Sajūtu neatvairāmu vēlēšanos visu redzēto, piedzīvoto pierakstīt, vismaz rakstīt dienasgrāmatu. Tomēr, visu apsverot, nācu pie slēdziena, ka vēl nav tie laiki, kad varētu papīram visu uzticēt: Kaut arī Staļina teroru vairs nejuta, bet zināma piesardzība par ļaunu nenāk, lai arī tajā brīdī it kā nebija pamata no kaut kā īpaši baidīties. Likās, ka par maniem gājieniem neviens neko nezina. Vismaz par Eriksona dzīvokli neviens nebija īpaši interesējies. Atcerējos, ka sākumā, pirms atvēru mājas durvis, vienmēr pārbaudīju, vai kāds ieeju nenovēro. Tagad tas šķita smieklīgi, jo, kam vajadzēja zināt, tas tak visu tik un tā zināja.
Citādi mani būtu sen jau izsaukuši uz kafiju.
Bet tad, pavisam negaidot, mani apciemoja Eleonora, ar kuru Ņina mani bija iepazīstinājusi. Viņa man gari un plaši stāstīja par saviem jaukajiem piedzīvojumiem Vispasaules jauniešu festivālā Maskavā. Es savukārt pateicu, ka esmu nupat no Maskavas atgriezusies, jo festivāla laikā tik daudzu cilvēku burzmā laikam nebūtu varējusi redzēt visu, ko vēlējos.
Teicu, ka mans mērķis bija redzēt Tretjakova galeriju, muzejus un izstādes. Vai es esot arī kādus ārzemniekus satikusi? Protams, ka redzēju vairākus ārzemju autobusus, pilnus ar dzīvespriecīgiem ārzemniekiem. Vai tad es neesot ar kādiem iepazinusies? Nu jā, šur tur epizodiski, un, lai vairāk uz jautājumiem nebūtu jāatbild, pastāstīju par gadījumu ar Brazīlijas radio un televīzijas direktoru Alberto Karmē un par jauko koncertu. Pie viena pieminēju par abiem institūtiem, kuros biju iegājusi painteresēties par uzņemšanas noteikumiem. Eleonora šķita ar manu stāstu apmierināta un pie viena pateica sava nāciena iemeslu. Viņa ļoti gribot, lai es viņai iemācot vācu un angļu valodu. Teicu, ka divas valodas vienlaicīgi es viņai iemācīt nevarēšu, lai izvēlas vienu. Viņa izvēlējās angļu.
"Tad nopērc burtnīcu, saraksti vienā malā vārdus, kurus gribi, zināt angliski, un es tev tos uzrakstīšu, arī fonētisko izrunu otrā malā, jo, saproti pati, ka nevaru stundām mācīt tevi tā kā skolā. Viņa man pateicās un aizgāja. Pēc pāris dienām bija klāt. Pēc uzrakstītiem vārdiem uzreiz varēju konstatēt, kādām nolūkam valoda vajadzīga.
Septembra sākumā saņēmu savā mūžā pirmo vēstuli no ārzemēm. To rakstīja franču advokāts J. Faleti. Klāt bija pievienota fotogrāfija, kurā es stāvu kopā ar Jevgeņiju Jakunovski pie Ļeņina pieminekļa Rīgā. Vietu fotografēšanai bija izvēlējies Jakunovskis. Dažas dienas vēlāk saņēmu vēstuli no Velsas. T.G.G.Herberts bija uzrakstījis ļoti garu un jauku vēstuli.
Vēl lielāku prieku man sagādāja skaista skatu kartiņa. Kā mazs bērns priecājos par raibiem papīrīšiem. Uz vēstulēm pasteidzos kārtīgi atbildēt. Visgrūtāk gāja ar rakstīšanu franču advokātam, bet laimīgā kārtā antikvariātā atradās ļoti parocīga Langenšeida sarunu grāmatiņa ar gataviem teikumiem, tulkojumi no vācu valodas uz franču. Stundām meklējot, atradu piemērotus teikumus. Daudzi vārdi palika atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Par to varēju tikai priecāties. pie viena iegādājos angļu gramatikas grāmatu un dažas zviedru lasām grāmatas.
