Parasti tiku ar saviem priekiem un bēdām viena galā, ja jau kopš dzimšanas patstāvīga, tad tādai visu mūžu jāpaliek.
Šoreiz jutu spēkus izsīkstam. Uznāca briesmīga vēlēšanās ar kādu parunāt, ar vārdu sakot, sirdi izkratīt. Man bija ļoti prātīga māsīca, kura ar ģimeni apdzīvoja mazu pagraba dzīvoklīti Kr. Barona ielā 24, tajā, pašā mājā, kur otrajā stāvā dzīvoja mans tēvs un kur es skaitījos pierakstīta.
Pasēdējām pie vakariņu galda, pakritizējām manu tēvu un svešo sievieti Annu, kura bija tēvu pret mani noskaņojusi, lai pati, nekur nestrādādama, varētu pie viņa dzīvot un viņu izmantot.
Tas, ko dzirdēju par Annas un tēva attiecībām, manī radīja izbrīnu, kā viens saprātīgs vīrietis tādu sievieti var mīlēt. Bet ja jau nemīlētu, tad savā mājā neturētu. Reiz māsīca gājusi sakarā ar kādu vajadzību pie tēva. Tēvs gulējis gultā, Anna sēdējusi uz gultas malas un turējusi rokā lielu atvēztu bārdas skujama nazi (tādu, kuru asina uz ādas siksnas). Nazi piespiedusi tēvam pie kakla, Anna vairākkārt kliegusi: "Saki, vecais mērkaķi, kuru tu mīli: mani vai savu meitu?" "Nu, protams, ka tevi," bijusi tēva atbilde. Pirms kāda gada viņa tēvu tā bija sagraizījusi, ka visa māja bijusi ar asinīm aptašķīta un tēvs bijis jāved uz slimnīcu, kur viņam vairākas šuves uzliktas. Gluži kā kriminālromānā! Māsīca domāja, ka es varētu uziet aprunāties ar sētnieci, vai viņa nevarētu ielaist mani ar mantām kambarīti zem kāpnēm. "Tu šajā mājā esi pierakstīta, visa māja zina, kāda ir Anna, un, kamēr tu atradīsi ko labāku, vari padzīvot kambarī. Tur ir silts, jo viena siena silst no centrālapkures krāsns. Vienīgi cementa grīdai kādi dēļi jāuzliek. Labākās drēbes, kuras tu katru dienu nenēsā, ieliec čemodānā un ienes pie manis."
Tūlīt, uz karstām pēdām, gāju pie sētnieces. Būtu vēl bijis bijušais sētnieks Erdmanis, ne par kādu naudu neietu. Sētniece, jauka sieviete vidējos gados, līdzjūtīgi noklausījās manu stāstu. Viņa visu zināja - gan par tēva un Annas interesantajām izdarībām, gan arī par mani.
Apskatījām kambari zem kāpnēm ar dalītām jūtām, jo, pēc manām domām, vieta dzīvošanai bija diezgan laba, bet sētniece domāja, ka tā ir nožēlojama un dzīvošanai nepiemērota. Taču, ja man galīgi neesot, kur palikt, tad kambarī tomēr ir labāk, nekā sēdēt visu nakti telefona tālsarunu centrālē. Vienojāmies, ka viņa izvāks no kambara slotas un lāpstas, kuras viņa tikpat labi var turēt kurtuvē, un ka es jau nākošā dienā vedīšu mantas. Vēl tajā pašā vakarā aizskrēju uz Vecrīgu un iemetu garāžas durvju spraugā zīmīti, ka būšu nākošās dienas pēcpusdienā pēc mantām. Pie mantu iekraušanas mašīnā bez šofera piedalījās vēl viens krievs: vai nu draugs, vai radinieks.
Viņiem patika viena glezna, to es uzdāvināju šoferim par mantu uzglabāšanu. Ļoti ātri abi vīrieši sanesa visu kambarī. Skapi izjauktā veidā ievietoja pašā dibenā, pie gala sienas. Vien malā labi varēja ievietot guļamo tahtu, otrā malā grāmatu plauktu, bet pie durvīm vēl atlika vieta radio galdiņam un koferiem. Samaksāju par vedumu un sāku iekārtoties. Kurtuves siena pietiekami mazo telpu apsildīja, bet, negribēdama gulēt pie netīrā cementa mūra, es tur piekāru tepiķi. Novietojusi radio un skaņotāju uz galdiņa, sāku meklēt savu magnetofonu, bet to nekur neatradu. Vai būtu atstāts kravas mašīnā? Tomēr nē, jo viņi mani paaicināja pārliecināties, ka mašīna tukša. Garažā es pati pārbaudīju, vai kas nav palicis. Bet magnetofons pazudis. Vēlāk, atvērusi koferus, konstatēju, ka esmu apzagta, daudz, ļoti daudz kā trūka, vienīgi no drēbēm nekas netrūka.
