Pagāja vairāki mēneši. Kādā rudens dienā, pārnākusi no darba, gatavojos iet paēst. Kāds zvanīja pie durvīm. Ar zināmu nepatiku konstatēju, ka nācējs bija Vladimirs Ivanovičs. Ienāca tāds kluss un gandrīz vai pazemīgs. Neko nejautāja. Viņš, lūk, esot domājis par mani un par to, kādos apstākļos es dzīvojot. Viņš zinot kādu istabu, kura pēc divām nedēļām atbrīvošoties. Sāku uzmanīgi klausīties, uz kuru pusi velk, bet neko nejautāju. Tad viņš turpināja: kādai viņa paziņai esot jābrauc prom no Rīgas uz veseliem diviem gadiem, bet viņa negribot pazaudēt istabu, t.i., savu platību, un es varētu tur dzīvot, maksājot īri un elektrību, jo viņa man atstāšot grāmatiņas, kuras palikšot uz viņas vārda. Viss teiktais izklausījās pieņemami. Tūlīt arī iedomājos: ja man dotu kādu istabu vai dzīvokli uz mana vārda, tad es tādam Vladimiram Ivanovičam paliktu parādniece un man liktu parādu atkalpot, bet šajā variantā es būtu tā, kas nāk pretī krievietei, saglabājot viņas dzīvojamo platību. Pateikusies par laipnību un rūpēm, pajautāju: "Un kas man jādara?" Atbilde skanēja pieņemama. Rīt vakarā lai es aizejot uz Veidenbauma ielu, kur viņa paziņa mani gaidīšot, un mēs pašas varēšot par visu vienoties. To pateicis, viņš aizgāja. Visu nakti domāju: lamatas vai vienkārša pretīmnākšana. Kas to var zināt, jāpavēro. Pārāk liels tāds kārdinājums - pašai sava istaba, kaut arī uz diviem gadiem.
Otrā dienā, ne ar vienu neaprunājusies, gāju uz uzdoto adresi. Tā izrādījās vecā koka mājā, blakus Krīgera pirtij. Ieeja caur vārtiem. Dzīvoklis apakšējā stāvā, bet minētajai istabai atsevišķa ieeja, kreisajā pusē. Krieviete atvēra. Ļoti jauka, smaidīga, kalsena sieviete pusmūža gados.
Iegāju palielā istabā ar augstiem griestiem, bet nevarēju vien beigt brīnīties, kā tādā neglītā telpā var dzīvot, turklāt sieviete. Sākumā domāju, varbūt istaba pieder kādai čekas darbiniecei, bet, pēc manām domām, čekas darbiniecei būtu vismaz pieklājīgas mēbeles. Tās, ko es tur redzēju, par mēbelēm nosaukt nevarēja. Kaktā bija novietota šausmīgi veca, ar nodriskātu ādas imitāciju pārvilkta, ārstu kabinetiem tipiska kušete. Maziņš, vecs, neapklāts; savu mūžu nokalpojis apaļš galdiņš un divi nenosakāmas krāsas Vīnes krēsli. Logam priekšā ar divām naglām piestiprināta netīra katūna lupata. Ak, kādā nožēlojamā nabadzībā šī krieviete dzīvojusi! Drēbes pakārtas uz naglām pie durvīm. Pati gan apģērbusies tīri pieklājīgi.
"Jā," viņa iesāka, "man jābrauc komandējumā uz Permu, uz diviem gadiem. Pēc tam gribu šeit atgriezties un tādēļ saglabāt šo istabu. Vladimirs Ivanovičs man teica, ka jūs dzīvojot kādā gaitenī, un tad man ienāca prātā, ka jūs varētu uz mana vārda turpināt maksāt īri un šeit dzīvot. Es, protams, neizrakstīšos, bet aiziesim uz namu pārvaldi un jūs uz laiku šeit pierakstīsim ar noteikumu, ka jūs manu īri samaksāsiet."
"Protams, samaksāšu, par to nevar būt pat runa, bet kur šeit ūdens un labierīcības?" "Jā, to šeit nav, ar atslēgu jāiet blakus dzīvoklī, tur ir virtuve, ūdens un tualete, bet es jūs iepazīstināšu un pateikšu, ka atstāju savā vietā." "Un, ja drīkstu zināt, kādi cilvēki dzīvo blakus dzīvoklī?" Manī perinājās visādas aizdomas, bet pilnīgi nomierinājos, kad uzzināju, ka vienā istabā dzīvo pavisam veca, jauka tantiņa, bet otrā kāda jauna latviešu ģimene - vīrs, sieva un mazs bērniņš. Tad arī ievēroju, ka sienas labajā pusē kādreiz bijušas durvis, bet tās tagad kapitāli aiztaisītas.