Ar milzīgu centību un aizrautību daudz iemācījos. Visu rudeni ņēmos ar mācīšanos, bet, nevarēdama nosēdēt tikai pie grāmatām, saulainās izejamās dienās izbraucu brīvā dabā pagleznot. Pirmie darbi mani neapmierināja, bet tad gadījās viena apmierinoša jumta studija, kuru biju gleznojusi no sava jumta, turpat izkāpjot pa logu. Pabeigusi gleznot, krāsu paleti noliku uz vienīgā krēsla, kamēr studiju novietoju pie sienas. Tajā brīdi atskanēja zvans pie durvīm. Priecīga pie manis iesteidzās Eleonora un, pirms es paspēju viņu brīdināt, apsēdās uz paletes. Viņai tajā dienā bija gluži jauna, balta kleita mugurā. Jutos šausmīgi satriekta, redzot jauno kleitu, kad viņa piecēlās. Vispirms ar nazi krāsu nokasīju. Tad tīrīju ar terpentīnu un vispēdīgi ar ziepēm un siltu ūdeni, kamēr traipi kļuva tikko samanāmi. Tas tik bija darbs! Tikai tad, kad kleita atguva pieņemamu izskatu, Eleonora sāka stāstīt. Viņa bijusi atkal Maskavā. Atklāti sakot, sākumā klausījos visai pavirši, bet tad Eleonora pateica, ka, ejot pa ielu ar diviem somiem un somieti, viesnīcas "Ukraina" tuvumā viņu apturējis milicis. Nu sāku klausīties uzmanīgāk. Milicis Eleonoru aizvedis uz milicijas iecirkni un prasījis uzrādīt dokumentus.
"Ahā! No Rīgas," viņš iesaucies un tad, starp citu, pateicis, ka vasarā viesnīcā "Ukraina" dzīvojusi kāda sieviete arī no Rīgas, bet viņi jauno sievieti noturējuši par ārzemnieci, jo tā no galvas līdz kājām bijusi ģērbusies importā un brīvi sarunājusies ar citiem ārzemniekiem. Kad apķērušies, bijis jau par vēlu - "ārzemniece" aizbraukusi. Lai savu kļūdu izlabotu, viņi devuši ziņu uz Rīgu, lai tur lidostā šo sagaidot, kā pienākas.
Ak tā gan, nodomāju, jo sapratu, ka no Maskavas milicijas nagiem izslīdējusī "ārzemniece" varēju būt tikai es, un nopriecājos par to, ka Rīgas lidostā "sagaidītāji" mani neatrada, bet Ļeņingradā neviens neiedomājās meklēt. Protams, Eleonorai neko neteicu, izlikos vienaldzīga un painteresējos, kā tas viss beidzies. "Nu, es liku piezvanīt tēva draugam, un tas deva rīkojumu mani atbrīvot." "Nu redzi, cik labi, ka ir iespaidīgi draugi," es atturīgi piezīmēju, bet man no visa dzirdētā kļuva diezgan neomulīgi ap sirdi. Labi, ka mana avantūra beigusies laimīgi!
Pienāca ziema. Uz ielas atkal nejauši satiku Džoni Vesmani. Viņš izrādīja neviltotu prieku un pastāstīja, ka viņam pēc trim dienām jābrauc uz Ventspili darba darīšanās. Pēkšņi, kaut ko iedomājies, viņš saka: "Brauc līdzi!"
"Kā tad es tik pēkšņi varu braukt līdzi, un ko es tur darīšu."
"Nu tā, brauc, un viss. Vilcienā varēsim labi izrunāties.
Klubā man visi mūziķi labi draugi. Varēsi padejot, jo klubā būs daudz ārzemju jūrnieku."
"Nepļāpā niekus! Tik prasta publika mani neinteresē."
"Tu nekā nezini, tur nav tikai matroži, tur ir kapteiņi, inženieri, ļoti smalki, inteliģenti kungi, labāki par Eriksonu."
"Ak iekodi gan! Un kur tad es, pēc tavām domām, palikšu?"
"Viesnīcā, tāpat kā es."
"Nē, es ar tevi vienā numurā neiešu."