Ņēmu papīru un zīmuli un sāku pierakstīt visu, kā trūkst. Nebija fotoaparāta, magnetofona lentes, porcelāna galda šķiltavas, brokāta rokassomiņas ar diviem zelta gredzeniem un zelta ķēdīti un sudraba papīrnaža ar ziloņkaula spalu. Trūka arī divi jauni kurpju pāri un sudraba trauki ar iegravētiem iniciāļiem un dienu, kurā mani kristīja. Jā, šo kristību dāvanu man visvairāk bija žēl. Visu citu var nopirkt, bet kristību sudrabu nekad. Aizskrēju atkal uz Vecrīgu, tur garāžā neviena vairs nebija.
Man bija līdzpaņemtā kabatas baterijas lampiņa. Pa spraugu paspīdināju un pierakstīju mašīnas numuru. Nākošajā dienā uzzināju, ka mašīna pieder 6. arodskolai. Sarakstu ar zudušām mantām aiznesu uz miliciju, tur visu izstāstīju. Pēc dažām dienām uzaicināja mani un šoferi milicijas kabinetā. Te es uzzināju to, ko vismazāk biju gaidījusi: proti, par palīdzību un pretimnākšanu, kādu man izrādījis šoferis, es viņu nekrietni apmelojot zagšanā. "Visu, ko viņa garāžā atstāja, viņa saņēma, man ir liecinieks, kurš redzēja: viņa pati pārliecinājās, ka garāžā uz grīdas nekas nepalika."
"Bet zelts un sudrabs nebija uz grīdas, tas bija iesaiņots un noglabāts koferos," es mēģināju protestēt, bet veltīgi, milicijas darbinieks bija šofera pusē un gudri pamācīja: "Ja tādas lietās jums vispār bija, tad nevajadzēja atstāt." Jā, tā bija taisnība, nevajadzēja atstāt...
Kambarī es jutos droši, jo dēļu sienas izskatījās stipras, un durvis varēja aizslēgt ar divām atslēgām. Iekšā bija gaisma. Varēju vakaros pēc darba lasīt. Tajā laikā es strādāju Rīgas maizes, rauga un makaronu fabrikā Ganību dambī. Biju pieņemta mākslinieciskās noformēšanas darbiem un pie viena pildīju bibliotekāres pienākumus. Ar darbu biju apmierināta, kaut arī sanāca mazliet par daudz nostrādāties. Bet tur bija arī savs labums. Kamēr vēl nebiju tikusi pie sava kambara patrepē, es sešos vakarā nodzēsu bibliotēkā gaismu, aizslēdzu durvis un, saklājusi uz galda vecus aizkarus, likos turpat gulēt. Vispār sešos miegs vēl nenāca un bija stipri par agru gulēšanai, bet bija jārada iespaids, ka esmu no darba aizgājusi. Reiz es veselu mēnesi nebiju pa darbavietas vārtiem izgājusi, jo ēdienu iegādājos dienas laikā turpat bufetē. Bet, ja kādreiz izgāju, tad man bija iepriekš jāzina, pie kuras draudzenes naktī gulēšu.
Pie patrepes kambara bija nedaudz jāpierod, jo blakus atradās lifts, un vakaros, kamēr augšējo stāvu īrnieki ar liftu braukāja, troksnis traucēja. Bet cilvēks pie visa pierod. Un kur tā labā sajūta, ka pašai savs kaktiņš.
Četrus mēnešus jutos kā pilnvērtīgs cilvēks, tad atkal uzbruka nelaime. Vakarā, pārnākusi no darba, atslēdzu kambara durvis. Tajā brīdī kāds pajauns vīrietis kāpņu telpā mani cieši novēroja. iegājusi kambarī, steidzīgi aizbultēju durvis. Tad viņš klauvēja pie manām durvīm un krieviski teica, lai atverot. Tā tik vēl trūka, svešam garāmgājējam atvērt! Teicu, ka neatvēršu. Nākošajā vakarā savlaicīgi pamanīju, ka divi vīrieši stāv pie manām durvīm. Ātri apsviedos un izskrēju uz ielas. Atgriezos pēc dažām stundām un tikai tad, kad biju pārliecinājusies, ka neviena tuvumā nav, atvēru savas durvis. Visu nakti nevarēju gulēt, katrs troksnītis man lika satrūkties. Vēl pēc dienas atradu pie durvīm piespraustu zīmīti, ka man ir jāierodas 15. namu pārvaldē.
