Jau kādus divus gadus katru dienu pēc darba pusdienoju vecajā Piena restorānā (tajā vietā tagad viesnīca "Latvija" uzcelta). Tur ēdienus gatavoja katrai gaumei un garšīgus. Viesu apkalpotājas es visas zināju pēc skata, bet iepazinusies ne ar vienu nebiju.
Mans pārsteigums bija neaprakstāms, kad reiz viesu apkalpotāja, pasniedzot man saldo un rēķinu, pateica, ka priekštelpā mani gaidot divi vīrieši. Bez sevišķas steigas notiesāju saldo ēdienu. Tā tik vēl trūktu - pamest saldo un skriet skatīties, kas mani gaida. Klusībā prātoju, kādēļ šie tik kautrīgi un nenāk apsēsties pie mana galdiņa, ja jau zina, kur es sēžu.
Iznākusi priekštelpā, skatos un brīnos - nevienas pazīstamas sejas neredzu. Bet tie divi, kuri tur bija, pazina mani, pienāca klāt un, uzrādot apliecības, stādījās priekšā: Staņislavs Viktorovičs un Vladimirs Ivanovičs, abi no VDK. Viņi, kā jau toreiz bija pieņemts, ja viens ir krievs, abi runāja krieviski. Nezinu, kā varēju nokāpt pa kāpnēm, jo kājās bija iemeties stīvums no bailēm, kas nu atkal būs? Domās apcerēju visu, kas viņus ierosinājis mani meklēt, bet velti rakņājos pagātnes apcirkņos. Šoreiz viņi nebija nākuši pagātnes dēļ. Viņi ar mani gribēja runāt par nākotni. Ejot pa ielu, viņi centās izskatīties brīvi, nepiespiesti, neoficiāli, pat pajokoja, pasmējās. Uz ielas tomēr runāt nevēlējās, bet turpat netālu uz Dzirnavu ielas esot kāds dzīvoklis, kurā mēs varētu aprunāties.
Teicu, ka es ar svešiem cilvēkiem dzīvoklī iet negribu!
Viņi mani drošināja, ka man nekas nenotikšot, viss, ko viņi gribot, nākšot tikai man par labu. Mani tomēr māca šaubas, vai apliecības bija īstas, jo es tās nemaz netiku kārtīgi izlasījusi: tās tikai nozibēja manā acu priekšā, bet viņu izskats tomēr norādīja, ka viņi ir no VDK.
Ēka atradās Dzirnavu ielas kreisajā pusē, no Brīvības ielas pirmajā pagalmā. Pirmajā stāvā, pa labi atslēdza durvis, un visi trīs iegājām nelielā istabā, kur viss norādīja uz to, ka tā ir parasta dzīvokļa istaba. Apsēdāmies. Pēc īsa un nenozīmīga ievada Staņislavs Viktorovičs, kura uzvārdu es uzzināju tikai trīsdesmit gadus vēlāk, (un tas izrādījās Zukulis) man pateica šis savādās tikšanās iemeslu. Viņiem esot zināms, ka es pārvaldot vairākas svešvalodas. Par to es nešaubījos, ka viņi kaut ko zina, bet iestarpināju, ka ar to pārvaldīšanu tā nu ir, kā ir, bet nenoliedzu, ka svešvalodās samērā labi orientējos. Viņi tomēr uzskatot, ka es valodas zinot labi un ka mans pienākums esot ar šīm zināšanām kalpot valstij, precīzāk - valsts drošībai. Tagad, kā es pati to labi zinot, mūsu valsti (domāta Padomju Savienība) apmeklē aizvien vairāk ārzemnieku, viņu vidū esot daudz ārzemju izlūkdienesta aģentu, kuri ar savu darbību grib sagraut mūsu valsts drošību un labklājību. Mans uzdevums esot tikties ar šiem ārzemniekiem, klausīties, ko viņi runā, sarunās uzzināt viņu domas par padomju valsts iekšējo un ārējo politiku un valdības tālejošajiem internacionālajiem mērķiem, lasi: par Eiropas un pasaules pakļaušanu komunisma teroram.
Acis nepamirkšķinājusi atbildēju: "Ja es kādu no valodām būtu iemācījusies padomju izglītības sistēmā - skolā, uz valsts rēķina, tad es kaut kādā mērā šodien justos valstij parādā, un parāds būtu jāatstrādā. Es valstij parādā neesmu, jo valodas mācos pašmācības ceļā, tādēļ uzskatu, ka man nav nekādas saistības jāuzņemas, jo savu personīgo brīvību vērtēju augstāk par visu citu."