"Es tev dabūšu atsevišķu, man visas viesnīcas dāmas labi pazīstamas, nebraucu pirmo reizi." Atcerējusies neseno Eleonoras stāstu, kā milicija mani meklējusi, iedomājos, kā lielajā Maskavā tiešām, varēju tēlot ārzemnieci un vienīgi ārzemniekiem stāstīt, ka nāku no okupētas zemes, bet ne jau mazajā Ventspilī, kur stundas laikā visi, kam jāzina, zinās, no kurienes esmu. Vesmanim jautāju: "Vai tad ikviens drīkst braukt uz Ventspili?"
"Kādēļ ne? Un tu tak brauksi kopā ar mani."
"Jāpadomā."
"Tur nav ko domāt, braucam!"
"Labi, es tev rīt piezvanīšu, tad došu atbildi."
Atvadījušies gājām katrs uz savu pusi. Man vajadzēja satikt bijušo darbā biedreni Rutu. Izrunājāmies, un pirms promiešanas izmetu, ka Vesmanis mani aicina braukt viņam līdzi uz Ventspili, kur esot daudz smalku jūrnieku.
"Brauc," viņa saka, "ko tu vari zaudēt? Varbūt iepazīsies ar kādu, varbūt vēl iznāk kāzas..."
"Kur nu, nav tik vienkārši," es drūmi noteicu, bet sevī iekšķīgi sajutu, ka Ruta ir aizskārusi kādu stīgu, vārdos izteikusi manu klusu vēlēšanos.
Lai pārtrauktu klusumu, Ruta pavaicāja, vai Eriksons man raksta, jo viņa Eriksonu labi atcerējās no Jaungada nakts, kad mēs pie viņas bijām.
"Nē, mums nekāda noruna par sarakstīšanos nav bijusi, viss izrunāts, viss beidzies. Katram sava dzīve jādzīvo... Jā, es laikam tomēr braukšu, pavērošu, kā tur tagad izskatās: Pie viena aiziešu paskatīties, vai mani radi tur vēl dzīvo. Manas vecāsmātes māsas dēlam piederēja māja un dārzniecība ar siltumnīcām. Varbūt tagad vairs nav nekā."
Otrā dienā mani uzmeklēja kāds Rutas paziņa. Viņš lūdza, vai es nebūtu ar mieru paņemt līdzi vēstuli. Īsumā viņš man pateica, ka vēstuli gribot sūtīt brālim uz Ameriku un lūgt, lai brālis viņam atsūta izsaukumu. Atbildēju, ka es tikai priecāšos, ja varēšu kādam palīdzēt. Arī pati gribu nosūtīt trīs vēstules "caur laipnu roku", kuru ceru Ventspilī atrast.
Ādolfa vēstule brālim izrādījās diezgan bieza. Sapratu, ka tur laikam uzrakstīts viss, kas pa gadiem sakrājies uz sirds.
Man bija neliela ādas ceļojumu soma, tur pašā dibenā ievietoju visas četras vēstules, virsū kleitu, kurpes un citus nepieciešamos sīkumus.
Ar Vesmani bijām norunājuši tikties stacijā. Braucām naktī un visu laiku nopļāpājām. Ventspilī iebraucām agri no rīta. Viesnīcā Vesmanis apmetās jau iepriekš rezervētā istabā, otrajā stāvā. Es dabūju mazu jumta istabiņu trešajā stāvā. No somas izņēmu drēbes un citas mantas, atstājot tikai vēstules, naudas maku, ķemmi un kosmētikas piederumus. Nolikos kādas pāris stundiņas pagulēt. Ar Vesmani bijām norunājuši tikties vakarā klubā, dienā viņam jābūt ostā, es varēju viena pastaigāties pa Ventspili.
Paēdu viesnīcas restorānā. Tur bija visgaršīgākās kūpinātās butes, kādas es jebkad biju ēdusi. Izgāju uz ielas. Turpat ap stūri pie kino neliels veikaliņš, pilni plaukti ar ananasiem. Līdz tam ananasus biju tikai bildēs redzējusi. Rīgā kādreiz pirku konservētus, ripiņās sagrieztus, bet te manā acu priekšā veseli, lieli un tik skaisti ar zaļajām lapu rotām. Un neviena pircēja! Rīgā būtu gara rinda. Bet kā aizvest uz Rīgu? Butes arī gribēju nopirkt.
