Ilgāku laiku kungi no stūra mājas, mani ne ar ko neapgrūtināja, bet Eleonora nāca vismaz trīs četras reizes nedēļā. Īsā laikā man kļuva skaidrs, ka angļu valodu viņa mācās ne tikai savu interešu dēļ vien. Vairākas reizes viņai uz papīra bija uzrakstīti vārdi krievu valodā, kuriem vajadzēja pierakstīt anglisko tulkojumu un kuri nekādā ziņā nav domāti vienkāršām sarunām astoņpadsmitgadīgai meitenei ar līdzīga vecuma jauniešiem.
Otrkārt, varēja manīt, ka valodu viņa mācās bez intereses, kādā noteiktā uzdevumā. Un darīt to liek viņas tēvs, Iekšlietu ministrijas revidents. Tādēļ bez aplinkiem es viņai reiz pajautāju, cik sen viņa pazīst Staņislavu Viktoroviču un Vladimiru Ivanoviču. Eleonoras apaļā seja pietvīka tumši sārta, un mongoliskās, ieslīpās acis iepletās neredzēti platas. Es zināju, ka viņa to nedrīkst teikt, tādēļ iedrošināju viņu, sacīdama:
"Man tu to vari teikt droši, jo es viņus pazīstu ne sliktāk par tevi, citiem gan nesaki. Un es arī nevienam neteikšu. Tas paliks mūsu starpā."
Viņa man noticēja un kļuva atklāta. Manas aizdomas apstiprinājās visā pilnībā: viņa šos kungus pazina jau pirms manis. "Un, ja atgadīsies kaut kas tāds, par ko tu gribēsi viņiem noklusēt, uz mani vari paļauties, nekad, nevienam tavus noslēpumus neizpaudīšu." Eleonora nu kļuva ļoti priecīga, zinādama, ka man varēs uzticēt priekus un bēdas, nebaidoties par sekām. Es savukārt jutos apmierināta, ka nu biju skaidrībā, ka no šis meitenes jāsargās un katrs vārds pirms teikšanas jāpārdomā. Un nebija ilgi jāgaida uz tādām reizēm, kad Eleonoras mute runāja ne ar saviem vārdiem, ne ar savām domām. Provokatoriski jautājumi sekoja cits citam. Vienā tādā stūra mājas režisora iepriekš sagatavotā scenārijā izskanēja jautājums, vai es gribētu aizbraukt prom, uz ārzemēm.
"Jā, ar lielāko prieku, bet tikai ar tūristu vīzu. Palikt nekādā gadījumā es nevēlētos."
"Bet, ja kāds ārzemnieks tevi gribētu apprecēt?"
"Skatoties, kāds ārzemnieks. Un ir vajadzīgs ilgs laiks, lai varētu cilvēku labi iepazīt. Nu, jā kāds dzīvotu un strādātu tepat, tad nav izslēgta varbūtība, ka ar tādu var saistīt dzīvi."
Šādas neauglīgas sarunas mūsu starpā risinājās laiku pa laikam.
Vairākas reizes domāju, kā no Eleonoras atbrīvoties, jo jutu, ka viņai ir uzdevums mani izsekot, izspiegot, varbūt pat uzraudzīt.
Iegādājos akordeonu, un katru reizi, tikko angļu valodas stunda beidzās, ņēmu akordeonu un sāku mācīties tieši tos gabalus, kuri neparko nepadevās. Nelīdzēja Eleonoras lūgumi vingrināšanos atlikt. Stūrgalvīgi turpināju nejēdzīgo, šausmīgi kļūdaino akordeona staipīšanu.
Neatceros, kādā sakarībā pie manis sāka nākt vēl viena Eleonora, stipri ekscentriska latviete, jau labi pāri pusmūžam, koši melni krāsotiem, sprogainiem matiem, vienmēr eleganti ģērbta. Es viņu redzēju pirmo reizi tad, kad dzīvoju pie Juhana Eriksona.