Namu pārvaldnieks, dusmīgs krievs, bez lieka ievada bruka man virsū: "Ar kādām tiesībām jūs dzīvojat kāpņu telpā?"
"Ar tādām, ka esmu daudzus gadus tajā mājā pierakstīta pie sava tēva, bet pašreiz pie viņa uzturas kāda sveša persona, un pa to laiku esmu spiesta dzīvot kāpņu telpas kambarī."
"Šodien pat es jums pavēlu kāpņu telpas noliktavu atbrīvot, jo tā ir domāta sētnieka darbarīkiem." "Domāju, ka tas nebūs iespējams ne šodien, ne tuvākajā laikā, jo man nav kur iet. Bez tam mans tēvs šajā namā dzīvo no 1924. gada, kad šo namu uzcēla. Un es šajā namā esmu uzaugusi," tā es cerēju namu pārvaldnieku mazdrusciņ piekāpīgāku padarīt, bet veltīgi. "Es jūs sūdzēšu tiesā." "Nu, ja tiesā, tad tiesā," es apgriezos un gāju prom.
1962. gada maija mēneša 16. dienā Rīgas Kirova rajona tautas tiesā man bija jāatbild uz veselu rindu jautājumu un jāpaskaidro kādēļ es dzīvojot kāpņu telpas pieliekamajā kambarī. Tiesā namu pārvaldnieks nelabi brēca un meloja, ka manam tēvam esot skaists dzīvoklis, kurā arī man esot vietas diezgan. Bet es esot spītīga un tādēļ dzīvojot zem kāpnēm. Es tiesnesei teicu, ka tā nav taisnība, jo manam tēvam ir tikai viena istaba un ka bez viņa tur vēl dzīvo sveša sieviete, kura man tēvu ir atņēmusi, un man nav kur iet, jo dzīvokļu pārvaldē mani rindā neņēma un tuvākajā laikā neņems tieši tādēļ, ka esmu pierakstīta pie tēva un platība 17 m ir paredzēta četrām personām.
Tiesnese man ticēja un atļāva vēl mēnesi dzīvot manā patrepē. Bet apstākļi sagadījās tā, ka nepaguvu pilnu mēnesi savā telpiņā nodzīvot. 1962. g. 12. jūnijā plkst. 6 no rīta ieradās trīs kungi no VDK ar kratīšanas orderi, iesēdināja mani "Volgā" un aizveda vispirms uz darbavietu. Kratīšanu izdarīja sekojošas personas: izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs vec. leitnants Krasnovs, tās pašas daļas izmeklētājs leitnants Trautmanis, VDK operatīvās daļas pilnvarotais majors Ziediņš ar pieaicinātiem: Novikovu L. P., Hristenko E. V. un Rīgas rauga un maizes kombināta galveno inženieri Kružkinu, kā arī tā paša kombināta bibliotekāri - mākslinieci Celmiņu Helēnu. Pēc pamatīgas bibliotēkas pārmeklēšanas kādai VDK izmeklēšanas daļas darbiniecei Kafanovai lika pārmeklēt manas kabatas. Viņa man atņēma Revlon firmas pusizlietotu lūpu krāsu, kā arī paciņu ar 4 Pall Mall cigaretēm, tad vēl vienu tādu pašu paciņu ar 5 cigaretēm. Neļāva man pašai savas cigaretes nopīpēt. Būtu zinājusi, ka atņems, būtu vismaz tās deviņas cigaretes salauzusi.
Pabeiguši kratīšanu darbavietā, to turpināt mani veda uz mājām. Tur piedalījās tie paši VDK vīri - Krasnovs, Trautmanis un Ziediņš, bet pieaicinātie bija sameklēti citi. Tie bija: Tuncova E. M., Budrimenko K. I. un, kur gadījies, kur ne, mūsu 15. namu pārvaldes tehniķis Timošenko I. M. Tas bija tas pats pajaunais vīrietis, kurš atklāja, kur es dzīvoju, un pār savu atklājumu paziņoja tālāk. Centīgs darbonis! Tagad stāvā sajūsmā noskatās, kā čekisti vanda manu mantību, bet teikt neko nedrīkstēju.