Uz mazu brīdi iestājās neveikls klusums. Tad atkal runāja Zukulis. Nu viņš pievērsās manām brīnišķīgajām izredzēm nākotnē. Lūk, tuvākajā laikā Rīgā atvēršot veikalus, kuros preces varēšot iegādāties tikai par valūtu. Tur iepirksies tikai ārzemnieki. Viņš ir jau padomājis, cik piemērota būtu mana kandidatūra strādāt tādā veikalā. Bet Zukulis nezināja, ka nekad savā dzīvē neesmu sapņojusi taisīt karjeru tirdzniecībā. Neskatoties uz to, ka biju vienmēr ar visiem pircējiem ļoti laipna, pedantiski kārtīga naudas lietās, kādēļ iemantoju darbā cieņu un uzticību, man šis darbs riebās un es to darīju tikai ārkārtēju apstākļu spiesta, kad biju iedzīta galējās nabadzības strupceļā.
Cik reižu, kad pamanīju kādus bijušos skolas biedrus, es pagriezos, lai mani nepazītu, un izlikos kaut ko kārtojam plauktos. Man bija kauns stāvēt veikalā aiz letes, jo tas nebija mans dzīves mērķis. Varbūt tas bija muļķīgi, jo no darba neesot jākaunās, bet sevi pārtaisīt es nevarēju. Tādēļ arī atbildēju, ka valūtas veikalā strādāt nevēlos.
Lai tak es apdomājoties. Tur es varēšot, glīti apģērbusies, apkalpot nedaudzos ārzemju pircējus, siltās, labās telpās, nevis ziemā salt tirgus būdā. Arī alga būšot labāka. "Cik mīļi, ka jūs par mani tā rūpējaties," es pieklājīgi atbildēju, bet paliku pie savām domām, ka viņu laipnos piedāvājumus nepieņemšu.
Jāsaka, ka visa neilgā saruna norisinājās "draudzīgā atmosfērā", un, ne par ko nevienojušies, atvadījāmies.
Lai arī kā, bet tāda veida saruna man šķita vēl nepatīkamāka nekā tad, kad biju izsaukta Stūra mājā par vēstulēm. Tur es izmisīgi aizstāvējos, jo īstenībā jutos vainīga. Tomēr vēstules bija domātas nosūtīšanai uz ārzemēm un, ja viss būtu paveicies gludi, man būtu liels iekšējs apmierinājums, kā par labi paveikta darbu.
Toties tagad vainīga nejutos, kādēļ tad mani traucē un sagādā liekus uztraukumus?
Bet, no otras puses, uztraukums bija tikai pirmajā brīdi, Piena restorānā, nu, un vēl ejot pa ielu, kamēr nezināju, kas viņiem aiz ādas. Sarunas laikā nekādu draudu vai brīdinājumu nebija. Atturīgi laipnā formā man ieteica "uzlabot", dzīvi. Varbūt kāds cits manā vietā berzētu rokas un priecātos, ka tiks strādāt siltā, patīkamā valūtas veikalā. Es dusmojos.
Domās salīdzināju, kā tas viss būtu bijis Staļina laikos, kas būtu bijis par atteikšanos sadarboties. Un cik lojāls varbūt tāds aģents, kurš, baiļodamies par savu dzīvību, deva parakstu...
Pārnākusi mājās, gribēju palasīt kādu grāmatu, jo antikvariātā biju vairākas iegādājusies, bet veltīgi, ne mazāk kā desmit reižu nāca prātā visa saruna no sākuma līdz galam. Manas valodu zināšanas viņi ir konstatējuši, kontrolējot, manu korespondenci. Tā es to sapratu. Turpmāk, ja vēl kādu reizi iznāktu līdzīga saruna, man tomēr būs jāpastāv, ka manas valodu zināšanas ne tuvu neatbilst viņu iedomātai iztēlei, atskaitot vācu. Un vispār, kam man visa šī sarakstīšanās bija jāuzsāk, izņemot vispārpieņemtas pieklājības frāzes, nekā cita vēstuļu saturā nebija. Un tomēr ar šīm, it kā nevienam nevajadzīgajām vēstulēm, manī tika aizpildīts vientulības tukšums. Cilvēkam, kurš nekad nav juties vientuļš, būtu grūti izskaidrot, kā var priecāties par vēstuli vai pasta kartīti, kuru ir rakstījis cilvēks, ar kuru esmu kādu stundu vai divas sarunājusies kādā lidostā, muzejā vai kafejnīcā.