Kāda mana darba biedrene bija viņai izstāstījusi par mani un Eriksonu. Tad Eleonora nāca uz manu darbu ievadīt sarunas, lai es no Eriksona atsakoties viņai par labu: "Jūs vēl esat jauna, jūs vēl atradīsiet citu, bet man, saprotiet, šis zviedru kungs ir vajadzīgs tagad. Mani vecāki ir ļoti veci, viņi dzīvo Amerikā, un man ir jātiek pie viņiem. Es apprecētos ar Eriksonu un tiktu pie saviem mīļajiem vecākiem. "
Ar šo stāstu viņa man visas ausis piekūkoja. Nebija glābiņa no šīs uzmācīgās sievas. Lai es viņu ar Eriksonu iepazīstinot. Teicu, ka man vispirms jāpajautā, vai viņš vēlas iepazīties ar kādu dāmu. Atbilde bija negatīva. Es viņai to pateicu. Viņa, protams, man nenoticēja. Tad kādu vakaru ap desmitiem kad mēs ar Eriksonu lasījām avīzes, atskanēja pie durvīm zvans. Eriksons gāja atvērt. Izdzirdējusi savādu troksni, gāju paklausīties, kas notiek. Tā bija Eleonora, kura ar varu mēģināja ielauzties Eriksona dzīvoklī. Viņa sauca pilnā balsī vāciski: "Es jūs mīlu, ielaidiet! Lūdzu, lūdzu, ielaidiet!" Eriksons ļoti korekti, bet dusmīgi viņai vāciski atbildēja: "Kundze, es jūs nepazīstu un lūdzu netraucējiet mani!"
Viņš pūlējās aizvērt durvis, bet tas viņam neizdevās, jo Eleonora bija paspējusi ielikt kāju durvīs. Tad notika neticamais - viņš viņu grūda! Tik pārskaitušos es viņu nebiju redzējusi un nevarēju pat iedomāties, ka viņš spētu kādu sievieti grūst.
Viņa nepadevās, bet ieķērās Eriksona drēbēs. Mani viņa neredzēja, jo es notiekošo vēroju no attāluma, pa durvju spraugu. Tikai tad, kad Eriksons piedraudēja, ka tūlīt sauks policiju Eleonora padevās, un viņš varēja aizvērt durvis.
Mēs šo nepatīkamo starpgadījumu pārrunājām visu atlikušo vakaru un netikām gudri, kur viņa dabūjusi adresi, jo es to viņai nebiju devusi. Eriksons man ticēja. Jādomā, ka viņa mani bija izsekojusi. Tāpat negaidīta, neaicināta viņa ieradās Veidenbauma ielā, lai man pastāstītu, kur un kam redzējusi manu garo lietussargu, kurš man bija pirms kāda mēneša nozagts. Par to viņai pateicos un, aizgājusi uz norādīto adresi Tērbatas ielā, es kādā cepuru veikalā savu lietussargu dabūju vēl reizi mūžā redzēt, bet savā īpašumā vairs neatguvu. Veltīgs izrādījās mans ziņojums milicijai - neieradās ne tā, kura bija lietussargu nozagusi un pārdevusi, ne arī jaunā īpašniece.
Tā nu Eleonora, apzinādamās, ka izdarījusi man pakalpojumu, jo atradusi man nozagto mantu, sāka mani diezgan regulāri apciemot. Un atkārtojās tie paši bēdu stāsti, cik ļoti viņai jātiek pie vecākiem. Laikam vecākiem Amerikā bija veicies, jo savai meitai tie sūtīja ļoti vērtīgus kažokus un visdārgākās mantas, kādas citi savējiem nevarēja atļauties sūtīt.
Teicu, lai paciešas, gan jau pienāks diena, kad laidīs braukt pie vecākiem. Tai pašā laikā domāju, kaut nenāktu vairs mani traucēt.
Reiz, iedama gar Zooveikalu, iegāju paskatīties, ko tur pārdod. Manu uzmanību piesaistīja dzīva čūska. Cena tikai 22 rubļi. Te man radās ģeniāla ideja. Ja čūska būs manā istabā, Eleonoras, baidoties no rāpuļa, nenāks. Domāts - darīts. Iegādājos čūsku un priecīga devos uz māju. Ko ar akordeonu nepanācu, ar čūsku panācu.