Daudz nedomādama, iegāju citā veikalā un nopirku vidēja lieluma koferi. Tajā sagāja pieci ananasi un vēl atlika vieta butēm. Smago koferi aizstiepu uz viesnīcu un pastūmu pagultē.
Priecīga par pasakaino ieguvumu, gāju meklēt Kuldīgas ielu, jo zināju, ka radi tur pirms kara dzīvoja. Kad man bija seši gadi, arī es tur biju. ciemojusies ar vecomāti. Cilvēki man parādīja, uz kuru pusi jāiet. Nonākusi Kuldīgas ielā, vispirms vēroju, vai aiz žogiem neparādīsies siltumnīcas: Nekā tāda nemanīju, tad kādai pavecākai sieviņai pajautāju, vai viņa nevarētu pateikt, kurā mājā dzīvo vai dzīvojis Kārlis Skorejs. Jā, protams, viņa zināja, Kārlis miris, bet ģimene vēl turpat dzīvojot - un parādīja māju. Visvairāk man gribējās kaut ko uzzināt par Kārļa jaunāko brāli Žani, jo es pie viņa kopā ar vecomāti biju nodzīvojusi 1935. gadā veselu vasaru.
Žaņa īpašums šosejas malā uz Kuldīgas - Ventspils ceļa, netālu no Piltenes. Žanim tur bija neliels "universālveikaliņš", kur varēja dabūt visu, sākot ar zirglietām, apaviem, naglām un beidzot ar siļķēm, konfektēm un alu. Vieta saucās "Speķu krogs". Tur arī pieturēja autobuss. "Speķu krogā" ticis pie turības, Žanis, divatā ar māti skopi un taupīgi dzīvojot, bija iekrājis naudu un 1938. gadā Īvandē nopircis vecsaimniecību ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru, 130 ha aramzemes un 2 km meža. 1940. gada represijas viņam dīvainā kārtā gāja secen. 1943. gadā pavasarī, ap vizbulīšu ziedēšanas laiku, Žaņa māte, manas vecāsmātes māsa, kura visu šo saimniecību vadījusi, mira no pārpūlēšanās septiņdesmit divu gadu vecumā. Es biju bērēs un visu Žaņa bagātību redzēju savām acīm. Nekā īpaša tur nebija, kādas trīsdesmit govis, cūkas un aitas. Viņš četrdesmit divu gadu vecumā vēl staigāja vecpuišos, jo nebija atradis tikpat bagātu līgavu. Toties viņam bija dūšīga strādniece latgaliete, kura pie visiem mājas darbiem bija piepalīdzējusi sagādāt Žanim arī divus dēlus. Bēru mielastu rīkoja mana vecāmāte, es cepu tortes. Visi ļoti brīnījās par skaistajām rozēm uz tortēm no saputota sviesta. Kā es, četrpadsmit gadu vecs skuķis, tā varot.
1947. gada pavasarī kāds nakts vidū atskrējis no izpildkomitejas un Žani brīdinājis. Žanis nav vilcinājies. Tai pašā naktī ar labākām drēbēm mugurā un pārtikas kuli rokā atstādams visu savā un mātes mūžā sakrāto, viņš aizbēga no mājām un ieradās pie mums Liepājā. Uz kuru pusi doties, kas to lai zin?
Ar tādām atmiņām par Žaņonkoli klauvēju pie radu durvīm. Man atvēra pusmūža sieviete - Kārļa meita Milda. Teicu, kas es esmu un ka mana vecāmāte arī jau pievienojusies savai māsai Annai. Vispirms jautāju par Žani. Tad noskaidrojās, ka es esmu bijusi pēdējā, kas viņu vēl redzējusi sveiku un veselu.
Izrunājāmies par visu, kā jau radu starpā pieņemts, kas miris, kas precējies, par bērniem. Tad gāju uz viesnīcu pārģērbties vakaram. Uzkāpusi otrajā stāvā, sastapu sievieti ar slotu un spaini rokās. Viņa, mani ieraudzījusi, pameta ar roku, pasauca aiz durvīm un pačukstēja, ko viņa redzējusi.