Vēl pajautāju, kur likt viņas mēbeles, jo man būs pašai savas. Jā, tās es drīkstot ievietot malkas šķūnītī, kuru viņa man parādīja. Kad gatavojāmies iet uz namu pārvaldi, krieviete man pamācīja nopirkt veikalā kādu dāvanu namu pārvaldniecei.
"Ak tā? Es nekad neesmu devusi nevienai pārvaldniecei dāvanu. Un kas, pēc jūsu domām, man būtu jānopērk?" "Nu, teiksim, kādu kristāla trauku vai vāzi, kas katrā mājā der." "Tev laikam pašai tādas lietas patīk," es nodomāju un apsolījos nopirkt vajadzīgo dāvanu.
Dažas dienas vēlāk atkal satikāmies Veidenbauma ielā. Man bija līdzi liela, smaga kristāla vāze un neļķes arī, ko vāzē likt. Apskatījusi pirkumu, krieviete atzinīgi pamāja ar galvu, un mēs gājām uz namu pārvaldi. Tur viss nokārtojās gludi, jo namu pārvaldniece, arī krieviete, izrādījās ar manu krievieti labas paziņas. Laikam jau iepriekš bija saskaņojušas, kādu dāvanu pārvaldniece grib.
Es tā arī krievietei nepajautāju, kur viņa strādā un par ko, bet pēc čekistes viņa neizskatījās. Turklāt kukuļdošana pārvaldniecei, tāpat trūcīgā istaba, pati arī ļoti smaidīga.
Saņēmusi istabas atslēgu, pārvākties nesteidzos, jo istaba prasīja lielu remontu, apmetums saplaisājis, un vienā stūrī milzīga sprauga, gandrīz tāda - izbāz roku un sasveicinies ar ielas gājējiem.
Visus remonta darbus paveicu viena pati, pašās beigās nokrāsoju grīdu ar labu eļļas krāsu, tādu koši zaļu, un vēl pēc kādām četrām piecām dienām, kad grīda bija labi nožuvusi, varēju ievākties. Pēc mēneša, kad biju iegādājusies jaunu riekstkoka trīsdurvju skapi, kuru viena pati samontēju, stāvlampu, grāmatu sekciju un tepiķi, istaba mani pilnīgi apmierināja. Malku arī viena pati sakrāvu šķūnī un skaldīju pēc vajadzības. Baltā podiņu krāsns sildīja labi. Tomēr kaut kas bija tāds neizskaidrojams un aizdomīgs, kas man nedeva mieru. Jau sienas labojot, tās pamatīgi pārbaudīju - vai nav kur iemontēta noklausīšanās ierīce. Pārmeklēju krāsns augšu, grīdu, bet nekur nekā aizdomīga neatradu. Tad sāku ar lielām aizdomām skatīties uz to vietu, kur agrāk bijušas durvis uz blakus, dzīvokli. Nolēmu kaimiņus apciemot un pie izdevības nopētīt to sienas daļu no otras puses. Kad pēc kāda mēneša radās iespēj sienu apskatīt no otras puses, arī nekā interesanta neredzēju, siena sen krāsota, nekādu labojumu tur nebija.
Sadraudzējos ar Emīliju Ivanovnu. Tā bija veca dāma ar labām manierēm. Viņa labi runāja latviski, krieviski, franciski, vāciski. Jaunībā dzīvojusi Pēterpilī un Parīzē.
Reiz viņa jautāja, vai varētu uz mana atskaņotāja paklausīties pāris plates - kad man būtu kāds brīvs brīdis. Viņa nevēloties mani apgrūtināt ar savu lūgumu. Tāda diena drīzumā pienāca. Iztinusi no flaneļa drānās plates, viņa man tās sniedza ar lielu uzmanību un saudzību. Es tādas savā mūžā nebiju redzējusi. Tās bija ļoti biezas, smagas un ieraksts tikai vienā pusē. Paskatījusies otro pusi, ievēroju iegravētu tekstu, kuru man nebija grūti izlasīt un saprast. Tur itāļu valodā bija rakstīts: MANAI LIELAJAI MĪLESTĪBAI EMĪLIJAI NO ENRIKO KARUZO. Jā, nu man kļuva skaidrs, kādu svētumu, kādu dārgumu turu savās rokās! Ieraksts, atklāti sakot, skanēja nekvalitatīvi, tomēr tas bija viņš, un tas bija oriģināls. Dziedoni Karuzo mana kaimiņiene pazinusi ilgāku laiku. Viņi tikušies Parīzē. No tās reizes es Emīliju Ivanovnu uzskatīju par savu draudzeni, mūs taču šķīra tikai nieka piecdesmit gadi. Es viņai labprāt palīdzēju, kad tas bija nepieciešams. Tātad ar kaimiņiem attiecības ātri izveidojās īsti sirsnīgas, un nekādām raizēm nebija pamata. Beidzot manas aizdomas apstājās pie durvju atslēgas. Varbūt krieviete otro atslēgu saišķi atstājusi Vladimiram Ivanovičam un, kamēr esmu darbā, "viņi" var kontrolēt manus papīrus vai ko citu?