Pirmā atnāca latviete un, tikko istabā ienākusi un čūsku ieraudzījusi, skaļi kliegdama, izmetās pa durvīm ārā. Kopš tās reizes viņa vairs nav pār manu slieksni kāju spērusi. Bet ar čūsku sadzīvot tā vienkārši nevarēju. Viņai naktīs obligāti jāložņā pa visiem kaktiem un viss jāapgāž. Par tādu miega traucēšanu liku izgatavot piemērotu krātiņu un ievietoju čūsku krātiņā. Krieviete Eleonora arī baidījās, bet, redzēdama rāpuli krātiņā un bailes pārvarējusi, turpināja nākt. Man apnika krātiņu tīrīt, jo smaka nebija ciešama. Pēc dažiem mēnešiem čūsku atdevu kādam jauneklim, kurš to ļoti gribēja.
Rīgas polim Janekam bieži slimoja tante, pie kuras viņš dzīvoja. Ārsts bija ieteicis kādas amerikāņu zāles. Lai šīs zāles tantei sagādātu, Janeks bija iepazinies ar ASV vēstniecības ārstu Deividu Lengdonu, bet, nezinādams angļu valodu, nevarēja ar amerikāni pietiekami labi izskaidroties. Nejauši saticis mani, Janeks lūdza patulkot.
Tas notika operas apstādījumos pie strūklakas. Kad viss par zālēm bija izrunāts, amerikānis vēl gribēja ar mani parunāties. Janeks pateicās par palīdzību un atstāja mūs divatā. Runādami staigājām šurp un turp. Amerikāni ļoti interesēja viss, ko es stāstīju par Latviju, kāda tā bija agrāk un kāda kļuvusi pēc okupācijas.
Aizgājām līdz Doma laukumam. Tur amerikānis man pajautāja, vai es zinot, ka viņam ir "aste", kura visu laiku seko.
"Bet no "astes" var atšūties, ja pa īstam grib," es, pa pusei jokodama, iesaucos. "Es tam neticu." "Pamēģināsim. Šeit ir laukums cilvēku maz, jo ir vasaras vidus, svētdienas pēcpusdiena, visi izbraukuši. Iesim, lūk, tajā šaurā ieliņā un tad pavērosim."
Izstaigājām visas Vecrīgas šaurās ieliņas un tik tiešām - neviens mums nesekoja.
"Fantastika," viņš pabrīnījās, pārliecinājies, ka neseko. Līdz pat tumsai staigājām un runājām. Viņš atzinās, ka tik pamatīgi neviens neko viņam nav stāstījis un ka es viņam esmu atklājusi lietas, pār kurām viņš nekad nebija dzirdējis, lai gan jau divus gadus nodzīvojis Maskavā ASV vēstniecībā. Es savukārt priecājos, atradusi tik pacietīgu klausītāju un vēl amerikāni.
Uzzinājis, ka es brīvajā laikā gleznoju, Deivids gribēja manus darbus redzēt. Teicu, ka nekā sevišķa tur nav, ko redzēt. "Bet tomēr."
Pārvarējusi kautrību, teicu, lai nāk arī. Bet lai necer ieraudzīt īstas modernas gleznas.
Iegājusi kāpņu telpā, sastingu, jo pamanīju, ka pie manām durvīm kāds tumsā stāv un, mani izdzirdis, sarosās. Gribēju jau iet atpakaļ ārā uz ielas, kad saklausīju Eleonoras balsi:
"Helēna, tā esmu es."
"Tevis tik man šovakar trūka!" gribēju iesaukties, bet noklusēju.
Pāris minūšu laikā viss noskaidrojās. Šī dullā skuķe par savu naudu nopirkusi aviobiļeti, aizbraukusi uz Maskavu, tur kādam precētam vīram uzdāvinājusi savu nevainību, kad tam no rīta sieva piezvanījusi, šis Eleonoru atdāvinājis savam draugam, un nu viņa piesmieta, pagalam nelaimīga, baidoties rādīties mātei acīs. Ar visu koferīti sēdējusi pie manām durvīm un gaidījusi, kad pārnākšu.