Bet kurš visā plašajā pasaulē ticētu tam, ka tukša, nevainīga sarakstīšanās varētu ieinteresēt kādas valsts drošības dienestu? Par šo tēmu būtu vērts dziļāk padomāt un pasauli pēc iespējas plašāk informēt, ka ir tāda valsts, kurā miera apstākļos visu privāto korespondenci stingri kontrolē. Es no savas puses labi pacentos, man nepazīstamos, vēstuļu kontrolētājus noslogot ar darbu un sāku rakstīt garas vēstules, uz divām trim lapām. Kas par to, ja dažreiz vēstules sacerēšana man prasīja desmit stundas, šķirstot vārdnīcas un gramatikas grāmatas. Arī tur savs prieks. Turpmāk neaizmirsu informēt katru potenciālo vēstuļu rakstītāju, ka man domāto korespondenci arī citi lasīs. Dzīves skolā daudz jāmācās...Daži mēneši pagāja bez pārmaiņām. Kā parasti, pārnākusi no darba, šķirstīju savas grāmatas. Pie durvīm kāds zvanīja. Parasti saimniece gāja atvērt, jo es nekādus viesus neaicināju un negaidīju.
Šoreiz neviena mājās nebija, un es pati gāju atvērt durvis. Jutos nepatīkami pārsteigta, ieraugot negaidītu viesi no čekas - Vladimiru Ivanoviču. Vai viņš drīkstot ienākt? Es pāris soļus atkāpos un viesi ielaidu, bet ļoti brīnījos, ko tas varētu nozīmēt . Nebija laika nekādām pārdomām, jo Vladimirs Ivanovičs palūdza atļauju ienākt manā dzīvoklī.
"Bet jūs jau esat manā dzīvoklī".
"Nē," viņš apjucis saka, "šis te ir gaitenis, vai es tomēr, ar jūsu atļauju, nevarētu ieiet istabā?"
"Tomēr šī ir mana istaba," es apgalvoju un pavilkusi mēbēļdrānas priekškaru, parādīju šauro nišu, kuru visā pilnībā aizņēma mana vienīgā mēbele - tahta.
"Bet tas tak nav iespējams - dzīvot caurstaigājamā gaitenī."
"Kā redzat, ir iespējams. Neko labāku līdz šim man nav izdevies atrast." Viņš neesot zinājis, ka es dzīvojot tādos apstākļos. Vienīgo krēslu pie sienas viņš likās neievērojam, un mēs turpinājām sarunu, stāvot kājās. Viņš man pasniedza biļeti uz operu. Biju mēma aiz pārsteiguma. Tālāk sekoja paskaidrojums. Man nākošās dienas vakarā jāiet uz operu. Ložā blakus krēslā sēdēšot kāds vācietis un būtu vēlams, lai es ar šo vācieti iepazītos. Valters Ēms (Walter Ehm) esot ļoti interesants sarunu biedrs, man garlaicīgi nebūšot. Bez tam Ēms nedaudz zinot krievu valodu, gadījumā, ja viņš ko pateiktu krieviski, lai es nejustos vīlusies un pārsteigta. Krievu valodu viņš iemācījies Sibīrijā, kur uzturējies kā kara gūsteknis. Tagad viņ strādājot uz vācu kuģa, ar kuru ir ieradies Rīgā.
"Jā, un kāda loma man? Ko jūs no manis gribat? Kas man jādara?"
"Neko sevišķu. Aiziesit uz operu, iepazīsieties, pavadīsit labu vakaru. Viņš te uzturēsies vairākas dienas, vakaros varēsit satikties." Neko no visa sacītā nevarēju izlobīt. Čekists savedēja lomā man šķita pilnīgs absurds. Viņiem bija zināma visa Ēma biogrāfija vairāk neko uzzināt nevajadzēja un, ja arī vajadzētu, ne jau es būšu tā, kas viņiem ko stāstīs.
"Bet ja vācietis prasa manu adresi? Ko lai es saku?" Katram gadījumam pavaicāju.
"Sakiet, kā ir: esat nesen no vīra šķīrusies, pie sava dzīvokļa vēl neesat tikusi un pagaidām esat apmetusies šeit." "Un es, pēc jūsu domām, drīkstu ārzemniekam rādīt, ka man jādzīvo caurstaigājamā koridorā?"