Tikko kā es ap pusdienas laiku aizgājusi, esot ieradušies divi vīrieši, paņēmuši no dežurantes manas istabas atslēgu un tur izdarījuši kratīšanu. Pa durvju spraugu viņa redzējusi, kā viņi vilkuši smago koferi no pagultes. Somu ar vēstulēm nēsāju visu dienu līdzi. "Un tur bija pieci ananāsi!", es smiedamās iesaucos, bet īstenībā man gan smiekli nenāca, jutu savādu, smagu stīvumu sirds apvidū. Iespiedusi sieviņai saujā kādus rubļus, steidzos augšā. Nekādas nekārtības nemanīju, viss savās vietās. Bet sajūta pretīga, to nevar vārdiem izteikt. Gāju uz klubu ļoti nospiestā garastāvoklī. Tur vēl bija maz cilvēku. Pa gabalu sasveicinājos ar Vesmani, kurš uzturējās orķestra puišu sabiedrībā. Es apsēdos uz krēsla zāles malā un gaidīju, kas notiks. Somu ar vēstulēm novietoju uz blakuskrēsla un nolēmu, ka dejot ne ar vienu neiešu, jo nevaru pamest somu. Varēja būt ap pusdesmitiem, kad klubs sāka strauji pildīties. Vispirms ienāca bariņš jaunu cilvēku. Viņu uzvedība liecināja to, ka viņi ir brīvi, pašapzinīgi, bet ne piedauzīgi darba cilvēki ar pieklājīgām algām, un varēja redzēt, ka viņus nekas te īpaši neinteresēja. Viņi garlaikojās, paši savā starpā sarunādamies.
Pēc neilga laiciņa ielaipoja vairāki īsti jūrnieki, ļodzīgu gaitu, dažs ar bārdu, cits bez matiem, bet visi nelielā žvingulī.
"Nu, tādiem gan es savas vēstules neuzticētu," es nodomāju. Pēdīgi ieradās lielāks bars, viņu vidū pamanīju dažus, ar kuriem būtu vērts runāt. Tie bija kungi labos mēteļos, uzvalkos un pusmūža gados. Viņi gāja taisnā ceļā uz to zāles stūri, kur pie orķestra viņus sagaidīja Vesmanis un vēl pāris vīriešu. Sāka spēlēt deju mūziku. Interesanti redzēt, ar ko un kā viņi dejos, jo, izņemot mani, te sievietes neredzēju. Vispār es jutos šajā telpā lieka, neviens mani neievēroja. Acīmredzot biju pārāk smalki apģērbusies tādam provinces klubam. Man bija ļoti labi pašūta pagara, pelēka vilnas kleita, bet uz pleciem uzmests sarkans mētelis ar lielu melnā karakula apkakli, jo zāle nebija pietiekoši apkurināta. Tagad, vērojot raibo sabiedrību, izšķīru, kuri ir matroži un kuri no virsnieku kārtas.
Viens matrozis, kad jau vēl dažas meitenes zālē apgrozījās, iedomājās uzlūgt mani. Es viņam ļoti pieklājīgā formā paskaidroju, ka esmu te ieradusies ar vīru, kuram šeit darīšanas, un dejot neiešu. Sāku gatavoties promiešanai, jo nekas mani šajā klubā nesaistīja. Pie izejas saskrējos ar to, kuru man vajadzēja. It kā pēc norunas, uz minūti, uz sekundi es eju ārā, viņš nāk iekšā. Viņš vāciski atvainojās, es atbildēju, ka tā jau kādreiz atgadās, ka divi sveši durvīs saskrienas.
"Un tad viņi iepazīstas," viņš priecīgs saka.
"Un tad viņš viņu pavada," es atjokoju. Tas bija cilvēks, ar kuru varēju runāt par visu, kas uz sirds. Kā jau labi audzināts cilvēks, viņš stādījās priekšā. Pateica vārdu, uzvārdu un ka ir tāda un tāda kuģa galvenais inženieris. Es savukārt pieklājības pēc pajautāju, vai es viņu nekavēju, varbūt viņam ir svarīgākas darīšanas nekā mani vadīt uz viesnīcu. Nē, es viņu nekādā ziņā nekavējot un viņš ar lielāko prieku mani pavadīšot. Bet prieks nesanāca liels ne viņam, ne man.