Pēc negulētām divām diennaktīm Eleonora iekrita manā gultā un uz vietas aizmiga, nemaz nepajautājusi, vai man nav iebildumu. Un, pretēji savam ieradumam vai uzdevumam, pat nepainteresējās, kas ir kopā ar mani. Deivids bija gara auguma tumšmatis, labi veidotiem sejas pantiem; ar platiem pleciem, īsāk izsakoties - ļoti izskatīgs vīrietis. Dažos teikumos paskaidroju, kādēļ Eleonora baidās iet uz savām mājām un izteicu nožēlu par tādu sagadīšanos. Deivids bez ceremonijām apsēdās uz grīdās tepiķa un atspieda muguru pret tahtu, uz kuras šņāca gulētāja. Viņš aicināja mani, lai es sekoju viņa piemēram. Es gan nekad dzīvē uz grīdas vēl nebiju sēdējusi, bet, ja jau smalks amerikānis tā dara, kādēļ lai es to nevarētu?
Sēdējām un tērzējām. Man pat nebija, ar ko viesi uzcienāt, jo vairākus mēnešus nevienu netiku aicinājusi. Tā amerikānis palika bez vakariņām. Tas bija pirmais ārzemnieks, kas ar lielu interesi klausījās mani, un ik pa laikam vēl uzdeva papildjautājumus. Visu nakti vienā laidā būtu grūti runāt, ja pa starpu nebūtu pārmijuši kvēlus skūpstus. Tā bija visādā ziņā neaizmirstama nakts! No rīta ap astoņiem negaidīta ieradās Eleonoras māte. Grūti izskaidrot, kādēļ viņa savu meitu meklēja pie manis. Ar lielu troksni viņa ieradās, bet, sapratusi, ka svešā mājā klaigāt nav smuki, atvainojās un aizveda meitu mājās.
Pabrokastojuši piena restorānā, uz ielas apturējuši taksi, aizbraucām uz Rīgas jūrmalu. Peldējāmies, sauļojāmies, un es turpināju stāstīt visu, visu par komunistu briesmu darbiem.
Vēlāk, ejot pa ielu, Deivids jautāja? "Un kam pieder šīs vasarnīcas?"
"Agrāk tās piederēja latviešu cilvēkiem, daļa bijušo īpašnieku deportēti uz Sibīriju, bet daļa dzīvo trimdā pie jums Amerikā un citur pasaulē. Pameta mājas ar visu iedzīvi un bēga no komunistu bendēm. Tagad tajās dzīvo un priecājas krievi, jo lielākajās ir ierīkoti atpūtas nami ar ļoti skaļu mūziku, jo nami īstenībā nekalpo atpūtai."
Atpakaļ braucām ar elektrisko vilcienu pavisam tukšā vagonā. Varējām brīvi runāties un brīvi skūpstīties - tāds komforts! Kā lai notic, ka okupētā padomju zemē nav brīvības?
Atgriezāmies vēlreiz manā istabā Veidenbauma ielā. Šoreiz lomas mainījās. Runāja Deivids, es klausījos.
"Redzi," viņš teica. "Es tevi ļoti labprāt apprecētu un aizvestu tu sev līdzi uz ASV. Tur mēs kopā padzīvotu un pārliecinātos, cik piemēroti viens otram esam. Ja mums labi saskanētu, varētu palikt kopā, ja nē, es tevi apgādātu ar dzīvokli un darbu, un tu varētu dzīvot tādos apstākļos, kādus tu būtu pelnījusi."
Es klausījos kā sapnī, tikai nodomāju: "Vai tāda laime iespējama?"
"Bet diemžēl nekas no tā neiznāk, Deivids turpināja: Tad viņš izņēma no kabatas dažādus dokumentus un deva man pa vienam pašai lasīt. Visu nakti un dienu biju domājusi, ka esmu daktera sabiedrībā, kas tā arī bija, bet papīros izlasīju vēl ko citu - Amerikas Savienoto Valstu militārā atašeja asistents. Un to viņš trīsdesmit viena gada vecumā sasniedzis!
Tad, lūk, kādēļ viņš zināja, ka viņam visur seko "aste"! Vēl kādu papīru viņš man lika sevišķi rūpīgi izlasīt. Tas bija parakstīts dokuments, ka viņš pēc ASV vēstniecībā Maskavā nokalpotajiem diviem gadiem atgriežas Kalifornijā. Uz jautājumiem, kādi ģimenes locekļi brauc līdzi, bija ierakstītas atbildes: sievas - nav, bērnu - nav.
Ja šī anketa nebūtu izpildīta, varētu daudz kas mainīties. Cik liktenis var būt nežēlīgs! Bez tam viņš man ļoti patika. Visā mūžā tādu vīrieti var sastapt tikai vienu vienīgu reizi. Šī vienīgā reize pienāca, bet palikt kopā nav lemts, un tikai tādēļ, ka man ir jādzīvo okupētā zemē.