"Nu, pasakiet; ka tas tā ir pagaidām, uz īsu laiku." to pateicis, Vladimirs Ivanovičs steidzīgi atvadījās. Palikusi viena un visu pārdomājusi, gudrāka netiku. Sapratu tikai vienu, ka čeka milzīgi rūpējas par Valtera Ēma labsajūtu. Iedod biļeti uz operu, blakus grib nosēdināt dāmu, kas viņu izklaidētu starpbrīžos, pēc operas un vēl rīt un parīt, varbūt aizparīt. Protams, uz operu iešu, biļete zudumā neaizies. Tālākais būs uz vietas labāk redzams. No manis neko neprasa, nekādus solījumus, parakstus nevienam devusi neesmu. Paskatīšos, kas tas ir par paradīzes putnu. Varbūt cenšas kompensēt pār tām pārestībām, kuras Ēms pārcietis krievu gūstā.
Ejot uz operu, uzģērbu tumši zaļu tafta kleitu ar stipri iežņaugtu vidu un kupliem zvanveida svārkiem. Apliku baltu šalli ap pleciem. Tērpu papildināju ar baltiem cimdiem un baltām krellēm. Ar savu izskatu biju apmierināta.
Vienīgi man nebija skaidrs, kurš ar kuru sāks runāt. To biju aizmirsusi pajautāt. Bet ko man bēdāt, noskatīšos operu un iešu mājās, paldies čekai par biļeti. Apsēdusies ložā savā krēslā, mēģināju iedziļināties programmā, bet tas ne visai izdevās. Tomēr jutu lielu starpību, kā ir, kad pati eju uz operu, un kā ir, kad cita uzdevumā. Blakus krēslā vēl neviens nesēdēja. Pēkšņi man uznāca tāda kā nedrošība, kā baiļu sajūta, gandrīz bija tā, ka būtu jāceļas un jāskrien prom. Bet te jau vācietis nāca, salīdzināja biļetes numuru ar krēsla numuru, to visu es jutu, uz viņu nepaskatījusies. Izlikos, ka lasu programmu. Cik labi, ka tāda ir rokās!
Pacēlās priekškars. Ar acīm un ausīm tvēru to, kas notiek uz skatuves, bet domas kavējās pie vācieša blakus krēslā. Vai viņš sāks ar mani runāt starpbrīdī vai nesāks. Katrā ziņā iešu ārā uzsmēķēt, jo nervi darīja savu un nosēdēt uz vietas ilgāk vairs nespēju. Tikko iedegās gaisma, cēlos, un bez kāda nodoma programma nokrita uz grīdas. Vācietis pacēla un, kaut ko sacīdams, man to pasniedza. Īsti nezināju, vai būtu labi uzreiz atbildēt vāciski, es atturīgi pasmaidīju, pateicības vietā pamāju ar galvu un gāju ārā. Jā, viņš man pa gabalu sekoja, jo arī gribēja smēķēt. Tad nu es somā ilgi meklēju sērkociņus, un vācietis, man pasniegdams uguni, jautāja: Sprechen sie Deutsch? Es tūliņ ātri un klusi pačukstēju, ka jā, es labprāt runāju vāciski, bet šī nav īsti piemērota vieta sarunāties vācu valodā. Tā mēs stāvējām viens otram pretī un smēķēdami vērojām viens otru. Vācietim varēja būt tuvu pie četrdesmit gadiem.
Gara auguma, blonds, ar zilām acīm, īsts ārietis. Labi piegulošs, pelēks uzvalks, balts krekls, tumša kaklasaite. Pa reizei pasmaidījām. Otrajā starpbrīdī viņš man klusi pajautāja, vai mēs pēc izrādes nevarētu pasēdēt kādā kafejnīcā. Tieši to es biju gaidījusi, jo visu otro cēlienu manas domas koncentrējās ap kafejnīcu. Vai viņš spēj nolasīt manas domas. Brrr... To nu gan es vismazāk vēlētos. Sagadīšanās, nekas cits. Un kas tur par brīnumu, ja cilvēkam svešā pilsētā gribas sarunāties savā valodā? Un mēs pavadījām patīkamu vakaru. Kafejnīcā ilgi neuzkavējāmies. Pēc paviršas iepazīšanās norunājām tikties nākošās dienas vakarā.
