Ir jāatzīst, ka pārdevējām ir daudz plašāks paziņu loks, nekā citiem mirstīgajiem. Biju sezonas darba kolēģes informējusi par to, ka rudenī, ja neko neatradīšu, kļūšu atkal par klaidoni - bezpajumtnieci. Ir tāda kategorija citās zemēs, bet nav gan dzirdēts par strādājošiem bezpajumtniekiem. Tāda jauna kategorija ir iespējama tikai mūsu apstākļos. Es nebiju vienīgā. Pienāca rudens ar vēsām naktīm, vasaras sezonas darbs bija beidzies. Paliku verandā viena. Labi vēl, ka nedzina ārā. Vēl pēc nedēļas man radās sabiedrība: peles un žurkas, turklāt lielā skaitā, lai mani izklaidētu. Beigās kļuva pārdrošas un līda pie manis gultā sildīties. Esmu dzīvnieku mīļotāja, bet pret grauzējiem - pelēm un žurkām - jūtu riebumu un pat bailes. Lai būtu drošāk, aizņēmos no paziņām lielu vilku sugas suni - Pirātu. No Pirāta viņas baidījās un nebija vairs tik pārdrošas, bet slēpās aiz kastēm.
1961. g. oktobra vidū no kādas pārdevējas saņēmu iepriecinošu ziņu, ka Tallina ielā 45 ir pārdodama viena istaba komunālā dzīvoklī. Redzēju istabu, glīti iztapsētu, izkrāsotu, arī cena pieņemama. Teicu, ka noteikti pirkšu, iedevu nelielu "rokas naudu" un palūdzu atļauju ievākties. Savākusi visas mantas vienkopus, laimīga bez mēra, ievācos jaunajā vietā, atlika tikai nokārtot papīrus. Bet te kā pret sienu: mani tur nepieraksta, jo istabas īpašniece mirusi, bet dēlam, kurš tur skaitījās pierakstīts, nav nekāda pamata mani, svešu personu, pierakstīt, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņam ir sava ģimene. Līdzjutēji mani pamācīja, lai dodot kukuli. Kam dot, kur dot, cik dot - to man neviens nezināja pateikt Kamēr neziņā skraidīju apkārt, padomus prasīdama, jau "ciemiņi" klāt, tikai bez sālsmaizes.
Tās vietā viņiem bija kabatā VDK apzīmogots kratīšanas orderis. Ātri uzzinājuši manu jauno, vēl neoficiālo adresi, pierakstīta tak nebiju, tāpat zinot, ka nu visa mana manta savākta vienkopus. Un ir parocīgi izdarīt kratīšanu. Kratītājus atveda Staņislavs Viktorovičs Zukulis. Man dzirdot, piekodināja, lai meklējot pamatīgi un, ja kas, tad lai rīkojoties operatīvi. Pats aizbrauca. Ilgi pie sevis prātoju, ko nozīmē vārdi "rīkoties operatīvi". Pavēle, protams, tika dota krievu valodā, bet nozīme nemainās.
Visu biju paspējusi novietot priekšzīmīgā kārtībā, viss labi pārredzams, nekādu lieku papīru nebija, tāpat nekādu ārzemju žurnālu.
Bet rīkojums dots - jākrata, un viņi sāka burtiski kratīt un purināt manus nedaudzos apģērba gabalus. Kļuvu nikna, to redzot, un indīgi pajautāju: "Bet vai jūs nenomazgātu rokas, pirms ķeraties pie manas tīrās veļas?" Viņu rokas esot tīras. "Bet es par to šaubos," piezīmēju.
Neko neatraduši, tukšām rokām viņi gribēja iet prom.
"Nē," teicu, "tagad salieciet visu atpakaļ skapī, kā bija."
Negribīgi, bet tomēr šā tā salika un neapmierināti aizgāja - bez operatīvām rīcībām. Nevarēju izdomāt iemeslu, kādēļ nāca kratīt istabu, kurā tikai pāris nedēļas dzīvoju. Nekur negāju, nevienam nesūdzējos, sēdēju dziļās pārdomās. Tik niknu es Zukuli nekad nebiju redzējusi, it kā es būtu izdarījusi atentāta mēģinājumu pret čekas ģenerāļiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Iemeslu nekad neuzzināju. Laikam kāds safabricējis nepatiesu ziņojumu par mani, lai glābtu savu ādu. Tas bija vienīgais pieņemamais variants, un ar to man bija jāsamierinās.
Triju mēnešu laikā es ar dzīvokļa pirkšanu nevienu soli uz priekšu nebiju tikusi. Atnāca pārdevējs un paziņoja, ja es neprotot istabu nopirkt, tad man tā jāatbrīvo. Mēģināju pierunāt, lai tak atļauj dzīvot un ka kārtīgi maksāšu katru mēnesi un ar gadiem viņam rezultātā sanāks vairāk naudas. Sākumam solīju simts rubļus mēnesī, tad simtpiecdesmit, beigās iesaucos: "Nu cik jūs gribat?" Nē, viņam nauda esot vajadzīga tūliņ un viņam esot gruntīgs pircējs, kurš došot visu naudu uzreiz.
Nu, ja tā? Tomēr laikam ir gudrāki cilvēki par mani, kuri prot apiet likumus un normāli dzīvot nenormālā iekārtā.
Sarunāju, ka mantas varēšu aizvest un nolikt pie pazīstamiem Kr. Barona un Ģertrūdēs ielas stūrī, koka namiņa pagrabā. Kad ar kravu ierados, neviena mājās nebija, pagrabs aizslēgts. Kādu stundu gaidījām, tad šoferis - krievs paziņoja, ka ilgāk stāvēt nevarot, mašīna jāved uz garāžu. Ko nu darīt, kur likt mantas? Ja es gribot, varot mantas aizvest ar visu mašīnu uz viņa garāžu, tur vietas diezgan, kur mantas izkraut, un tad kādā nākošā dienām viņš pats atvedīšot, kur vajadzēs.
Bezizeja, mūžīgā bezizeja apnikusi līdz kaklam. Priekšlikumam piekritu, jo neko prātīgāku izdomāt nespēju. Tātad uzticēju svešam krievam visu savu mantu.
Divatā ātri visu izkrāvām. Norunājām, ka es garāžā pa durvju spraugu iemetīšu zīmīti, kurā dienā un cikos pēc mantas ieradīšos. Garāža atradās Vecrīgā, un to ar pamatīgu piekaramo atslēgu manā klātbūtnē aizslēdza.