Ielas izrādījās pilnīgi tukšas. Gājām runādamies. Teicu, ka esmu no Rīgas un šo pilsētu vēl nepazīstu. Vēl kaut ko parunājām par balto sniegu, kā tas ielas apgaismojumā skaisti vizuļo un tad notika kaut kas negaidīts. Pilnīgi tukšā ielā, aiz pirmā pagrieziena no kluba kā no gaisa nokritis, kāds mani notrieca gar zemi un izrāva somu, kuru nesu labajā rokā. Vācu inženieris gāja man blakus, kreisajā pusē. Tai pašā acumirklī atskanēja skaļi kliedzieni. Viss, ko es paspēju pamanīt, vēl sniegā guļot, ka tie, kuri izrāva somu, aizskrien kliegdami mums pa priekšu un pazūd ap stūri. Vācietis man palīdzēja piecelties un izskatījās ļoti apmulsis un nelaimīgs, ka nav bijis iepriekš sagatavots tādam negaidītam uzbrukumam.
Nevarējām vien nobrīnīties, ka neviens no mums nedzirdēja kādu tuvojamies. Tas notika sekundes laikā. Es pat nesaredzēju, cik viņu bija, trīs, četri vai pat pieci. Laikam tomēr četri. Ne par ko citu atlikušo ceļa gabaliņu runāt vairs nespējām. Es pastāstīju, ka somā atradās četras vēstules, kuras es gribēju uzticēt kādai godīgai personai nosūtīšanai uz ārzemēm. Tagad viņš visvairāk bēdājās, kādēļ neesmu viņam tūliņ vēstules iedevusi, pie viņa tās būtu bijušas drošībā. Es tieši par to pašu biju iedomājusies, bet pieklājības pēc taču vispirms vajadzēja uzzināt, vai es kādu cilvēku neapgrūtinātu, dodama līdzi sūtīšanai neapmaksātas vēstules.
Restorāns viesnīcas pirmajā stāvā vēl bija vaļā. Nosaluši un ne visai jautrā garastāvokli nolēmām pasēdēt restorānā. Izdzērām katrs pāris tases kafijas, lai siltums atgrieztos. Mani kratīja drebuļi - vairāk gan no uztraukuma nekā no aukstuma, tādēļ pasūtījām pie kafijas konjaku. Īsi pirms pusnakts atvadījāmies. Nedrošiem soļiem kāpu augšā, baidīdamās, vai mani negaida vēl kāds nepatīkams pārsteigums.
Visu nakti prātoju, vai tā bija vienkārša laupīšana, vai tas būtu sakarā ar istabas pārmeklēšanu dienā. Iet uz miliciju ziņot vai neiet? Nolēmu tomēr iet. Uzrakstīju milicijā, kādā veidā esmu aplaupīta, minot somas saturu. Vēstules es, protams, neuzrādīju, jo cerēju, ka tās būs jau nosūtītas kādā atkritumu tvertnē vai krāsnī.
Kad iesniedzu zādzības pieteikumu, mani sāka pratināt, ko es darot Ventspilī, kad un kādā nolūkā atbraukusi. Mana uzturēšanās šajā pilsētā esot nevēlama. Atbildēju, ka arī es no savas puses uzturēties tādā pilsētā, kur man jau pirmajā dienā uzbrūk un aplaupa, nevēlos, bet kā lai tieku uz Rīgu, ja visa mana nauda nolaupīta? Tas viņus, protams, neinteresēja. Dusmīga viesnīcā uzmeklēju Vesmani, aizņēmos naudu un braucu uz mājām.
Pēc kādām trim nedēļām saņēmu pavēsti ierasties stūra mājā. Kā jau katram tādā reizē, nāk prātā dažādi minējumi. Tāpat gar acīm paslīd visi gadījumi, par kuriem varētu prasīt paskaidrojumus.