Norunātajā laikā viņš jau stāvēja kā briedis. Pastaigājāmies pa apstādījumiem un daudz runājām. Jā, viņš pats sāka man stāstīt, ka Latvijā un Igaunijā bijis jau kara laikā un ka te viņam nekas nav svešs. Pēc tam sekoja īsts šausmu stāsts par gūstā pavadīto laiku Krievijā. No savas puses centos dot viņam draudzīgu padomu par šīm lietām šajā zemē nerunāt un nevienam neko nestāstīt, jo tas viņam varētu kaitēt, kāds vēl iedomātos noturēt viņu par spiegu.
"Ah!" viņš izsaucās. "Kuru tas interesē, tie jau tā vai tā visu zina, un tieši tādēļ es gāju uz operu. Tur tak nav ko spiegot." "Jā, un tur iepazināties ar vietējo iedzīvotāju, lai nodibinātu sakarus," es atjokoju. Sāka līņāt, un Valters gribēja nākt man līdzi uz dzīvokli. Es atbildēju, ka ar lielāko prieku viņu pie sevis uzaicinātu ciemos, ja man būtu savas mājas. Un tad es pastāstīju viņam visu par to nenormālo stāvokli, ka, mums, latviešiem, savā zemē ir nepārvaramas grūtības tikt pie saviem dzīvokļiem. Pateicu, ka esmu jau divus gadus šķīrusies un nav bijusi nekāda iespēja pat par naudu iegūt pašai savu vienu istabu un ka esmu apmetusies pie divām dāmām koridorā.
"Tas nekas," viņš teica, "pudeli vīna mēs tak tur drīkstēsim izdzert." Viņam tā esot kabatā. Jaunielas dzīvokļa saimnieces par manu viesi priecājās vairāk nekā es pati, jo viņas bija "vācu laika meitenes", un viņām bija prieks atcerēties sava mūža patīkamāko laiku. Bez tam abas labi runāja vāciski. Valters arī jutās kā zivs ūdenī. Laika rādītājs arī viņam bija pagriezies par piecpadsmit gadiem atpakaļ. Visa mazā kompānija dziedāja vācu laika dziesmas. Valteram bija izcili laba, spēcīga balss. Viņš viens pats solo nodziedāja "Grenada". Šo dziesmu es dzirdēju pirmo reizi. Skaista! Vīna pudele iztukšota, saimnieces, atvadījušās un iegājušas savos apartamentos, atstāja mūs divatā. Valters, joprojām labā garastāvokli, dungodams "Grenadu", mierīgi novelk žaketi, noņem kaklasaiti un novelk kurpes, atguļas manā guļas vietā un, smaidīdams saulainu smaidu, aicina mani blakus. Apjukusi stāvēju un domāju, ko nu darīt, tādas izdarības nebiju paredzējusi. Bet viņš acīmredzot juta un saprata visu tā, kā bija radis vācu laikos. Es viņam teicu, ka tie laiki ir pagājuši, kad pie meitenēm varēja palikt pa nakti.
"Es jau nepalikšu visu nakti, ja tu to nevēlēsies, bet tagad, mīļumiņ nāc..."
"Nē, mīļais, mēs vēl esam pārāk sveši, un ne tādēļ es jums atļāvu nākt līdzi. Es domāju, mēs varēsim netraucēti parunāties un labāk iepazīties."
Nepaspēju pateikt visu, ko gribēju teikt, viņš strauji, kā tīģeris uzlēca, sagrāba mani ar ciešu tvērienu un, norāvis sev blakus, aizvēra man muti ar savējo. Biju sašutusi un, pēc diezgan sīvas cīņas atbrīvojusies no vācieša skavām, atvēru ārdurvis un pavēlēju:
"Ārā, tūlīt ārā!" Nē, to viņš nevarēja saprast, mēģināja vēl visādi pielabināties, bet, panākumus neguvis, apģērbās un tīri nelaimīgs aizgāja.
Otrā dienā, sameklējusi Staņislava Viktoroviča Zukuļa iedoto telefona numuru, gāju uz ielas stūra automātu zvanīt. Biju nikna. Sadzirdējusi Zukuļa balsi, es viņam jautāju:
"Vai zināt, ar ko jūs mani savedāt kopā? Ar seksuālu maniaku! Jūsu uzdevumā es ar Valteru Ēmu iepazinos, jūsu uzdevumā ar viņu gribēju runāt, bet viņš runāt vispār negribēja, kā pār slieksni pāri, tā rāva mani gultā. Labi, ka nedzīvoju viena, es viņu izdzinu. Un turpmāk lūdzu mani ar tādiem seksuāliem maniakiem neapgrūtināt." Ar to arī viss beidzās. Mani lika mierā.