Tanī janvāra dienā sals knieba nežēlīgi. Mugurā man bija aitādas kažoks, apjozts ar siksnu, lai siltums labāk turētos. Garās bikses iebāztas lielos velteņos, kuri sniedzās līdz pat ceļiem. Ar visu to nebija iespējams mierīgi nostāvēt, un, lai dabūtu siltumu kaulos, mēs lēkājām, dīdījāmies - kā nu kurš. Pa visu Centrāltirgu pircējus varēja uz pirkstiem saskaitīt. Neprāts tādā laikā turēt atvērtus veikalus, kuri nav apsildāmi. Bet darbā ir jābūt, un darba diena kaut kādā veidā jānosit. Te pēkšņi divi nāk. Itin steidzīgi, gandrīz pusskriešus. Jau pa gabalu saprotu, ka tie nāk pie manis. Varēja redzēt, ka arī čekas vīriem salst. Ko nu atkal vajag, nevarēju iedomāties. Lai es tūliņ nākot līdzi. "Vai veikals jānoslēdz?"
Nē, nevajagot. Tepat uz īsu brīdi. Pa ceļam pateica, ka esmu nepieciešama kā tulks. Izgājām pa vārtiem, tālāk pagriezāmies pa labi līdz Maskavas ielai, kur iekāpām mikroautobusā. Busiņam logi aizsaluši ar biezu ledus kārtu. Tur uz sola, čokurā sarāvies, sēdēja kāds gaužām nožēlojams radījums, zili pelēku seju, izpūrušiem salmu krāsas matiem. Mugurā plāniņš vasaras uzvalciņš, zem žaketītes plāns, saņurcīts krekliņš. Viņam sala tā kā mums nevienam. Man bija pateikts tikai tik daudz, ka zēniņš, kuram vēl nevarēja būt divdesmit gadu, bet kurš, no aukstuma sarāvies, izskatījās pēc pusaudža, naktī nav bijis uz kuģa. Kuģim bijis rīta agrumā jāatstāj osta, bet zēna dēļ tas vēl tagad nav izgājis. To visu man čekists pastāstīja pa ceļam. Man nebija ne mazāko šaubu par to, kas tajā reizē notika. Šo gadījumu čekisti bija nolēmuši izmantot, lai no Norvēģijas kuģu sabiedrības izspiestu naudu cietā valūtā ar katru lieko stundu, kuru kuģis pavada ostā. Ja zēns no rīta bija aizkavējis kuģa atiešanu uz divām stundām, tad tagad to nevajadzīgi vazāja apkārt mikroautobusā, lai kuģi aizturētu kaut līdz pēcpusdienai. Vismaz parastā, slimīgā spiega meklēšana šeit nebija paredzama. Piegājusi nelaimīgajam klāt, es, cieši skatoties viņam acīs, izteicu brīdinājumu, lai viņš nenosauc nevienu vārdā, kad es tulkošu jautājumus un atbildes. Tad, pagriezusies pret čekistu, teicu: "Jautājiet". "Kur viņš ir bijis pagājušajā nakti?"
"Amura bārā." (Domāts restorāns "Amūrs".) "Pēc tam?" "Pie meitenes." "Kā sauc?" es atkal cieši skatījos viņam acīs, lai atceras brīdinājumu. "Nezinu," viņš kautrīgi čukstēja, un viņa sazilējušās lūpas drebēja. Man bija tik neizsakāmi žēl pārsalušā zeņķa, ka būtu to labprāt ievedusi uz stūra pīrādziņu bodē un nopirkusi pāris krūzes karsta buljona ar pīrādziņiem. Viņš jau vairs nevarēja parunāt. Tagad viņam lika par katru cenu atcerēties, pa kādām ielām, uz kuru pusi gājis un kā sauc meiteni, pie kuras nakti pavadījis. Bet puika palika manam brīdinājumam uzticīgs un atkārtoja to pašu: "Nezinu, neatceros." Lai ātrāk izbeigtu zēna saldēšanu, es viņam pati pajautāju: "Tu varbūt biji par daudz iedzēris un tādēļ neko neatceries?"
"Jā," viņš tīri priecīgi izdvesa, atradis attaisnojumu "vājai atmiņai". Pārtulkojusi pēdējo jautājumu, teicu: "Nu laikam viss vajadzīgais noskaidrots. Man būtu laiks iet uz darbu."
Jā, es varot iet - redzēdami, ka nekā vairāk neuzzinās, čekisti mani atlaida. Ar paveikto tulkošanu jutos apmierināta. Vismaz aiztaupīju liekas nepatikšanas tai meičai, kura savā stulbumā aizvilkusi pliku zeņķi pie sevis. Būtu vismaz pameklējusi glītu, staltu, labi apģērbtu.
Kādas nedēļas vēlāk iegriezos Jaunielā. Tur bijusī saimniece Velta man šuva dažus apģērba gabalus. Mans kaktiņš gaitenī jau bija izdots jaunai sievietei Astrai. Velta mani uzcienāja ar karstu tēju, arī Astra sēdēja pie galda. Es pastāstīju, kā mani pasauca par tulku sakarā ar kāda norvēģu jūrnieka nokavēšanos uz kuģa. Pateicu visu, kā bija, te pēkšņi lielā uztraukumā man pateicās Astra par brīdinājumu nenosaukt vārdus. Izrādās, puisis ir bijis pie Astras un vēl "manā nišiņā". Cik Rīga maza, un cik ātri sanāk gali kopā! Astrai es stingri piekodināju tādas muļķības turpmāk gan nedarīt.
"Padomā, kas būtu, ja citam - "godīgam" tulkam būtu uzticēta šī nelaimīgā puišeļa lieta." Nu jā, viņa esot tikai tādēļ iežēlojusies, ka ārā tik auksts, taksītim nebijis naudas un šim nav bijis, kur iet. "Vajadzēja parādīt taisnāko ceļu uz ostu. Vakarā, kad bija iedzēris, būtu daudz vieglāk tos pāris kilometrus noskriet nekā no rīta. Un ja viņam tagad liek samaksāt tos tūkstošus par kuģa stāvēšanu? Varbūt desmit gadus no savas aldziņas maksās. Vai tev nav cilvēka žēl? Padomā!" Skatoties uz šo jēra dvēseli Astru, man tiešām sanāca dusmas.
"Un varbūt viņš jau šodien ir miris no plaušu karsoņa!" es vēl piebildu. Nē, pār to viņa nemaz neuztraucās, netaisnojās - tāda savdabīga, flegmatiska, vienaldzīga būtne.