Nolēmu bez vajadzības atslēgas nemainīt, bet, ejot prom, pie durvīm nometu neuzkrītošu diega galu. Bet atkal viss veltīgi. Diega gals, kur nomests, tur bija. Lai arī kā sev pūlējos iestāstīt, ka istaba man atstāta tikai saglabāšanai, tas fakts, ka čekists bijis starpnieks, mani traucēja tādā mērā, ka es vairs nesagājos ar draugiem un paziņām. Izdomāju, ka piesardzības dēļ man ir jāizvairās tikties ar draudzenēm un citiem tuviniekiem. Es šai istabai tomēr neuzticējos. Pati arī nekur sabiedrībā nerādījos, sēdēju istabā, jūsmoju par tīrību un spodrību, kādā tagad dzīvoju, biju priecīga, ka beidzot esmu viena un nodarbojos ar pašizglītību un valodām. Un nebija iemesla justies neapmierinātai. Bet kaut kas nomāca. Kaut ko gaidīju. Kaut kam bija jānotiek. Un, pienāca diena, kad ar pilnām tiesībām ieradās ciemiņi: Vladimirs Ivanovičs ar Staņislavu Viktoroviču Zukuli. Izteikuši atzinību par istabas glīto iekārtojumu un vēl devuši padomu, ka labajā pusē pie sienas derētu klavieres (bet par kādu naudu?), viņi sāka dot man dažādus padomus. Valodas tas ir labi, bet man esot nepieciešams paplašināt politisko izglītību. Vai es lasot avīzes? Teicu, ka nelasu. Nē, avīzes jālasa obligāti, katru dienu pasaulē kaut kas notiek, un man par to esot jābūt lietas kursā. Uz ko viņi velk? Kam viņi mani gatavo? Noklausījos padomu klusēdama. Viņi aizgāja. Man bija tikai viena vēlēšanās: kaut viņi nenāktu un liktu mani mierā.
Pagāja dažas nedēļas, un, pārnākusi mājās, pastkastītē atradu avīzi Cīņa. Pēc tam katru dienu man pienāca Cīņa, kuru izmantoju krāsns iekuram. Kas tieši avīzi piegādāja, man vēl šodien nav zināms. Un es nevienam to nepajautāju.
Kādu dienu pastkastītē bez avīzes atradu aploksni ar biļeti uz operu. Apskatījusi biļeti, redzēju, ka tā nav ložā, bet partera vidū, kādā 10. vai 12. rindā. Nu ir gan kavalieri, pie sevis nodomāju un pasmaidīju. Nu, ja opera, tad labi. Šoreiz, lai nodrošinātos pret nepatīkamām varbūtībām, nolēmu nevienu uz māju nevest. Toreiz bija citādi, dzīvoju gandrīz kā ģimenē. Tagad esmu viena, man jāmācās vienai dzīvot. Operā ieradusies, ievēroju, ka ļaužu pārpildītajā parterī ir viena vienīga pilnīgi tukša rinda un mana vieta ir tukšās rindas pašā vidū... Īsi pirms trešā zvana manā rindā no abām pusēm steidzīgi ieņēma vietas vācu jūrnieki. Es viena pati pašā vidū jutos, vienkārši izsakoties, riebīgi, kā svešķermenis tādēļ izlikos, ka blakussēdētājus neredzu, nedzirdu un koncentrējos vienīgi uz klausīšanos. Ļoti apmierināta ar sevi, ne uz vienu nepaskatījusies, steidzos taisnā ceļā uz mājām. Ja man kāds jautās kaut ko, kādēļ neesmu ne ar vienu runājusi, man atbilde bija gatava: "Neviena labi audzināta sieviete svešus vīriešus neuzrunā!" Bet neviens neko neprasīja, jo gan jau kāds novērotājs visu redzēja. No tās reizes brīvbiļeti uz operu vairs nesaņēmu.
Pēc viena mēneša Cīņa arī vairs nepienāca. Un labi, ka tā, nebūšu nevienam neko parādā!