Liels bija mans pārsteigums, kad, atverot kabineta durvis, vispirms ieraudzīju savu somu un tikai pēc tam čekas darbinieku. Nu man bija skaidrs, kādēļ soma tika izrauta. Galvā šaudījās viena vienīga doma - vēstules. Kas ar vēstulēm noticis, vai viņas tur vēl ir?
Ilgi man neļāva apdomāties. Man lika atvērt somu un pārbaudīt, vai tur ir viss, vai kā netrūkst. Somā nekā netrūka, izņemot vēstules. Teicu: "Jā, te ir viss, nekā netrūkst. "Pārbaudiet vēl un padomājiet, kas vēl atradās somā." Kaut arī zināju, kā trūkst, izlikos, ka vēl kaut ko meklēju. "Domāju, ka viss ir kārtībā," jau nedrošāk apstiprināju iepriekš teikto.
"Un vēstules? Kā ar tām? Čekists triumfējoši jautāja.
"Vēstules? Kādas vēstules? Neatceros, ka arī vēstules būtu somā bijušas." Nu es jutu, ka man zem kājām grīda svilst.
Sapratu, ka esmu slazdos, bet vēl mēģināju izķepuroties. "Jā, dažas vēstules man bija uzrakstītas, domāju nest uz pastu, bet neatceros, vai tās palika mājās vai somā".
"Arī to jūs gribējāt nest uz pastu, kura nav jūsu rakstīta?"
Tā, slazdi nu ir ciet. Vairs man nav nekādu iespēju izgrozīties. Un tomēr mēģināts nav zaudēts.
"Ak tā, nu, es zinu, ko jūs domājat, bet tā vēstule vispār nebija domāta sūtīšanai, to man viens paziņa iedeva, lai es izlasu un izsaku savas domas - tādu var vai nevar sūtīt. Un, ja man būtu bijis nolūks vēstules citādā veidā nogādāt uz ārzemēm, tad es tak tās nekādā ziņā nebūtu nēsājusi apkārt somā, bet būtu atdevusi kādam ārzemniekam, lai aizved. Biju Ventspilī klubā, tur ieradās daudz ārzemju jūrnieku, jebkuram būtu varējusi iedot gan vēstules, gan naudu pusstopam. Ne lakstīgala pakaļ nedziedātu. Nu, vai tā nebūtu?" Gaidīju atbildi. Atbildes nebija. Man lika parakstīties par somas saņemšanu un ļāva iet, bet sajūta bijā šausmīga. Vēl raizējos par to svešo vēstuli, pie kuras es tik daudz biju piedomājusi, lai tā laimīgi nokļūtu līdz Amerikai. Ko tagad teikt, kā skatīties acīs cilvēkam, kurš man ir uzticējies? Nevarēdama atrast nekur mieru, steidzos pie Rutas, lai brīdina Ādolfu par notikušo. Pēc dažām dienām arī Ādolfu izsauca uz stūra māju. Es zināju, ka viņu noteikti sauks, tādēļ, baiļodamās par viņu, staigāju apkārt ne dzīva, ne mirusi. Ne par ko citu nebiju spējīga domāt kā vienīgi par vēstuli. Šausmīgi nožēloju, kādēļ nebiju vācietim vismaz to vienu iedevusi piecas minūtes agrāk. Ar nepacietību gaidīju tikšanos ar Ādolfu. Ja viņu apcietinātu, es nezinātu, kā turpmāk dzīvot, jo manas vainas dēļ cilvēks būtu nonācis cietumā! Ādolfs atnāca uz darbu. Viņu ieraudzījusi, neviļus padomāju, kas būtu bijis Staļina laikos. Gribot negribot bija jāatzīst, ka laiki mainījušies, bet tas vēl nenozīmē, ka vairs nav jābaidās. Ādolfs tomēr tika sodīts: viņu atlaida no darba, viņš vairs nedrīkstēja strādāt par šoferi uz taksometra. Tās bija bēdīgas ziņas. Pat miesīgam brālim nedrīkstēja rakstīt vēstulē visu, ko grib. Tādas lietas cilvēki neaizmirst, par tām vēl runās pēc desmit paaudzēm.