Tikai pēc divdesmit gadiem, kad jau dzīvoju Ņujorkā, es varēju viņam aizrakstīt un paziņot, ka tomēr esmu Amerikā. Atbildē uzzināju, ka viņam ir ģimene, kā citādi, bet ar pirmo teikumu viņš pateicās Dievam, ka beidzot esmu tikusi prom no okupētas zemes.
Pēc trīsdesmit stundu prombūtnes Deivids Lengdons atgriezās viesnīcā "Rīga".
Kādu mēnesi pēc Lengdona aizbraukšanas vizinājos ar kuģīti "Raķete" pa Daugavu. Tur nejauši satiku Džonu Vesmani, kurš man pastāstīja satraucošas ziņas par vislielākajām nepatikšanām, kādas atgadījušās viņa darbā "Intūristā". Daudz netrūka, ka pazaudētu darbu, ja diplomāts nebūtu atradies savlaicīgi.
Pirms apmēram mēneša tieši no "Rīgas" viesnīcas esot nolaupīts amerikāņu diplomāts. Trauksme bijusi izziņota pa visu Rīgu. Meklējuši veselu nakti un dienu, bet bez panākumiem. Bet tad otrās dienas vakarā diplomāts negaidot pats ieradies viesnīcā - sveiks un vesels, bez redzamām vardarbības pazīmēm. Pie tam viņam totāli bijusi zudusi atmiņa, viņš pat nav varējis uz kartes parādīt virzienu, kur bijis, kad "Intūrists" (lasi VDK) gribēja ievākt informāciju. Pie tam pazudis gaišā dienas laikā, kā ūdenī iekritis.
"Tas laikam pirmais gadījums, kopš tu strādā "Intūristā", es ar līdzjūtības pieskaņu pajautāju. "Jā, pirmais gan, bet jāvēlas, lai būtu pēdējais." "Varbūt bija piedzēries?" tīšām gribēju vēl ko izdzirdēt par Deividu.
"Nē, dzēris nebija nemaz, diplomāti nepiedzeras."
Vēlāk, visu pārdomājot un atceeroties, vairākkārt pasmaidīju un nopriecājos, ka viss noticis kā pasakā. Un tomēr vienu kļūdu Deivids bija pieļāvis. Viņš man atsūtīja divas vēstules rokrakstā un ar parakstu "Deivids". Bet mākslas grāmatu un paku no Kalifornijas sūtīja gan ar citu vārdu.
Biju nolēmusi dzīvot noslēgti. Nekur negāju, tikai uz darbu un no darba mājās. Klausījos mūziku, adīju un lasīju.
Kādā vēlā vakarā ieradās Eleonora ar ļoti elegantu vecāku kungu. Jā, ko nu darīt, ar šo kungu Eleonora sarunāties neprata. Tas bija Kurts Policers, kādas lielas Francijas firmas pārstāvis. Firma nodarbojās ar augļu un garšvielu importu - eksportu. Marokā uzpirktos apelsīnus un mandeles ar kuģiem veda uz Odesas, Ļeņingradas un Rīgas ostām. Regulāri Policera kungam bijušas darīšanas Odesā. Rīgā šī bija pirmā reize. Ar mani iepazīstoties, Policera kungs izrādīja lielu sajūsmu, jo viņam vācu valoda nebija sliktāka par franču, un, kā vēlāk izrādījās, es viņam varēju daudz palīdzēt. Katru kuģa kravu pārbaudīja komisija no Rīgas tirdzniecības palātas, un visus kravas pieņemšanas aktus izsniedza Policera kungam krievu valodā. Bet Policers krievu valodā neko nesaprata. Nolicis dokumentus man priekšā, viņš lūdza, lai es tos iztulkoju. Tur, piemēram, bija teikums, ka mandeles esot tik un tik procentu rūgtas un sasistas. "Tā nav taisnība!" viņš iesaucās. "Viņi grib nosist cenu!" Lai arī kas un kā būtu sarakstīts, viņam par visu vajadzēja telegrafēt uz Parīzi. Telegrāfā arī mana palīdzība bija nepieciešama: Šādas sadarbības ar Policera kungu mums bija katru reizi, kad viņš ieradās Rīgā apmēram 