Kratīšanas sākumā man teica, lai es labprātīgi atdodu valūtu un pretpadomju literatūru. Atbildēju, ka man nav ne valūtas, ne pretpadomju literatūras. Tālāk kratīšanas protokolā ierakstīts: Celmiņa labprātīgi atdeva:
1. Ārzemēs ražotas skaņuplates -19 gab.
2. Magnetofona lente 190 metru (vācu ražojums).
3. Cigaretes (2 paciņas "Pall Mall").
4. Košļājamā gumija (10 gab. ar etiķeti P.K.").
5. Neilona zeķes, ārzemju celofāna iesaiņojumā. 3 pāri.
6. Pudelīte franču odekolona "Violette".
7. Spēļu kāršu komplekts, Zviedrijā ražots.
8. Lodīšu Pildspalva "Kuizer".
Tie ir salti meli, neko viņiem neatdevu. Viņi paši ņēma, pierakstīja un bāza maisā. Visā mūžā sakrātās fotogrāfijas un manas fotogrāfijas, sākot no 8 mēnešu vecuma. Es saprotu, ka var patikt Glena Millera mūzika un Elvisa Preslija dziesmas, bet kratīšanas pavēlē nebija paredzēta skaņuplašu, smaržu, zeķu atsavināšana. Franču odekolona bija tikai puspudelīte. Tā visa kratīšana pārvērtās par atklātu laupīšanu, pēc principa - ja nav pīles ko šaut, tad nošauj briežus, lai nebūtu tukšā jāpaliek.
Vecākajam leitnantam Krasnovam ļoti iepatikās balta atlasa rokassomiņa, izšūta ar zelta puķēm, viņš to jau sagrāba, lai bāztu maisā, bet majors Ziediņš nobremzēja, teikdams: "To nē." Redzēdama, kā tieku aplaupīta, izjutu lielu apmierinājumu, ka viņi netiek klāt Policera kunga atsūtītajam kažokam, dažām labākām kleitām un nesen komisijas veikalā nopirktajam sarkanajam mētelim, jo tās drēbes glabājās māsīcas dzīvoklī, citādi viss būtu atņemts. Man jau bija uzkrājusies pieredze no iepriekšējām kratīšanām, ka, neatrodot meklēto, ņem un grābj, ko var. Epizodi ar šokolādi nemūžam neaizmirsīšu. Vandoties pa manām mantām, Ritas Platonovas dzīvoklī atrada divas tāfelītes veselas, vienu pusapēstu angļu šokolādi un bez kautrēšanās visu pievāca, pusēsto arī. Es iepīkstējos, ka šokolāde nav ne valūta, ne literatūra. Tad man VDK vīrs visā nopietnībā paskaidroja to, ko es vēl nekad nebiju dzirdējusi: 'Šo šokolādi angļi ir iesūtījuši ar nolūku, lai noindētu miermīlīgos padomju iedzīvotājus. Tā ir saindēta. Mēs viņu paņemam, lai speciālas komisijas klātbūtnē sastādītu aktu un šokolādi iznīcinātu."
"Vai jūs gadījumā neslimojat ar paranoju?" es pieklājīgi apvaicājos.
Atbildi nesaņēmu, bet pārliecinājos, ka VDK kantorī strādā daudz vājprātīgo ar nopietnām psihiskām novirzēm. Iespējams, ka tas panākts ar pārmērībām smadzeņu skalošanas procesā. Toreiz Platonovu dzīvoklī man atņēma arī pudeli viskija, kuru biju taupījusi vairāk nekā divus gadus kādam sevišķam gadījumam. Tā arī esot saindēta, to izliešot kanalizācijā...
To man bija atstājis Eriksons, kad brauca prom. Viņš gan smietos, ja uzzinātu, ka viskijs saindēts. Un es lai ticu, ka to lies kanalizācijā, kādēļ tad nelēja manā klātbūtnē?
Pabeiguši atklāto laupīšanu patrepes kambarī, čekisti paziņoja, ka tieku apcietināta. Lai paņemot visu, kas nepieciešams cietumā: "Ķemmi, zobu suku, veļu utt.
Uz tādām dzīves pārmaiņām nebiju sagatavojusies. Pie kratīšanām biju jau pieradusi. Tādā veidā viņi laikam domāja salauzt manu pretošanos un cerēja, ka es padošos vervēšanai. Ja nelīdzēja ar laipnību piedāvātā karjera strādāt ārzemēs (vai, cik vilinoši!), tad varbūt mani nervi uzdos.
