vergu dzīvi. Visi vergi nāca no nabadzīgiem tautu slāņiem. Pie mums pretēji - par vergiem padarīja visu Latvijas inteliģenci un turīgākos uzņēmējus, bet par to pasaule klusē, Tad es nedomāju klusēt un to arī nedarīju.