2-3 reizes gadā. Par pakalpojumiem saņēmu smaržas un šokolādi. Vienā tādā reizē es Policera kungam iedevu trīsdesmit piecus dolārus un palūdzu, lai viņš par tiem man nopērk vislētāko neilona kažoku. Cerēju, ka viņš kažoku atvedīs pats, bet viņš to atsūtīja pa pastu un nebūt ne pašu lētāko. Kažoks bija skaistā sudrabaini pelēkā krāsā, un par šo kažoku vēl būs runa stūra mājā. Kādā citā reizē Eleonora atskrēja viena un lika man ātri saģērbties, jo netālu no manas mājas viņa atstājusi uz ielas stūra divus inteliģentus somus. Viņi esot nodomājuši iet uz restorānu, bet lai Eteonora paņemot līdzi kādu draudzeni. Nevarēju izšķirties - iet vai neiet, bet Eleonora neatlaidās. Aizgāju. Kafejnīcā "Luna" toreiz spēlēja meiteņu orķestris. Viens soms ļoti daudz tērzēja un jutās pārāks par otru, kurš bija kluss un atturīgs. Bet atturīgais Kurts Slote zināja vairākas valodas un strādāja uz kuģa par telegrāfistu. Pēc vakariņām nedaudz padejojām. Kurts palūdza manu adresi un apsolījās rakstīt. Viņš savu solījumu turēja, rakstīja man bieži un katru reizi citā valodā! Vienā reizē pat spāniski, un man bija jāņem palīgā vārdnīca, lai izlasītu jauko vēstuli ar kvēliem mīlas apliecinājumiem.
Pēc kāda pusgada Kurts Slote, atkal ieradies Rīgā, uzmeklēja mani viens, bez draugiem un sagādāja man pavisam necerētu pārsteigumu, lūgdams manu roku un sirdi. Mans lielais sapnis bija piepildījies, un tik pēkšņi! Par Kurtu biju bieži domājusi, kad atbildēju uz vēstulēm, bet prātā nenāca, ka šī sarakste varētu beigties ar bildinājumu un laulībām! Viņš bija gara auguma, ļoti izskatīgs, trīs gadus jaunāks par mani. Otrā dienā pēc bildinājuma satikāmies no rīta, lai dotos uz dzimtsarakstu nodaļu. Nonācu visai neērtā situācijā, kad dzimtsarakstu nodaļā man bija jāpaskaidro nāciena iemesls: "Šis pilsonis ir soms, un mēs vēlamies salaulāties."
"Vai viņam ir dokumenti?"
Teicu Kurtam, ka prasa dokumentus: jā, viņam bija Somijas pase, kuru viņš uzrādīja.
"Vai viņam ir uzturēšanās atļauja?" Te es apjuku un nezināju, ko atbildēt, tādēļ pajautāju, kas ir uzturēšanās atļauja, jo līgavainis ir ieradies ar kuģi.
"Ja viņš dzīvo uz kuģa, tad viņam nav uzturēšanās atļaujas, jo somu kuģis pieder Somijai. Ar ārzemnieku bez uzturēšanās atļaujas laulību nereģistrē." dzimtsarakstu nodaļas darbiniece noskaldīja skaidrā krievu valodā! "Ejam prom," teicu Kurtam. "Mums te nav ko darīt. Tā krieviete, iebraukusi manā zemē, ir noteicēja, ar ko man ir tiesības laulāties, ar ko nē."
Kurts ļoti brīnījās, kā tas var būt un kādēļ mēs nevaram salaulāties. Pagāja ilgāks laiks, kamēr es viņam visu izskaidroju. Vienalga, viņam grūti nācās visu saprast. Teicu: "Lūk, tā ir padomju īstenība un paradīze, kādas nav citur."
Bēdīgi un skumji mēs pavadījām dienu, staigādami pa bulvāriem un parkiem. Iegājām restorānā, un tur Kurts pirmo reizi savā mūžā piedzērās... Bija iemesls.
Eleonorai neko par šo gājienu nestāstīju, bet tas nenozīmēja, ka neviens cits to nebūtu zinājis, lai gan man nekad neviens neko neatgādināja. Bet varbūt arī neuzzināja.