Kad man parādīja apcietināšanas pavēli, sapratu, ka tā ir atriebība, un atcerējos, kā pavisam nesen Ziedoņdārzā man tika piedraudēts. Tas varēja būt maija pirmajā nedēļā. VDK darbinieks, vārdā Jurijs, man piezvanīja uz darbu un lika atnākt uz Ziedoņdārzu. Jautāju, kādā sakarībā, jo zināju, ka nekur iejaukta neesmu, vienīgi 3. maijā biju vēlreiz Rīgas dzimtsarakstu nodaļā, lai pieteiktu reģistrēt laulību ar Anglijas pilsoni Braienu Džnsonu, kuram bija uzturēšanās atļauja. Bet laulību nereģistrēja cita iemesla dēļ. Šoreiz pieprasīja, lai Džonsons atved no savas pilsētas mēra dokumentu, ka mēram nav iebildumu, ka viņa pilsonis stājas laulībā ar pilsoni no Latvijas PSR. Šāds papīrs man būšot nepieciešams, ja es gribēšot iebraukt Anglijā. Teicu, ka tad man vīrs sūtīs izsaukumu un visu, ko vēl vajadzēs.
Muļķības! Nekur mēra atļauja, stājoties laulībā, netiek prasīta. Džonsons bija jauns cilvēks ar enerģisku raksturu un solīja, ka pēc mēneša būšot klāt ar visiem papīriem, un ne tikai no mēra, bet arī no premjera atvedīšot ar visiem zīmogiem un parakstiem. Ja nu viņš tagad patiešām ierodas ar visiem papīriem, tad var laulāties, ar ko grib, tikai ne ar mani, jo no čekas pagrabiem izlaulāt ārā viņš mani gan nevarētu.
Tātad gāju tikties ar Juriju. Jurijs pret sevi iedvesa manī šausmīgu nepatiku un antipātijas. Neliela auguma, drukns, nesimpātisku seju un atpakaļ atsukātiem blondiem matiem.
Ar viņu tiekoties, jutu tieši to pašu, ko jūt, mežā ieraugot šņācošu odzi. Par laimi, šī bija tikai otrā tikšanās reize. Jurijs ar mani pa telefonu nekādās sarunās neielaidās. Neiet arī nevarēju, jo zināju, ka visi viņi ir uz mani nikni. Nevarēdami mani piejaucēt, grib uzlikt iemauktus. Un galu galā neesmu nekāds robots, šad tad uznāk baiļu sajūta.
Bez gara ievada Jurijs man pateica to, ko es jau sen zināju: "viņi" neesot ar mani apmierināti. Es atbildēju, ka es to visu zinu, bet ka sevi pārveidot nevaru, kāda esmu, tādai man jā paliek. Man esot beidzot jāsaprot, bet es negribot un negribot saprast, ka viņi visu laiku esot nopūlējušies, lai man labu darītu, lai palīdzētu tikt dzīvē uz priekšu. Un nu esot pienākusi pēdējā reize - teikt jā vai nē. Lai es padomājot nopietni. Man visi grēki tikšot piedoti un aizmirsti, ja es aiziešot viņu uzdevumā pie kādiem latviešu cilvēkiem vai ģimenes...
Es tālāk neļāvu viņam runāt, sacīdama, ka grēkus var piedot tikai Dievs un lai viņš nekādus cilvēkus nepiemin, jo negribu pat dzirdēt. Izteicu apbrīnu par viņu neatlaidību, jo, pēc manām domām, viņiem jau sen tas bija jāsaprot, ka no manas puses sadarbība nekad nebūs.
"To jūs rūgti nožēlosiet" Jurijs pateica tādā tonī, lai es atcerētos. Jā, tie bija draudi: Ejot uz māju, man šie vārdi visu ceļu skanēja ausīs.
Vienu es tomēr izskaidrot nevarēju. Ja neko nepanāca ar glaimiem un laipnību, vai tad varēja cerēt uz panākumiem pēc brutālām kratīšanām un sariebšanas? Absurds.
Bet par draudiem es ātri aizmirsu, jo ļoti pārdzīvoju izlikšanu no patrepes.
Draudus atcerējos tikai tad, kad posos ceļam uz VDK izolatoru. Tā pati pelēkā Volga, ar kuru mani vadāja no rīta uz darbavietu un atpakaļ, tagad veda uz Stūra māju.